Burvja zeme. Levs Grosmans

Burvji, izdevniecība PrometejsPrometejs 2018. gads, 446 lpp. Burvji #3, The Magicians #3

“Burvju” fani ir sagaidījuši triloģijas noslēdzošo daļu un var sajūsmā lauzt krēslus (ir tā vērts). Pārējiem ieinteresētajiem jāsāk ar sākumu un uzreiz nomierinu, ka visas trīs daļas ir vienlīdz kvalitatīvas un interesantas. Gadās, ka man jautā: “vai tas ir tas pats, kas seriāls?” Nē, atšķirības ir lielas, iesaku drukāto versiju. Kaut vai tāpēc, ka Grosmans ir gudrs rakstnieks, bet šī gudrība uz seriālu nav pārceļojusi.

Tad nu tā. “Burvja zeme” ir ievērojama ar trim lietām:

  1. Kventins pieaug
  2. Spilgti uznācieni atvēlēti vairākiem sieviešu dzimtes personāžiem
  3. Iespaidīgi maģijas apraksti

Tā kā es Kventinu tik labi sapratu, tad man īpašs prieks vērot viņa izaugsmi un briedumu, jo viņš pieaug gan kā cilvēks, gan kā burvis. No “dāmu uznācieniem” īpaši gribas pieminēt Džanetes stāstu par tuksnesi. Iespaidīgi un skaisti. Vispār “Burvja zemē” ir daudz pieminēšanas vērtu epizožu. Tāpat ir feini citāti par grāmatām un iespējams papriecāties par Nevienzemes bibliotēku ar tās unikālo grāmatu krātuvi.

Maģija visu laiku bijusi klātesoša, bet šoreiz tas bija īpaši izteikti, jo Kventinam un citiem jāveic dažas trakoti sarežģītas burvestības. Grosmana burvis ir lingvists, ķīmiķis, fiziķis, matemātiķis, inženieris un pirkstu akrobāts. Man patīk, ka maģija nav tikai vienkārši kaut kāds mistisks spēks, bet daudzām burvestībām varoņiem ir reāli fiziski jāsagatavojas vai gadiem jāmācās īpatnējas valodas.

Dažās epizodēs šķita, ka lietas uzrodas no zila gaisa un pārlieku viegli, bet varbūt tas tāpēc, ka Grosmana varoņi visu laiku rosās un ne vienmēr lasītājam katrs sīkums tiek aprakstīts, atļaujot “ieraudzīt pašam”. Man negribās domāt, ka autors ir drusku sasteidzis darbu, saguris, vai nav gribējis padarīt trešo daļu pārāk apjomīgu. Kā jau iepriekš, Grosmans stāstā iepin smagākas tēmas par savu vietu pasaulē, naidu un mīlestību, vientuļiem bērniem un kurp tas var novest.

Visi pavedieni satek kopā grandiozā noslēgumā un nobeigums atstāj saldsērīgu noskaņu, jo viss tik superīgi beidzas, bet, sasodīts, viss beidzas. Stāstam beigas. Kad durvis uz Filoriju aizvērtas, atliek vien cieņā paklanīties autora priekšā par asprātīgu zināmu fantāzijas literatūras elementu izmantošanu, lai radītu iztēlē dzirkstošu, pārsteidzošu stāstu.  “Burvju” triloģija vislielākā mērā ir portāls uz citu pasauli. Man ir skumji no tās šķirties, bet zinu, ka atgriezīšos.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas atsauksme no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements

Īsās atsauksmes #15

Vienreiz jāpieliek punkts tām daudzajām neuzrakstītajām grāmatu atsauksmēm, kas jau gadiem nospiež manu blogera sirdi! Agrāk biju cītīgāka un lasot veicu piezīmes kladēs, tomēr daudz kas ir zudis no manas atmiņas.

