The Haunting of Hill House. Shirley Jackson

hounting of hill housePenguin Classics 2006, 182 lpp. Pirmpublicējums 1959. gadā.

Satraucošs stāsts par četriem cilvēkiem, kuri ierodas neviesmīlīgajā Hill House pētīt pārdabiskās parādības. Sākumā šķiet, ka viņu vizīte aprobežosies ar dažiem biedējošiem un neizskaidrojamiem notikumiem, bet māja lēnām sakopo spēkus un drīz vienu no viņiem izvēlēsies sev.

“The Haunting of Hill House” ir talantīgi uzrakstīts, spožs īsais romāns, no kura es gaidīju pārāk daudz. Ir grūti nesacerēties pēc cildinošām atsauksmēm un iepriekšējas saskarsmes ar Džeksones darbiem. Biju stāvā sajūsmā par viņas “We Have Always Lived in the Castle” un “The Lottery”, bet šoreiz nespēju uztvert to īsto “zemūdens straumi”, lai gan šis romāns ne par naga melnuma tiesu nav sliktāks par iepriekš minētajiem darbiem.

Viss sākas pietiekoši nevainīgi, lai gan jau no mājas apraksta skaidrs, ka labi tas nebeigsies. Džeksonei ir apbrīnojams talants dažos vārdos parastas koka durvis aprakstīt tā, ka tās kļūst par bīstamu objektu ar ļaunprātīgiem nolūkiem. Māja ir biedējoša, tumša, nogaidoša un pārdabiski klusa, kad tajā ierodas doktors Montegjū ar asistentiem neveiklo Eleonoru, dzīvespriecīgo Teodoru un pašpārliecināto Lūku. Uzreiz skaidrs, ka viņi visi ir katrs savā ziņā dīvaini, pat mazliet ar putniem. Noslēgtība un mājas dīvainības ietekmē viņu savstarpējās attiecības, tomēr es nesajutu to liktenīgo pagrieziena brīdi, kas noveda pie fināla, un paliku neizpratnē par varoņu rīcību. Vairākas vietas romānā (šķiet, ka tie bija varoņu iekšējie monologi vai kas cits saistībā ar viņu pagātni, pat vairs neatceros) vienkārši garlaikoja un šķita pārāk garas.

Visvairāk man romānā patika tumšā atmosfēra. Džeksone meistarīgi pretstata dienas vidus saulaino idilli, iemītnieku rotaļīgumu un glūnošo mājas atmosfēru, kas uzdzen aukstas tirpas.

“It`s not us doing the waiting,” Eleanor said. “It`s the house. I thin it`s biding its time.”
“Waiting until we feel secure, maybe, and then it will pounce.”

It kā viss ir kārtībā, bet skaidri jūti, ka nav droši, ka tūlīt, tūlīt notiks kas slikts. Kāds ir cēlonis notikumiem mājā – šī neparasti projektētā, biedējošā māja pati, vai tomēr mājas iemītnieku personīgās problēmas? Ak, kā man patīk šī sajūta romānos, ja autori māk to pareizi pasniegt. Un Džeksone māk, viņas stils ir burvīgs. Tāpēc man žēl par neveiksmīgo satikšanos. Iespējams, ka reiz šo romānu pārlasīšu un domāšu savādāk.

Ja vēl neesat iepazinušies ar Šērlijas Džeksones literārajiem darbiem, tad iesaku to izdarīt. Viņa spēj uzburt rotaļīgi biedējošus un šokējošus stāstus ar precīziem psiholoģiskiem portretiem. Iespējams, ka tieši Hill House jums kļūs par viņas mīļāko darbu.

Vērtējums: 3/5

lavinia-portraitRIP1

Trešā un pēdējā no R.I.P. IX saraksta grāmatām, kuru paguvu izlasīt, ļoti labi atbilda noskaņas un arī sižeta ziņā. Māja bija biedējoša – durvis, kas aizveras, dažādās proporcijas, tumsa, trokšņi naktī, pārdabisks aukstums vienā noteiktā vietā un citi elementi padarīja Hill House par spokainu vietu. Tikai mazliet kaut kas pietrūka varoņos un to rīcībā, lai man uzmestos zosāda.

