Uz Sietiņiezi

Pa ceļam uz SietiņieziPa ceļam uz Sietiņiezi

Jaunās informācijas zīmes. Daudz, izglītojoši, patīkami

Jaunās informācijas zīmes – labi izdomātas.

Pa ceļam uz Sietiņiezi

Glodene

Glodenei gandrīz nepaveicās.

Strautiņš

Mežacūkas pastrādājušasTaka uz Sietiņiezi

Sietiņiezis ir viena no manām mīļākajām vietām Valmieras apkaimē un dodos turp diezgan regulāri visos gadalaikos. Sietiņieža mežos var patīkami pastaigāties un paelpot svaigu gaisu. Šoreiz turp devāmies ar velosipēdiem. Bija tveicīga diena un es reibu no meža un pļavas smaržām.

Braucām pa dabā iezīmēto Valmiera – Cēsis velomaršrutu. Maršruts sākas pļavā pretī Bykolat. Sākumā tā ir tikai šaura taka pļavā un mežā, kas ar laiku pāraug meža ceļā. No Valmieras centra līdz Sietiņiezim un atpakaļ pa grants ceļu, kas ved uz/no Cēsīm, sanāk apm. 33 km. Mēs šoreiz izmetām lielāku līkumu pa vienu meža ceļu uz Rubenes pusi un beigās sanāca 40 km. Līdz rudenim ir slēgta pieeja pašam Sietiņiezim – LVM atjauno takas un kāpnes gar iezi.

Noderīgi: Cēsis – Valmiera velomaršruta kartePar Sietiņiezi

Mythago Wood. Robert Holdstock

Mythago woodOrb Books 2003, 336 lpp. Mythago Wood #1

Ryhope meža noslēpums prasījis visu Džordža Hakslija dzīvi. Pēc viņa nāves, dēli turpina aizsākto, bet tas, ko viņi atklāj, pārspēj visu iztēloto, jo mežs ir pasaule, kurā mīti atdzīvojas un mīlestība var novest līdz vājprātam.

“Mitago mežs” ir viena no tām agrā jaunībā lasītajām grāmatām, kas manā atmiņā atstājusi spēcīgu iespaidu. Toreiz stāsts mani burtiski apbūra, es tajā mežā dzīvoju! Vēlāk nosaukums pagaisa no atmiņas, atcerējos tikai maza formāta zaļu grāmatu. Pirms gada vai diviem beidzot atradu nosaukumu un, protams, nolēmu, ka laiks šo grāmatu pārlasīt. Šajā laikā romāns piedzīvoja atkārtotu izdevumu latviski, tomēr izvēlējos lasīt oriģinālu.

Atmiņā bija palicis mistisks un mazliet biedējošs ceļojums brīnumainā mežā. Patiesībā gan daļa darbības notiek blakus mežam, līdz mežs pamazām pārņem māju un brāļu dzīves līdzīgi kā notika ar tēvu. Īstā dzīve viņiem ir mežā. Ārēji neliels, parasts, vecs jauktu koku mežs ar nelielu upīti, tas slēpj sevī teritoriju, kas ir neparasti plaša laikā un telpā. Tēvs atklājis mežā dzīvojošos mitago – mītu un leģendu tēlus, kas materializējušies no kolektīvās zemapziņas (vismaz tā es sapratu). Ļoti iespējams, ka, cilvēkam iekļūstot mežā, no viņa zemapziņas var tik izvilkti jauni tēli. Kurš gan nekļūtu apsēsts ar šādu iespēju? It īpaši, ja no meža iznāk skaistā Guiwenneth, kuru pēc tam ir cerība mežā atkal atrast? Tas gan nepaliek bez sekām un vīrieši pamazām paši sāk līdzināties aizvēsturiskiem mežoņiem.

To, kā funkcionē mežs un tajā ieslēptā pasaule un kā veidojas mitago, sākumā nemaz nav tik viegli saprast. Lasīju angliski un man tas prasīja zināmu iedziļināšanos. Pa mežu ir jāiet dienām ilgi, bet tik un tā nekur īpaši tālu no ārmalas nebūsi. Biedējoša ir iespēja no savas atmiņas pat negribot uzburt kādus tēlus un izmainīt mežā pastāvošo kārtību. Vēl biedējošākas ir pārmaiņas, kas notiek ar mežā iegājušajiem vīriešiem. Ir tik viegli zaudēt civilizācijas ietērpu pirmatnējā vidē. Vienlaikus mežs ir tik vilinošs, ka es laikam neatteiktos tajā ieiet. Holdstoka spēja aprakstīt mežu ir vienkārši fascinējoša. Teksts praktiski smaržo pēc meža. Lasot jutu trūdošu lapu un sūnu smaržu, mūžīgo krēslu zem milzīgajiem ozoliem un upes čalošanu. Fantastiska sajūta.

