Romantika un sentiments

Nesen mani tā bija nomocījusi visa nopietnā literatūra, ka uz ātru roku veikalā paķēru grāmatu, kurai uz vāka rakstīts, ka tas ir sentimentālais franču romāns. Lai kas tas būtu, bet sižeta anotācija šķita pieņemama. Jau vēlāk, izmantojot brīvas 20 minūtes Alūksnē, ieskrēju grāmatnīcā un paķēru mīlas romānu, kas bija stipri nocenots. Abas grāmatas izrādījās katra savā veidā jaukas un izklaidējošas. Tieši tas, kas man bija vajadzīgs.

romantisks romāns, franču romānsMistera Daldrija neparastais ceļojums. Marks Levī

Kontinents 2013. gads, 370 lpp.

Grāmata – pārsteigums. Uzreiz teikšu, ka šo Marka Levī romānu izlasīju ar baudu un esmu nopirkusi vēl vienu nākamās nopietnās literatūras krīzes brīdim. Sentimentāls nozīmē sakāpinātu emocionalitāti, bet neko īsti pārmērīgu nemanīju. Nebija arī nekādu pārlieku dramatisku sižeta pavērsienu, kas bieži raksturīgi tādai vieglajai literatūrai. Ir daudz atmiņu, sevis meklējumu, bet viss viegli sagremojamās devās.

Man ļoti patika galvenie romāna tēli – smaržu izgudrotāja Alise un gleznotājs misters Daldrijs. Neuzbāzīgi, vienkārši, reāli cilvēki, katrs ar savu skumju pagātni. Bija patīkami vērot kā viņi sadraudzējas un pamazām atrod savu vietu dzīvē. Liela sižeta daļa risinās Turcijā, sniedzot ieskatu dramatiskos notikumos ap 1. pasaules kara sākuma laiku un armēņu genocīdu. Tādu īstu Turcijas smaržu, garšu un skaņu sajūtu gan autoram nav izdevies uzburt, bet fons tik un tā ir gana kolorīts.

Ar laiku nojautu, kā viss varētu atrisināties, bet tas romāna beigas man nesabojāja. Tiešām patīkami izklaidējos un atpūtos. Viss tā pa mierīgo, kas rūdītiem romantiskās literatūras lasītājiem varētu arī nepatikt, bet man bija tieši laikā. Varbūt tas ir franču šarms, kas iespiedies starp teksta rindām un mani apbūra.

Vērtējums: 3,5/5

mīlas romāns, romantisks romānsIk dienu, ik stundu. Nataša Dragniča

Zvaigzne ABC 2013. gads, 299 lpp.

Šī romāna izvēlei par labu spēlēja ne tikai cena, bet arī tas, ka autore dzimusi un augusi Horvātijā un arī romāna darbība pa daļai risinās šajā valstī. Tas, ka arī šajā romānā viens no varoņiem ir gleznotājs, ir patīkama sagadīšanās. Anotācija sola, ka šis ir neparasts mīlasstāsts, poētisks un pārlaicīgs. Tā tiešām ir. Šķiet, ka autorei ir dzejnieces dotības, jo teksts plūst un vijas skaisti, bet ne pārmērīgi, izcakināts īsos teikumos. Situācijas un pat varoņu teiktais atkārtojas cikliski. Savu odziņu piedod gan dzīve Horvātijas piekrastes pilsētiņā, gan Parīzes elpa. Nu gandrīz kā tāds skaisti dekorēts un gards eklērs. Bauda lasīt un neko nedomāt.

Diemžēl drusku par saldu un nereālu manai gaumei. Pasaka, kurā pie mazākā satricinājuma ģībstošu princi ar skūpstu modina skaista princese, kura būtu pelnījusi krietni labāku puisi pie sāniem. Mani kaitina, ka viss romāna sižets ir balstīts uz Lukas gļēvumu. Vienīgā un īstā mīlestība atrasta jau 5 gadu vecumā (šajā vietā es nemaz nebolu acis….mhm…), bet viņš to pakāš atkal un atkal, vienlaicīgi lienot zem brunčiem citām. Gan jau dzīvē tā notiek.

Tā kā tik reti lasu šāda veida literatūru, tad man ir maz piemēru ar ko salīdzināt. Ņemot vērā, ka teksts kā tāds ir baudāms un liela mīla pati par sevi skaista, kopumā es tīri labi izklaidējos un atpūtos.

