Dauģēnu dabas taka

Dauģēnu dabas taka
Dauģēnu dabas taku mēģinājām iziet jau maijā. Gājiens beidzās īsti nesācies – izrādījās, ka tiltu pār Ramatu upe nojaukusi un aiznesusi. Pavasarī ūdens vēl bija par augstu un aukstu, lai gribētos brist pāri. Protams, taku var sākt no Skaņākalna puses, bet tad ir vai nu jābrauc iekšā parkā vai jāiet vēl krietns gabals ar kājām, kas kopsummā būtu par daudz vienas dienas lēnai pastaigai, ņemot vērā, ka tāds pats gabals jāiet atpakaļ (taka nav apļveida).

Pagājušajā svētdienā spītīgi mēģinājām vēlreiz no Ramatas puses. Tilta joprojām nav, bet tagad Ramatā ūdens līmenis zems (drusku pāri potītēm) un mierīgi var pārbrist.

pieramatas

Bet vispār rīts sākās neparasti agri – 3:30. Ap šo laiku pagalmā izmisīgi sāka riet suns. Izrādās – kāds “varonis” atstājis to tur piesietu. Atsējām suni, nomierinājām. Blakus mājas iedzīvotāji izsauca pašvaldības policiju. Ielīdām atpakaļ gultā, bet miegs vairs nenāca, sagribējās ēst. Pēc paēšanas nolēmām, ka nav ko niekoties, jābrauc to taku skatīties. Tā nu mēs ap septiņiem jau bridām pāri Ramatai.

Gājām lēni, pētot augus un kukaiņus, mētājot sunim kociņu. Nekādas steigas, kad visa diena vēl priekšā. Turpceļā saēdāmies pilnus vēderus mellenes, avenes, korintes un zemenes, atpakaļceļā pielasījām pilnu somu ar gailenēm. Suns samācījās pats lasīt ogas. Skats kā K. piemiegtām acīm apmierināts plūc no zara korintes – es to varētu skatīties visu dienu.

mezs
Dauģēnu dabas taka
Dauģēnu dabas taka

Dauģēnu dabas taka vijas caur neskartu mežu gar Salacas labo krastu no Ramatas upes pie Puņmutēm līdz Skaņajamkalnam. Mazsalacas mājas lapā pieejama informācija par taku, apskates vietām un karte. Taka ir labiekārtota, visām slapjajām vietām (ja neskaita Ramatu) pāri pārliktas kārtīgas laipas un tiltiņi, arī kāpnes pamatīgas, tikai “šķidriem” pakāpieniem, mazliet jāskatās zem kājām lai nesanāk trāpīt spraugā. Labiekārtotāji vai nu taupījuši materiālus, vai neko daudz nejēdz no drošiem pakāpieniem. Mums galvenais uztraukums bija, lai sunim tur neiekrīt ķepas, jo viņš ne vienmēr skatās, kur nesās. Nomaldīties nevar, norādes ir skaidras, ir arī zaļi balts marķējums uz kokiem.

infrastruktura
Dauģēnu dabas taka

Mēs nogājām 7 km līdz atpūtas vietai, kas atrodas 800 m no Dauģēnu klintīm un griezāmies atpakaļ. Dauģēnu klintis apskatījām jau piektdien, kad airējām garām un spēcīgā lietusgāzē slēpāmies klinšu alas mutē, kas varbūt nav pati drošākā vieta, bet tas nu tā. Posms, ko nogājām, mums ļoti patika – mežs, miers, klusums. Salaca bija redzama vien dažās vietās, bet daba ir tik skaista, ka plaši skati tālumā nemaz neprasījās.

Dauģēnu dabas taka

Pastaiga pa Valmieras apkārtni

DSC_0212

Sen neesmu stāstījusi par to kā mums ar suņuku iet, vai ne? Kādu laiku dakterējām sagriezto ķepu, bet par to varbūt citreiz pastāstīšu, un garās pastaigās nedevāmies. Šodien beidzot nostaigājām gandrīz 15 km un pašlaik suns pārlaimīgs guļ.

