Miniatūriste. Džesija Bērtone

Džesijas Bērtones "Miniatūriste"

Zvaigzne ABC 2016. gads, 384 lpp.

“Miniatūriste” ir Džesijas Bērtones debija literatūrā. Ar debijām ir kā ar bitēm – riskanti. Starp viduvējām gadās izcilas, bet to grūti paredzēt. Šī nav izcila debija, toties ambicioza un kopumā interesanta.

Pirmo nodaļu var saprast, izlasot romānu līdz beigām (arī tad paliek neatbildēti jautājumi), tāpēc tas ir mulsinoši, tomēr intriģējoši. Tālāk seko parastā lineārā notikumu gaita. Steigā apprecējusi bagātu tirgotāju Johannesu Brantu, viņa jaunā sieva Petronella Ortmana ierodas no laukiem Amsterdamā. Greznajā namā viņu sagaida skarbā vīra māsa Marina un divi kalpotāji. Vēlāk ierodas arī Johanness, bet vairāk izturas kā tēvs, nevis vīrs un uzdāvina viņai leļļu māju. Lai to iekārtotu, Nella uzraksta pasūtījumu miniatūru meistaram. Pamazām viņa saņem lietas mājai, kādas nemaz nav pasūtījusi un viss kļūst aizvien dīvaināk. Interesanti, ka tādas leļļu mājas bija reālas, dārgas bagātnieku izpriecas. Miniatūra leļļu māja (aprīkota ar 700 priekšmetiem) maksāja ap 30 000 guldeņu. Par tādu summu varēja nopirkt dzīvojamo māju pie kanāla. Bagāts tirgotājs gadā nopelnīja apmēram 40 000 guldeņu (neskaitot īpašumus). Starp citu, Petronella Ortmana un Johanness Brants bija reālas personas, tikai viņu dzīves bija savādākas. Petronellas leļļu māja ir apskatāma Amsterdamas Rijksmuseum.

17. gadsimta Amsterdama ar kanāliem, aktīvo tirdzniecību un stingrajiem, reliģijas ietekmētajiem uzskatiem par piedienīgu rīcību ir savdabīgi valdzinoša vieta. Ne tāda, kurā ļoti gribētos dzīvot, vien pētīt caur stiklu kā eksotisku radību. Kā jau parasts tiem laikiem, sievietēm nekāda teikšana nav, toties baznīcai ir liela vara. Tā kā Amsterdama ir nozīmīga tirdzniecības pilsēta, tad liela vara ir arī pilsētas pārvaldei un ģildēm. Johanness Brants ir bagāts un veiksmīgs tirgotājs, no kura biznesa autore diemžēl mums ļauj uzzināt vien to, ka viņš daudz braukā apkārt, prot dibināt sakarus un kaut kādu iemeslu dēļ negrib pārdot lielu cukura kravu savā pilsētā. Sievietes tirgoties nedrīkst, vismaz pašas uz savu roku ne. Te nu nonākam līdz Johannesa māsai Marinai, kura man šķita visinteresantākais tēls romānā. Dzīvodama brāļa aizbildniecībā, viņa apzināti izvēlas neprecēties, lai saglabātu relatīvu brīvību. Viņa interesējas par tirdzniecību, vada saimniecību, dod brālim padomus. Tajā pašā laikā viņa dzīvo askētiski un sabiedrības acīs uztur stingru morālo stāju, jo pareizs tēls ir ārkārtīgi svarīgs. Marinā slēpjas tāda traģika un tāds noslēpums, ko neparedzēju, bet kas vēl vienu reizi izgaismoja drausmīgos sabiedrības aizspriedumus un nejēdzīgos aizliegumus.

Ja reiz sāku par noslēpumiem, tad to ir daudz. Marinai vairāki, Johannesam viens milzīgs un iznīcinošs. Savi noslēpumi ir arī kalpotājiem – melnādainajam Oto un Kornēlijai. Tikai nabaga Nella neko nezinoša pa vidu ar pārāk bagātu iztēli un tomēr neredzoša. Nelle iedomājas, ka miniatūrām ir kāda vara pār viņu, bet patiesībā tā nav. Viss ir viņas pašas rokās un prieks, ka beigās viņa to apzinās. Baidījos, ka Nella paliks par nevarīgu zostiņu, tomēr meitenei izrādījās stingrāks mugurkauls un vairāk smadzeņu kā sākumā šķita. Man radās jocīga sajūta, ka grāmatas tēli pa īstam atdzīvojas, kad uz tiem skatās vien ar acs kaktiņu. Skatoties tieši virsū, tie šķiet plakani un tikai ieskicēti, jo autore neko daudz par viņiem nepastāsta.

Visi noslēpumi, visa drāma “Miniatūristē” balstās uz klusēšanu, meliem un izvairīšanos no atbildēm. Autore ļoti ietur nestāstīšanas pozu, tāpēc man gandrīz katrā nodaļā bija sajūta, ka iztrūkst teikumi un dialogu daļas. Man tas nešķita forši. Nezinu, vai tas ir autores stils vai tulkotāja darbs, bet teksts kopumā šķiet kokains. Bērtone izvēlējusies stāstīt trešajā personā tagadnē:”viņa iet”, “viņa skatās”. Ir faktu konstatācija, bet iztrūkst emocionālais pārdzīvojums. No otras puses, stāsts ir traģisks un cita autora rokās varēja izvērsties par punķainu dāmu romānu.

Dažus noslēpumus uzminēju, dažus nē, tomēr pašu galveno noslēpumu autore atrisina čābīgi. Ņemot vērā centrālo ideju, autore varēja papūlēties vairāk un izdomāt ko labāku. Negribu maitekļot, bet anotācija sola mistiku vai noziegumu, kura romānā nav. Varbūt es vienkārši neuztvēru, ka miniatūristei ir tik liela loma kā autore iedomājusies un anotācija cenšas uzsvērt. Kopumā tomēr interesants vēsturiskais romāns, jo Amsterdamā ir kas vilinošs. Man patika, ka jaunā rakstniece paņēmusi reālu vēsturisku priekšmetu, sīki (cik var nojaust) izpētījusi tā laika Amsterdamu un tās tikumus, un ap to uzbūvējusi skumju stāstu par nenodzīvotām dzīvēm.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Īsās atsauksmes #8

Īsā laikā un ātrā tempā izlasīju vairākus īsus literāros darbus. Tam par iemeslu bija Fabulas promo kods. Nav tā, ka mīlu lasīt telefonā, bet dāvātam zirgam zobos neskatās. Sapratu, ka man telefonlasīšanai labāk noder īsi gabali, arī dzeja. Par “Tu neesi sniegs” un “Bites” jau rakstīju, pienācis laiks pārējiem.

Kthulhu aicinājums

Kthulhu aicinājums. H.F. Lavkrafts

Jumava 2016. gads, 64 lpp.

“Kthulhu aicinājums” pārsteidz vairākkārt. Vispirms jau ar iznākšanu latviski. Tad ar to, ka tās ir nieka 64 lpp., viens stāsts. Beigās vēl pārsteigums, ka tāds salīdzinoši vienkārš stāsts un nebūt ne izteikti šausmīgs ir tik spēcīgi iekustinājis lasītāju iztēli, un Lavkrafta radītais Kthulhu laidis dziļas saknes gan cilvēku prātos, gan citos literārajos darbos.

Stāsts ir veidots tā, lai radītu ticamu dokumentāla, varētu pat teikt zinātniska, pieraksta iespaidu. Meistarīgi un kopumā ļoti interesanti. Pierakstu “autors” atrod miruša radinieka piezīmes par dīvainiem sapņiem un avīžu izgriezumus par neparastām, biedējošām aktivitātēm noteiktā laika periodā. Viņš uzsāk savu izmeklēšanu, jo radinieka atstātās piezīmes un priekšmeti ir pārāk dīvaini, lai tos atstātu bez ievērības. Lasītājam ir ļoti viegli noticēt atradumiem, ja ir vēlme ticēt mistiskajam, kādam senam ļaunumam (līdzīgi kā ar Velnu).

Stāsts nav šausminoši šausmīgs daudzpieredzējušam mūsdienu lasītājam, tomēr spēlē uz psiholoģisko šausmu līmeni un paliek atmiņā. Iesaku izlasīt Bārbalas Simsones rakstu par Lavkraftu.

Vērtējums: 4/5

Elīnas Gabrānes "Kompots"

Kompots. Elīna Gabrāne

Jumava 2016. gads, 75 lpp.

Drīzāk gan zaptūdens. Miniatūras kā prozā rakstīta dzeja, ar dzejai raksturīgo domu lidojumu. Daudzie salīdzinājumi, metaforas un epiteti rada iespaidu par literatūras stundu vingrinājumiem. “Kompots” atstāj melanholisku, pat depresīvu iespaidu, ko paspilgtina Madaras Gabrānes ilustrācijas. Šie melnbaltie zīmējumi ir grāmatas interesantākā daļa. Divas miniatūras ir labas (“9-18” un “Divrindes pasaka”), jo precīzi noķer reālās dzīves nianses. Visas pārējās izslīd no atmiņas tiklīdz pāršķir nākamo lapu. Lai atvaino mani autores, šo darbu neturēšu mīļākajā istabas vietā un nepārlasīšu.

Vērtējums: 2/5

Džozefa Konrāda "Almajera muļķība"

Almajera muļķība. Džozefs Konrāds

Burtlicis Burkšķis 2016. gads, 193 lpp.

Ja nemaldos, tad šī ir pavisam jaunas izdevniecības pati pirmā izdotā grāmata. Pamanīju pāris drukas kļūdas, bet kopumā kvalitatīvs teksts un man patīk vāka dizains. “Almajera muļķība” ir pirmais darbs iecerētajā klasikas grāmatu sērijā.

Zīmīgi, ka tas ir arī Džozefa Konrāda pirmais romāns, kurā viņš aizved lasītāju uz tropu mežu ieskautu, sīciņu tirdzniecības apmetni Pantajas upes krastā Malaizijā. Galvenais varonis Kaspars Almajers ir vienīgais baltais cilvēks starp arābiem, ķīniešiem un vietējām ciltīm. Aiz aprēķina apprecējis veiksmīga tirgoņa audžumeitu (malajiešu pirātu atvasi), Almajers ieradies šeit ar domu kļūt bagātam, bet drīz saskaras ar pretestību un vietējo tirgotāju intrigām, ko nespēj pārvarēt. Nu viņš ir noplucis vīrelis nolaistā mājā, kurš joprojām sapņo par bagātībām. Vairāk kā 20 gadi un nekas viņam nav sanācis. Vienīgi skaistā meita mulate, ko viņš iedomājas par balto lēdiju un nemaz nesaprot, ka viņas saknes ir mežonīgajos džungļos.

No anotācijas spriežams, ka autors skar lielas un nopietnas tēmas (emigrāciju, globalizāciju, kapitālismu), bet dažu cilvēku kaislības un personīgās traģēdijas izvirzās priekšplānā. Iespējams, tas tāpēc, ka balto pārākuma sajūta un visa mērīšana pēc savas mērauklas vairs nav nekas jauns un neapspriests. 19. gadsimta beigās tas droši vien bija savādāk. Tomēr, nenoliedzami, eiropiešu ambīcijas ir Almajera ģimenes drāmu pamatā un viņa skaistā meita Nina ir spilgts piemērs kultūru sadursmei.

Darbs, kas rada džungļu drudža iespaidu (sulīgi, “taustāmi” dabas apraksti), bet atstāj vienaldzīgu pret stāsta varoņiem. Skumjas dzīves uz nepiepildāmu sapņu un kultūras atšķirību fona.

Vērtējums: 3/5