Zelta dēls. Pīrss Brauns

Pīrsa Brauna "Zelta dēls"

Prometejs 2016. gads, 480 lpp. Sarkanās sacelšanās triloģija #2 (Red Rising #2)

Grāmatu sērijā briesmīgākais ir gaidīt turpinājuma izdošanu. “Prometejs” ir pacenties lasītāju ilgi neturēt neziņā par Derova turpmāko likteni un izdevis “Sarkanās sacelšanās” otro daļu. Pirmās daļas beigas atstāja lasītājus dīdoties patīkamā satraukumā pēc Derova izcīnītās uzvaras Institūtā – kas būs tālāk? “Zelta dēls” sniedz atbildes un beigās atstāj lasītāju uz pakaļas, apstulbušu blisinām acis.

Šoreiz ir daudz politisku intrigu, daudz kauju un daudz asiņu. Zudis Institūta spēļu rotaļīgums, tā vietā stājusies cīņa uz dzīvību un nāvi. Pasaule ir kļuvusi daudz plašāka, jo darbība iziet ārpus Marsa robežām. Milzīgu debesskrāpju pilsētplanēta Luna un okeānu un klinšu veidotā Eiropa ir fascinējošas vietas. Tikpat interesanta ir Sabiedrības vēsture un krāsu izveidošanās, to loma. Nav runa vienkārši par cilvēkiem ar pieliktām protēzēm. Pīrsa Brauna izdomātajā pasaulē viss ir krietni smalkāk. Sārtie un zilie, piemēram, tiek speciāli audzēti un tos drīzāk var saukt par androīdiem, vai cilvēka, augsti attīstītu tehnoloģiju un mākslīgā intelekta sakausējumu. Zelts vispār ir kaut kas mega īpašs. To labākie eksemplāri ir kā dievi, tikai mirstīgi. Visi dzīvo pēc stingriem noteikumiem skaidri sakārtotā pasaulē, bet vai tā tiešām ir?

Pabeidzot “Sarkano sacelšanos”, mani nodarbināja domas par to kā Derovs tiks galā ar slavu, varu un iespējām, kļuvis par zeltu un dzīvojot starp citiem zeltiem. Vai viņš saglabās cilvēcību? Par ko viņš kļūs? Tagad man ir atbildes un ne visas tās ir patīkamas. Ja esi starp plēsoņām, tad izliecies par plēsoņu. Derovam sanāk tik labi, ka vienā brīdī vairs nespēju sev attaisnot viņa bravurīgo rīcību, daudzās nāves. Īstens zelta dēls. Manās acīs cīņa kļuva bezjēdzīga tāpēc, ka rīcības plāns un iespējamais Sabiedrības ieguvums ir pārāk neskaidrs. Sagraut ir viegli, bet ko pēc tam? Par to viņš nedomā, paļaujas uz Areju. Derovs taču pat nezina kāda cilvēka vārdā cīnās. Ja nu Arejs ir zemisks, veikls manipulators, kura mērķi ir pavisam citi? Trakākais, ka Derovu pat nevar nosodīt. Viņš rīkojas kā zeltam jārīkojas. Ja viņš nebūtu tik jauns un dedzīgs, varbūt viņš rīkotos piesardzīgāk, bet tikpat asiņaini. Aiz viņa zelta “fasādes” tomēr jūtams tas godprātīgais, nelaimīgais sarkanais, ko iepazinām triloģijas sākumā. Viņš tikai ir apmaldījies. Ja tā padomā, Derovam ir uzgrūsts tik daudz. Jābrīnās, ka viņš nav salūzis un kļuvis par pilnīgu briesmoni. Diez vai mēs viņa vietā būtu labāki. Autora spēja katrā varonī parādīt arī cilvēcīgo pusi, morāles dilemmas man vispār ārkārtīgi patīk un uzskatu to par lielu triloģijas plusu.