Pastaigas ar suni, kam interesē viss, prasa nemitīgu modrību un stingru roku. K ir diezgan labi samācījies iet blakus, bet ir reizes, kad enerģija spiežas pa ausīm laukā un vēja pūstā lapa jānoķer. Un tad vēl tie citi suņi….! Bet arī tas ir cits stāsts citai reizei. Cenšamies regulāri staigāt pa pilsētas centru, lai pēkšņi trokšņi un aktīvā kustība viņam ir ikdienišķa parādība, kas nesatrauc.

Valmiera ir brīnišķīga ar to, ka samērā nelielā attālumā no pilsētas centra ir lieliskas pastaigu vietas. Pa takām gar abiem Gaujas krastiem var klīst stundām ilgi. Ja paieties drusku tālāk, tad ap attīrītavām ir tīri patīkams priežu sils ar daudzām taciņām. Tieši tāpat ir otrā virzienā ap Baiļiem līdz pat Brenguļiem. Var arī ar riteņiem vai mašīnu aizbraukt uz Sietiņiezi. Priežu sili ar taciņām ir ļoti pateicīgi šādām pastaigām. Nav brikšņu un ļoti laba redzamība. Suns var labi izskrieties un tajā pašā laikā iespējams viņu pieskatīt un laikus pamanīt citus staigātājus. Tikai jāuzmana, lai neēd priežu čiekurus. Ja norij neatvērušos čiekuru, tas vēderā atveras. Bīstami.

DSC_0201Tā nu mēs šodien izgājām gar Kazu krācēm, pāri Vanšu tiltam uz Stacijas galu, tad pāri sliedēm uz industriālo rajonu. Mazliet par lepnu nosaucu to bomžatņiku, kas tur valda, bet pa starpām starp pussabrukušām padomju gadu rūpniecības ēkām, noliktavām, sūdiem un metāllūžņiem, rosās daudzi uzņēmumi. Tā kā tajā galā esmu diezgan reti, tad aizmirstās, ka Valmiera ir arī šāda. Pa vecajām pievadsliedēm izgājām uz dzelzeļa un pēc kāda gabala nogriezāmies uz pļavu, un cauri klusām privātmājām pa ozolu aleju devāmies uz attīrītavām un priežu mežu. Ak, kas mežā bija par skriešanu un lekšanu! Ak, kāda lidošana grāvī padzerties ūdeni! Ak, kas par kociņu ķeršanu! Beigās pārgājām pāri Dzelzītim un pa galveno ielu mājās. Aplītis ar pilsētas un meža elementiem, tā teikt. Ļoti daudz vimbotāju gar Gauju. Arī samērā daudz nūjotāju. Tas pie mums tagad populāri.

No kustoņiem neko daudz neredzējām. Strazdu pāris knosījās pa zālienu, kovārņu bars ķerstīja vārnu, kura gudri noslēpās eglē, bebriem vēl iecienītā slīkšņa bija aizsalusi un tikai tālumā pie niedrēm redzējām nolaižamies dzērvi. Arī skudras jau atkusušas un rāpo apkārt. Kad mostas ērces?

K novēl jums daudz brīnišķīgu pastaigu mežā.

 

Daudz mežs, tik prieks!*

IMG_20151226_174857

* Šodien bija liela diena – K pirmo reizi pabija mežā. Iemācījās pārlēkt peļķi, nevis apskriet. Iemācījās pārlēkt kritušiem kokiem. Saēdās zāli, lapas, sūnas un dubļus. Kopumā pavadījām mežā divas laimīgi nogurdinošas stundas.

Mežs ir skaists jebkurā laikā, jāprot tikai ieskatīties sīkumos. Pat izcirtums var būt skaists, ja tajā atstāti daži derīgi koki, pa kādai mazai eglītei un bērzam. Suns parādīs, kuri ir tie interesantākie celmi, zaļākās sūnas un smaržīgākās ozola lapas.

Tā nu mēs bridām pa dubļiem un veco zāli. K aizrautīgi visu pētīja un aulekšoja kā telēns pirmo reizi izlaists zaļā pļavā. Cik maz sunim laimei vajag!