Advertisements

R.I.P. IX

lavinia-portraitRIP1Izaicinājumu R.eaders I.mbibing P.eril (notiek jau devīto reizi) gaidīju kā Ziemassvētkus. Nē, meloju. Ziemassvētkus patiesībā nemaz tik ļoti negaidu. Piedalījos jau pagājušajā gadā un man ļoti patika. Arī visas četras izvēlētās grāmatas izrādījās interesantas un atmiņā paliekošas. Laiks piedalīties atkal – migla sabiezē, vakari paliek tumšāki un no ēnām lien spoki un mošķi…

R.eaders I.mbibing P.eril IX norisinās no 1. septembra līdz 30. oktobrim. Izaicinājumam der:

Mystery.
Suspense.
Thriller.
Dark Fantasy.
Gothic.
Horror.
Supernatural.

Vai jebkas līdzīgs ar tumšu noskaņu. Ir vairāki dalības līmeņi un tā ir šī izaicinājuma burvība, jo tas nav pārāk apjomīgs un nomācošs. Piedalīties var arī tikai ar vienu lasāmo grāmatu. Es, protams, izvēlos pirmo līmeni.

ripnineperilfirst

Ir tik daudz grāmatu, kuras der šai tēmai, tāpēc izvēlēties bija grūti. Beigās izvēlējos četras, kuras man pašlaik ir pieejamas. Divas biezas, divas plānas… to es tā gudri esmu izplānojusi, jā gan.

hounting of hill housemonstrumologistdr. jekyll and mr. hydefeed
The Hounting of Hill House by Shirley Jackson  Mana atsauksme
The Monstrumologist by Rick Yancey
The Strange Case of Dr. Jekyll and Mr. Hyde by Robert Louis Stevenson   Mana atsauksme
Feed by Mira Grant  Mana atsauksme 

Pagājušajā gadā lasīju We Have Always Lived in the Castle un biju sajūsmā, tāpēc tagad ķeršos pie otra Širlejas Džeksonas darba par spokainu māju The Hounting of Hill House. Man patīk romāni dienasgrāmatu veidā, tāpēc izvēlējos The Monstrumologist par monstru pētnieka asistentu. Audio formātā savu kārtu gaida klasika The Strange Case of Dr. Jekyll and Mr. Hyde – atvēsinošā stāstā par labo un ļauno cilvēkā. Un kur gan pēdējā laikā bez zombijiem? Cik saprotu, Feed ir par diviem blogeriem (kas pats par sevi jau šķiet interesanti), kuri mēģina noskaidrot kā sākusies zombiju epidēmija.

Tas viss izklausās tik kārdinoši, ka nevaru sagaidīt, kad pabeigšu iesāktās grāmatas un varēšu ķerties pie šīm. *aiziet lasīt*

Drood. Dan Simmons

DroodHachette Audio 2010. ~27 h, ierunājis Simon Prebble
Little Brown and Company 2009, 775 lpp.

1865. gadā Čārlzs Dikenss, būdams slavas zenītā, cieš vilciena katastrofā, kas izmaina viņa dzīvi uz visiem laikiem. Vai Dikenss sāk dzīvot tumšu dubultdzīvi? Kas īsti ir un kur slēpjas noslēpumainais Drūds? To cenšas noskaidrot Dikensa draugs Vilkijs Kolinss.

Man ļoti patika Dikensa nepabeigtais romāns “The Mystery of Edwin Drood” un tā iespaidā izvēlējos šo romānu. Nenožēloju. Vērtējums: 4,5/5

Paši uzprasījāties uz video formātu 🙂

House of Leaves. Mark Z. Danielewski

House of leavesRandom House 2000. gads, 709 lpp.

Tetovēšanas salona darbinieks Džonijs Truants atrod vecā Zampano piezīmes par Navidson Record: fotožurnālists Vils Navidsons ar ģimeni ievācas jaunā mājā. Drīz viņi atklāj, ka māja no iekšpuses ir lielāka nekā no ārpuses. Tālāk notiekošais dokumentēts video, fotogrāfijās un intervijās. Bet neviens nav dzirdējis par tādu Navidson Record un jo vairāk Džonijs Truants lasa, jo vairāk sabīstas. Viņš nevar lasīto “norakstīt” kā veca vīra muldēšanu, jo pamana, ka lietas ap viņu sāk mainīties.

