Night Film. Marisha Pessl

night filmRandom House 2013, 602 lpp.

Kādā oktobra naktī jaunā un skaistā Ešlija Kordova tiek atrasta mirusi. Lai gan policijas slēdziens ir pašnāvība, pieredzējušu pētniecisko žurnālistu Skotu Makgratu māc aizdomas, ka tur slēpjas kas vairāk. Galu galā, Ešlijas tēvs ir noslēpumainais un leģendām apvītais kinorežisors Stanislas Kordova un Skotam ar viņu kārtojami rēķini…

Par „Night Film” lasīju oktobrī Kay blogā un uzreiz sapratu, ka šo noteikti gribu izlasīt un, ka man noteikti patiks. Parasti tik konkrētas sajūtas nav vai vēl trakāk – grāmatā nākas vilties. Šoreiz tiku „pavilkta zem ūdens” jau ar pirmajām rindkopām un pēc zināma pārtraukuma atradās grāmata, pret kuru man nav nekādu iebildumu. Pareizāk sakot, droši vien kaut ko varētu atrast, bet, lasot, man tādi neradās, es baudīju tekstu, baudīju notikumus un atmosfēru. (Šķiet, tikai tagad līdz galam sapratu, ko Spīgana domā ar emocionālo lasītāju.)

Centīšos neiedziļināties saturā, jo, manuprāt, šoreiz ir ļoti svarīgi, lai tiem, kuri lasīs „Night Film”, tas tītos noslēpumā, lai netiktu doti kādi mājieni un paskaidrojumi. Es pievienojos Skotam, Norai un Hoperam viņu izmeklēšanā, grimu aizvien dziļāk Kordovu ģimenes noslēpumos, klausījos aculiecinieku stāstos, lasīju informācijas druskas internetā un intervijas presē un maldījos tāpat kā viņi starp meliem, fantāziju, patiesību un kaut ko tumšu un biedējošu, kas visu laiku dveš pakausī. Tāpat kā Skots, sākumā stingri turējos pie faktiem un realitātes, man pat bija dažas idejas par to, kā ir patiesībā, tomēr veikli tiku aizvilināta aizvien dziļāk mistiskajā, un ar laiku līdzīgi Skotam sāku šaubīties par realitāti. Pēc sarunas ar Kordovas asistenti, viena man daļa teica „bet loģiski, ka viss ir tā, diezgan aptuvena nojauta man jau bija”, bet otra daļa vēlējās kaut tomēr būtu vēl kaut kas, kas vairāk, kaut tā nebūtu visa patiesība. Tas, protams, šo to pasaka par mani kā cilvēku. Kāds lasītājs Goodreads atsauksmēs bija uzrakstījis, ka viņam viss jau bijis skaidrs sākumā un žurnālists ir stulbs, jo uzreiz neredz atbildi. Ja šim cilvēkam tiešām uzreiz viss bija skaidrs, tad es esmu britu karaliene. Tik tiešām var izvirzīt vairākas versijas, bet NEKAS nav skaidrs jau pašā sākumā. Turklāt, Skots ir aizvainots, viņam gribas atrast briesmīgo patiesību par Kordovu, tāpēc viņš redz to, ko grib redzēt.

Sovereign, deadly, perfect.

Romāna centrālais tēls ir ārkārtīgi noslēpumainais šausmu filmu režisors Stanislas Kordova. Laika gaitā viņa noslēgtība no pasaules, viņam pietuvināto cilvēku un aktieru atsacīšanās runāt, milzīgais, kultam līdzīgais fanu pulks un ģeniālās filmas, kas pēta cilvēka prāta un sirds tumšākos nostūrus, dzīvnieciskākās dziņas, neglīto un šausminošo zem skaistuma maskas, padarījušas Kordovu par mītu. Arī viņa meitai Ešlijai ir ļoti liela ietekme romānā. Līdzīgi tēvam, viņa spēj radīt neparastu, neaizmirstamu iespaidu visos, kas viņu satiek. Noslēpumi pievelk, ja nav nekas zināms, cilvēki baumo, izgudro pilnīgi trakas lietas un izdara neticamus secinājumus, tāpēc Kordovas ir fascinējošas mīklas, kuras par visu varu cenšas atminēt pētnieciskais žurnālists Skots Makgrats. Viņa neatlaidība pamazām sāk līdzināties apsēstībai. Tik viegli manipulēt ar cilvēka prātu.

