Es lasīju “Laikraksta Diena bibliotēka” izdoto variantu, 2006.g., 336.lpp., Ojāra Vācieša tulkojums. Bulgakovs ar šo darbu pārstāv Krieviju 80/80 topā.
Tie, kas paši nav lasījuši, ir vismaz dzirdējuši par šo leģendāro darbu, ko vairākas reizes arī mēģināts ekranizēt, pats autors pirmo manuskripta versiju sadedzināja un grāmatas veidā saīsinātā versijā to izdeva gandrīz 30 gadus pēc autora nāves. Es jau sen šo romānu gribēju izlasīt, bet atturēja pretrunīgās atsauksmes. Kārtējā love/hate grāmata. Manā gadījumā love.
Romānu veido divi dažādi, bet savstarpēji saistīti stāsti. Viens stāsta par Ponciju Pilātu un Jēzu; otrs par savādiem notikumiem Maskavā XX gs. 20.-30. gadu mijā. Starp šīm divām pilnīgi atšķirīgām pasaulēm Bulgakovs liek satikties pašam Nelabajam ar savu svītu (ļoti kolorīti tipiņi, teikšu godīgi), Meistaram un Margaritai. Apbrīnojama fantāzija, izcila ironija un humors savīts kopā stāstā par uzticību, mīlestību, mantkārību, šaubām un mūsu grēkiem. Nelabais nav ļauns, viņš drīzāk ir taisnīgs un izmanto tikai to slikto, kas slēpjas mūsos. Es nebrīnītos, ja Baznīca būtu šo romānu aizliegusi (varbūt kāds zin?).
– Viņš izlasīja meistara sacerējumu, – teica Levijs Matejs, – un lūdz, lai tu ņem meistaru sev līdzi un dāvā viņam mieru. Vai tad tev tik grūti to izdarīt, ļaunais gars?
– Man neko nav grūti izdarīt, – atbildēja Volands, – un to tu ļoti labi zini. – Viņš brīdi klusēja, tad piebilda: – Bet kāpēc tad jūs neņemat viņu pie sevis, uz mūžīgu gaismu?
– Viņš nav pelnījis gaismu, viņš ir pelnījis mieru, – skumji sacīja Levijs.
Saprotama ir arī tā laika valdošās varas negatīvā attieksme pret autoru un romānu, jo Bulgakovs ļoti smalkā veidā ironizē par pastāvošo kārtību, kaut vai namu pārvaldnieka sapnī notiekošā valūtas atsavināšanas akcija:
– Pagrabā, kārbā… Mākslinieks sasita plaukstas. – Kur tas ir redzēts? – viņs bēdīgā balsī iesaucās. – Tur taču ir mitrs un viss var sapelēt. Via tad tādiem cilvēkiem var dot rokās valūtu? Ko? Taisni kā tādi bērni, goda vārds!
Kanavkins arī pats saprata, ka izrīkojies neglīti un vainīgs vien ir, un viņa cekuls noslīga uz leju.
– Nauda, – turpināja mākslinieks, – jāglabā valsts bankā, speciālās sausās, labi apsargātās telpās, nevis tantes pagrabā, kur, starp citu, arī žurkas nezin ko var izdarīt. Kauna lieta, Kanavkin! Jūs taču esat liels cilvēks.
Kanavkins, nezinādams, kur dēties, knibināja savas žaketes stūri.
– Nu labi, – mākslinieks norimās, – necilāsim vecas lietas… – Un pēkšņi negaidot piebilda: – Jā, pie tās pašas reizes, lai mašīna lieku reizi nav jādzenā… tantei pašai taču arī ir? Vai ne?
Romāns ir apbrīnojams. Tas ir pirmais īpašības vārds, kas man nāk prātā. Vietām smējos līdz asarām, vietām nācās aizdomāties. Noteikti pēc laika pārlasīšu atkal un varbūt atradīšu jau citus uzsvarus.
Vērtējums: 5/5. Ko vēl piebilst? Ja nu vienīgi to, ka “Meistars un Margarita” ir viens no izcilākajiem XX gs. romāniem. Reiz redzēju vairāk sēriju filmas pāris fragmentus un likās pilnīgs murgs.
Mihails Bulgakovs (1891 – 1940) oficiālo piekrišanu baudīja īsu brīdi, kad luga “Turbinu dienas” (1926) baudīja Staļina atzinību. Vēlāk Bulgakovs pievērsās fantastikas elementu izmantošanai prozā un tas oficiālajai varai nebija pa prātam. 1929. g. viņa darbus pārtrauca publicēt, bet viņam neļāva izbraukt no valsts. “Meistaru un Margaritu” autors rakstīja 1929.-1940.g. un pēc viņa nāves pēdējos labojumus veica viņa sieva, kura ir Margaritas prototips.
Marii grāmatplaukts 