Dzīve ar aktīvu suni

…ir aktīva. Daudzi zina, ka novembra sākumā atvadījāmies no sava ilggadējā ģimenes locekļa. Ātri tapa skaidrs, ka bez suņa nevaram, tukšums ir pārāk liels. Pēc ilgām un nopietnām pārdomām un pārrunām mūsu dzīvē ienāca aktīvs suņabērns, mirdzošām acīm un mīlestības pārpilns. Mācāmies viens otru saprast un cienīt.

Aktīvs suns bija ļoti apzināta izvēle, jo kustības svaigā gaisā, kā zināms, nāk par labu veselībai. Pēc mēneša gulšņāšanas gan organisms pirmo nedēļu krita panikā par četrreizējām pastaigām dienā, un pagājusī nedēļas nogale izskatījās apmēram šādi – gulēt, ēst, staigāt, gulēt, staigāt, ēst… Pamazām viss nostājas savās vietās un atrodas arī laiks lasīšanai. Ir iesāktas četras grāmatas, bet diez vai kādu pabeigšu līdz decembra beigām.

Iztikas minimums

Varētu domāt, ka jau daudz ko zinu par suņiem, bet nekā. Kad pēc 11 gadu pārtraukuma mājās atkal ienāca kucēns, tas bija pilnīgi savādāk. Citas prasības, cits raksturs. Sākot jau ar to, ka vecās ēdienu bļodas K vienkārši ir par mazu.

Varbūt vēl kādam noder saraksts ar lietām, ko uzreiz iepirkām (kaklasiksna un pavada nāca dāvanā, bet tā ir pati pirmā lieta, kas vispār vajadzīga):

  1. Matracis gulēšanai. Vēlams ar izturīgu, noņemamu pārvalku, lai var izmazgāt, un tik liels, ka suns var izstiepties
  2. 2 bļodas: ūdenim un barībai. Nopirkām statīvu ar maināmu augstumu un padziļām bļodām. Sunim pilnīgi cita stāja, kad nav no zemes jāēd. Maza izmēra (īsām kājām) sunim tas nav tik aktuāli. Bļodas nevar nejauši apgāzt, kas ir papildus pluss.
  3. Sanitārie jeb higiēniskie paklājiņi. Dzīvību glābjoša manta, goda vārds. Kucēns ir kucēns, gadās visādi.
  4. Barība. Tāda, ko kucēns jau ēda līdz šim, nav ko šokēt punci ar eksperimentiem. Lielie maisi ir izdevīgāki cenas ziņā, ja kas. Zooveikalos var uzprasīt mērglāzes.
  5. Spēļmantas (lielums proporcionāls kucēna lielumam). Nopirkām virvi un kaut kādu gumijotu robotu figņu, jo zinājām, ka mainās zobi un būs vēlme grauzt.

Tas bija sākums. Esam iepirkuši arī balzāmu ķepām bailēs no sālītām ietvēm, šampūnu un vājprātā rūgtu pretgraušanas līdzekli. Pašlaik grauzēja kontā ir jauns čību dizains, jo tās nebija nopūstas.

Ar spēļmantām vispār ir tā, ka tās bija interesantas pirmās divas dienas. Tagad zinu, ka interese par tām viņam zudusi tāpat kā bērnam. Būs kārtīgi jānomazgā un uz kādu laiku jānoliek nost no acīm. Ko tad lai grauž?! Izrādās, ka lieliska atbilde uz šo izmisuma pilno jautājumu ir kaltētas cūku ausis un liellopa penis (atvainojiet). Superīgas, ilgspēlējošas un garšīgas mantas, pie tam praktiski nesmird. Laimīgs suns, laimīgs saimnieks.

Noteiktu apsvērumu dēļ vismaz pagaidām nebūs bildes un sīkāka informācija par K. Neņemiet ļaunā.

Kubeseles dabas taka

Liliju labirints pie Krimuldas baznīcas

Sen nebija izstaigāta neviena jauna dabas taka, tāpēc izmantojām iespēju apskatīt Kubeseles dabas taku. Taka izveidota 2002. gadā un ir tīri labi uzturēta. Sākums pie Krimuldas baznīcas un tad tikai jāseko zīmēm. Nomaldīties nevar, ja iepriekš apskatīta karte. Taka pārsvarā vijas caur jauktu koku mežu, tāpēc patiks dabas un klusuma mīļotājiem. Mums patika.