Es vairs nespēju atcerēties kādā veidā nonācu līdz tam, ka “House of Leaves” jāieliek lasāmo grāmatu sarakstā. Tad Asmo uzrakstīja atsauksmi un pēc tam “pārgrūda mani pāri klints malai”, atsūtot grāmatu. Ilgi skatījos, cilāju (grāmata ir bieza un smaga), atliku malā, līdz beidzot sāku lasīt. Nenojūdzos kā Džonijs Truants, tomēr izmantoju katru iespēju izlasīt vismaz vienu lapu. Šoreiz mani sevī ievilka pats lasīšanas process, lai gan arī saturs ir nenoliedzami vienlīdz interesants. Grāmata ir tik daudzslāņaina, ka var runāt tikai par katra lasītāja individuālo interpretāciju. Man ir tūkstots ideju kā skaidrot saturu, tomēr pieļauju, ka daļu es tomēr nesapratu. Varbūt daļu nemaz nav paredzēts saprast.

Tekstā ir dažas tik abstraktas vietas, kas vai nu līdzinās nejaušam vārdu salikumam, vai tiešām ir vārdu salikums (kaut kādu māju saraksts, kaut kādu cilvēku saraksts, saraksts ar visādiem arhitektūras un būvniecības terminiem). Lingvistiski vingrinājumi vai vienkārši niekošanās ar teksta formu? Jutos tā it kā lauztos cauri vārdu džungļiem. Bieži ar teksta izkārtojumu tiek paspilgtināta tā nozīme. Par teksta atveidojumu šajā grāmatā vispār var uzrakstīt atsevišķu rakstu, bet vislabāk to redzēt savām acīm. Dažādi fonti, sagriezts teksts, tukši laukumi, iztrūkstošas vietas un bezgala daudz zemsvītras piezīmju. Lielāko daļu šo piezīmju nav vērts lasīt, tomēr es mēdzu papriecāties par asprātīgiem izmantoto literāro avotu nosaukumiem, arī redaktoru (man ir aizdomas, ka tie nav tie redaktori, kas realitātē grāmatu izdevuši) piezīmes reizēm bija nozīmīgas. Protams, lasīju visu, ko rakstīja Džonijs.

Te nu mēs nonākam līdz Džonijam Truantam.Var teikt, ka grāmatai ir divas paralēlas sižeta līnijas: 1) Džonija Truanta dzīve un kā to iespaido Zampano piezīmju atrašana, 2) Zampano grāmata un piezīmes par Navidson Record. Džonijs lasa Zampano pētījumu un ik pa laikam raksta piezīmes par savu dzīvi. Nekā daudz jau tur nav. Viņš ir tipisks lūzeris, piestrādā tetovēšanas salonā, samīlējies striptīzdejotājā, dzer, lieto visu, kam tiek klāt un atstāsta visādus gadījuma sakarus. Aizvien vairāk iedziļinoties Zampano darbā, Džonijam sākas paranoja, panikas lēkmes un halucinācijas. Gan viņa dzīve, gan prātiņš lēnām aiziet pa pieskari: “I don`t even know myself”. Sākumā šķiet, ka tiešām vainīga Zampano grāmata, ka ir kāda mistiska, destruktīva vara, tomēr tagad man ir cits, nemaz ne mistisks, skaidrojums.

Otra sižeta līnija teksta ziņā ir ļoti sarežģīta. Ir ļoti daudz sīku detaļu un faktu, rakstu, interviju utt, kas rada spēcīgu realitātes ilūziju. Zampano ārkārtīgi detalizēti analizē Navidson Record, citē bezgala daudz dažādus avotus un reizēm raksta tik pseidozinātniski, ka tas jau kļūst smieklīgi – lasi, nojaut jēgu, bet tekstu līdz galam nesaproti. Sajūta, ka Zampano rakstījis pašmērķīgi. Tai pašā laikā jūtams, ka viņš ir apsēsts ar Navidsona filmu un šī grāmata ir viņa mūža darbs. Protams, ja mēs pieņemam, ka pētījumu rakstījis Zampano, tāpat kā pieņemam, ka “House of Leaves” autors ir Truants. Domāju, ja izlasīsiet beigās pievienotās Džonija mātes vēstules, saredzēsiet zināmu stilistisku līdzību starp Zampano tekstu un mātes vēstulēm… Džonijs atklāj, ka neviens nav redzējis tādu filmu, arī fotožurnālista māju nav iespējams atrast. Varbūt tā nemaz nav dokumentāla filma, kā apgalvo Navidsons, jo kā gan tāda māja vispār var pastāvēt? Nekas arī patiesībā nav zināms par pašu Zampano. Tā nu kādā brīdī Džonijs sāk domāt, vai tik tas viss nav Zampano veikls izdomājums. Savukārt es pamazām sāku šaubīties, cik daudz var ticēt pašam Džonijam. Grāmata pilnīgi kā tāda matrjoška.

