The Grip of It. Jac Jemc

šausmu romānsFSG 2017, 276 lpp.

Viss ir sagriezies tā, ka gandrīz palaidu garām savu mīļo rudens grāmatu izaicinājumu R.eaders I.mbibing P.eril XIII. Tiem, kuri nezina, kas tas ir, pagājušā gada ierakstā visu pastāstīju. Iespējams, ka “The Grip of It” pamanīju kādā jaunāko grāmatu vai ieteicamo grāmatu par tēmu X sarakstā. Jebkurā gadījumā anotācija saintriģēja un lappušu skaits neliels, lai es paspētu to izlasīt R.I.P. izaicinājuma ietvaros.

Romāns konstruēts īsās nodaļās no mājas jauno īpašnieku – Džūlijas un Džeimsa – skatu punkta. Realitāte sāk izplūst, šķobīties un vairs nesaproti – tā tiešām bija, vai arī tās ir tikai iedomas. Grūti izskaidrojamas lietas notiek gan ar māju, gan tās iemītniekiem.

Apsēstas mājas ir klasiska, bet interesanta tēma, tāpat kā psiholoģiskas šausmas vai dīvainības ir interesantākas par prastu zarnu šķaidīšanu. Vismaz man. Šis romāns tomēr neaizrāva. Palika sajūta, ka autore pārāk centusies ar vārdiem uzburt vajadzīgo atmosfēru, pārāk samudrījusi psiholoģiski neskaidro galveno varoņu stāvokli. Neesmu arī stila “es eju”, “es lasu”, “es apguļos uz grīdas” piekritēja. Tomēr interesanti, ka stāstu var nolasīt vairākos līmeņos: gan kā apsēstu māju, gan kā slimību, gan kā alegoriju varoņu attiecībām. Tas man patika.

Ja runājam par šausmām, tad grāmatas sākums ir daudzsološs: veca māja ar dīvainu fona troksni un slepenām telpām, jocīgs kaimiņš, bērni, kuri mežā spēlē slepkavību spēli, un precēts pāris, kas cer sākt jaunu dzīvi. Ir visi priekšnoteikumi, lai lasītājs aizrautīgi pāršķirtu lapas un sajustos neomulīgi. Varbūt pie vainas brīnišķīgā “House of Leaves”, bet “The Grip of It” nebija ne tik šausminoša, ne noslēpumaina kā cerēju. Iespējams, ka audiogrāmatas variantā ar labiem ierunātājiem varētu noķert labu māņticīgu baiļu sajūtu devu.

Vērtējums: 3/5

Advertisements

The Accident Season. Moïra Fowley-Doyle

The Accident SeasonCorgi Childrens 2015, 280 lpp.

“The Accident Season” pie manis nonāca nejauši un pirmās 40 vai 100 lapaspuses šķita, ka satikšanās būs nelaimīga, tomēr ar laiku stāsts ievilka sevī tik ļoti, ka nespēju nolikt malā. Man ir aizdomas, ka Moïra Fowley-Doyle ir topošā ragana – tik veikli tā mani sapina dīvaini sapņainos vārdu valgos.

Šī jauniešu romāna darbība risinās oktobrī kādā Īrijas ciematā. Visiem tas ir rudens sākums un Helovīna laiks, bet Karas ģimenei tā ir nelaimju sezona. Katru gadu šajā laikā māja tiek padarīta cik vien droša iespējama, visi asie priekšmeti nobēdzināti, asie stūri aptīti ar mīkstu plēvi, gāze atslēgta, bērni – Kara, viņas māsa Alise un bijušā patēva dēls Sems – ekstra “sapakoti” drēbēs un ievēroti citi drošības pasākumi, tomēr tik un tā visa ģimene piedzīvo vienu traumu pēc otras. Sasistas pieres, lauztas rokas, durvīs iespiesti pirksti, kritieni, sagriešanās, slīkšana, izglābšanās no nāves par mata tiesu…. Loģiski rodas jautājums – kāpēc tas viss notiek? Vai viņi ir nolādēti? Un kas ir Elsija, kuru Kara redz katrā fotogrāfijā un tagad viņa nekur nav atrodama un neviens viņu nepazīst?

