Sieviete lauva. Eriks Fosness Hansens

norvēģu literatūra, vēsturiskais romāns

Atēna 2009. gads, 336 lpp.

Pirmo reizi ar Hansenu man gāja savādi. Novērtēju viņa erudīciju, bet ne visai patika grāmatas saturs. Hansens vispār raksta tā, ka reizēm šķiet – tas ir nevis zinošs rakstnieks, bet kāds zinātnieks (mākslas vai medicīnas, piemēram) ar lielu literāta talantu. Es Hansenu redzu kā nopietnu, pavecu kungu ar brillēm, bārdu, labi piegrieztā uzvalkā uzstājamies tādas pašas nopietnas auditorijas priekšā. Kungi smēķē, dāmu tur nav. Viņš lasa traktātu par bišu savstarpējo komunikāciju vai dvēseles esamības pierādījumiem. Maldīgs iespaids (autors dzimis 1965. gadā), ko rada viņa literāro darbu spēcīgā vēstures elpa.

Ar tādu zinātnisku aizrautību un zināmu emocionālu distanci, Hansens pēta kāda neparasta bērna dzīvi no piedzimšanas līdz pusaudzes gadiem. Ieva piedzimst kādas Norvēģijas pilsētiņas dzelceļa stacijas priekšnieka ģimenē. Bērns ir spalvains kā mazs kaķēns un tēvam un ārstam drīz kļūst skaidrs, ka meitene apspalvojumu nezaudēs. Ar tādu slimību nav viegli sadzīvot, tomēr, ar tēva un dažu laipnu cilvēku palīdzību, meitene aug noslēgtā, bet ne nožēlojamā vidē. Protams, Ievu ļoti reti izved sabiedrībā, jo pieaugušie vienkārši šokā un ziņkārē blenž, bet bērni ir atklāti rupji un nežēlīgi. Pārsteidzoši, ka, apzinoties, kādi pazemojumi viņu sagaida, Ieva tomēr izvēlas iet skolā.

Sākumā iedomājos, ka romānā būs mistika vai maģiskā reālisma elementi. Uz tādu domu mani ievirzīja “Sievietes lauvas” piesaukšana kā līdzīgu “Eivas Lavenderas savādajām un skaistajām skumjām”. Abu stāstu līdzība ir tikai tajā, ka galvenās varones ir savādas, sabiedrības nepieņemtas būtnes. Eiva ir sapņaina meitene ar iedomu spārniem mazliet maģiskā pasaulē, bet Ieva – ģenētiska anomālija, klīniski pētāms gadījums, ko dakteri labprāt izpreperētu, bet vienkāršie ļautiņi ieliktu krātiņā kā mērkaķi. 20. gs. sākumā cilvēki ar dažādiem fiziskiem defektiem uzstājās cirkā un visi pārējie nāca par viņiem pašausmināties un paņirgt.

Hansens ne tik daudz analizē, cik vienkārši parāda, kāda dzīve ir/bija citādajiem. Grūti šos indivīdus uztvert kā cilvēkus, daudziem tie šķiet riebīgi, bīstami, atbaidoši, dumji, apsmejami. Ārsti un zinātnieki, kuriem tā kā būtu jāsaprot, ka šie citādie ir cilvēki, nevis velna izdzimumi, nav daudz labāki – viņiem šie cilvēki ir tikai eksotiski izpētes objekti, kurus var izģērbt, spaidīt, pētīt, graizīt un citādi apstrādāt bez emocijām. Bet ko gan var gribēt, ja pat miesīgiem vecākiem ir grūtības “sagremot” savas “nestandarta” atvases. Ievu sargā tēvs, kalpone un viņas pašas spēcīgais raksturs, tomēr beigas atstāja daudzus jautājumus un man neviļus vēl pāris dienas bija jādomā kā varētu izvērsties Ievas dzīve. Viņai dzīves sākumā ir ļoti paveicies (dzelzceļa stacijas priekšnieks tolaik bija svarīga un cienījama persona), bet ko viņa darīs tad, kad tēva vairs nebūs?

Noteikti negaidīju, lasot daiļliteratūru, iepazīt Morzes kodu, bet Ieva sadraudzējas ar telegrāfistu (tik jauki sastapt cilvēku bez aizspriedumiem) un viņš iemāca meitenei saprast ziņojumus un pašai tos noraidīt. Vēl romānā var uzzināt par 20. gs. sākuma dzelzceļa darbību, cilvēka matiņu folikulu īpatnībām un to laiku ārstu konferencēm, bet vispār romānā ir tik daudz nianšu, tik daudz informācijas, ka vieglāk izlasīt nekā man tagad pārstāstīt. Pāris reizes Hansens aizbrien garākos reliģijas līkločos, bet tiem pārbraucu pāri un labo romāna iespaidu nesabojāju.

Vispār man šo romānu ļoti gribas ieteikt izlasīt, tomēr Hansena stils ir īpatnējs un pats romāns nopietns, augstā literārā kvalitātē, tāpēc baidos, ka ne visiem varētu patikt. Līdzīgi kā ar Pamuka “Sniegu” – to arī gribēju ieteikt pa labi un pa kreisi, bet neiedrošinājos. Šoreiz vismaz ar mani turciski nerunā vārnas. Paldies Spīganai par Ziemassvētku dāvanu.

Vērtējums: 4,5/5

Advertisements

Sliktā zinātne. Bens Goldeikrs

Bens Goldeikrs "Sliktā zinātne"

Zvaigzne ABC 2016. gads, 352 lpp.