Vērtējums: 3,5/5

Advertisements

Eleonora un Pārks. Reinbova Rouela

Eleonora un Pārks. Reinbova RouelaZvaigzne ABC 2015. gads, 400 lpp.

“Eleonora un Pārks” ir viens no skaistākajiem pirmās mīlestības stāstiem. Bikla, klusa, asprātīga un smeldzīga divu jauniešu sastapšanās neiecietīgā pasaulē.

1986. gada rudenī, skolēnu autobusā iekāpj savāda meitene – apaļīga, dīvaini ģērbusies, sarkaniem, pinkainiem matiem. Svešā, kurai jau uz pieres rakstīts – esmu jūsu jaunais izsmieklu objekts. Pārks ir vietējais, tomēr ne gluži savējais, jo aziāts un neiesaistās vietējo “brašuļu” izklaidēs. Viņš apžēlojas par svešo dīvaini un ļauj apsēsties brīvajā vietā sev blakus. Tā sākas viņu līdzās pastāvēšana, kas vēlāk izvēršas draudzībā un apžilbinošā mīlestībā.

Šogad maz lasu jauniešu romānus, iepriekšējos gadus to darīju vairāk, un jāsaka, ka Reinbovas Rouelas romāns ir viens no labākajiem mūsdienu jauniešu literatūras plaukta paraugiem, kādu vispār esmu lasījusi. Romāns ir labi uzrakstīts, bez vārdu plūdiem lapu aizpildīšanai, un ļoti reālistisks, ar dzīviem varoņiem. Dažos jauniešu tikšanās labākajos (kad viņiem izdodas netraucēti būt kopā) brīžos, autore varbūt drusku par daudz cenšas, lai būtu skaisti un saldi, tomēr līdz salkanumam nenonāk. Iebilst var arī par Eleonoras diezgan biežo fokusēšanos uz savu un Pārka izskatu, bet viņai tas ir ļoti svarīgi, tāpēc es to laidu gar ausīm. Beigas, visticamāk, jūs pārsteigs. Negaidīju tādu drosmīgu soli un tas padarīja šo stāstu vēl smeldzīgāku un lika nobirdināt pāris asaras. Acīmredzot, mani ir viegli aizkustināt un esmu sentimentāla. Runājot par sentimentalitāti, “Eleonora un Pārks” liks atcerēties pirmo mīlestību tiem, kam tā jau aiz muguras un tikai no katra pieredzes atkarīgs, kādas izjūtas jūsos raisīsies. Domāju, ka Eleonoras un Pārka attiecības arī atgādinās, kā tas ir – mīlēt tā, ka… grūti elpot… sāp…pacelies spārnos…laiks apstājas… – izvēlieties salīdzinājumu paši.

Eleonora un Pārks mīl par spīti visam. Slepus no Eleonoras ģimenes, sākumā arī slepus no skolasbiedriem, par spīti Pārka vecāku sākotnējai atturībai, par spīti izsmieklam un instinktīvai vēlmei norobežoties no tā, kuru apsmej, lai pats nekļūtu par apsmiekla objektu. Abu jauniešu šaubas par sevi un vienam par otru, cīņa ar saviem “tarakāniem” abu attiecības padara vēl ticamākas. Ticamas ir arī abu jauniešu ģimenes. Eleonoras dzīves nomocītā māte, kura turas pie agresīvā vīra, it kā neko labāku dzīvē nebūtu pelnījusi, nav īsti izprotama, tomēr reālajā dzīvē taču šādu piemēru ir tūkstošiem un miljoniem. Kā pretstats tam ir Pārka ģimene. Pārkam šķiet, ka tēvs viņu ne īpaši mīl, bet tēva un mātes savstarpējā mīlestība viņam dzīvē sniedz stabilitātes un drošības sajūtu. Šī Pārka atziņa ir viena no skaistākajām vietām grāmatā.

Liela nozīme romānā ir gan attiecībām ģimenē, gan skolēnu vardarbībai. Tās lietas, ko viņi dara tikai tāpēc, ka kāds neatbilst viņu standartiem un ir savādāks! Vai tas ļauj slēpt savu nedrošību, tā teikt – uzbrūc pirmais, pirms kāds uzbrūk tev? Sižetā ir vairākas epizodes, kas liks par to īpaši padomāt.

