Gogoļa disko. Paša Matsinovs

igauņu literatūraJāņa Rozes apgāds 2019. gads, 144 lpp.

Kurš gan ticēs, ka šo trakulīgo literāro darbu sarakstījis lēnīgs igaunis Pāvo Matsins. Autors ir riktīgs blatnoj-stiļaga, kurš palaidis savu iztēli iztrakoties, paturot to tomēr mistiskos krievu klasikas rāmjos. Kā pavēru vākus, tā nevarēju vairs apstāties. Pilnīgi nenormāls gabals. Tādu varētu redzēt sapņos, kad par daudz lasīti krievu klasiķi, skatītas filmas par Gogoli un miegā prāts piemet klāt vēl visādas figņas. Autors ļoti eleganti paspēlējies.

Sākumā šķita, ka lasu Čehovu vai Dostojevski (diemžēl Gogoļa darbus vēl nav sanācis lasīt) un darbība risinās vēsturiskajā Vīlandē. Kad pieminēja kases aparātu un datoru, sapratu, ka manā spriedumā ir pamatīga kļūda. Un tas bija tikai sākums, disko dancis uzņem tempu, kad karmaņņiks Konstantīns Opiatovičs atved uz naktslokālu “Romāns” Nikolaju Gogoli, kas kādā nesaprotamā veidā ir augšāmcēlies no miroņiem. Pamazām viss aiziet pa pieskari un noved līdz ellīgai kulminācijai un epilogam, kas ir kā mierīga ballītes atvadu dziesma, kad viesi pamazām atjēdzas un dodas mājās. Romāna beigas atstāja dziļi ironisku iespaidu. Jāsaka arī, ka lasot vispār nespēju iedomāties, kā tāds ķīselis varētu atrisināties.

Pats augšāmcēlies Gogolis ir diezgan pasīvs tēls, kas vairāk kalpo kā katalizators notikumiem. Biju gaidījusi, ka viņš spēlēs aktīvāku lomu. Toties aktīvi darbojas jau pieminētais godīgais zaglis Opiatovičs, bukinists-zamokinists-ezoteriķis Lasvaldis Pavasars, nelegālo mūzikas ierakstu veidotājs un tirgonis Ādolfs Izrailovičs Šefters ar savu draugu dziedātāju Arkašu un pāris citi kolorīti tipāži. Tieši šo neveiksminieku mēģinājumi noturēties virs ūdens šķita visinteresantākie.

Manuprāt, šoreiz autora stils ir svarīgāks par sižetu. Teksts ir rūpīgi pārdomāts, lietoti vārdi, kas piešķir īsto noskaņu. Autors ir ļoti centies radīt krievu klasikas stilu, papildinot to ar sulīgiem vārdu savirknējumiem, kas raksturo kādu personu vai notikumu. Klāt vēl piemet pa žargonvārdam, priekšmetam vai informācijas druskai, kam tur it kā attiecīgajos apstākļos nemaz nevajadzētu būt. Lasītājam vien atliek izbrīnā ieplest acis un mēģināt šo visu sagremot. Jāpiemin arī Maimas Grīnbergas ekselento tulkojumu, tas ir pelnījis atsevišķu zvaigzni. Savukārt grāmatas vāks ir kā ķirsītis uz putukrējuma.

Man patika šis literārais piedzīvojums un varu “Gogoļa disko” ieteikt tiem, kuri vēlas intelektuālu literatūru, bet visa nopietnā un “pareizā” ir apnikusi.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements

The Grip of It. Jac Jemc

šausmu romānsFSG 2017, 276 lpp.

Viss ir sagriezies tā, ka gandrīz palaidu garām savu mīļo rudens grāmatu izaicinājumu R.eaders I.mbibing P.eril XIII. Tiem, kuri nezina, kas tas ir, pagājušā gada ierakstā visu pastāstīju. Iespējams, ka “The Grip of It” pamanīju kādā jaunāko grāmatu vai ieteicamo grāmatu par tēmu X sarakstā. Jebkurā gadījumā anotācija saintriģēja un lappušu skaits neliels, lai es paspētu to izlasīt R.I.P. izaicinājuma ietvaros.

Romāns konstruēts īsās nodaļās no mājas jauno īpašnieku – Džūlijas un Džeimsa – skatu punkta. Realitāte sāk izplūst, šķobīties un vairs nesaproti – tā tiešām bija, vai arī tās ir tikai iedomas. Grūti izskaidrojamas lietas notiek gan ar māju, gan tās iemītniekiem.