Otrreiz lasot, man radās dažas konkrētas iebildes, bet uzreiz nepierakstīju un tagad vairs nevaru atcerēties. Tā iet, kad “marinē” atsauksmju rakstīšanu. Īsti nepārliecināja visu trīs vīriešu trakā aizraušanās ar aizvēsturisko meiteni. Varbūt vismaz vienam varēja izdomāt citu ieganstu, lai dotos mežā. Mežu man vajadzēja vairāk, vairāk, vairāk…… Salīdzinot ar bērnības sajūtām, “Mitago mežs” vairs nešķita tik episks, tomēr kas maģisks un biedējošs tekstā saglabājies. Ne visi uztver meža burvību, romāns ir pietiekoši īpatnējs, lai nepatiktu visiem. Spīganai ne visai patika, Asmo gan dala manu sajūsmu.

Vērtējums: 5/5

Domāju lasīt turpinājumu “Lavondyss”. Lavondyss ir vieta aiz uguns sienas, vieta ārpus laika, kurp dodas daži no “Mitago meža” varoņiem. Lasīju gan, ka ar katru nākamo grāmatu sērija paliek vājāka, tāpēc nesteidzos.

 

Baltā ziema. Mirdza Kļava

Baltā ziemaZvaigzne ABC 2007. gads, 136 lpp. Pirmizdevums 1986. gadā.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1986. gads

Pasaka par ziemu vectēva Kurmja ciematā un Lielajā Mežā. Visiem ir daudz darāmā, lai īsto ziemu varētu pa īstam izbaudīt. Lai gan ciemata priekšnieka vectēva Kurmja pārraudzībā čakli rosās visi, tomēr vislielākie kalni gāžami nešķiramajai trijotnei – kaķēnam Mikam, vāverēnam Tomam un zaķēnam Jēkabiņam. Un visiem kopā jāgaida pavasaris.

“Baltā ziema” ir viena no manām bērnības mīļajām grāmatām. Kopā ar “Raibo vasaru” es lasīju un pārlasīju Miktomjēkaba piedzīvojumus. Kā bērnam man zvēru dzīve šķita pilnīgi normāla. Pat izrādās, ka daļu teksta atceros, tik traki ar mani ir bijis. Protams, atceros arī Pāvila Šēnhofa ilustrācijas.

Lai gan daudzi Vecozolu ciemata un Lielā Meža iemītnieki devušies uz siltajām zemēm vai arī guļ ziemas miegā, tāpat netrūkst darba un piedzīvojumu. Ir jāiztīra ciemata ceļš un jāattīra dīķis no sniega, lai ierīkotu slidotavu. Vectēvam Kurmim visi darbi jāuzrauga un tas ir smags darbs. Kaķēns Miks, vāverēns Toms un zaķēns Jēkabs uzceļ sniegavīru un sarīko hokeja maču. Mikam atklājas gleznotāja talants un viņš uzglezno vectēvu Kurmi. Un tad vēl vectēvs Kurmis, no sapulces nākdams, nomaldās mežā un visi dodas viņu meklēt. Īsāk sakot – garlaicīgi nav, dzīve kūsā arī ziemā.

Svētkiem jābūt katrā pašā iekšā, un tikai tad no tiem rodas prieks.

Bērnībā dzīvnieki man šķita tik kolorīti – švītīgā lapsiņa Iveta, kura  pūš tauri un vīram tad jāskrien mājās, lielās klaču vāceles vecmāmuļa Vārna un Žagata, vilks Pelēcis, kurš cenšas būt labs, bet pagātnē sastrādātie darbi met pār viņu neuzticēšanās ēnu u.c. Arī tagad man šie tēli patika, tikai ar pieaugušā acīm es šajos tēlos un ciemata dzīvē redzu kariķētu cilvēku sabiedrību. Pasaka par dzīvniekiem ar ļoti cilvēciskām iezīmēm. Kā bērns es nebrīnījos, kā viņi tā var dzīvot un arī tagad mani tas patiesībā neuztrauc. Man tikai šķita, ka to notikumu bija vairāk. Acīmredzot daļu esmu pati piesapņojusi klāt vai arī tie ir saplūduši kopā ar “Raibo vasaru” un citiem stāstiem.

Reizēm nevajag pārlasīt bērnu grāmatas. Nenožēloju, ka to izdarīju, tomēr tagad atklāju, ka Mirdza Kļava (īstajā vārdā Mirdza Grigule) ir diezgan vāja rakstniece. Teksts vietām šķiet samākslots un neveikls, atgādinot padomju laiku avīžrakstu stilu. Neko politisku gan nepamanīju, viņa vienkārši skopi un sausi raksta. Esmu izlutināta ar labāku tekstu bērnu grāmatās. Tomēr savulaik viņas garās pasakas par vāverēnu Tomu un viņa draugiem bija ļoti iemīļotas un neredzu nekādu iemeslu, kāpēc lai tās nelasītu arī tagad. Šeit sirsnības un “normāluma” ir krietni vairāk kā dažā labā mūsdienu bērnu grāmatā ar jocīgiem notikumiem un vēl jocīgākiem varoņiem.

Vērtējums: 5/5 (nodeva bērnu dienām), kā pieaugušais gan dotu 3 vai 4 zvaigznes.

Pasakas par Tomu, Miku un Jēkabu: “Vāverēns Toms un viņa draugi” (1976), “Raibā vasara” (1979), “Baltā ziema” (1986)