Rīga – Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts. Sabīne Košeļeva

Zvaigzne ABC 2015. gads, 112 lpp.

Nacionālais teātris “Soundcloud” aplikācijā piedāvāja noklausīties vairākus ierunātus latviešu autoru darbus, un es izvēlējos Sabīnes Košeļevas pirmo prozas grāmatu – romānu, vai drīzāk garstāstu. par latvietes un Maskavā dzīvojoša krieva attiecībām. Tur, protams, ir visas attiecību-no-attāluma sāpes un problēmas. un paralēli iet tāds kā latviešu un krievu salīdzinājums. Viņa tā kā cenšas uzsvērt atšķirīgo, bet beigās jau mēs visi esam tikai cilvēki, domājam un jūtam līdzīgi.

Sākums ātri ievilināja sižetā, man patika izvēlētais vēstījuma veids – kā jaunas sievietes atmiņas par postpadomju bērnību un iemīlēšanos no Krievijas atbraukušā puisī. Vēlāk noskaidrojas, ka viņš ir pa pusei baltkrievs, bet aizbraucis no dzimtenes, jo tur nav nākotnes, ja vēlies kaut ko dzīvē sasniegt. Viņa daudz laika pavada vilcienos un autobusos, un tur ir gan kolorīta atmosfēra, gan laiks domāt. Šīs domas ir tiešas un neizskaistinātas, pat dumpinieciskas – tāds iekšējs protests pret pasauli.

Tekstam cauri plūstošās skumjas, nepiederības sajūta iegūst jēgu, kad sižetā nonākam līdz traģēdijai, bet šajā brīdī arī stāsts manās acīs sabojājās. “Angelīnas” nodaļa, lai gan interesanta un traģiska, šķita neiederīga un pēc tās viss teksts vienkārši nenovēršami gāzās no kalna lejā. Tas mani kaitināja un beigās sadusmoja. Radās sajūta, ka autore rakstītu bakalaura darbu, kuram ir noteikts obligātais lappušu skaits. un tad nu viņa maļ domas un fantazē kā nu prot, lai tikai to apjomu savāktu. Žēl, ļoti žēl, jo sākums bija tiešām cerīgs un talants arī ir. Domāju, ka būtu bijis labāk, ja paliktu pie stāsta formāta, nemēģinot izstiept garāku.

Īsti nespēju noticēt tam mīlasstāstam, bet varbūt tas tāpēc, ka varone nebija nekāda romantiskā dvēsele. Uzkrītoši šķita visu laiku tas “krievs”, “krievs”, “krievs”, priekšā un pakaļā tā tautība. Vai tad tiešām sievietes savus mīļotos uzrunā tautībā, nevis kādā mīļvārdiņā vai vārdā? Es saprotu, ka viņa ļoti gribēja uzsvērt to tautības jautājumu, bet tas vienā brīdī sāka likties jocīgi, gandrīz vai kā necieņa pret to vīrieti. Bet nu labi, tas varbūt tikai man šķiet dīvaini.

Vērtējums: 2,5/5

Romantika un sentiments

Nesen mani tā bija nomocījusi visa nopietnā literatūra, ka uz ātru roku veikalā paķēru grāmatu, kurai uz vāka rakstīts, ka tas ir sentimentālais franču romāns. Lai kas tas būtu, bet sižeta anotācija šķita pieņemama. Jau vēlāk, izmantojot brīvas 20 minūtes Alūksnē, ieskrēju grāmatnīcā un paķēru mīlas romānu, kas bija stipri nocenots. Abas grāmatas izrādījās katra savā veidā jaukas un izklaidējošas. Tieši tas, kas man bija vajadzīgs.

Mistera Daldrija neparastais ceļojums. Marks Levī

Kontinents 2013. gads, 370 lpp.