Apsēstas mājas ir klasiska, bet interesanta tēma, tāpat kā psiholoģiskas šausmas vai dīvainības ir interesantākas par prastu zarnu šķaidīšanu. Vismaz man. Šis romāns tomēr neaizrāva. Palika sajūta, ka autore pārāk centusies ar vārdiem uzburt vajadzīgo atmosfēru, pārāk samudrījusi psiholoģiski neskaidro galveno varoņu stāvokli. Neesmu arī stila “es eju”, “es lasu”, “es apguļos uz grīdas” piekritēja. Tomēr interesanti, ka stāstu var nolasīt vairākos līmeņos: gan kā apsēstu māju, gan kā slimību, gan kā alegoriju varoņu attiecībām. Tas man patika.

Ja runājam par šausmām, tad grāmatas sākums ir daudzsološs: veca māja ar dīvainu fona troksni un slepenām telpām, jocīgs kaimiņš, bērni, kuri mežā spēlē slepkavību spēli, un precēts pāris, kas cer sākt jaunu dzīvi. Ir visi priekšnoteikumi, lai lasītājs aizrautīgi pāršķirtu lapas un sajustos neomulīgi. Varbūt pie vainas brīnišķīgā “House of Leaves”, bet “The Grip of It” nebija ne tik šausminoša, ne noslēpumaina kā cerēju. Iespējams, ka audiogrāmatas variantā ar labiem ierunātājiem varētu noķert labu māņticīgu baiļu sajūtu devu.

Vērtējums: 3/5

The Accident Season. Moïra Fowley-Doyle

The Accident SeasonCorgi Childrens 2015, 280 lpp.

“The Accident Season” pie manis nonāca nejauši un pirmās 40 vai 100 lapaspuses šķita, ka satikšanās būs nelaimīga, tomēr ar laiku stāsts ievilka sevī tik ļoti, ka nespēju nolikt malā. Man ir aizdomas, ka Moïra Fowley-Doyle ir topošā ragana – tik veikli tā mani sapina dīvaini sapņainos vārdu valgos.

Šī jauniešu romāna darbība risinās oktobrī kādā Īrijas ciematā. Visiem tas ir rudens sākums un Helovīna laiks, bet Karas ģimenei tā ir nelaimju sezona. Katru gadu šajā laikā māja tiek padarīta cik vien droša iespējama, visi asie priekšmeti nobēdzināti, asie stūri aptīti ar mīkstu plēvi, gāze atslēgta, bērni – Kara, viņas māsa Alise un bijušā patēva dēls Sems – ekstra “sapakoti” drēbēs un ievēroti citi drošības pasākumi, tomēr tik un tā visa ģimene piedzīvo vienu traumu pēc otras. Sasistas pieres, lauztas rokas, durvīs iespiesti pirksti, kritieni, sagriešanās, slīkšana, izglābšanās no nāves par mata tiesu…. Loģiski rodas jautājums – kāpēc tas viss notiek? Vai viņi ir nolādēti? Un kas ir Elsija, kuru Kara redz katrā fotogrāfijā un tagad viņa nekur nav atrodama un neviens viņu nepazīst?

Lai šos jautājumus noskaidrotu, diemžēl, ir jātiek cauri apmēram pusei grāmatas, kur nekas īpaši satraucošs nenotiek. Jaunieši dodas uz skolu, kaut ko pļāpā, izlemj sarīkot Helovīna balli vecā mājā un gadās pa kādai traumai. Tomēr jūtams, ka visi šie nesvarīgie notikumi kāpina tempu, sabiezina krāsas un atliek vien paciest autores čammāšanos cerībā, ka tūlīt notiks kas briesmīgs. Jāsaka, ka grāmatas pēdējā trešdaļa attaisnoja gaidas ar mistisku, tumšu, traku maskarādi tiešā un pārnestā nozīmē. Līdz beidzamajam paliek nezināms, kas īsti notiek, tomēr pēc dažiem mājieniem ir nojaušams, kas tie par noslēpumiem un kā radušies. Būtībā tie ir vienkārši un jau daudzkārt izmantoti literatūrā. Atšķiras vien izpildījums.

Teksts ir zināmā mērā lirisks, atmosfēra savdabīga un bieži balansē uz sapņa, maģiskā reālisma un spoku stāstu robežas. Tas plūst kā miglā tīta upe un lasītājs vienkārši pa to dreifē, aizmirsdams realitāti. Mazliet atgādināja arī īru pasaku un leģendu maģisko noskaņu. Autorei izdodas uzburt atmosfēru, bet vēl jāpiestrādā pie sižeta un personāžiem. Man ļoti patika romāna ideja, bet, kā jau teicu, grāmatas pirmā puse varēja būt labāka. Savukārt personāži visi šķita viendimensionāli un ne pārāk reāli, vienīgi Alisē bija jūtams īstums. Daži stāsta pavedieni, manuprāt, palika neatrisināti, piemēram, par sarkanajām pogām pamestajā mājā. Šis romāns ir autores debija, stils ir patīkams, pirmie kucēni jāslīcina un tā tālāk.