“Could something be real when all evidence of it was gone? Was something categorically true if it lived on only in your head, same as your dreams?”

Var pasmīkņāt par Kordovas faniem, viņa milzīgo ietekmi uz cilvēku prātiem un Skota apsēstību, bet iegrimstot aizvien dziļāk autores radītajā Kordovas pasaulē un filmās, varētu teikt, ka pati kļuvu par Kordovas fanu. Es neskatos asiņainas šausmu filmas, bet es gandrīz vēlējos redzēt kādu Kordovas filmu – Thumbscrew, The Legacy, Lovechild, To Breathe with Kings. Ja Stanislas Kordova tiešām būtu, viņš varētu būt izcili talantīgs Hičkoka skolnieks. Autore tik veiksmīgi savij izdomātus aktierus ar īstiem, tik sulīgi apraksta Kordovas filmas, ka kļūst grūti noticēt – tāda režisora un tādu filmu nav.

Atmosfēras un izteiksmes līdzekļu ziņā „Night Film” raisa līdzību ar film noir un noir fiction. Manā prātā teksts vizualizējās melnbaltās ainās ar sarkanās krāsas uzplaiksnījumiem – Ešlijas sarkanais mētelis pazib laternas gaismā, sarkanu ķieģeļu ēkas stūris ēnās, sakaltušu asiņu peļķe lifta šahtā, sarkanā putna simbols uz plakāta….Viegls sarkasms, trāpīgi novērojumi, dīvaini personāži, viegla spriedzes un briesmu sajūta, kas beigās padara nervozu gan lasītāju, gan galvenos varoņus. Realitātes un sapņu sajaukums. Man ļoti patika kā autore apraksta lietas, cilvēkus, fonu un notikumus, izmantojot epitetus, salīdzinājumus, apzīmējumus, arhetipiskus konceptus par labo un ļauno, vārdus ar tumšu nozīmi, simbolus, kas mūsu prātā asociējas ar slikto un bīstamo. Nekad vēl čilli pipari nebija šķituši tik draudīgi: „lethal-looking produce – red chilies that`d numb your tongue for a year; greens so spiky, they looked like they`d slit your throat as you swallowed them.” Un tā par visu.

„Night Film” ir brīnišķīgs piemērs, kā ierasto teksta formātu papildināt ar mūsu digitālo pasauli un radīt ilūziju, ka romāna sižets ir reāls, nevis izdomāts. Grāmatā tiek izmantoti raksti no interneta, slepens Kordovas fanu forums, policijas ziņojums un citi materiāli. Tas viss, protams, ir izdomāts, tomēr rada spēcīgu patiesu notikumu iespaidu. Kas vēl neparastāk – lasīšanas procesu iespējams bagātināt ar Night Film Decoder: telefonā lejuplādē programmu, aktivizē un skenē grāmatā atrodamos attēlus ar putna simbolu. Šajos attēlos „slēpjas” intervija ar kādu nozieguma kopētāju, pasakas fragments par Bartho Lore (starp citu, ļoti interesanta, šausminoša pasaka), filmu plakāti, vienas filmas klips, kādas aktrises dienasgrāmata u.c. materiāli. Man ir svarīgi redzēt, tāpēc šāds papildinājums romānam man šķiet dikti foršs. Pieļauju, ka ar laiku papildinātās grāmatas kļūs vairāk.

Ne visiem romāns patiks tā kā man, jo mums ir dažāda uztvere, dažādas gaumes. Kāds lasot, vairāk analizē un atradīs kādas vājās vietas. Galu galā, tas ir autores otrais romāns. Cits savādāk uztvers grāmatas atmosfēru. Vēl kāds meklēs citus uzsvarus. Tomēr, ja meklējat romānu ar noslēpumu un tumšu noskaņu, iesaku pamēģināt.

Vērtējums: 5/5

Burvis. Džons Faulzs

BurvisKabinets, 2001. gads, 704 lpp.