Nu jā. Kādu brīdi ar Derovu man gāja grūti, biju ārkārtīgi dusmīga uz viņu. Jau sāku domāt, vai autoram tāda Pļāvēja rīcība šķiet normāla un viņš ar radīto slepkavu lepojas. Beigas pierādīja, ka nē. Brauns tomēr ir lielisks un visu labi izplānojis. Ak, Derov, Derov! Beigas bija likumsakarīgas, bet sāpīgas. Atsakos izteikt jebkādas prognozes par triloģijas noslēdzošo daļu, bet ceru uz laimīgām beigām, jo tas sūdabrālis to tomēr ir pelnījis.

Attiecībā par noslēpumaino Areju man bija vairākas idejas, dažas pat trakas, tāpēc beigu atklājums neizraisīja pārsteigumu (cilvēks, kurš slēpās aiz Areja bija manā sarakstā), drīzāk tikai skumju izbrīnu par šī cilvēka likteni. Kā vienmēr, bija interesanti vērot Mustangu un Sevro, bet jāsaka, ka savdabīgā veidā fanoju arī par Šakāli. Protams, viņš rīkojas izcili cūciski, bet būtu naivi no viņa gaidīt ko mazāk. Ja Derovs nemācīsies ne no Šakāļa, ne Roka rīcības, tad viņš ir pilnīgs cietpauris un stulbenis. Gaisu maisa arī citi varoņi, garlaicīgi nav ne mirkli. Bija vairāki saspringti brīži, kad nodomāju “viss, cauri ir, tās ir beigas!”. Muļķīgi, zinot, ka ir trešā daļa.

Tāpat kā pirmajā daļā, autors ir parūpējies par neatslābstošu spriedzi, nemitīgu notikumu attīstību, negaidītiem pavērsieniem un azotē paslēptiem trumpjiem, jo bieži Derovs zina vairāk nekā mums izstāsta. Pilnīgs trakums mūs noteikti sagaida arī “Rīta zvaigznē”.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements

Sarkanā sacelšanās. Pīrss Brauns

Sarkanā sacelšanās. Pīrss BraunsIzdevniecība “Prometejs” 2015. gads, 408 lpp. Sarkanās sacelšanās triloģija #1 (Red Rising #1)

Šoruden izdevniecības lutina lasītājus ar daudzām labām grāmatām. Starp tām fantastikas cienītājiem noteikti jāpievērš uzmanība Pīrsa Brauna aizraujošajam romānam “Sarkanā sacelšanās”. Tā ir triloģijas pirmā daļa un it kā pozicionēta jauniešiem, bet ar savu dziļumu mierīgi “paņem” pieaugušos. Izdevniecība “Prometejs” ar Brauna romānu solīja izaicināt un apklusināt manu kašķīgo un drūmo noskaņojumu un jāsaka, ka tas pilnībā izdevās.

“Sarkanā sacelšanās” ir kārtējais romāns, par ko grūti uzrakstīt bez maitekļiem, tāpēc ņemšu palīgā saīsinātu anotācijas versiju: Derovs ir kalnracis un sarkanais, zemākās kastas loceklis krāsās klasificētajā nākotnes sabiedrībā. Līdzīgi kā viņa sarkanie biedri, Derovs visu dienu pavada rokot, ticēdams, ka viņš un viņa ļaudis palīdz planētas virsmu padarīt apdzīvojamu turpmākajām paaudzēm. Drīz vien viņš atklāj, ka cilvēce jau pirms vairākiem gadsimtiem ir tikusi līdz virszemei. Taisnības meklējumu iedvesmots un zaudētas mīlestības dzīts, Derovs pievienojas pretošanās kustībai, lai iefiltrētos valdošajā šķirā, un sagrautu sabiedrību no iekšienes.

Skaidrs, ka uz Marsa ož pēc revolūcijas. Sarkanie ir apspiestie vergi, zelts – valdošā šķira, galaktikas iekarotāji, kas cenšas līdzināties dieviem. Kā kļūt par dievam līdzīgo? Tikai, ja jaunietis ir tik daudzsološs, ka viņu uzaicina mācīties Institūtā. Ņemot vērā, ka valdošā šķira savos uzskatos un rīcībā daļēji līdzinās Spartai, paši varat iedomāties, ka Institūts nav ne Hogvarta, ne Breikbila. O nē, dāmas un kungi, jūs gaida pavisam kas cits. Nežēlīgs un bezgala aizraujošs piedzīvojums, kurā ienaidnieku ir vairāk kā draugu un būs jāpieņem sasodīti grūti lēmumi. Viens ir iegūt varu, pavisam kas cits – to saglabāt.