Lai šos jautājumus noskaidrotu, diemžēl, ir jātiek cauri apmēram pusei grāmatas, kur nekas īpaši satraucošs nenotiek. Jaunieši dodas uz skolu, kaut ko pļāpā, izlemj sarīkot Helovīna balli vecā mājā un gadās pa kādai traumai. Tomēr jūtams, ka visi šie nesvarīgie notikumi kāpina tempu, sabiezina krāsas un atliek vien paciest autores čammāšanos cerībā, ka tūlīt notiks kas briesmīgs. Jāsaka, ka grāmatas pēdējā trešdaļa attaisnoja gaidas ar mistisku, tumšu, traku maskarādi tiešā un pārnestā nozīmē. Līdz beidzamajam paliek nezināms, kas īsti notiek, tomēr pēc dažiem mājieniem ir nojaušams, kas tie par noslēpumiem un kā radušies. Būtībā tie ir vienkārši un jau daudzkārt izmantoti literatūrā. Atšķiras vien izpildījums.

Teksts ir zināmā mērā lirisks, atmosfēra savdabīga un bieži balansē uz sapņa, maģiskā reālisma un spoku stāstu robežas. Tas plūst kā miglā tīta upe un lasītājs vienkārši pa to dreifē, aizmirsdams realitāti. Mazliet atgādināja arī īru pasaku un leģendu maģisko noskaņu. Autorei izdodas uzburt atmosfēru, bet vēl jāpiestrādā pie sižeta un personāžiem. Man ļoti patika romāna ideja, bet, kā jau teicu, grāmatas pirmā puse varēja būt labāka. Savukārt personāži visi šķita viendimensionāli un ne pārāk reāli, vienīgi Alisē bija jūtams īstums. Daži stāsta pavedieni, manuprāt, palika neatrisināti, piemēram, par sarkanajām pogām pamestajā mājā. Šis romāns ir autores debija, stils ir patīkams, pirmie kucēni jāslīcina un tā tālāk.

“The Accident Season” visticamāk patiks, ja patīk dīvaini, tēlaini stāsti ar tumšu, pat mistisku noskaņu, un nesatrauc neziņa par to, kas vispār notiek. Vēlams arī, lai nebūtu iebildumu pret romantiskām jūtām, kas daļai cilvēku varētu nešķist ētiski pareizas. Man tas viss patika vairāk, kā sākumā domāju. Gribēju ko atmosfērīgu, bet ne nomācošu un to arī saņēmu.

Vērtējums: 3,5/5

Līdzīgas grāmatas: We Were Liars, The End of Everything

Drood. Dan Simmons

DroodHachette Audio 2010. ~27 h, ierunājis Simon Prebble
Little Brown and Company 2009, 775 lpp.

1865. gadā Čārlzs Dikenss, būdams slavas zenītā, cieš vilciena katastrofā, kas izmaina viņa dzīvi uz visiem laikiem. Vai Dikenss sāk dzīvot tumšu dubultdzīvi? Kas īsti ir un kur slēpjas noslēpumainais Drūds? To cenšas noskaidrot Dikensa draugs Vilkijs Kolinss.

Man ļoti patika Dikensa nepabeigtais romāns “The Mystery of Edwin Drood” un tā iespaidā izvēlējos šo romānu. Nenožēloju. Vērtējums: 4,5/5

Paši uzprasījāties uz video formātu 🙂

House of Leaves. Mark Z. Danielewski

House of leavesRandom House 2000. gads, 709 lpp.

Tetovēšanas salona darbinieks Džonijs Truants atrod vecā Zampano piezīmes par Navidson Record: fotožurnālists Vils Navidsons ar ģimeni ievācas jaunā mājā. Drīz viņi atklāj, ka māja no iekšpuses ir lielāka nekā no ārpuses. Tālāk notiekošais dokumentēts video, fotogrāfijās un intervijās. Bet neviens nav dzirdējis par tādu Navidson Record un jo vairāk Džonijs Truants lasa, jo vairāk sabīstas. Viņš nevar lasīto “norakstīt” kā veca vīra muldēšanu, jo pamana, ka lietas ap viņu sāk mainīties.