Darba un jaunu iespaidu meklējumi aizved jauno Nikolasu Ērfu uz Fraksosu, nelielu Grieķijas salu, kas šķiet pirmatnīga un brīnumaina. Drīz Nikolass sastop nomaļas villas īpašnieku, noslēpumainu un ekscentrisku miljonāru, un tiek ierauts dīvainu notikumu virpulī, kur zūd atšķirība starp realitāti un mītu, patiesību un meliem.

Nesaprotu, kā lai uzrakstu par grāmatu, kas man ļoti patika, bet par ko man bail, ka nesapratu visu un tik dziļi kā autors bija iecerējis. Mēģināšu kā pratīšu, bet vispirms sirsnīgs paldies Sibillai, kura man “Burvi” uzdāvināja pagājušajos Ziemassvētkos.

Sākums līdz brīdim, kad Nikolass Ērfs nokļūst Grieķijā, šķiet tāds nekas īpašs – egoistisks, pat narcistisks puisis, kurš īsti neko negrib darīt, un savāda austrāliešu meitene grib būt kopā, bet īsti nespēj. Vispār Nikolasa un Alisonas attiecības ir mokošas, visu laiku tāds mīl/ nemīl stāvoklis un vēlme vienam otru par kaut ko sodīt. Nikolass ir mērglis, tomēr es negribu piekrist, ka Alisona viņu attiecībās ir tikai un vienīgi cietējas lomā. Drīzāk šķiet, ka viņi abi nav spējīgi veidot veselīgas attiecības un patiesi mīlēt. Iespējams, ka izmisīgi meklējumi, atsvešinātība, dzīves apjukums, samākslotība un cinisms bija raksturīgs lielai daļai cilvēku 1950. gados.

Tā viņi mokās, līdz Nikolass pieņem piedāvājumu gadu strādāt zēnu internātskolā uz kādas Grieķijas salas. Sala ir gandrīz paradīze uz Zemes, ja vien cilvēks ir mierā ar sevi – plašums un miers, saules un jūras mirdzums, zeltains gaiss, zilpelēkas tāles, priežu un rozmarīna smarža, klintis un jūra. Nikolasa melanholijas uzplūdi pārtrūkst, kad viņš iepazīstas ar noslēpumaino Končisu, Burāni villas saimnieku. No šī brīža sākas satraucoši un aizraujoši notikumi, un lasītājs kopā ar Nikolasu tiek ierauts Končisa nostāstos, teatrālos uzvedumos un prāta mīklās tik dziļi, ka vairs nav skaidrs kam var ticēt un kam nē. Nikolass, Končiss, Džūlija un Džūna un pārējie iesaistītie piekopj tādu mīklu un melu taktiku, tik lieliskas paslēpes, ka elpa aizraujas lasot un grāmatu nav iespējams nolikt malā.

Mēs visi šeit esam aktieri, mans draugs. Neviens no mums nav īsts, nav patiess. Tikai dažs melo ik pa laikam, dažs – visu laiku.

Lai lasītāju un Nikolasu ievadītu Burāni notiekošajā mistērijā, bieži tiek vilktas paralēles ar Šekspīra lugu “Vētra”, kurā nelūgts viesis tiek pakļauts pārbaudījumiem cita burvja teritorijā. Stāstīt kaut ko vairāk par notiekošo Burāni nozīmētu atklāt daļu noslēpumu un to es nevēlos darīt. Es izbaudīju Burāni notiekošo spēli ar jūtām, priekšstatiem, realitāti un nevēlējos, lai tā beigtos. Es gribēju, lai Nikolass atsakās no savas muļķīgās iedomas, ka viņš mīl (jo patiesībā tai brīdī viņš mīl tikai sevi), un vienkārši izbauda notiekošo. Godīgi sakot, man ir sajūta, ka Nikolass ar savu egoistisko dzīšanos pēc sievietēm man izbojāja Burāni piedzīvojumu.