Grāmata – pārsteigums. Uzreiz teikšu, ka šo Marka Levī romānu izlasīju ar baudu un esmu nopirkusi vēl vienu nākamās nopietnās literatūras krīzes brīdim. Sentimentāls nozīmē sakāpinātu emocionalitāti, bet neko īsti pārmērīgu nemanīju. Nebija arī nekādu pārlieku dramatisku sižeta pavērsienu, kas bieži raksturīgi tādai vieglajai literatūrai. Ir daudz atmiņu, sevis meklējumu, bet viss viegli sagremojamās devās.

Man ļoti patika galvenie romāna tēli – smaržu izgudrotāja Alise un gleznotājs misters Daldrijs. Neuzbāzīgi, vienkārši, reāli cilvēki, katrs ar savu skumju pagātni. Bija patīkami vērot kā viņi sadraudzējas un pamazām atrod savu vietu dzīvē. Liela sižeta daļa risinās Turcijā, sniedzot ieskatu dramatiskos notikumos ap 1. pasaules kara sākuma laiku un armēņu genocīdu. Tādu īstu Turcijas smaržu, garšu un skaņu sajūtu gan autoram nav izdevies uzburt, bet fons tik un tā ir gana kolorīts.

Ar laiku nojautu, kā viss varētu atrisināties, bet tas romāna beigas man nesabojāja. Tiešām patīkami izklaidējos un atpūtos. Viss tā pa mierīgo, kas rūdītiem romantiskās literatūras lasītājiem varētu arī nepatikt, bet man bija tieši laikā. Varbūt tas ir franču šarms, kas iespiedies starp teksta rindām un mani apbūra.

Vērtējums: 3,5/5

Ik dienu, ik stundu. Nataša Dragniča

Zvaigzne ABC 2013. gads, 299 lpp.

Šī romāna izvēlei par labu spēlēja ne tikai cena, bet arī tas, ka autore dzimusi un augusi Horvātijā un arī romāna darbība pa daļai risinās šajā valstī. Tas, ka arī šajā romānā viens no varoņiem ir gleznotājs, ir patīkama sagadīšanās. Anotācija sola, ka šis ir neparasts mīlasstāsts, poētisks un pārlaicīgs. Tā tiešām ir. Šķiet, ka autorei ir dzejnieces dotības, jo teksts plūst un vijas skaisti, bet ne pārmērīgi, izcakināts īsos teikumos. Situācijas un pat varoņu teiktais atkārtojas cikliski. Savu odziņu piedod gan dzīve Horvātijas piekrastes pilsētiņā, gan Parīzes elpa. Nu gandrīz kā tāds skaisti dekorēts un gards eklērs. Bauda lasīt un neko nedomāt.

Diemžēl drusku par saldu un nereālu manai gaumei. Pasaka, kurā pie mazākā satricinājuma ģībstošu princi ar skūpstu modina skaista princese, kura būtu pelnījusi krietni labāku puisi pie sāniem. Mani kaitina, ka viss romāna sižets ir balstīts uz Lukas gļēvumu. Vienīgā un īstā mīlestība atrasta jau 5 gadu vecumā (šajā vietā es nemaz nebolu acis….mhm…), bet viņš to pakāš atkal un atkal, vienlaicīgi lienot zem brunčiem citām. Gan jau dzīvē tā notiek.

Tā kā tik reti lasu šāda veida literatūru, tad man ir maz piemēru ar ko salīdzināt. Ņemot vērā, ka teksts kā tāds ir baudāms un liela mīla pati par sevi skaista, kopumā es tīri labi izklaidējos un atpūtos.

Vērtējums: 3,5/5

Eleonora un Pārks. Reinbova Rouela

Zvaigzne ABC 2015. gads, 400 lpp.

“Eleonora un Pārks” ir viens no skaistākajiem pirmās mīlestības stāstiem. Bikla, klusa, asprātīga un smeldzīga divu jauniešu sastapšanās neiecietīgā pasaulē.

