Penguin Classics 2006, 182 lpp. Pirmpublicējums 1959. gadā.
Satraucošs stāsts par četriem cilvēkiem, kuri ierodas neviesmīlīgajā Hill House pētīt pārdabiskās parādības. Sākumā šķiet, ka viņu vizīte aprobežosies ar dažiem biedējošiem un neizskaidrojamiem notikumiem, bet māja lēnām sakopo spēkus un drīz vienu no viņiem izvēlēsies sev.
“The Haunting of Hill House” ir talantīgi uzrakstīts, spožs īsais romāns, no kura es gaidīju pārāk daudz. Ir grūti nesacerēties pēc cildinošām atsauksmēm un iepriekšējas saskarsmes ar Džeksones darbiem. Biju stāvā sajūsmā par viņas “We Have Always Lived in the Castle” un “The Lottery”, bet šoreiz nespēju uztvert to īsto “zemūdens straumi”, lai gan šis romāns ne par naga melnuma tiesu nav sliktāks par iepriekš minētajiem darbiem.
Viss sākas pietiekoši nevainīgi, lai gan jau no mājas apraksta skaidrs, ka labi tas nebeigsies. Džeksonei ir apbrīnojams talants dažos vārdos parastas koka durvis aprakstīt tā, ka tās kļūst par bīstamu objektu ar ļaunprātīgiem nolūkiem. Māja ir biedējoša, tumša, nogaidoša un pārdabiski klusa, kad tajā ierodas doktors Montegjū ar asistentiem neveiklo Eleonoru, dzīvespriecīgo Teodoru un pašpārliecināto Lūku. Uzreiz skaidrs, ka viņi visi ir katrs savā ziņā dīvaini, pat mazliet ar putniem. Noslēgtība un mājas dīvainības ietekmē viņu savstarpējās attiecības, tomēr es nesajutu to liktenīgo pagrieziena brīdi, kas noveda pie fināla, un paliku neizpratnē par varoņu rīcību. Vairākas vietas romānā (šķiet, ka tie bija varoņu iekšējie monologi vai kas cits saistībā ar viņu pagātni, pat vairs neatceros) vienkārši garlaikoja un šķita pārāk garas.
Visvairāk man romānā patika tumšā atmosfēra. Džeksone meistarīgi pretstata dienas vidus saulaino idilli, iemītnieku rotaļīgumu un glūnošo mājas atmosfēru, kas uzdzen aukstas tirpas.
“It`s not us doing the waiting,” Eleanor said. “It`s the house. I thin it`s biding its time.”
“Waiting until we feel secure, maybe, and then it will pounce.”
It kā viss ir kārtībā, bet skaidri jūti, ka nav droši, ka tūlīt, tūlīt notiks kas slikts. Kāds ir cēlonis notikumiem mājā – šī neparasti projektētā, biedējošā māja pati, vai tomēr mājas iemītnieku personīgās problēmas? Ak, kā man patīk šī sajūta romānos, ja autori māk to pareizi pasniegt. Un Džeksone māk, viņas stils ir burvīgs. Tāpēc man žēl par neveiksmīgo satikšanos. Iespējams, ka reiz šo romānu pārlasīšu un domāšu savādāk.
Ja vēl neesat iepazinušies ar Šērlijas Džeksones literārajiem darbiem, tad iesaku to izdarīt. Viņa spēj uzburt rotaļīgi biedējošus un šokējošus stāstus ar precīziem psiholoģiskiem portretiem. Iespējams, ka tieši Hill House jums kļūs par viņas mīļāko darbu.
Vērtējums: 3/5
Trešā un pēdējā no R.I.P. IX saraksta grāmatām, kuru paguvu izlasīt, ļoti labi atbilda noskaņas un arī sižeta ziņā. Māja bija biedējoša – durvis, kas aizveras, dažādās proporcijas, tumsa, trokšņi naktī, pārdabisks aukstums vienā noteiktā vietā un citi elementi padarīja Hill House par spokainu vietu. Tikai mazliet kaut kas pietrūka varoņos un to rīcībā, lai man uzmestos zosāda.
Marii grāmatplaukts 