Villā notiekošo, Končisa un viņa palīgu rīcību ir grūti ielikt labi/ slikti rāmjos. Tieši par šo daļu mani māc šaubas, vai es visu sapratu. Iespējams, ka zemapziņā sapratu, bet nespēju paskaidrot pat sev. Tur ir paslēpti vairāki ētikas, morāles un filozofijas jautājumi. No vienas puses var diskutēt vai tā drīkst spēlēties ar cilvēku. No otras puses tā bija Nikolasa paša izvēle, neviens viņu nespieda iesaistīties, un viņa paša raksturs un rīcība ietekmēja notikumu attīstību – negodīgums, paštīksmināšanās un iedomība, puritānisms un egoisms. Katrā ziņā, tas ko Nikolass piedzīvoja uz salas, izmainīja viņu, darīja pieaugušāku, lika ieraudzīt savu “es”. Var nojaust, ka ar laiku viņš uz notikušo sāk skatīties citādi, bez niknuma, kā ieguvējs. Domājams, ka viņš beidzot ir apguvis “bausli”: “tev nebūs liekas sāpes darīt”. No autora priekšvārda var secināt, ka arī viņš pats pēc gadiem uz dažām lietām savā romānā skatās citādi. Tieši tāpēc domāju, ka šis romāns ir lasāms vismaz divreiz.

Man personīgi nepatika Nikolasa un Alisonas attiecības, tomēr tās spilgti atklāja Nikolasa raksturu un daļēji ir pamatā visiem grāmatas notikumiem. Tāpēc es pat nevaru teikt, ka tās ir vienīgais mīnuss šajā romānā. Galu galā par līdzīgām attiecībām var ik uz soļa lasīt un klausīties mums visapkārt un es nebeidzu vien brīnīties, kāpēc kopā cenšas dzīvot un radīt bērnus cilvēki, kuri kopā nesader un pat patiesībā viens otru pa īstam nemīl. Bet tā jau ir cita, bezgalīga tēma, ko labāk atstāt sieviešu žurnāliem. Literatūrkritiķi noteikti atraduši romānā citas problēmas un citus “melnos caurumus”. Atgriežoties pie “Burvja”, gribu teikt, ka nevaru pateikt neko sliktu un šī ir viena no labākajām grāmatām, ko šogad (un, iespējams, vispār) esmu lasījusi. Es vēl ilgi pēc izlasīšanas nevarēju noformulēt savas jūtas pret šo romānu, tāpat kā to nevarēja izdarīt Nikolass attiecībā uz piedzīvoto. Ļoti neparasts un ļoti interesants romāns. Iesaku nopietnu un domāt liekošu romānu cienītājiem.

Vērtējums: 5/5

The Returned. Jason Mott

ReturnedHarlequin MIRA 2013, 352 lpp.

Laiks dziedējis vienīgā dēla zaudējuma sāpes, un Harolds un Lusilla Hargreivi klusi un komfortabli vada pensijas gadus līdz kādu dienu pie viņu durvīm klauvē aģents Belamijs ar astoņgadīgo Džeikobu pie rokas…. Džeikobu, kurš pirms tik daudziem gadiem nomira un tagad atgriezies tāpat kā ļoti daudzi mirušie sākuši atgriezties visās pasaules malās. Neviens nezina kāpēc tā notiek un ko iesākt. Atkal apvienotā Hargreivu ģimene drīz nonāk konflikta epicentrā.

Svaigi iznākušais romāns piesaistīja manu uzmanību ar vēl nelasītu ideju par mirušo atgriešanos tā, it kā nāves nebūtu bijis. Pie tam tas nav zombiju romāns. Intriģējoši.

Vispirms laikam jāievieš skaidrība tajā, kas tad ir šie Atgrieztie (vai Atgriezušies?). Dažādos laikos miruši, viņi uzrodas dažādās vietās un dodas atpakaļ pie tuviniekiem vai vietām, kur dzīvojuši. Viņi ir dzīvi cilvēki ar dzīvu cilvēku vajadzībām, atmiņām un jūtām, tomēr kaut kāda atšķirība starp viņiem un īstajiem dzīvajiem cilvēkiem ir. Viņi ir pilnīgi miermīlīgi un šķiet, ka viņu vienīgā vēlme ir nokļūt mājās un izmantot otrreiz doto iespēju dzīvot. Tiek izveidots speciāls Starptautiskais Atgriezto birojs, kas sākotnēji palīdz Atgrieztajiem atrast savus radiniekus vai mīļotos cilvēkus. Kad Atgriezto kļūst aizvien vairāk un īsto dzīvo panika pieaug, viņus sāk uztvert vairāk kā draudu un sadzen nometnēs. Par milzīgu nometni kļūst arī Arkādijas mazpilsēta, kuras nomalē dzīvo galvenie varoņi pensionāru pāris Harolds un Lusilla.