Interesanti, cik daudzi no tiem, kuri iegādājās “Slikto zinātni”, uzķērās uz nosaukuma, bez anotācijas izlasīšanas, sajūsmā, ka beidzot tiek atmaskota sliktā oficiālā medicīna un (no tā izrietošs secinājums) pastāstīts par alternatīvās medicīnas bezgalīgajām dziedināšanas iespējām? Ja šie cilvēki pēc pirmās vilšanās turpinātu lasīt, viņi uzzinātu daudz pārsteidzošu un nesaudzīgu faktu par to, kā mūs muļķo gan alternatīvās medicīnas darboņi, gan lielās farmācijas kompānijas un dažs labs oficiālās medicīnas pārstāvis.

“Sliktā zinātne” stāsta par to kā sabiedrībai tiek klāstīti kļūdainos vai pat neesošos pētījumos un sagrozītos pierādījumos balstīti secinājumi par veselību un uzturu. Dažkārt tas notiek neapzināti, jo cilvēki vēlas saskatīt to, ko vēlas un kam tic, vai arī vienkārši nepareizi saprot/vispār nesaprot iegūtos pētījuma datus. Tomēr bieži tas tiek darīts apzināti. Nauda nesmird, kā vēsta tautas gudrība. Ūdeni uz muļķības dzirnavām ļoti skaisti lej plašsaziņas līdzekļi, kuri alkst sensācijas, viņiem visu laiku jāziņo kas jauns, bet medicīnā pagājis lielo atklājumu laiks. Tad nu no kāda pētījuma tiek paķerta hipotēze, nevis secinājumi, vai arī tīši vai netīši pārprasti dati un pasaulē aiziet kārtējās blēņas. Piekrītu autoram, ka lielā mērā pie “zinātnisku” muļķību popularitātes un zinātnes noniecināšanas ir vainojama humanitārā izglītība, kas neļauj pietiekoši pārzināt pat salīdzinoši vienkāršus dabaszinātņu procesus. Tāpēc ir viegli noticēt tādām aplamībām kā ieteikumam ēst spinātus un tumši zaļos augus, jo tajos ir vairāk hlorofila un tātad daudz skābekļa, kas no mūsu kuņģa nonāks asinīs (šī sensacionālā atklājuma autore ir PhDr. Džiljena Makīta, es tikai pārstāstu).

Autors pārdomāti, izvērsti, pamatoti un ironiski analizē placebo, homeopātiju, dažus slavenākos Lielbritānijas “speciālistus”, vairākus zāļu un vitamīnu skandālus, un citas aizraujošas tēmas. Tāpat viņš pastāsta kā masu mediji un uztura konsultanti (nejaukt ar oficiāli atzītu izglītību ieguvušiem uztura speciālistiem) veicina muļķību izplatību un masu histēriju, kā apzināti vai neapzināti tiek sagrozīta statistika un kā atšķirt labu pētījumu no slikta. Būtībā – kā neticēt visam ko dzirdi vai redzi un kā atšķirt melus no patiesības. Sekojot autora padomam, vajadzētu kritiski pieiet arī viņa teiktajam. Man viņa teiktais šķiet loģisks, grāmata apstiprināja ar faktiem to, kur man līdz šim faktu trūka un beigās ir miljons atsauču, ja kāds grib rakņāties dziļāk. Domāju, ka epidemioloģijas pētniekam Benam Goldeikram var ticēt, viņš neslēpjas aiz tukšām frāzēm.

Attiecībā uz kritiku man ir divas piezīmes. Pirmā – personīga. Vēlos teikt, ka uz grāmatas beigām autors sāka mani pazaudēt – par daudz faktu smadzenēm, tāpēc iesaku grāmatu lasīt lēnām, nesteidzīgi, paralēli lasot ko vieglu un izklaidējošu. (To saka cilvēks ar humanitāro izglītību, eksaktā novirziena beidzējiem, visticamāk, šādu problēmu nebūs.) Otrā – mazāk personīga. Vietām autors tik daudz skaidro, atrunā visas konkrētā gadījuma nianses, atkārto savus uzskatus vai teoriju, ka tas sāk kļūt apnicīgi. Daļēji noteikti autors tā dara, lai kādam būtu mazāk iespēju viņu pārprast un iesūdzēt tiesā. Katrs iztirzātais piemērs kalpo nodaļas pamattēmas izskaidrošanai, tāpēc ar saturu viss kārtībā. Šajā brīdī arī laiks uzlielīt Viļa Kasima teicamo tulkojumu – nemanīju ne kokainas teikumu konstrukcijas, ne aizraušanos ar netulkotiem terminiem, ar ko mēdz sirgt latviski tulkotā populārzinātniskā literatūra.

Visskumjāk pēc grāmatas izlasīšanas ir apzināties, ka pārāk bieži “zinātnieki atklājuši” vai “pētījumā noskaidrots” ir pilnīgas muļķības vai vismaz puspatiesība. Nemaz nesāksim runāt par pašpasludinātu speciālistu ieteikumiem, labi? Man, kā cilvēkam bez grāda dabaszinātnēs, ir jāpavada daudz laika, lai saprastu, vai tiešām A palīdz pret B, kā tiek rakstīts presē, jo nekam vairs īsti nevar ticēt. Man šī laika nav, atliek vien paļauties uz savu veselo saprātu, iedziļināties tajā, kas patiešām svarīgs un nelaist tālāk blēņu stāstus. Tāpēc silti iesaku “Slikto zinātni”. Tā ir vērtīga (ne vienmēr viegli lasāma) lasāmviela ikvienam par muļķībām, ko mums baro pašpasludināti uztura speciālisti, krūmu dakteri, intuīcijā balstītu pierādījumu piekritēji, negodīgi farmācijas uzņēmumi un plašsaziņas līdzekļi. Īsumā – viss ir slikti, bet pēc šīs grāmatas izlasīšanas vismaz spēsiet noteikt, kāpēc ir slikti.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.