Zilā pils. Lūsija Moda Montgomerija – viena no manām visvisvismīļākajām grāmatām, kuru esmu pārlasījusi daudzas reizes gan latviski, gan angliski. Ja agrāk man šis stāsts vienkārši šķita jauki romantisks, tad tagad es vairāk novērtēju galveno varoņu drosmi dzīvot pēc savas gribas. Šī ir mana labsajūtas grāmata. Vērtējums: 5/5

Artura Konana Doila piedzīvojumi. Rasels Millers – man ļoti patīk stāsti par Šerloku Holmsu, tāpēc noteikti bija jāizlasa šī biogrāfija, kurā izmantots plašais rakstnieka arhīvs. Par šo grāmatu man ir piezīmes! Ironiskā kārtā Doils uzskatīja, ka Holmsa tēls iznīcinājis viņa kā nopietna literāta reputāciju. Kad viņš Holmsu “nogalināja”, lasītāji bija tik sašutuši, ka kāda dāma pat piedraudēja cienījamo rakstnieku iekaustīt ar somu. Vai zinājāt, ka Doilam bija maģistra grāds ķirurģijā, bet mūža otrajā pusē viņš pilnīgi lētticīgi nodevās spiritismam un sāka pat pravietot? Vispār ļoti interesanta un faktiem bagāta biogrāfija. Vērtējums: 4/5

Leviatāns. Boriss Akuņins (Detektīva Erasta Fandorina piedzīvojumi #3) – par šo atceros tikai to, ka darbība notiek uz kuģa, tātad ierobežotā telpā. Pēc vērtējuma spriežu, ka bija aizraujoši un laba intriga. Vispār man patīk šī Akuņina detektīvromānu sērija, kurā viņš spēlējas ar dažādiem žanra standartiem un klišejām. Vērtējums: 4,5/5

English Passengers. Matthew Kneale – šo literāro pērli pilnīgi nejauši uzgāju bibliotēkā un esmu jau ieteikusi vairākiem cilvēkiem. Brīnišķīgs vēsturiskais piedzīvojumu romāns ar antropoloģisku ievirzi. Bagātīga valoda, labs humors, turklāt autors ļauj varoņiem stāstīt, nevis dara to pats. Romānam ir divas paralēlas sižeta līnijas: kontrabandistu kuģa nedienas 1857. gadā un notikumi Tasmānijā sākot no 1820. gada. Lielu lomu nospēlē kuģa cūka. Lasiet, iesaku! Vērtējums: 5/5

Kad dievs bija trusis. Sāra Vinmane – lasīju un domāju, ka tieši tādu grāmatu jau sen meklēju un pēc izlasīšanas bija sajūta, ka kāds mani ir uzklausījis un samīļojis. Tik… cilvēcīgi, patiesi. It kā vienkāršs stāsts par priecīgiem un traģiskiem brīžiem Ellijas, viņas ģimenes un draugu dzīvē, rādot kā maza, jūtīga meitene izaug par sievieti. Gribu, bet baidos pārlasīt. Ja nu nebūs vairs tā pati sajūta? Vērtējums: 5/5

Through the Language Glass: How Words Colour your World. Guy Deutscher – skats uz sabiedrību un kultūru caur valodas prizmu. Viena no grāmatas tēmām – vai un kā dzimtā valoda ietekmē pasaules uztveri. Daudz tika apskatīta krāsu nosaukumu rašanās vai to neesamība valodās, valodu sarežģītība un vienkāršošanās. Pašlaik tik aktuālā kašķa ap “gender” sakarā varu teikt, ka grāmatā minēts sekojošais: sākotnēji “gender” nebija nekāda sakara ar “sex”. Dažās valodās dzimte (dzimums?) nav vispār, savukārt dažās Āfrikas, Austrālijas tautu valodās ir pat 10 – 13 dzimtes (vīriešu, sieviešu, dārzeņu, šķēpu utt.). Šo grāmatu varu ieteikt visiem tiem, kuri interesējas par lingvistiku. Vērtējums: 4/5

Ar šo esmu tikusi apmēram pusē 2014. gadam. Turpinājums sekos.