Dzīve pazemē ir skarba un darbs raktuvēs bīstams. Raktuvēs sāk strādāt no 13 gadu vecuma, precās 16 gadu vecumā, bet 35 gados jau sarkanais skaitās vecs. Ja klans neizpilda uzliktās hēlija-3 savākšanas normas, tad jācieš bads. Galvenais varonis Derovs ir ļoti nobriedis saviem sešpadsmit gadiem, kas ir saprotami, bet pagaidiet, kad viņš nokļūs valdošajā šķirā. Mmmm. Tās lietas, kas viņam jādara un lēmumi, kas jāpieņem – to var tikai spēcīgs un biedējošs varonis, kādu redzam uz grāmatas vāka ar sirpjasmeni rokās. Tajā pašā laikā Derovs ir ļoti cilvēcīgs, viņš kļūdās, mīl, baidās, skumst un mācās. Viņa rīcība spilgti parāda, ko nozīmē izlemt, kad visi varianti ir vienlīdz slikti. Nespēju vien sagaidīt, kad varēšu uzzināt, kā viņam veiksies ar grandiozā mērķa realizēšanu. Manuprāt, tas būs smagi, jo grūti nekļūt par vilku, dzīvojot vilku barā. Runājot par vilkiem, tiem romānā ir liela nozīme un man ļoti patika, kā autors izmantoja vilku bara elementu. Ļoti interesanta stratēģija, ko aizsāk viens traki interesants tēls – Sevro.

Pasaule atklājas pamazām tādā mērā, ko par to sākotnēji zina Derovs, pēc tam ierauga savām acīm un viņam pastāsta citi. Derovam nonākot starp zeltiem, spriedze ir nemitīga. Lasīju ar lielu aizrautību un jāsaka, ka šo romānu tiešām grūti nolikt malā. Bija sajūta, ka skatos filmu. Vienīgi neesmu pārliecināta, vai pazemē dzīvojošam cilvēkam būtu dabiski salīdzināt baltus pirkstu kauliņus ar ledu, bet, acīmredzot, sarkano zināšanas ir ļoti plašas un aprobežojas tikai ar to, ka viņi nezina, kas patiesībā notiek uz Marsa virsmas. Mazliet mulsina arī atsevišķu vārdu pieraksts – sirpjAsmenis, arhiGubernators – un tādā garā. Kas ir ar tiem lielajiem burtiem vārdu vidū? Varbūt kaut ko pasaules skaidrojumā palaidu garām. Sākumā tas leca acīs, pēc tam pieradu.

Laikam jau, jo vairāk lasi, jo liekas, ka kas līdzīgs jau ir lasīts. Lasot “Sarkano sacelšanos”, prātā nāca “Vilna”, “Endera spēle”, “Mušu valdnieks” un “Bada spēles”. Neteikšu, ka ir tieša līdzība, un nezinu, vai autors tiešām ir iespaidojies no šīm grāmatām, bet ir atsevišķi līdzīgi elementi, ko Brauns savij, apstrādā un pasniedz pa savam tā, ka atliek vien priekā noelsties. Mazāk talantīgam rakstniekam tas varētu beigties bēdīgi, bet Pīrsa Brauna “Sarkanā sacelšanās” ir brīnišķīgs romāns pats par sevi un mierīgi var stāvēt blakus “Endera spēlei” vai “Bada spēlēm” kā līdzvērtīgs.

Kopumā jāsaka, ka šis ir viens traks un sasodīti labs romāns ar lieliskiem varoņiem, intrigām un izdzīvošanas taktikām, draudzību, nodevību, varu, dubļiem un asarām, kas neatstāj vienaldzīgu. Turu īkšķus par Derovu.