1986. gada rudenī, skolēnu autobusā iekāpj savāda meitene – apaļīga, dīvaini ģērbusies, sarkaniem, pinkainiem matiem. Svešā, kurai jau uz pieres rakstīts – esmu jūsu jaunais izsmieklu objekts. Pārks ir vietējais, tomēr ne gluži savējais, jo aziāts un neiesaistās vietējo “brašuļu” izklaidēs. Viņš apžēlojas par svešo dīvaini un ļauj apsēsties brīvajā vietā sev blakus. Tā sākas viņu līdzās pastāvēšana, kas vēlāk izvēršas draudzībā un apžilbinošā mīlestībā.

Šogad maz lasu jauniešu romānus, iepriekšējos gadus to darīju vairāk, un jāsaka, ka Reinbovas Rouelas romāns ir viens no labākajiem mūsdienu jauniešu literatūras plaukta paraugiem, kādu vispār esmu lasījusi. Romāns ir labi uzrakstīts, bez vārdu plūdiem lapu aizpildīšanai, un ļoti reālistisks, ar dzīviem varoņiem. Dažos jauniešu tikšanās labākajos (kad viņiem izdodas netraucēti būt kopā) brīžos, autore varbūt drusku par daudz cenšas, lai būtu skaisti un saldi, tomēr līdz salkanumam nenonāk. Iebilst var arī par Eleonoras diezgan biežo fokusēšanos uz savu un Pārka izskatu, bet viņai tas ir ļoti svarīgi, tāpēc es to laidu gar ausīm. Beigas, visticamāk, jūs pārsteigs. Negaidīju tādu drosmīgu soli un tas padarīja šo stāstu vēl smeldzīgāku un lika nobirdināt pāris asaras. Acīmredzot, mani ir viegli aizkustināt un esmu sentimentāla. Runājot par sentimentalitāti, “Eleonora un Pārks” liks atcerēties pirmo mīlestību tiem, kam tā jau aiz muguras un tikai no katra pieredzes atkarīgs, kādas izjūtas jūsos raisīsies. Domāju, ka Eleonoras un Pārka attiecības arī atgādinās, kā tas ir – mīlēt tā, ka… grūti elpot… sāp…pacelies spārnos…laiks apstājas… – izvēlieties salīdzinājumu paši.

Eleonora un Pārks mīl par spīti visam. Slepus no Eleonoras ģimenes, sākumā arī slepus no skolasbiedriem, par spīti Pārka vecāku sākotnējai atturībai, par spīti izsmieklam un instinktīvai vēlmei norobežoties no tā, kuru apsmej, lai pats nekļūtu par apsmiekla objektu. Abu jauniešu šaubas par sevi un vienam par otru, cīņa ar saviem “tarakāniem” abu attiecības padara vēl ticamākas. Ticamas ir arī abu jauniešu ģimenes. Eleonoras dzīves nomocītā māte, kura turas pie agresīvā vīra, it kā neko labāku dzīvē nebūtu pelnījusi, nav īsti izprotama, tomēr reālajā dzīvē taču šādu piemēru ir tūkstošiem un miljoniem. Kā pretstats tam ir Pārka ģimene. Pārkam šķiet, ka tēvs viņu ne īpaši mīl, bet tēva un mātes savstarpējā mīlestība viņam dzīvē sniedz stabilitātes un drošības sajūtu. Šī Pārka atziņa ir viena no skaistākajām vietām grāmatā.

Liela nozīme romānā ir gan attiecībām ģimenē, gan skolēnu vardarbībai. Tās lietas, ko viņi dara tikai tāpēc, ka kāds neatbilst viņu standartiem un ir savādāks! Vai tas ļauj slēpt savu nedrošību, tā teikt – uzbrūc pirmais, pirms kāds uzbrūk tev? Sižetā ir vairākas epizodes, kas liks par to īpaši padomāt.

Domāju, ka no visa uzrakstītā ir skaidrs, ka man “Eleonora un Pārks” ļoti patika un silti iesaku, ja interesējaties par jauniešu literatūru. Šis ir ļoti labs piemērs, kā jāraksta romāns jauniešiem. Lasīšu arī citas šīs autores grāmatas.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.