“The Accident Season” visticamāk patiks, ja patīk dīvaini, tēlaini stāsti ar tumšu, pat mistisku noskaņu, un nesatrauc neziņa par to, kas vispār notiek. Vēlams arī, lai nebūtu iebildumu pret romantiskām jūtām, kas daļai cilvēku varētu nešķist ētiski pareizas. Man tas viss patika vairāk, kā sākumā domāju. Gribēju ko atmosfērīgu, bet ne nomācošu un to arī saņēmu.

Vērtējums: 3,5/5

Līdzīgas grāmatas: We Were Liars, The End of Everything

Drood. Dan Simmons

DroodHachette Audio 2010. ~27 h, ierunājis Simon Prebble
Little Brown and Company 2009, 775 lpp.

1865. gadā Čārlzs Dikenss, būdams slavas zenītā, cieš vilciena katastrofā, kas izmaina viņa dzīvi uz visiem laikiem. Vai Dikenss sāk dzīvot tumšu dubultdzīvi? Kas īsti ir un kur slēpjas noslēpumainais Drūds? To cenšas noskaidrot Dikensa draugs Vilkijs Kolinss.

Man ļoti patika Dikensa nepabeigtais romāns “The Mystery of Edwin Drood” un tā iespaidā izvēlējos šo romānu. Nenožēloju. Vērtējums: 4,5/5

Paši uzprasījāties uz video formātu 🙂

House of Leaves. Mark Z. Danielewski

House of leavesRandom House 2000. gads, 709 lpp.

Tetovēšanas salona darbinieks Džonijs Truants atrod vecā Zampano piezīmes par Navidson Record: fotožurnālists Vils Navidsons ar ģimeni ievācas jaunā mājā. Drīz viņi atklāj, ka māja no iekšpuses ir lielāka nekā no ārpuses. Tālāk notiekošais dokumentēts video, fotogrāfijās un intervijās. Bet neviens nav dzirdējis par tādu Navidson Record un jo vairāk Džonijs Truants lasa, jo vairāk sabīstas. Viņš nevar lasīto “norakstīt” kā veca vīra muldēšanu, jo pamana, ka lietas ap viņu sāk mainīties.

Es vairs nespēju atcerēties kādā veidā nonācu līdz tam, ka “House of Leaves” jāieliek lasāmo grāmatu sarakstā. Tad Asmo uzrakstīja atsauksmi un pēc tam “pārgrūda mani pāri klints malai”, atsūtot grāmatu. Ilgi skatījos, cilāju (grāmata ir bieza un smaga), atliku malā, līdz beidzot sāku lasīt. Nenojūdzos kā Džonijs Truants, tomēr izmantoju katru iespēju izlasīt vismaz vienu lapu. Šoreiz mani sevī ievilka pats lasīšanas process, lai gan arī saturs ir nenoliedzami vienlīdz interesants. Grāmata ir tik daudzslāņaina, ka var runāt tikai par katra lasītāja individuālo interpretāciju. Man ir tūkstots ideju kā skaidrot saturu, tomēr pieļauju, ka daļu es tomēr nesapratu. Varbūt daļu nemaz nav paredzēts saprast.

Tekstā ir dažas tik abstraktas vietas, kas vai nu līdzinās nejaušam vārdu salikumam, vai tiešām ir vārdu salikums (kaut kādu māju saraksts, kaut kādu cilvēku saraksts, saraksts ar visādiem arhitektūras un būvniecības terminiem). Lingvistiski vingrinājumi vai vienkārši niekošanās ar teksta formu? Jutos tā it kā lauztos cauri vārdu džungļiem. Bieži ar teksta izkārtojumu tiek paspilgtināta tā nozīme. Par teksta atveidojumu šajā grāmatā vispār var uzrakstīt atsevišķu rakstu, bet vislabāk to redzēt savām acīm. Dažādi fonti, sagriezts teksts, tukši laukumi, iztrūkstošas vietas un bezgala daudz zemsvītras piezīmju. Lielāko daļu šo piezīmju nav vērts lasīt, tomēr es mēdzu papriecāties par asprātīgiem izmantoto literāro avotu nosaukumiem, arī redaktoru (man ir aizdomas, ka tie nav tie redaktori, kas realitātē grāmatu izdevuši) piezīmes reizēm bija nozīmīgas. Protams, lasīju visu, ko rakstīja Džonijs.