Nobeigumam vērtīgs Derova padoms:

Allaž tirgojies ar pārtiku.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

 

The Martian. Andy Weir

The Martian. Andy WeirDel Rey 2014. gads, 369 lpp.

“The Martian” ir mana gaidītākā filma kopš paziņoja, ka tāda būs. Zinot to teicienu, ka grāmata vienmēr labāka, pacentos pirms filmas izlasīt Andy Weir sarakstīto zinātniskās fantastikas romānu par kosmonauta izdzīvošanas cīņu uz Marsa. Tagad filmu gaidu vēl vairāk, jo grāmata ir vienkārši wow! Piedodiet par manu franču valodu, bet Marsietis man norāva jumtu. Gandrīz neaptverami, kā autoram tas ir izdevies, bet es ceru, ka viņš to var atkārtot.

Romāna darbība risinās uz Marsa, NASA telpās un kosmosa kuģī Hermes, kur atrodas Marka komandas biedri. Pats Marks nelaimīgu apstākļu sakritības rezultātā ir palicis viens pats uz Marsa. Jebkuram citam tas būtu nāves spriedums, bet Marks ir botāniķis un inženieris mehāniķis. Arī viņa personība ir piemērota tik ekstrēmai izdzīvošanai, viņa (jeb autora) humora izjūta un uz problēmu risināšu orientētais prāts neļauj romānam pārvērsties puņķos un asarās. Marka savaldība ir apbrīnojama un kādam viņš var šķist bezjūtīgs, bet ko gan dotu viņa histērija? Romāns pārvērstos par vienkāršu melodrāmu, kas mums jau ir vairāk kā vajadzīgs. Domāju, ka galvenā varoņa tēls ir viens no “The Martian” veiksmes faktoriem. Pārdzīvojumu tik un tā pietiek, jo Marka izdzīvošana un viņa glābšana ir nemitīga cīņa ar laiku, resursu ierobežotību un neviesmīlīgo planētu.

Varbūt romāns tik ļoti nepārsteigs fantastikas veterānus, bet man kā iesācējai šis bija viszinātniskākais no zinātniskās fantastikas romāniem, ko līdz šim esmu lasījusi un tas bija lieliski. Teikšu godīgi – ar savām vājajām zināšanām fizikā, ķīmijā un visā ar kosmosu saistīto, ne visas tehniskās lietas sapratu, bet bija bezgala interesanti un ļoti daudz uzzināju. Piemēram, tagad zinu, kā Marsa augsni padarīt auglīgu. Daudzas lietas tiek izskaidrotas neuzbāzīgā veidā. Lieliskākais, ka šoreiz faktiem var ticēt, jo NASA pārstāvji, bijušais astronauts un citi zinātnei pietuvināti cilvēki visi kā viens izsakās, ka autors pamatīgi visu izpētījis un muļķību tur nav. Iesaku izlasīt rakstu par Andy Weir un to, kā tapa šis romāns. Sākumā neviens to negribēja publicēt un viņš pa nodaļai publicēja blogā, tad pats izdeva e-grāmatu, jo lasītāji pieprasīja, un tikai tad pamodās izdevniecības un tūlīt klāt bija Holivuda. Lūk jums piemērs nekad neatmest savus sapņus. Starp citu, NASA saviem darbiniekiem “The Martian” iesakot kā obligāto literatūru.

Andy Weir ir radījis ļoti, ļoti ticamu un reālistisku romānu par kosmosa izpēti. Liekas, – ja ieslēgšu TV, tur būs speciālizlaidums no NASA preses telpas ar kārtējiem jaunumiem par Marka glābšanas operāciju. Ja mīlat zinātnisko fantastiku, tad šis ir romāns jums.

Saldajam dažas Marka gudrības un humoriņš:

If ruining the only religious icon I have leaves me vulnerable to Martian vampires, I`ll have to risk it.

When you spend a lot of time in space, you learn how to shit in a bag.

I`m the King of Mars.

Duct tape is magic and should be worshiped.

Vērtējums: 5/5

P.S. Grāmata drīz būs arī latviski.