Es vairs nespēju atcerēties kādā veidā nonācu līdz tam, ka “House of Leaves” jāieliek lasāmo grāmatu sarakstā. Tad Asmo uzrakstīja atsauksmi un pēc tam “pārgrūda mani pāri klints malai”, atsūtot grāmatu. Ilgi skatījos, cilāju (grāmata ir bieza un smaga), atliku malā, līdz beidzot sāku lasīt. Nenojūdzos kā Džonijs Truants, tomēr izmantoju katru iespēju izlasīt vismaz vienu lapu. Šoreiz mani sevī ievilka pats lasīšanas process, lai gan arī saturs ir nenoliedzami vienlīdz interesants. Grāmata ir tik daudzslāņaina, ka var runāt tikai par katra lasītāja individuālo interpretāciju. Man ir tūkstots ideju kā skaidrot saturu, tomēr pieļauju, ka daļu es tomēr nesapratu. Varbūt daļu nemaz nav paredzēts saprast.

Tekstā ir dažas tik abstraktas vietas, kas vai nu līdzinās nejaušam vārdu salikumam, vai tiešām ir vārdu salikums (kaut kādu māju saraksts, kaut kādu cilvēku saraksts, saraksts ar visādiem arhitektūras un būvniecības terminiem). Lingvistiski vingrinājumi vai vienkārši niekošanās ar teksta formu? Jutos tā it kā lauztos cauri vārdu džungļiem. Bieži ar teksta izkārtojumu tiek paspilgtināta tā nozīme. Par teksta atveidojumu šajā grāmatā vispār var uzrakstīt atsevišķu rakstu, bet vislabāk to redzēt savām acīm. Dažādi fonti, sagriezts teksts, tukši laukumi, iztrūkstošas vietas un bezgala daudz zemsvītras piezīmju. Lielāko daļu šo piezīmju nav vērts lasīt, tomēr es mēdzu papriecāties par asprātīgiem izmantoto literāro avotu nosaukumiem, arī redaktoru (man ir aizdomas, ka tie nav tie redaktori, kas realitātē grāmatu izdevuši) piezīmes reizēm bija nozīmīgas. Protams, lasīju visu, ko rakstīja Džonijs.

Te nu mēs nonākam līdz Džonijam Truantam.Var teikt, ka grāmatai ir divas paralēlas sižeta līnijas: 1) Džonija Truanta dzīve un kā to iespaido Zampano piezīmju atrašana, 2) Zampano grāmata un piezīmes par Navidson Record. Džonijs lasa Zampano pētījumu un ik pa laikam raksta piezīmes par savu dzīvi. Nekā daudz jau tur nav. Viņš ir tipisks lūzeris, piestrādā tetovēšanas salonā, samīlējies striptīzdejotājā, dzer, lieto visu, kam tiek klāt un atstāsta visādus gadījuma sakarus. Aizvien vairāk iedziļinoties Zampano darbā, Džonijam sākas paranoja, panikas lēkmes un halucinācijas. Gan viņa dzīve, gan prātiņš lēnām aiziet pa pieskari: “I don`t even know myself”. Sākumā šķiet, ka tiešām vainīga Zampano grāmata, ka ir kāda mistiska, destruktīva vara, tomēr tagad man ir cits, nemaz ne mistisks, skaidrojums.

Otra sižeta līnija teksta ziņā ir ļoti sarežģīta. Ir ļoti daudz sīku detaļu un faktu, rakstu, interviju utt, kas rada spēcīgu realitātes ilūziju. Zampano ārkārtīgi detalizēti analizē Navidson Record, citē bezgala daudz dažādus avotus un reizēm raksta tik pseidozinātniski, ka tas jau kļūst smieklīgi – lasi, nojaut jēgu, bet tekstu līdz galam nesaproti. Sajūta, ka Zampano rakstījis pašmērķīgi. Tai pašā laikā jūtams, ka viņš ir apsēsts ar Navidsona filmu un šī grāmata ir viņa mūža darbs. Protams, ja mēs pieņemam, ka pētījumu rakstījis Zampano, tāpat kā pieņemam, ka “House of Leaves” autors ir Truants. Domāju, ja izlasīsiet beigās pievienotās Džonija mātes vēstules, saredzēsiet zināmu stilistisku līdzību starp Zampano tekstu un mātes vēstulēm… Džonijs atklāj, ka neviens nav redzējis tādu filmu, arī fotožurnālista māju nav iespējams atrast. Varbūt tā nemaz nav dokumentāla filma, kā apgalvo Navidsons, jo kā gan tāda māja vispār var pastāvēt? Nekas arī patiesībā nav zināms par pašu Zampano. Tā nu kādā brīdī Džonijs sāk domāt, vai tik tas viss nav Zampano veikls izdomājums. Savukārt es pamazām sāku šaubīties, cik daudz var ticēt pašam Džonijam. Grāmata pilnīgi kā tāda matrjoška.