Cilvēku reakcija ir ļoti dažāda – no pateicības un prieka līdz atklātam naidam un vardarbībai. Galvenokārt visus vada bailes un apjukums. Neviens nespēj atbildēt, kāpēc un kā mirušie atgriežas un kas notiks tālāk. Un galu galā tie taču patiesībā nemaz nav cilvēki, vai ne? Daļa izmanto iespēju būt kopā ar reiz zudušajiem mīļajiem, daļa norobežojas, atsakās tikties un atcerēties pagātni, vēl daļa (īpaši tie, kuru mīļie neatgriežas) Atgrieztos uzskata par draudiem cilvēcei, no kuriem jāatbrīvojas radikālā ceļā. “Uzpeld” sens naids un veci pāri darījumi, veidojas fanu grupas mirušiem māksliniekiem. Tikai retais saprot, ka tā ir brīnumainā ceļā dota otrā iespēja mīlēt, atvadīties un piedot.

A chance to remember what love is. A chance to forgive ourselves.

Ja nu atgrieztos miruši tev mīļie cilvēki? Ko just, kā reaģēt, ko darīt? Ko nozīmē būt cilvēkam? Vienkāršas atbildes nav, tāpat kā šī nav vienkārša grāmata. Romāns ir vairāk filozofiska (ir pieminēts arī Dieva vārds) drāma nekā spriedzes pilns apokalipses trilleris: lēni plūstošs stāstījums bez lielas cīņas un asinīm. Man patika, ka autors necenšas sniegt kādu muļķīgu un vāju izskaidrojumu kā tas ir iespējams, ka mirušie atgriežas tā it kā nekad nebūtu miruši. Viņš to atstāj kā brīnumu un mani tas apmierina.

Tekstā spēcīgi jūtamas autora dzejnieka saknes. Man šķiet, ka brīžos, kad dzejnieks raksta prozas darbus, viņš tik un tā nespēj no dzejas atteikties. Teikumi izstiepjas, vārdi sakārtojas gramatiski pieņemamās prozas formās, tomēr viegli jūtamas dzejas notis paliek. Stāstījumā ir vairāki caurumi, bet kā pēcvārdā atzīstas pats autors, tad viņš vairākkārt iestrēdzis rakstīšanā, jo nav spējis pats sev atbildēt uz vairākiem jautājumiem, līdz sapratis, ka visas atbildes nav vajadzīgas un būtībā šis romāns ir veids kā viņš beidzot piedevis sev un radis sava veida mierinājumu par sarežģītajām attiecībām ar māti pirms viņas nāves. Tāpēc es romānu nolēmu pieņemt tādu kāds tas ir.

Reizēm lasīt bija smagi (lai gan romāna atmosfēra nemaz tik smaga nav, šoreiz viss atkarīgs no katra emocionalitātes), reizēm es vakaros negribēju sākt jaunu nodaļu, jo skaidri varēju iedomāties atveram durvis un tur stāv mans vectēvs…. Jo tālāk virzījās stāsts, jo vairāk pieauga klusa spriedze, līdz beigās biju nobijusies par visiem Arkādijā mītošajiem un gaidīju asinis stindzinošu plašu vardarbību un haosu katrā jaunā lapaspusē. Patiesībā biju pārsteigta, kad  tas nenotika. Paldies Mottem par to, ka viņš neizvēlējās vienkāršāko risinājumu.

Nespēju uztaustīt un vārdā nosaukt to, kas man neļauj “The Returned” ielikt 5 zvaigznes, tomēr Džeisona Mottes debija prozā ir tik talantīga, ka tai vērts pievērst uzmanību. Ja ar romānu nepietiek, autors uzrakstījis dažus īsus prīkvelus – The First, The Sparrow, The Choice – stāstus par pirmajiem Atgrieztajiem.