Skarbās takas vilinājums. Bils Braisons

Skarbās takas vilinājumsIzdevis Apgāds Zvaigzne ABC, 2006.g. 374 lpp. Angliski “A Walk in the Woods”

Kā solīts pirmā no 2008.gadā lasītajām grāmatām, par kurām palicis neuzrakstīts. Grāmata man patika tik ļoti, ka vēlāk iegādājos to savā īpašumā un pa šo laiku esmu pat vienreiz pārlasījusi.

Ko par šo grāmatu esmu pierakstījusi? Autors kopā ar savu draugu dodas ceļojumā pa vairāk kā 2000 jūdžu garo Apalaču taku, kas ir viena no senākajām garo pārgājienu takām ASV un no Džordžijas līdz Menai šķērso 14 ASV štatus. Ar atsevišķiem pārtraukumiem un vairākiem īsiem pārgājieniem, viņi beigās nostaigā ap 1/3 no takas kopgaruma. Lielisks un rotaļīgs autora stāstījums par apkārtni un takas vēsturi, spējot ar humoru un pašironiju attēlot piedzīvoto.

Kamēr es četrrāpus stāvoklī, smagi elsdams, centos sev iestāstīt, ka kādreiz tās būs skaistas atmiņas, man garām, ūdeni šļakstinot, pašpārliecinātā solī un virs galvām turot mugursomas pagāja divi jauni puiši – gandrīz vai kā iepriekšējo kloni.
– Nokritāt? – viens jautri apvaicājās.
– Nē, vienkārši vēlējos papētīt tuvāk ūdeni. – Plānprātīgais asprātis, ko neteiksi.

Atceros, ka lasīdama ļoti bieži smējos un smaidīju. Beigās tik ļoti gribējās pašai šādu piedzīvojumu. Aizraujošs ceļojumu romāns. Tāpēc nešaubīgi lieku 5/5.

Mazliet par autoru. Bils Braisons dzimis 1951.g. ASV, vairākus gadus dzīvojis Anglijā. Pārsvarā raksta par ceļojumiem. Viņa “Īsi stāsti gandrīz par visu” 2004.gadā saņēma AVENTIS godalgu.

Stāsts par Sanmikelu. Aksels Munte

 Aksels Munte “Stāsts par Sanmikelu”, izdevējs Zvaigzne ABC, 2005.g., 268.lpp.

“Stāsts par Sanmikelu” ir zviedru ārsta Aksela Muntes pa pusei autobiogrāfisks filosofisks atmiņu stāstījums par savu ārsta praksi un Sanmikelu – īpašumu, ko viņš izveidoja Kapri salā. Sanmikela ir viņa mūža sapnis.

– Kādu maksu jūs prasīsit no manis?

-Atteikšanos no godkārīgā sapņa iekarot slavenu vārdu savā profesijā, savas nākotnes upurēšanu.

– Kas tad no manis iznāks?

– Cilvēks, no kuras nekas nav iznācis, neveiksminieks.

– Jūs atņemat man visu, kā dēļ vērts dzīvot.

– Maldāties. Es piedāvāju jums visu, kā dēļ vērts dzīvot.

– Atstājiet man vismaz līdzjūtību. Bez līdzjūtības es nevarēšu dzīvot, ja man jākļūst par ārstu.

Tie, kas Kapri bijuši, saka, ka Sanmikela ir tieši tāda kā grāmatā aprakstīts. Tai pašā laikā Munte ir uzrakstījis autobiogrāfisku darbu, par savu personīgo dzīvi nepasakot gandrīz neko.

Stāstījums ir vietām smieklīgs, vietām drūms, piemēram par holēru Neapolē, tomēr kopumā ļoti gaišs un dzīvespriecīgs. Ja tā visa ir taisnība, tad Muntem ir bijis ļoti interesants un piedzīvojumiem bagāts mūžs.