Māja. Viss sižets griežas ap Navidsona ģimenes jauno māju, kurā pēkšņi parādās durvis uz pilnīgi melnu, aukstu un klusu koridoru. Vairākas ekspedīcijas atklāj, ka melnie koridori var būt bezgalīgi, kāpnes un istabas maina formu, zūd laika izjūta, mērīšanas ierīces nedarbojas un var apmaldīties kā labirintā. Vēl vairāk – māja kļūst ļauna un viss šis piedzīvojums dažiem cilvēkiem izrādās letāls, kamēr citiem atstāj dziļas rētas. Domāju, ka māju var uztvert divejādi:

  • kā fizisku konstrukciju, kuru cilvēki cenšas apdzīvot un pielāgot sev, bet tā izrādās dzīvošanai nedraudzīga vieta (līdzība ar spokainajām mājām gotiskajos un šausmu romānos). Navidsoniem vienkārši gadījās kļūt par neizskaidrojamas parādības lieciniekiem.
  • kā simbolu, ideja – emocionāla telpa, kas kopīga tuviem cilvēkiem un ietver mūsu dziļākās domas, jūtas un bailes. Mājas melno labirintu varam uzveikt tikai pārvarot savas bailes un problēmas, izprotot sevi līdz galam. Domājot šādā līmenī, Navidsoni melno labirintu radīja paši (ļoti nozīmīga ir Navidsona sievas Kārenas rīcība filmas beigās).

Kā norādīts uz grāmatas vāka, romāns ir vienlaikus satraucošs noslēpums, satīra par kritiku un meditācija par to kā lasām. Pēc grāmatas pabeigšanas man bija sajūta, ka, neko nesaprotot no modernās mākslas, esmu ilgi skatījusies uz kādu mākslas darbu. Sākumā nespēju novērtēt izlasīto. Arī tāpēc šoreiz raksts ir tik garš (ticiet man, tas varētu būt vēl uz pusi garāks, jo neesmu uzrakstījusi par Navidsonu ģimeni, pārējiem filmas dalībniekiem, Džonija trakajiem stāstiem, pielikumiem un daudz ko citu), jo man vajadzēja parunāties pašai ar sevi, tikt skaidrībā. “House of Leaves” bija neparasts prāta vingrinājums un aizraujošs piedzīvojums, kuru diez vai aizmirsīšu.

Vērtējums: 5/5

Divpadsmit. Džastins Kronins

DivpadsmitZvaigzne ABC 2014. gads, 632 lpp. The Passage #2

Eimija un pārējie cīnās par cilvēces glābšanu, bet varoņi nezina, ka noteikumi ir mainījušies. Ienaidnieks ir pilnveidojies, ir radusies jauna, tumša vara, un tās nākotnes vīzija ir vēl šausminošāka par cilvēku izmiršanu. Lai Divpadsmit kristu, vienam no izdzīvotājiem būs jāsamaksā visaugstākā cena. (no oficiālās anotācijas)

Kā šo grāmatu gaidīja! Var, protams, vien minēt kā uztvertu otro daļu, ja tā nebūtu tik ilgi jāgaida un svaigā atmiņā vēl būtu pirmā daļa “Pāreja”. Bet tagad mani (un ne tikai mani, twiterī pat izvērtās vairākas diskusijas) pārņēma apjukums. Grāmatas beigas apjukumu gaisināja, tomēr zināma vilšanās sajūta palika, jo gaidīju pirmās daļas pamatīgo stāstījumu.