Vērtējums: 4/5

RIP8main400Savas liriski filozofiskās un būtībā nebūt ne tumšās noskaņas dēļ “The Returned” nav tipiska R.I.P. izaicinājuma grāmata. Mirušie neatgriežas kā ļauni gari un zombiji vajāt dzīvos. Tomēr tieši jautājumu par dzīvību un nāvi, neizskaidrojamā mirušo fenomena un skumju dēļ grāmata labi iederas izaicinājumā. Ļoti neparasts stāsts par mirušajiem, laika plūdumu un ko tas nozīmē – būt dzīviem.

 

We Have Always Lived in the Castle. Shirley Jackson

We have alwaysPenguin Classics 2006, 146 lpp.

Romāns ieved dziļi tumšu neirožu labirintā iepazīstinot ar nemieru raisošu, noslēgtu un, iespējams, slepkavniecisku ģimeni, kuras ikdienas miers tiek izjaukts ar brālēna ierašanos.

Edgaru Alanu Po ar viņa šausmu stāstiņiem zina visi, bet ne mazāk talantīgā Širlija Džeksone šķiet palikusi ēnā. Rakstniece ar sarežģīto personību, savas mītnes pilsētas iedzīvotāju nemīlēta, izraisīja skandālu ASV, kad publicēja stāstu The Lottery (iesaku izlasīt!). Gan šai stāstā, kas aizskāra tik daudzus amerikāņus, gan citos savos darbos Džeksone rāda cilvēku pašu radītas šausmas, izmantojot cilvēku slēptākās dziņas, savas fobijas un piedzīvoto, izceļ gaismā dvēseles tumšākos stūrus, rāda dažādu apstākļu radītu ārprātu un vardarbību, kas slēpjas zem pieklājības maskas. Ļoti, ļoti maz viņas darbos ir pārdabiskā un mistiskā.

“We Have Always Lived in the Castle” ir maza šausmu literatūras pērle, kur zem virspusēji rotaļīgā un bērnišķīgā teksta slēpjas drūma Blekvudu ģimenes traģēdija. Tāda miniatūra Adamsu ģimenīte vecā, lielā mājā, kur gandrīz visās telpās laiks ir apstājies tai liktenīgajā vakarā pirms sešiem gadiem, kad gandrīz visi ģimenes locekļi tika noindēti ar arsēnu cukurā. Kopš tā laika māsas Meriketa un Konstance un tēvocis Džuliāns dzīvo noslēgti plašā īpašumā un pēc iespējas izvairās no vietējiem iedzīvotājiem. Tēvocis visus savus spēkus velta tās liktenīgās dienas rekonstrukcijai, bet lasītājam atliek pašam izlemt, vai var viņam ticēt.

garden plants more deadly than snakes and simple herbs that slash like knives through the lining on your belly

Autore dod mājienu, ka traģēdiju izraisīja neveselīgas attiecības ģimenē, kur viena no māsām tiek dievināta. Vai viņa noindē pārējos tāpēc, ka ir pārāk izlutināta, vai arī viņai prātiņš sagriezies citu iemeslu dēļ? Lai nu kā, Konstance ir sociāli traumēta pēc tiesas procesa un rod mierinājumu savā dārzā un ēdienu gatavošanā, savukārt Meriketa ir aizķērusies bērnišķīgā domāšanā un uzvedībā. Viņa sapņo par spārnotu zirgu un ievēro pirmajā brīdī šķietami savādus izdomātus noteikumus. Man patika abas māsas. Trauslo idilli iztraucē mantkārīgais brālēns Čārlzs, kura vēlme pēc naudas ir spēcīgāka par dzīvības briesmām. Domāju, ka viņam ļoti paveicās tikt laukā no Blekvudu mājas.