Mana klejošana pa pasauli, laimi meklējot, ir galā, mana modes ārsta karjera ir galā, mana dzīve pie jūras ir galā. Es taisos palikt tur, kur esmu, uz visiem laikiem un vērst jo skaistāku to, kas man vēl atlicis. Bet vai man būs ļauts palikt pat te, Sanmikelā? Viss Neapoles līcis kā mirdzošs spogulis guļa man pie kājām, vīteņalejas kolonnas, lodžijas un kapela gaismas pielijušas, kas notiks ar mani, ja es nevarēšu vairs panest šo spožumu?

Munte bijis ļoti humāns ārsts, kurš praksē bieži izmantojis psiholoģiskus paņēmienus pacientu ārstēšanā, kuriem tiem laikiem raksturīgi dažkārt bija tikai iedomāta slimība.

Drīz vien kļuva skaidrs, ka apendicīts ir pie pēdējā elpas vilciena un ka vispārēja pieprasījuma apmierināšanai jāatrod jauna kaite. Veikla izdoma nelika uz sevi gaidīt, tirgū tika laista jauna slimība, spoži nošķindēja jaunais vārds, un tam patiešām izrādījās zelta monētas skaņa: KOLĪTS! […] Grāfienes acis kļuva vēl lielākas, kaut arī man bija licies, ka lielākas acis vispār nevar būt.

– Kolīts! Taisni tas, ko es vienmēr domāju. Esmu pārliecināta, ka jums taisnība! Kolīts! Kas tas kolīts tāds ir? – Man vajadzēja ļoti piesardzīgi apiet viņas jautājumu, jo es pats to nezināju, tāpat kā tolaik nezināja neviens cits. Es viņai teicu, ka tā ir parasta slimība, ko grūti ārstēt, un man bija taisnība. Grāfiene draudzīgi man uzsmaidīja. Un viņas vīrs teicis, ka tie esot tikai nervi!

Munte bija arī liels dzīvnieku draugs un aizstāvis, tāpēc grāmatā ir diezgan daudz stāstīts par dzīvniekiem.

Tagad Barbarosas kalns ir putnu patvēruma vieta. Tūkstošiem nogurušu gājputnu ik pavasari un rudeni atpūšas tā nogāzēs drošībā no cilvēkiem un zvēriem. Sanmikelas suņiem aizliegts riet, kad uz kalna atpūšas putni. Kaķus tikai retumis izlaiž no virtuves, uzkarot tiem kaklā brīdinātājus zvaniņus, dauzoņa Billijs sēž ieslodzīts pērtiķu mājā, jo neviens nevar paredzēt, ko izstrādās pērtiķis vai skolas puika.

Suņu saimniekiem pat būtu ieteicams izlasīt 39.-42. lpp. “Ja jūs esat patiesi mīlējis savu mirušo draugu, jūs neiztiksit bez cita.” – ļoti patiesi vārdi.

Nobeigumā dažas dziļas domas:

  • Nāve ir žēlsirdīgāka par mums.
  • Pienāks laiks, kad cilvēkā izgaisīs pats slepkavošanas prieks. Kamēr tas vēl nav noticis, cilvēkam nav ne mazāko tiesību dēvēties par civilizētu būtni, viņš ir tikai barbars, ķēdes loceklis starp mežonīgajiem senčiem, kuri kāvās uz dzīvību un nāvi ar akmens cirvjiem jēlas gaļas gabala dēļ, un starp nākotnes cilvēku.
  • Mīlestība sievietei nozīmē vairāk nekā vīrietim, tā viņai nozīmē visu. Tomēr tā nav tikai juteklība parastajā vīriešu izpratnē. Sieviete var iemīlēties īstā ķēmā, pat vecī, ja šis vīrietis ierosina viņas iztēli. Vīrietis nevar iemīlēties sievietē, ja sieviete neierosinaviņa seksuālo instinktu, kas pretēji dabas nolūkiem mūsdienu vīrietī dzīvo ilgāk par viņa seksuālajām iespējām.

Vērtējums: 5/5. Gudra grāmata, kura varēja būt trīsreiz garāka.