Māja. Viss sižets griežas ap Navidsona ģimenes jauno māju, kurā pēkšņi parādās durvis uz pilnīgi melnu, aukstu un klusu koridoru. Vairākas ekspedīcijas atklāj, ka melnie koridori var būt bezgalīgi, kāpnes un istabas maina formu, zūd laika izjūta, mērīšanas ierīces nedarbojas un var apmaldīties kā labirintā. Vēl vairāk – māja kļūst ļauna un viss šis piedzīvojums dažiem cilvēkiem izrādās letāls, kamēr citiem atstāj dziļas rētas. Domāju, ka māju var uztvert divejādi:

  • kā fizisku konstrukciju, kuru cilvēki cenšas apdzīvot un pielāgot sev, bet tā izrādās dzīvošanai nedraudzīga vieta (līdzība ar spokainajām mājām gotiskajos un šausmu romānos). Navidsoniem vienkārši gadījās kļūt par neizskaidrojamas parādības lieciniekiem.
  • kā simbolu, ideja – emocionāla telpa, kas kopīga tuviem cilvēkiem un ietver mūsu dziļākās domas, jūtas un bailes. Mājas melno labirintu varam uzveikt tikai pārvarot savas bailes un problēmas, izprotot sevi līdz galam. Domājot šādā līmenī, Navidsoni melno labirintu radīja paši (ļoti nozīmīga ir Navidsona sievas Kārenas rīcība filmas beigās).

Kā norādīts uz grāmatas vāka, romāns ir vienlaikus satraucošs noslēpums, satīra par kritiku un meditācija par to kā lasām. Pēc grāmatas pabeigšanas man bija sajūta, ka, neko nesaprotot no modernās mākslas, esmu ilgi skatījusies uz kādu mākslas darbu. Sākumā nespēju novērtēt izlasīto. Arī tāpēc šoreiz raksts ir tik garš (ticiet man, tas varētu būt vēl uz pusi garāks, jo neesmu uzrakstījusi par Navidsonu ģimeni, pārējiem filmas dalībniekiem, Džonija trakajiem stāstiem, pielikumiem un daudz ko citu), jo man vajadzēja parunāties pašai ar sevi, tikt skaidrībā. “House of Leaves” bija neparasts prāta vingrinājums un aizraujošs piedzīvojums, kuru diez vai aizmirsīšu.

Vērtējums: 5/5

Кладбищенские истории. Борис Акунин, Григорий Чхартишвили

Kladbiscenskie istoriiИздательство Колибри 2004, 220 lpp. (elektroniski nopērkama šeit)

Dokumentālās esejas par sešām slavenām pasaules kapsētām. Esejas papildina seši izdomāti stāsti, kuru darbība notiek šajās pašās kapsētās. Garnīram – fotogrāfijas un zīmējumi.

Man ir diezgan lielas aizdomas, ka ar šo grāmatu nebūtu “satikusies”, ja vien Asmo nebūtu to man uzdāvinājis Ziemassvētkos (lūk viņa domas par šo grāmatu). Citos apstākļos es tai būtu pagājusi garām, jo a) īpaši neinteresējos par mūsdienu krievu rakstniekiem, b) kapsētas mani nevilina. Kā izrādās, Akuņinam ir gruzīnu izcelsme un viņš ir tīri lasāms. Savukārt par kapsētām viņš pateica ko tādu, pie kā instinktīvi turējos, bet nebiju pati sapratusi – viņu (un tagad saprotu, ka tas ir arī mans kapsētu atlases kritērijs, ja vispār tām pievēršu uzmanību) interesē tikai vecas kapsētas, kur apbedīšana vairs nenotiek un nāves un zaudējuma sāpju smaka no gaisa izgarojusi, vietā atstājot vēsturi. Viņš uzskata, ka kapu pieminekļi par pagājušo dzīvi var daudz ko pastāstīt. Pastaigas pa vecām kapsētām ir kā mēģinājumi noķert aizplūstošu laiku.

Mazliet par grāmatas uzbūvi. Autors ir viens, jo Boriss Akuņins ir Grigorija Čhartišvili pseidonīms. Viņš uzsver, ka esejas rakstījis Grigorijs, bet stāstiņus Boriss. Esejas un stāsti tapuši no 1999. – 2004. gadam, kad autors apmeklēja vairākas kapsētas visā pasaulē. Grāmata veidota pēc principa: eseja par kapsētu ar vēsturiskiem faktiem un autora pārdomām, izjūtām, kam seko autora izdomāts stāsts saistībā ar kādu kapsētā apglabātu cilvēku. Uz stāstu var pamudināt kādas vēstures faktu druskas, leģendas vai autora paša bailes un iztēle.

Sāk viņš ar veco Donas kapsētu Maskavā. Pirmie apbedījumi 1591. gadā Donas klostera teritorijā, apglabāti daudzi aristokrāti un citi ievērojami 18. – 19. gs. darboņi. Šeit uz kņazienes Šahovskas kapakmeņa atrodama autora mīļākā epitāfija: “Скончалась от операции доктора Снегирева”. Nevis aizkustinoša kā daudzas citas, bet atriebīga. Bet stāsts ir par citu dāmu Darju Nikolajevnu Saltikovu (1730 – 1801), kuru pameta mīļākais un viņa sāka mocīt un slepkavot savus kalpus. Stāstā “Губы – раз, зубы – два” darbojas slepenas mantas meklētājs milicijas kapteinis Nikolajs Čuhčevs. Mācību laikā klosterī iekārtotā universitātē viņš atrod aizraktas durvis, nokāpj pazemē, satiek tur jau pieminēto Darju Saltikovu, kura viņu notur par savu aizbēgušo mīļāko. Savukārt Koļa atceras par sen mirušās dāmas zeltu….Viegli ironisks stāstiņš, kurš beidzās nekā.

Tālāk rakstnieks ceļo uz aizaugušo Haigeitas kapsētu Londonā. Apbedīšana sākta 1839. gadā. Šeit apglabāts Karls Marks, bet Dikensa ģimenes kapos paša Dikensa nav (viņa pīšļi glabājas Vestminsteras abatijā). Haigeitā ir daži ļoti īpatnēji kapu pieminekļi, jo savulaik ekscentriķi savos kapu pieminekļos lika atveidot iemīļotos mājdzīvniekus. Kapsēta pamazām pārvēršas mežā, apkārt klejo lapsas. Dažu kapliču ieejas aizmūrētas. Pēc nostāstiem sanāk, ka aizmūrēja aizdomīgākās kapličas cīnoties pret vampīriem. Stāstā “Материя первична” autors izmanto savas bailes un liek kādam krievam doties uz kapsētas izeju. Krievs nemana, ka viņam seko Mavrs, kurš pēc ilgas badošanās beidzot saodis ideālu kandidātu. Mavrs filozofē, ka kandidāti jāizvēlas rūpīgi, jo līdz ar asinīm iesūc arī viņu mietpilsoniskos, demokrātiskos uzskatus. Jau sapriecājies, pēdējā brīdī viņš saož ko nelāgu – krievs nav maksājis biedra naudas, regulāri gulējis marksisma-ļeņinisma stundās! Uzminējāt, kurš ir Mavrs?

No Londonas pārceļamies uz Perlašēza kapsētu Parīzē. Apbedīšana sākta 1804. gadā un šo kapsētu mēdz dēvēt par skaistāko un apmeklētāko pasaulē. Te atdusas daudzas zvaigznes: Edīte Piafa, Īvs Montāns, Šopēns, Džims Morisons, Onorē de Balzaks, Prusts. No daudzajām zvaigznēm tieši Oskara Vailda piemiņas vieta ir viena no visvairāk apmeklētajām. Enģeļveidīgajam sfinksam nācās nokalt nost locekli, jo par to zināmai sabiedrības daļai bija pārāk liela un neveselīga interese. Lūk tā. “Дай мне поцеловать твои уста” stāsta par diviem kapu aplaupītājiem un kas sanāk, ja nolaupa Oskara Vailda gredzenu. Šis bija tīri tā neko stāstiņš, pietiekoši drūms kapsētu tēmai.

Viena no vecajām kapsētām, kas autoram nepatika ir Ārzemnieku kapsēta Jokohamā, Japānā. Oficiāli apbedījumi tur veikti no 1850.-iem – 1923. gadam, kad kapsēta smagi cieta zemestrīcē. Pēc tās kapsēta pārkārtota un līdz ar to zaudēja bijušo auru. Tā ir skumja vieta, jo pārsvarā apglabāti cilvēki, kurus piemeklēja negaidīta nāve un neviens viņus šai tālajā zemē neatceras. Stāsts “Сигумо” sākas ar kāda eiropieša bērēm, kurš gribēja kļūt par budu. Ierēdnim Fandorinam budista nāve šķiet aizdomīga, viņu neapmānīt ar nāves zirnekli Sigumo un viņš veic atjautīgu izmeklēšanu. Jāsaka, ka šis stāsts man patika vislabāk, likās tāds vairāk nostrādāts, autoram ierastāks. Izrādās, ka Fandorins ir autora pamatīgi “ekspluatēts” tēls detektīvsērijā.

No Japānas autors dodas uz Grīnvudas kapsētu Ņujorkā. Grīnvudas kapsēta jau sākotnēji tika iecerēta kā parks, kā paradīzes dārzs, kurā laiks apstājies. Pirmie apbedījumi no 1838. gada. Tā ir pozitīva kapsēta, daudzi pieminekļi un vēstījumi ieturēti romantisma garā. Stāsta “Unless” galvenais varonis Miša dzīvo labi iekārtotu, līdz sīkumiem izplānotu un nodrošinātu dzīvi līdz kapsētā satiek noslēpumainu sievieti. Mišam jāizvēlas starp mierīgu dzīvi un risku.

Pēdējā ir Ebreju kapsēta Olīvu kalnā Jeruzālemē. Šajā kapsētā autors vīlās, tā viņam šķita nepievilcīga, viņš ilgi nespēja uztvert vēsturi. Droši vien tāpēc, ka tur joprojām tiek apglabāti ebreji. Stāsts “Хэппи-энд” ieturēts zinātniskās fantastikas garā. Medicīna ir panākusi novecošanās un nāves aizkavēšanu, bet ko iesākt ar savu dzīvi, kad viss jau ir bijis un nekā jauna vairs nav ko piedzīvot?

Man personīgi esejas par kapsētām patika labāk par stāstiem. No esejām uzzināju daudz ko jaunu un interesantu, bet no stāstiem tā īsti patika tikai “Губы – раз, зубы – два” un “Сигумо”. Pirmais bija asprātīgs, lai gan man nepatika aprautās beigas, savukārt otrais bija interesants un uzvedināja mani pameklēt Akuņina vēsturiskos detektīvus par Erastu Fandorīnu. Kopumā neparasta grāmata un man prieks, ka izlasīju.

Vērtējums: esejas 4,5/5, stāsti 3/5

RIP8main400Pēdējā grāmata R.I.P. izaicinājumā un varētu teikt, ka pati atbilstošākā. Ja ne par kapsētām un mirušajiem, tad par ko vēl varētu būt ideāls R.I.P. temats? Noskaņas ziņā grāmata gan nav tik drūma, melanholiska un spokaina kā varētu gaidīt, tomēr nenoliedzami interesanta lasāmviela, kas ļauj uz kapsētām paskatīties kā uz vēstures pieminekļiem, nevis tikai šausmu un spoku avotu.

 

Ja kādam ir papildus interese par šīm kapsētām, tad lūgtum:
Par veco un jauno Donas kapsētu ļoti labas fotogrāfijas un informācija atrodama Pāvela Semenova blogā.
Haigeitas kapsētai ir pašai sava mājas lapa.
Pa Perlašēzas kapsētu var doties virtuālā pastaigā.
Arī Ārzemnieku kapsētai Jokohamā ir mājas lapa.
Grīnvudas kapsētas mājas lapa vairāk atgādina izklaides parka reklāmu.
Ebreju kapsēta Olīvu kalnā ir nedalāma Jeruzālemes daļa, tomēr mazliet informācijas var iegūt.