Man ļoti patika kā Džeksone raksta. Šajā romānā katrs vārds šķita pārdomāts un katrs teikums noslīpēts, ļaujot starp rindiņām lasīt to, kas netiek pateikts atklāti. Regulāri atkārtotās draudzīgās varoņu uzrunas, vēršoties vienam pie otra, lika noskurināties, jo zini, ka viena no māsām ir slepkava un tēvocis izdzīvojis vai nu nejauši vai tikai tāpēc, ka ir pilnīgi nekaitīgs. Tādējādi autore ar šo varoņu draudzīgumu un ikdienas rutīnu ar dažādiem noteikumiem rada īpatnēju iespaidu – gribas nepatikā novērsties, bet nespēj, jo tai visā ir kaut kas slimīgi skaists un vilinošs. Gan māsu ikdienas rituāli, noslēgtība un nojaušamā, bet līdz pat stāsta beigām nesniegtā atbilde kurš ir īstais slepkava, gan ciematnieku naidīgi agresīvā attieksme, kas vēlāk pārvēršas savādās baiļu un kauna jūtās, rada veiksmīgi savītu psiholoģisku noviržu un pūļa mentalitātes piemēru.

Iesaku izlasīt šausmu literatūras interesentiem.

Vērtējums: 5/5

RIP8main400Otrā no R.I.P. VIII izaicinājuma grāmatām. Romāns, kur zem radinieku laipnības maskas slēpjas kas dīvains, amorāls, ļauns un draudīgs. Piemetam vēl klāt vecu māju un pusaizaugušu dārzu un mums ir lielisks kandidāts R.I.P.. Džeksone spēlējas ar psihi un tās novirzēm, slēpto agresiju un apstākļiem, kas var novest līdz traģēdijai. Briesmīgi un skaisti vienlaikus. Pārspēja manas cerības pēc kaut kā dīvaina un biedējoša mūsos pašos.

 

Trīspadsmitais stāsts. Diāna Seterfīlda

Trīspadsmitais stāstsZvaigzne ABC 2008. gads, 416 lpp.

Mārgareta Lī strādā grāmatu antikvariātā un kādu dienu saņem tālaika populārākās rakstnieces Vidas Vinteres uzaicinājumu kļūt par viņas biogrāfi. Mārgareta piekrīt, pat nenojaušot, ka šādi tiks ierauta kaislībās, kas virmo Eidželfīldu namā – Vidas Vinteres dzimtas mājā, kura glabā gadsimtiem senus noslēpumus, traģēdijas un likteņu līkločus. Vinteres kundze izstāsta viņai trīspadsmito stāstu.

Vai grāmattārpiņam var būt gardāks kumoss par romānu, kura autoram vai autorei ir īsts stāstnieka talants, kas uzbur stāstu iekš stāsta un stāsta stāstīšanas pēc? Laikam jau nē. Ir dažādi rakstnieki, tomēr īstenu stāstnieku ir maz un šķiet, ka Diāna Seterfīlda ir viena no šiem retajiem cilvēkiem. Pēc viena darba varētu būt pāragri spriest, bet es ļoti uz to ceru.

Ikvienam esot savs stāsts. Vidai Vinterei stāsti ir vairāki – viens īsts un daudzi neīsti. Katram, kurš to vēlējies, viņa ir izstāstījusi savu dzīvi. Katrreiz savādāku. Tagad viņa mirst un izvēlas amatieri biogrāfi Mārgaretu Lī, lai izstāstītu viņai savu patieso dzīvesstāstu. Mārgareta nav ar pliku roku ņemama, akli netic slavenajai rakstniecei un veic savu nelielo izmeklēšanu. Rezultāts būs pārsteidzošs un atbilstošs romāna romantiski gotiskajai noskaņai.

Arī Mārgaretai ir savs stāsts. Viņas tēvam pieder grāmatu antikvariāts un viņa burtiski uzaugusi starp grāmatām. Viņas dvīņumāsa mirusi pēc dzemdībām un Mārgareta asi izjūt gan viņas trūkumu, gan rēgaino klātbūtni spoguļu un logu atspīdumos. Interesanti, ka autore nesniedz praktiski nekādu Mārgaretas raksturojumu un lasītājam pašam jārada priekšstats par romāna protagonisti. Es Mārgaretu iedomājos kā klusu, gudru, pedantisku, skumju vecmeitas tipu, kuras vienīgā kaislība ir veci romantiskie romāni, nepublicētas vēstules un memuāri. Viņa ir pārāk (es pat teiktu slimīgi) aizrāvusies ar māsas rēgu un ārsts viņai kā zāles “Džeinas Eiras” vietā iesaka lasīt Šerloka Holmsa piedzīvojumus pa desmit lapaspusēm divreiz dienā. Man personīgi tā ņemšanās ar māsas rēgu likās pārāk melodramatiska un bez tā varēja iztikt.