Apskates objekti

Krimuldas baznīca. Viena no vecākajām mūra baznīcām Latvijā, celta 1205. gadā. Laikam bijām par agru, jo baznīca bija ciet, bet no citas reizes atceros vienkāršo, gaišo interjeru.

Krimuldas baznīca

Zvanu tornis piebūvēts krietni vēlāk – 1905. gadā.

Krimuldas baznīca

Krimuldas baznīca

Blakus baznīcai reiz bijusi Vecā kapsēta. Netālu ir piemineklis draudzes skolas skolotājam un vienam no latviešu rokrakstu literatūras pārstāvjiem Jurim Natanaēlam Ramanam.

Krimuldas baznīca

Apskatījām Kaupo Lilijas labirintu (ideja aizgūta Francijā, Šartras katedrālē, labirinta fragmentu var redzēt pašā pirmajā bildē) un devāmies pa tiltiņu uz mācītājmāju Kubeseles pilskalnā. Pašreizējā ēka celta 1775. gadā, vēlāk pārbūvēta un man šķita ļoti interesanta ar īpatnējiem lieveņiem un terasi ēkas otrā pusē.

Krimuldas mācītāja māja

Krimuldas mācītāja māja Kubeseles pilskalnā

Aiz mājas stāva taciņa ved lejā uz Kaupo kapa uzkalniņu un Kubeseles jeb Runtiņa alu. Mūs vairāk interesēja ala, jo tās sienas ir pamatīgi izraibinātas ar uzrakstiem un dažādām zīmēm.

Kubeseles ala

Tālāk pa taciņu gar Runtiņupīti devāmies iekšā mežā. Varu iedomāties cik daudz tur ir odu siltā laikā! Mežs smuks, upīte līkumaina. Vietējie taku pieskata, tikai vienā vietā nebija novākts nokritis koks un viens tiltiņš prasījās pēc labošanas.

Kubeseles dabas taka

Meža skaistumi

Pie apskates objektiem ir plaša informācija (tikai latviski). Kad nonācām līdz Saulstaru klintīm, varējām pat piesēst uz soliņa.

Saulstaru iezis un ala

Kubeseles taka ir apļveida, netālu no Gaujas tā satiek vienu no gar Gauju ejošiem maršrutiem un pie Enkurkluča pagriežas atpakaļ uz Krimuldas baznīcu. Jāsaka, ka atpakaļceļā nekā īsti nav, ko skatīt, tikai vairāki kapi. Cerēju uz Baronu kapiem, bet tie izskatījās galīgi aizauguši. Informācijas plāksne vēstīja, ka arī stipri izpostīti. Žēl.

Bija ļoti patīkami un atspirdzinoši saelpoties vēso un smaržīgo mežu.

Takas garums: 3,6 km
Grūtības pakāpe – viegla
Kam patiks – dabas un vēstures cienītājiem

Takas informācija un karte

Mežā

Mežā pa ceļam uz SietiņieziMežā pa ceļam uz Sietiņiezi

Mežā pa ceļam uz SietiņieziMežā pa ceļam uz Sietiņiezi. Mēslvabole

Mežā pa ceļam uz SietiņieziMežā pa ceļam uz Sietiņiezi

Skats no Sietiņieža uz Gauju

Skats uz Gauju no Sietiņieža.

Mežā pa ceļam uz Sietiņiezi. Avots

Avots. Noslēpies stāvas kraujas apakšā. Uz takas meklējams vietā, kur paplašinājums mašīnām kur apstāties un uz koka uzzīmēta zila bulta uz leju.


Man vajag mežu. To klusumu, smaržas, zaļumu, mieru, ogas, sēnes, putnus. Mežā vari būt pats ar sevi. Prāts attīrās, nervi atslābst. Nekur nav jāsteidzas.

Šīs ir bildes no meža, caur kuru vijas velo taka no Valmieras uz Sietiņiezi. Vakar atkal turp un atpakaļ aizmināmies ar velosipēdiem. Pa ceļam salasījām gailenes un mellenes.