Domāju, ka no visa uzrakstītā ir skaidrs, ka man “Eleonora un Pārks” ļoti patika un silti iesaku, ja interesējaties par jauniešu literatūru. Šis ir ļoti labs piemērs, kā jāraksta romāns jauniešiem. Lasīšu arī citas šīs autores grāmatas.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Top 10 Otrdiena: patīkamās vai kaitinošās lietas mīlas stāstos

Maz lasu to romānu kategoriju, ko dēvē par romantisko literatūru, dāmu romāniem, chick-lit un gan jau vēl kaut kā, bet iemīlēšanās un mīlestība ir atrodama gandrīz katrā daiļliteratūras darbā. Dažkārt pāru attiecības veidojas skaisti, dabīgi un ir sajūta “jā, viņi ir radīti viens otram”, bet reizēm ir pilnīgs facepalm, attiecības veidojas mākslīgi, un kļūst neērti autora vietā. Un tad vēl tās klišejas….

toptentuesday

Kā nojaušat, šoreiz otrdienas tēma ir “Top 10 lietas, kas patīk/ nepatīk mīlas stāstos”. Nav daudz lietu, kas man traucē un nepatīk mīlas stāstos, tomēr es labprāt mazāk vai nemaz neredzētu vairākus pārāk ekspluatētus sižeta elementus, kas sākās ar “Krēslu” un “Greja piecdesmit nokrāsām” un turpinās bezgalīgā spirālē. Kas par daudz, tas par skādi! Pie tā klāt piemetu divas “mūžīgās vērtības”.

Piecas lietas, kas man nepatīk romantisku attiecību portretējumā

  1. Mīlas trijstūri – parasti tas nozīmē lieku, bezjēdzīgu drāmu.
  2. Mīlestība no pirmā acu skatiena – nesaku, ka tas nav iespējams, vienkārši šis elements tiek pārāk daudz un klišejiski izmantots.
  3. “Slapjo biksīšu” efekts – nē, vienkārši nē, pietiek.
  4. Ziedlapiņas un sveču gaisma ar 3 lappušu garām mīlas ainām – protams, pārspīlēju, bet es vienkārši neesmu šo romānu auditorija.
  5. Pārāk vulgāri apraksti – daži autori pašmērķīgi cenšas šokēt lasītāju.

Ar patīkamām lietām ir savādāk. Ja man patīk galvenie varoņi un sižets, tad pa lielam viss ir kārtībā. Tomēr ir divas lietas, kuras īpaši augstu vērtēju.

Divas lietas, kas man patīk

  1. Humors, flirts un labas sarunas
  2. “Labāko draugu” sajūta – kopīgi piedzīvojumi, atbalsts un sapratne.

Trīs labi piemēri foršām pāru attiecībām: “Saga”, “Uz salas“, “Edge of Never“.

Mums katram ir sava gaume un izpratne par to, kas ir pieņemami un kas jau par daudz. Kādas lietas jūs kaitina vai tieši otrādi – sajūsmina literāro varoņu romantiskajās attiecībās?

Ģimenes gara sērija. Žanīna Buasāra

Tā ir liela laime, ja īstā grāmata atnāk īstajā laikā. Man tā bija ar Žanīnas Buasāras “Ģimenes gara” sēriju, kuru pirmo reizi lasīju 16 vai 17 gadu vecumā. Tieši īstajā laikā, lai Moro ģimenes meitas uztvertu kā savas māsas un līdz mielēm saprastu viņu dzīves un mīlestības alkas, šaubas, sava ceļa meklējumus un trauksmi. Tolaik grāmatiņas pārlasīju kādas reizes divas vai trīs. Ar šodienas pieredzi baidījos, vai spēšu tās saprast un mīlēt tāpat kā agrāk, tomēr šī izrādījās brīnumjauka atkalsatikšanās. Stāsts par Moro ģimeni sniedza gaismu un spēja atgriezt prieku arī pavisam skumjā brīdī.

ģimenes gara sērija

Sēriju veido sešas plānas grāmatiņas, kas stāsta par Moro ģimeni, kas dzīvo Parīzes piepilsētā lielā mājā – tēvu ārstu, māti mājsaimnieci, četrām meitām smalko princesi Klēru (21), bravūrīgo jātnieci Bernadetu (19), sapņaino Polīnu (17) un Sesilu (12), ko visi sauc par Sodību, kaimiņu Visāvisumā, zirgu manēžas īpašnieku Negalu, radiem Monbārā, draugiem un puišiem, kas pamazām ienāk meitu dzīvē. Notikumi sākas 1976. gadā. Pirmās četras grāmatas sarakstītas no Polīnas skatupunkta, piektā un sestā – no Sesilas skatupunkta.

ģimenes garsĢimenes gars (L`esprit de famille #1)
Apgāds Daugava 1995. gads, 236 lpp.

Pirmā grāmata, kurā lasītāji tiek iepazīstināti ar visu ģimeni un risinās dažādi notikumi: Sesila izdomā plānu kā glābt Bernadetas zirgu no apēšanas desās, Šarls kopj dārzu, Klēra atsakās mācīties vai strādāt, Sesila kolekcionē indīgas sēnes un Polīna pirmo reizi iemīlas.

Skaidrs, ka ar četrām meitām dzīve nekad nav garlaicīga. Katrai no tām ir atšķirīga personība, bet viņas vieno ģimenes ieaudzinātie tikumi, sirsnība, mīlestība un Lamareta – ģimenes māja, kas kā bāka tumsā vienmēr rāda ceļu. Man vienmēr ir gribējies būt daļai no Moro ģimenes.

Vērtējums: 4,5/5

Bernadetas nākotne (L`esprit de famille #2)
Apgāds Daugava 1995. gads, 308 lpp.

Divi galvenie notikumi – ģimenes brauciens uz Ameriku un Bernadetas sarežģītās attiecības ar Stefanu un viņa aristokrātisko ģimeni.

Bernadeta man vienmēr ir patikusi. Viņa ir stiprā, lepnā un saprātīgā māsa, kura stāv ar abām kājām uz zemes, iet augstu paceltu galvu un uzspļauj tam, kādai būtu jābūt sievietei. Viņai nenākas viegli saprast, ka attiecību vārdā savs lepnums ir mazliet jānoliek malā un jāpiekāpjas.

Vērtējums: 4,5/5

Klēra un laime (L`esprit de famille #3)
Apgāds Daugava 1995. gads, 285 lpp.

Trešajā grāmatā visu uzmanības centrā ir Klēra un viņas izvēle. Ziemassvētki tiek svinēti Monbārā pie vecmāmiņas un tā ir viena no visjaukākajām epizodēm visā sērijā. Vēl viens svarīgs notikums – Polīna iepazīstas ar rakstnieku Polu Demožē.

Tagad es vairāk kā agrāk spēju novērtēt Klēras vēlmi pēc skaistā, nevēlēšanos sevi aprakt pirmajā vienmuļā darbā, kas gadās. Viņa vēlas dzīvot, nevis eksistēt. Žēl, ka autore viņai velta tik maz uzmanības pēdējās trīs daļās.

Vērtējums: 5/5

es-polīnaEs – Polīna (L`esprit de famille #4)
Apgāds Daugava 1995. gads, 211 lpp.

Pienācis Polīnas laiks. Viņa iestājas žurnālistu skolā, ciemojas pie draudzenes tantes uz salas Bretaņā, mīl, cieš un vēlas kļūt par rakstnieci.

Polīnai ir deviņpadsmit un beidzot viņas eksaltētais tonis un neizlēmība mazinās. Tas bija zināms atvieglojums, jo iepriekšējās daļās viņas krasi mainīgās emocijas mazliet nogurdināja. Tomēr Polīnas balss ir īstā, lai stāstītu par Moro ģimeni, jo viņai piemīt liels jūtīgums un smalkums. Domājot par sevi, viņa tomēr spēj redzēt arī visu apkārt notiekošo.

Vērtējums: 5/5

Sesila meklē sevi (L`esprit de famille #5)
Apgāds Daugava 1996. gads, 237 lpp.

Kopš “Es – Polīna” notikumiem pagājuši četri gadi. Sesila vienīgā no māsām palikusi Lamaretā, bet pārējās māsas ar ģimenēm bieži ciemojas. Kā jau vēsta nosaukums, Sesila meklē savu vietu dzīvē, kā vienmēr visur bāž savu degunu un mēģina visur saskatīt kādu, kas jāglābj. Šoreiz viņas izvēle krīt uz jaunu puisi Tangī, kurš uzved drūmu teātra izrādi un nemaz negrib tapt glābts.

No visām, šī daļa man patīk vismazāk. Pirmkārt tāpēc, ka stāstītāja vairs nav Polīna. Otrkārt tāpēc, ka visa drāma ar Tangī man šķita samocīta. Arī Polīnas tēls ir atšķirīgs no iepazītā. Gribētos zināt, kas autorei noticis, ka piektā grāmata ir tāda nekāda.

Vērtējums: 3,5/5

Sesila un viņas mīlestība (L`esprit de famille #6)
Apgāds Daugava 1996. gads, 236 lpp.

Sērijas noslēdzošā daļa iesākas ar traģisku notikumu, turpinās ar drosmīgu un spītīgu Bernadetas plānu kā glābt Sentemonu ģimenes pili un beidzas ar cerīgu iemīlēšanos.

Sēriju noslēdzot, Buasāra paņem un salauž lasītājiem sirdis. Labi, ka vismaz uz cīnītāju Bernadetu var paļauties. Jāsaka arī – mani priecē, ka Sesila beidzot gūst dažu labu mācību. Viņas vēlme visur jaukties ir balstīta labos nodomos un reizēm tiešām noderīga, tomēr mēra sajūta meitenei līdz šim trūka.

Vērtējums: 4,5/5

Ir tik patīkami lasīt par normāli funkcionējošu ģimeni, kur viens otru mīl, uzklausa, savu reizi arī strīdas un raud. Tam visam fonā mazliet joku, burvīgais franču šarms un franču virtuves gardumi. Visi sīkie un lielie notikumi, dzimšana, miršana, kāzas, bēres, svētki, prieki un asaras kopā veido dzīves kolorītu visā pilnībā. Manuprāt, Buasārai ir izdevies runāt par pirmo mīlestību, jaunības dumpinieciskumu, ētiskām vērtībām un ģimenes saitēm bez liekas moralizēšanas un pamācīšanas.

Domāju, ka arī tagad “Ģimenes gara” sērija var sniegt prieku, mierinājumu un dažu labu padomu jaunām meitenēm, kuras vēlas atrast un saprast sevi. Vai vienkārši izlasīt ko normālu, kas tapis laikā pirms mārketings izdomāja savus noteikumus jauniešiem domātās literatūras lauciņā.

Trīs vasarīgas grāmatas

Jūlija sākumā uztaisīju nelielu vasaras grāmatu sarakstu. Pienācis laiks pastāstīt par tām grāmatām, par kurām man ir vismazāk ko teikt.

Someone like youSomeone like you. Sarah Dessen

Heilija vienmēr paļāvusies uz pašapzinīgo Skārletu. Bet, kad Skārletas puisis iet bojā avārijā un Skārleta izrādās stāvoklī, tad Heilijai ir jākļūst par Skārletas balstu.

Šī pilnīgi noteikti nav labākā, bet arī ne sliktākā Sāras Desenas grāmata. Saturs ir vienkāršs un taisns kā lielceļš. Nekādu pārsteigumu, bet tajā pašā laikā viegli uztverams vēstījums tīnītēm par draudzību, pirmo grūtniecību, attiecībām ar vecākiem, nepareizajiem puišiem un pašcieņu. Man patika Heilijas un Skārletas draudzība. Desena raksta sirsnīgi un vienkārši. Viegli un ātri izlasāms darbs, kas tikpat viegli un ātri izlidos no jūsu prāta.

Vērtējums: 3/5

we were liarsWe Were Liars. E. Lockhart

Skaista ģimene.
Privāta sala.
Četri draugi.
Meli, meli, meli.
Kaislība.
Negadījums.

Ko lai uzraksta par romānu, par ko neko daudz uzrakstīt nevar, citādi atklāsies romāna galvenā intriga? Runājot Hamleta vārdiem „Kaut kas ir sapuvis dāņu karaļvalstī” – kaut kas ir sapuvis ideālajā, bagātajā un skaistajā Sinklēru ģimenē, kur galvenais ir būt „normālam”, kontrolēt savas emocijas, nesagraut spožo tēlu. Var arī teikt, ka nauda laimi nenes. Noskaņas un stila ziņā šis romāns man atgādināja pagājušajā vasarā lasīto The End of Everything. Tāda vasaras tveices noskaņa, kad nekustas pat zāles stiebrs un gaisā virmo sajūta, ka tūlīt, tūlīt kaut kas (slikts) notiks. Man patika noskaņa, patika aprautais, apziņas plūsmas stils, bet līdz galam nespēju noticēt tam lielajam, briesmīgajam notikumam, par ko nedrīkst runāt. Cik stulbiem ir jābūt, lai ko tādu pastrādātu? Vai arī autore varēja atstāt to notikumu, bet atrisināt mazliet savādāk…. Nespēju just līdzi galvenajai varonei, bet tas šoreiz arī nav būtiski, lai romāns patiktu. Ja patīk jauniešu literatūra, tad „We Were Liars” var droši lasīt.

Vērtējums: 4/5

Ne gluži par tēmu, bet ja es gribētu tetovējumu, tad izvēlētos teikumu, kas mani aizķēra: „Be a little kinder than you have to”. Tetovējums būtu rokas iekšpusē kā atgādinājums sev.

Amy and Roger`s epic detourAmy and Roger`s Epic Detour. Morgan Matson

Emijas māte nolēmusi pārcelties uz otru Amerikas krastu un Emijai turp jānogādā mašīna. Vienīgā problēma – kopš autoavārijā gājis bojā tēvs, Emija nesēžas pie stūres. Izpalīdzēt piekrīt mātes draudzenes dēls un tā sākas viņu ceļojums pāri Amerikai.

Jaunieši nolemj pārvilkt strīpu Emijas mātes nospraustajam garlaicīgajam maršrutam un doties riktīgi episkā ceļojumā ar mašīnu pāri Amerikai. Emija vaino sevi tēva nāvē, Rodžers ieciklējies uz bijušo draudzeni un grib viņu satikt. Tātad katram savas problēmas un ceļojums noderēs domu sakārtošanai. Tiktāl viss skaisti un es priecīgi gaidīju, kad tad sāksies road-trip piedzīvojumi. Nekā nebija. Ja neskaita Yosemite Park un Elvisa muzeju, tad šis ir pilnīgi garlaicīgs brauciens no vienas burgeru ēstuves līdz nākamajai. Tāda sajūta, ka autore vienkārši vilkusi ar pirkstu pa karti, paķērusi pirmo internetā atrodamo tūrisma informāciju un tas arī viss. Labi, ka nebija „mīlestība no pirmā acu skatiena”. Toties Emijas pārprastā vainas apziņa un mocekles stāvoklis kādā brīdī jau kļuva par daudz. Daudzas problēmas ceļas no klusēšanas un šis romāns ir tam kārtējais pierādījums. Beigās varoņi piedzīvo emocionālo izaugsmi, tomēr tik garlaicīgu road-trip es nespēju autorei piedot. To neglābj par ceļojuma piezīmju grāmata, kurā Emija pieraksta pleilistes, līmē čekus, pieraksta īsus (un garlaicīgus) faktus par šķērsotajiem štatiem. Ak jā, un pusceļā Emijas māte uzzina par viņu plāniem un nobloķē kredītkarti. Atvainojiet, bet vai jūs atstātu savu bērnu (šķiet, Emijai bija 16 vai 17 gadi) Amerikas viducī mašīnā bez naudas? Es varu saprast labās atsauksmes, tomēr no road-trip romāniem gaidu mazliet ko citu. Varbūt problēma tajā, ka lasīju Bila Braisona ceļojumu pa ASV štatiem un lai cik vienmuļš tas nebūtu, tas tomēr bija interesantāks.

Vērtējums: 2/5

Beigās gribu piebilst par kādu šiem romāniem kopēju iezīmi – jauniešu konfliktu ar vecākiem. Arī pārējos šī žanra romānos, kurus šovasar izlasīju, dominē tā pati slikto vecāku tēma. Sāku nogurt no drausmīgiem (bezatbildīgiem, kontrolējošiem, atsvešinātiem, despotiskiem, nesaprotošiem utt.) vecākiem. Skaidrs, ka viegli uzbūvēt drāmu uz bērnu-vecāku nesaskaņu pamata, tomēr es gribētu redzēt kādu jaunu autoru domu lidojumu un mazliet vairāk izdomas jauniešu contemporary romānos. Varbūt es kļūdos un tā nav autoru vaina, varbūt tiešām problēmas ar vecākiem ir tik izplatītas, ka par tām jāraksta atkal un atkal? Droši vien katram pusaudzim ir bijuši gadījumi, kad „vecāki neko nesaprot” un „vecāki neko neatļauj”, paaudžu konflikts un tādā garā, tomēr, pēc romāniem spriežot, ASV ir īsta bēdu ieleja, kur normāli un mīloši vecāki ierakstāmi sarkanajā grāmatā.