Te nu mēs nonākam līdz Džonijam Truantam.Var teikt, ka grāmatai ir divas paralēlas sižeta līnijas: 1) Džonija Truanta dzīve un kā to iespaido Zampano piezīmju atrašana, 2) Zampano grāmata un piezīmes par Navidson Record. Džonijs lasa Zampano pētījumu un ik pa laikam raksta piezīmes par savu dzīvi. Nekā daudz jau tur nav. Viņš ir tipisks lūzeris, piestrādā tetovēšanas salonā, samīlējies striptīzdejotājā, dzer, lieto visu, kam tiek klāt un atstāsta visādus gadījuma sakarus. Aizvien vairāk iedziļinoties Zampano darbā, Džonijam sākas paranoja, panikas lēkmes un halucinācijas. Gan viņa dzīve, gan prātiņš lēnām aiziet pa pieskari: “I don`t even know myself”. Sākumā šķiet, ka tiešām vainīga Zampano grāmata, ka ir kāda mistiska, destruktīva vara, tomēr tagad man ir cits, nemaz ne mistisks, skaidrojums.

Otra sižeta līnija teksta ziņā ir ļoti sarežģīta. Ir ļoti daudz sīku detaļu un faktu, rakstu, interviju utt, kas rada spēcīgu realitātes ilūziju. Zampano ārkārtīgi detalizēti analizē Navidson Record, citē bezgala daudz dažādus avotus un reizēm raksta tik pseidozinātniski, ka tas jau kļūst smieklīgi – lasi, nojaut jēgu, bet tekstu līdz galam nesaproti. Sajūta, ka Zampano rakstījis pašmērķīgi. Tai pašā laikā jūtams, ka viņš ir apsēsts ar Navidsona filmu un šī grāmata ir viņa mūža darbs. Protams, ja mēs pieņemam, ka pētījumu rakstījis Zampano, tāpat kā pieņemam, ka “House of Leaves” autors ir Truants. Domāju, ja izlasīsiet beigās pievienotās Džonija mātes vēstules, saredzēsiet zināmu stilistisku līdzību starp Zampano tekstu un mātes vēstulēm… Džonijs atklāj, ka neviens nav redzējis tādu filmu, arī fotožurnālista māju nav iespējams atrast. Varbūt tā nemaz nav dokumentāla filma, kā apgalvo Navidsons, jo kā gan tāda māja vispār var pastāvēt? Nekas arī patiesībā nav zināms par pašu Zampano. Tā nu kādā brīdī Džonijs sāk domāt, vai tik tas viss nav Zampano veikls izdomājums. Savukārt es pamazām sāku šaubīties, cik daudz var ticēt pašam Džonijam. Grāmata pilnīgi kā tāda matrjoška.

Māja. Viss sižets griežas ap Navidsona ģimenes jauno māju, kurā pēkšņi parādās durvis uz pilnīgi melnu, aukstu un klusu koridoru. Vairākas ekspedīcijas atklāj, ka melnie koridori var būt bezgalīgi, kāpnes un istabas maina formu, zūd laika izjūta, mērīšanas ierīces nedarbojas un var apmaldīties kā labirintā. Vēl vairāk – māja kļūst ļauna un viss šis piedzīvojums dažiem cilvēkiem izrādās letāls, kamēr citiem atstāj dziļas rētas. Domāju, ka māju var uztvert divejādi:

  • kā fizisku konstrukciju, kuru cilvēki cenšas apdzīvot un pielāgot sev, bet tā izrādās dzīvošanai nedraudzīga vieta (līdzība ar spokainajām mājām gotiskajos un šausmu romānos). Navidsoniem vienkārši gadījās kļūt par neizskaidrojamas parādības lieciniekiem.
  • kā simbolu, ideja – emocionāla telpa, kas kopīga tuviem cilvēkiem un ietver mūsu dziļākās domas, jūtas un bailes. Mājas melno labirintu varam uzveikt tikai pārvarot savas bailes un problēmas, izprotot sevi līdz galam. Domājot šādā līmenī, Navidsoni melno labirintu radīja paši (ļoti nozīmīga ir Navidsona sievas Kārenas rīcība filmas beigās).

Kā norādīts uz grāmatas vāka, romāns ir vienlaikus satraucošs noslēpums, satīra par kritiku un meditācija par to kā lasām. Pēc grāmatas pabeigšanas man bija sajūta, ka, neko nesaprotot no modernās mākslas, esmu ilgi skatījusies uz kādu mākslas darbu. Sākumā nespēju novērtēt izlasīto. Arī tāpēc šoreiz raksts ir tik garš (ticiet man, tas varētu būt vēl uz pusi garāks, jo neesmu uzrakstījusi par Navidsonu ģimeni, pārējiem filmas dalībniekiem, Džonija trakajiem stāstiem, pielikumiem un daudz ko citu), jo man vajadzēja parunāties pašai ar sevi, tikt skaidrībā. “House of Leaves” bija neparasts prāta vingrinājums un aizraujošs piedzīvojums, kuru diez vai aizmirsīšu.

Vērtējums: 5/5