“Trīspadsmito stāstu” mēdz dēvēt par moderno gotisko romānu. Tam es piekrītu. Romānā valda gotiski romantiska noskaņa. Ir noslēpumi, daudzas nāves, īsta vai iedomāta spokošanās, veca un drūma māja, pamestība, postaža, aizaudzis dārzs, migla, lietus, ļautiņi ar garīgām novirzēm, postoša mīlestība, greizsirdība, ekscentriskas personības. Diānas Seterfīldas stilu salīdzina ar Čārlzu Dikensu un Dafni di Morjē. Tiešām, noskaņā ir zināma līdzība ar Dafnes di Morjē “Rebeku” un Vinteres kundzes uzvārds rod atbalsi “Rebekas” galvenajos varoņos, bet līdzība ar Dikensu gan šķiet drusku aiz matiem pavilkta. Ir kaut kāda līdzība sarežģītajos un neparastajos varoņu likteņos, bet stils tomēr atšķiras.

Mani sajūsmināja stāsts iekš stāsta. Vinteres kundzes stāsti ir tik dzīvi un interesanti, šķietami radīti bez jebkādas piepūles. Taisni žēl, ka viņa nav īsta rakstniece, līdz ar to nekad nevarēšu izlasīt viņas grāmatu “Trīspadsmit pārmaiņu un izmisuma stāsti”. Atliek samierināties ar stāstiem no viņas pagātnes: par mežonīgajām dvīņumāsām, par Endželfīldu namu, par Izabellu un Čārliju, par vecajiem kalpotājiem Misus un Džondigu, un darbīgo guvernanti Hesteri. Stāsti apbur un uztrauc. Brīdī, kad šķiet – tagad viss skaidrs, – kaut kur dziļi pakausī tomēr kņud doma: vai tiešām viņa stāsta patiesību? Pat pēc beigām neesmu pārliecināta vai viss tiešām bija tā, kā Vinteres kundze izstāstīja un vai viņa tiešām ir tā persona, kurai vajadzētu būt. Te varētu izbrīnā saraukt uzacis un teikt: kāpēc par to jāsatraucas, tas taču ir tikai romāns, pēdējais vāks aizvērts un miers. Bet man nav miera; Vinteres kundzes (dzīves)stāsts ir atstājis pēdas manā apziņā.

Izrakstīju vairākus citātus:

Kā palīdzēt, kā mierināt var patiesība salīdzinājumā ar stāstu?

Lasīšana var būt bīstama.

Cilvēka dzīve nav auklas gabaliņš, ko var nošķirt no citu cilvēku dzīves mezgla un izstiept. Ģimenes ir tīmekļi. Nav iespējams pieskarties vienai tās daļai, neizraisot vibrāciju pārējā daļā. Nav iespējams saprast vienu daļu, neizprotot visu kopumu. 

Vai zināt to sajūtu, kad sākat lasīt jaunu grāmatu, bet iepriekšējās grāmatas vāks vēl nav aiztaisīts? Tu aizver iepriekšējo grāmatu, bet idejas un motīvi – pat raksturi – ir ieķērušies tavu drēbju šķiedrās, un, kad attaisi jaunu grāmatu, tie aizvien ir vēl kopā ar tevi.

Vērtējums: 5/5 (lai gan tas Mārgaretas māsas spoks gandrīz novilka vērtējumu uz leju)

RIP8main400Pirmā no R.I.P. VIII izaicinājuma grāmatām. Pilnībā attaisnoja izvēli ar stāstu stāstīšanu vēlā rudenī pie kamīna, miglainu dārzu, lietu logā, noslēpumiem, mājas drupām un visādi citādi gotisku noskaņu. Sižets nebija biedējošs, tomēr pilnībā ierāva sevī. Perfekta grāmata tumšiem rudens vakariem uz dīvāna zem pleda ar siltu tējas krūzi.