Šoreiz Kronins pēc īsa, Bībeles stilā sarakstīta ievada, kas ļauj atsaukt atmiņā pirmās daļas notikumus (veikls gājiens, žetons par to), aizved mūs atpakaļ uz Nulles gadu – vīrusainie sāk savu uzvaras gājienu, cilvēki panikā mūk, armija mēģina kaut ko darīt. Gandrīz pusi grāmatas lasītājs tiek mētāts no viena nepazīstama personāža uz citu. Paši par sevi aprakstītie notikumi ir labi, tomēr nav saprotams, kāpēc par tiem tagad būtu jālasa un vai šos personāžus nepieciešams atcerēties.

Grāmatas otra puse tiek veltīta Pītera un Alīšas gaitām, parādās arī Maikls (Elektroniņš), Eimija un vēl pāris “Pārejas” personāži. Tomēr arī šeit notikumi ir fragmentāri. Beigās visi sižeta pavedieni saplūst kopā Iekšzemē, kur atklājas dažu amorālu ļautiņu vājprātīgais pasaules pārvaldīšanas plāns un notiek gala cīņa. Beigas attaisno visu iepriekš saraustīto sižetu, personāži un notikumi saliekas kopā smukā puzlē un top skaidrs, kāpēc tika stāstīts par Lailu Kailu, Kitridžu, Horesu Gilderu, notikumiem Laukā un visu pārējo. Viss iepriekš aprakstītais iegūst nozīmi un jēgu. Atliek vien atviegloti nopūsties, ka Kronins tomēr zina, ko dara.

“Divpadsmit” aizvien jūtamākas Bībeles alegorijas un Dieva iejaukšanās, autors liek varoņiem aizklīst filozofiskos prātojumos. Vīrusainie ir grēku plūdi, Nulle antikrists, Divpadsmit – apustuļi? Seciniet paši, kas ir Eimija. Cilvēki nespētu tikt galā ar savu izraisīto ļaunumu, tāpēc vajadzīgs kāds augstāks spēks, lai izglābtu cilvēci. Tās, protams, ir tikai manas un dažu citu lasītāju spekulācijas. Varbūt autors iecerējis pavisam ko citu un līdzības ir tikai nejauša sakritība. Taču augstāka spēka klātbūtne vienlaikus ir veids, kā autoram atrisināt katastrofu un cerība varoņiem un lasītājiem, ka kāds viņus sargā. Tomēr, savādā kārtā, “Divpadsmit” jūtama lielāka bezcerība kā pirmajā daļā, jo autors divas reizes spilgti parāda, kā viena cilvēku grupa bezkaislīgi izmanto otru cilvēku grupu kā ēsmu savu mērķu sasniegšanai. Kāda un vai var būt cerība uz labāku nākotni? “Vai ir kāds augstāks spēks, kam nav vienalga? Vai mēs esam tā vērti, lai mūs glābtu?”

Emocionāli man “Pāreja” patika daudz labāk un pateikšu kāpēc. Pirmajā daļā bija ļauts iepazīt personāžus, pavadīt kopā ar viņiem laiku, slēpties, cīnīties, ceļot, sapņot un mīlēt. Stāstījumā bija dvēsele un episkums. “Divpadsmit” pat pirmās daļas personāži šķiet atsvešināti tēli gandrīz vai ikdienišķu notikumu plūdumā. Notiekošajam ar Eimiju es vispār nesaskatīju nekādu loģisku pamatojumu, bet iespējams, ka tas iegūs jēgu trešajā daļā. Ir vēl citas lietas, kurām es nejutu īstu pamatojumu – Lailas spējas, reakcija uz Greja asiņu dzeršanu, bet pieņemsim, ka vīruss ir ļoti sarežģīts un dažāds vīrusa daudzums asinīs sniedz atšķirīgus fantastiskus rezultātus. Zinātniekiem tur vēl būtu gadiem ko pētīt un eksperimentēt.

Lineārs stāstījums triloģijā varētu mazināt lasītāju sūdzības par saraustīto sižetu, bet autors, acīmredzot, iet savu ceļu. Ja no “Pārejas” gaidījāt straujākus notikumu pavērsienus, vairāk darbības, tad otrā daļa jums varētu patikt labāk (Asmo patika). Ja jau pirmās daļas stāstījums šķita saraustīts, varu tikai minēt, ko teiksiet par otro daļu. Neskatoties uz to, ka vēlējos savādāku stāstīšanas veidu, no lasīšanas bija grūti atrauties. Tagad atliek vien pacietīgi gaidīt trešo daļu, lai uzzinātu, kā viss beigsies.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības.