Кладбищенские истории. Борис Акунин, Григорий Чхартишвили

Kladbiscenskie istoriiИздательство Колибри 2004, 220 lpp. (elektroniski nopērkama šeit)

Dokumentālās esejas par sešām slavenām pasaules kapsētām. Esejas papildina seši izdomāti stāsti, kuru darbība notiek šajās pašās kapsētās. Garnīram – fotogrāfijas un zīmējumi.

Man ir diezgan lielas aizdomas, ka ar šo grāmatu nebūtu “satikusies”, ja vien Asmo nebūtu to man uzdāvinājis Ziemassvētkos (lūk viņa domas par šo grāmatu). Citos apstākļos es tai būtu pagājusi garām, jo a) īpaši neinteresējos par mūsdienu krievu rakstniekiem, b) kapsētas mani nevilina. Kā izrādās, Akuņinam ir gruzīnu izcelsme un viņš ir tīri lasāms. Savukārt par kapsētām viņš pateica ko tādu, pie kā instinktīvi turējos, bet nebiju pati sapratusi – viņu (un tagad saprotu, ka tas ir arī mans kapsētu atlases kritērijs, ja vispār tām pievēršu uzmanību) interesē tikai vecas kapsētas, kur apbedīšana vairs nenotiek un nāves un zaudējuma sāpju smaka no gaisa izgarojusi, vietā atstājot vēsturi. Viņš uzskata, ka kapu pieminekļi par pagājušo dzīvi var daudz ko pastāstīt. Pastaigas pa vecām kapsētām ir kā mēģinājumi noķert aizplūstošu laiku.

Mazliet par grāmatas uzbūvi. Autors ir viens, jo Boriss Akuņins ir Grigorija Čhartišvili pseidonīms. Viņš uzsver, ka esejas rakstījis Grigorijs, bet stāstiņus Boriss. Esejas un stāsti tapuši no 1999. – 2004. gadam, kad autors apmeklēja vairākas kapsētas visā pasaulē. Grāmata veidota pēc principa: eseja par kapsētu ar vēsturiskiem faktiem un autora pārdomām, izjūtām, kam seko autora izdomāts stāsts saistībā ar kādu kapsētā apglabātu cilvēku. Uz stāstu var pamudināt kādas vēstures faktu druskas, leģendas vai autora paša bailes un iztēle.

Sāk viņš ar veco Donas kapsētu Maskavā. Pirmie apbedījumi 1591. gadā Donas klostera teritorijā, apglabāti daudzi aristokrāti un citi ievērojami 18. – 19. gs. darboņi. Šeit uz kņazienes Šahovskas kapakmeņa atrodama autora mīļākā epitāfija: “Скончалась от операции доктора Снегирева”. Nevis aizkustinoša kā daudzas citas, bet atriebīga. Bet stāsts ir par citu dāmu Darju Nikolajevnu Saltikovu (1730 – 1801), kuru pameta mīļākais un viņa sāka mocīt un slepkavot savus kalpus. Stāstā “Губы – раз, зубы – два” darbojas slepenas mantas meklētājs milicijas kapteinis Nikolajs Čuhčevs. Mācību laikā klosterī iekārtotā universitātē viņš atrod aizraktas durvis, nokāpj pazemē, satiek tur jau pieminēto Darju Saltikovu, kura viņu notur par savu aizbēgušo mīļāko. Savukārt Koļa atceras par sen mirušās dāmas zeltu….Viegli ironisks stāstiņš, kurš beidzās nekā.

Tālāk rakstnieks ceļo uz aizaugušo Haigeitas kapsētu Londonā. Apbedīšana sākta 1839. gadā. Šeit apglabāts Karls Marks, bet Dikensa ģimenes kapos paša Dikensa nav (viņa pīšļi glabājas Vestminsteras abatijā). Haigeitā ir daži ļoti īpatnēji kapu pieminekļi, jo savulaik ekscentriķi savos kapu pieminekļos lika atveidot iemīļotos mājdzīvniekus. Kapsēta pamazām pārvēršas mežā, apkārt klejo lapsas. Dažu kapliču ieejas aizmūrētas. Pēc nostāstiem sanāk, ka aizmūrēja aizdomīgākās kapličas cīnoties pret vampīriem. Stāstā “Материя первична” autors izmanto savas bailes un liek kādam krievam doties uz kapsētas izeju. Krievs nemana, ka viņam seko Mavrs, kurš pēc ilgas badošanās beidzot saodis ideālu kandidātu. Mavrs filozofē, ka kandidāti jāizvēlas rūpīgi, jo līdz ar asinīm iesūc arī viņu mietpilsoniskos, demokrātiskos uzskatus. Jau sapriecājies, pēdējā brīdī viņš saož ko nelāgu – krievs nav maksājis biedra naudas, regulāri gulējis marksisma-ļeņinisma stundās! Uzminējāt, kurš ir Mavrs?

No Londonas pārceļamies uz Perlašēza kapsētu Parīzē. Apbedīšana sākta 1804. gadā un šo kapsētu mēdz dēvēt par skaistāko un apmeklētāko pasaulē. Te atdusas daudzas zvaigznes: Edīte Piafa, Īvs Montāns, Šopēns, Džims Morisons, Onorē de Balzaks, Prusts. No daudzajām zvaigznēm tieši Oskara Vailda piemiņas vieta ir viena no visvairāk apmeklētajām. Enģeļveidīgajam sfinksam nācās nokalt nost locekli, jo par to zināmai sabiedrības daļai bija pārāk liela un neveselīga interese. Lūk tā. “Дай мне поцеловать твои уста” stāsta par diviem kapu aplaupītājiem un kas sanāk, ja nolaupa Oskara Vailda gredzenu. Šis bija tīri tā neko stāstiņš, pietiekoši drūms kapsētu tēmai.

Viena no vecajām kapsētām, kas autoram nepatika ir Ārzemnieku kapsēta Jokohamā, Japānā. Oficiāli apbedījumi tur veikti no 1850.-iem – 1923. gadam, kad kapsēta smagi cieta zemestrīcē. Pēc tās kapsēta pārkārtota un līdz ar to zaudēja bijušo auru. Tā ir skumja vieta, jo pārsvarā apglabāti cilvēki, kurus piemeklēja negaidīta nāve un neviens viņus šai tālajā zemē neatceras. Stāsts “Сигумо” sākas ar kāda eiropieša bērēm, kurš gribēja kļūt par budu. Ierēdnim Fandorinam budista nāve šķiet aizdomīga, viņu neapmānīt ar nāves zirnekli Sigumo un viņš veic atjautīgu izmeklēšanu. Jāsaka, ka šis stāsts man patika vislabāk, likās tāds vairāk nostrādāts, autoram ierastāks. Izrādās, ka Fandorins ir autora pamatīgi “ekspluatēts” tēls detektīvsērijā.

No Japānas autors dodas uz Grīnvudas kapsētu Ņujorkā. Grīnvudas kapsēta jau sākotnēji tika iecerēta kā parks, kā paradīzes dārzs, kurā laiks apstājies. Pirmie apbedījumi no 1838. gada. Tā ir pozitīva kapsēta, daudzi pieminekļi un vēstījumi ieturēti romantisma garā. Stāsta “Unless” galvenais varonis Miša dzīvo labi iekārtotu, līdz sīkumiem izplānotu un nodrošinātu dzīvi līdz kapsētā satiek noslēpumainu sievieti. Mišam jāizvēlas starp mierīgu dzīvi un risku.

Pēdējā ir Ebreju kapsēta Olīvu kalnā Jeruzālemē. Šajā kapsētā autors vīlās, tā viņam šķita nepievilcīga, viņš ilgi nespēja uztvert vēsturi. Droši vien tāpēc, ka tur joprojām tiek apglabāti ebreji. Stāsts “Хэппи-энд” ieturēts zinātniskās fantastikas garā. Medicīna ir panākusi novecošanās un nāves aizkavēšanu, bet ko iesākt ar savu dzīvi, kad viss jau ir bijis un nekā jauna vairs nav ko piedzīvot?

Man personīgi esejas par kapsētām patika labāk par stāstiem. No esejām uzzināju daudz ko jaunu un interesantu, bet no stāstiem tā īsti patika tikai “Губы – раз, зубы – два” un “Сигумо”. Pirmais bija asprātīgs, lai gan man nepatika aprautās beigas, savukārt otrais bija interesants un uzvedināja mani pameklēt Akuņina vēsturiskos detektīvus par Erastu Fandorīnu. Kopumā neparasta grāmata un man prieks, ka izlasīju.

Vērtējums: esejas 4,5/5, stāsti 3/5

RIP8main400Pēdējā grāmata R.I.P. izaicinājumā un varētu teikt, ka pati atbilstošākā. Ja ne par kapsētām un mirušajiem, tad par ko vēl varētu būt ideāls R.I.P. temats? Noskaņas ziņā grāmata gan nav tik drūma, melanholiska un spokaina kā varētu gaidīt, tomēr nenoliedzami interesanta lasāmviela, kas ļauj uz kapsētām paskatīties kā uz vēstures pieminekļiem, nevis tikai šausmu un spoku avotu.

 

Ja kādam ir papildus interese par šīm kapsētām, tad lūgtum:
Par veco un jauno Donas kapsētu ļoti labas fotogrāfijas un informācija atrodama Pāvela Semenova blogā.
Haigeitas kapsētai ir pašai sava mājas lapa.
Pa Perlašēzas kapsētu var doties virtuālā pastaigā.
Arī Ārzemnieku kapsētai Jokohamā ir mājas lapa.
Grīnvudas kapsētas mājas lapa vairāk atgādina izklaides parka reklāmu.
Ebreju kapsēta Olīvu kalnā ir nedalāma Jeruzālemes daļa, tomēr mazliet informācijas var iegūt.

Advertisements

The Returned. Jason Mott

ReturnedHarlequin MIRA 2013, 352 lpp.

Laiks dziedējis vienīgā dēla zaudējuma sāpes, un Harolds un Lusilla Hargreivi klusi un komfortabli vada pensijas gadus līdz kādu dienu pie viņu durvīm klauvē aģents Belamijs ar astoņgadīgo Džeikobu pie rokas…. Džeikobu, kurš pirms tik daudziem gadiem nomira un tagad atgriezies tāpat kā ļoti daudzi mirušie sākuši atgriezties visās pasaules malās. Neviens nezina kāpēc tā notiek un ko iesākt. Atkal apvienotā Hargreivu ģimene drīz nonāk konflikta epicentrā.

Svaigi iznākušais romāns piesaistīja manu uzmanību ar vēl nelasītu ideju par mirušo atgriešanos tā, it kā nāves nebūtu bijis. Pie tam tas nav zombiju romāns. Intriģējoši.

Vispirms laikam jāievieš skaidrība tajā, kas tad ir šie Atgrieztie (vai Atgriezušies?). Dažādos laikos miruši, viņi uzrodas dažādās vietās un dodas atpakaļ pie tuviniekiem vai vietām, kur dzīvojuši. Viņi ir dzīvi cilvēki ar dzīvu cilvēku vajadzībām, atmiņām un jūtām, tomēr kaut kāda atšķirība starp viņiem un īstajiem dzīvajiem cilvēkiem ir. Viņi ir pilnīgi miermīlīgi un šķiet, ka viņu vienīgā vēlme ir nokļūt mājās un izmantot otrreiz doto iespēju dzīvot. Tiek izveidots speciāls Starptautiskais Atgriezto birojs, kas sākotnēji palīdz Atgrieztajiem atrast savus radiniekus vai mīļotos cilvēkus. Kad Atgriezto kļūst aizvien vairāk un īsto dzīvo panika pieaug, viņus sāk uztvert vairāk kā draudu un sadzen nometnēs. Par milzīgu nometni kļūst arī Arkādijas mazpilsēta, kuras nomalē dzīvo galvenie varoņi pensionāru pāris Harolds un Lusilla.

Cilvēku reakcija ir ļoti dažāda – no pateicības un prieka līdz atklātam naidam un vardarbībai. Galvenokārt visus vada bailes un apjukums. Neviens nespēj atbildēt, kāpēc un kā mirušie atgriežas un kas notiks tālāk. Un galu galā tie taču patiesībā nemaz nav cilvēki, vai ne? Daļa izmanto iespēju būt kopā ar reiz zudušajiem mīļajiem, daļa norobežojas, atsakās tikties un atcerēties pagātni, vēl daļa (īpaši tie, kuru mīļie neatgriežas) Atgrieztos uzskata par draudiem cilvēcei, no kuriem jāatbrīvojas radikālā ceļā. “Uzpeld” sens naids un veci pāri darījumi, veidojas fanu grupas mirušiem māksliniekiem. Tikai retais saprot, ka tā ir brīnumainā ceļā dota otrā iespēja mīlēt, atvadīties un piedot.

A chance to remember what love is. A chance to forgive ourselves.

Ja nu atgrieztos miruši tev mīļie cilvēki? Ko just, kā reaģēt, ko darīt? Ko nozīmē būt cilvēkam? Vienkāršas atbildes nav, tāpat kā šī nav vienkārša grāmata. Romāns ir vairāk filozofiska (ir pieminēts arī Dieva vārds) drāma nekā spriedzes pilns apokalipses trilleris: lēni plūstošs stāstījums bez lielas cīņas un asinīm. Man patika, ka autors necenšas sniegt kādu muļķīgu un vāju izskaidrojumu kā tas ir iespējams, ka mirušie atgriežas tā it kā nekad nebūtu miruši. Viņš to atstāj kā brīnumu un mani tas apmierina.

Tekstā spēcīgi jūtamas autora dzejnieka saknes. Man šķiet, ka brīžos, kad dzejnieks raksta prozas darbus, viņš tik un tā nespēj no dzejas atteikties. Teikumi izstiepjas, vārdi sakārtojas gramatiski pieņemamās prozas formās, tomēr viegli jūtamas dzejas notis paliek. Stāstījumā ir vairāki caurumi, bet kā pēcvārdā atzīstas pats autors, tad viņš vairākkārt iestrēdzis rakstīšanā, jo nav spējis pats sev atbildēt uz vairākiem jautājumiem, līdz sapratis, ka visas atbildes nav vajadzīgas un būtībā šis romāns ir veids kā viņš beidzot piedevis sev un radis sava veida mierinājumu par sarežģītajām attiecībām ar māti pirms viņas nāves. Tāpēc es romānu nolēmu pieņemt tādu kāds tas ir.

Reizēm lasīt bija smagi (lai gan romāna atmosfēra nemaz tik smaga nav, šoreiz viss atkarīgs no katra emocionalitātes), reizēm es vakaros negribēju sākt jaunu nodaļu, jo skaidri varēju iedomāties atveram durvis un tur stāv mans vectēvs…. Jo tālāk virzījās stāsts, jo vairāk pieauga klusa spriedze, līdz beigās biju nobijusies par visiem Arkādijā mītošajiem un gaidīju asinis stindzinošu plašu vardarbību un haosu katrā jaunā lapaspusē. Patiesībā biju pārsteigta, kad  tas nenotika. Paldies Mottem par to, ka viņš neizvēlējās vienkāršāko risinājumu.

Nespēju uztaustīt un vārdā nosaukt to, kas man neļauj “The Returned” ielikt 5 zvaigznes, tomēr Džeisona Mottes debija prozā ir tik talantīga, ka tai vērts pievērst uzmanību. Ja ar romānu nepietiek, autors uzrakstījis dažus īsus prīkvelus – The First, The Sparrow, The Choice – stāstus par pirmajiem Atgrieztajiem.

Vērtējums: 4/5

RIP8main400Savas liriski filozofiskās un būtībā nebūt ne tumšās noskaņas dēļ “The Returned” nav tipiska R.I.P. izaicinājuma grāmata. Mirušie neatgriežas kā ļauni gari un zombiji vajāt dzīvos. Tomēr tieši jautājumu par dzīvību un nāvi, neizskaidrojamā mirušo fenomena un skumju dēļ grāmata labi iederas izaicinājumā. Ļoti neparasts stāsts par mirušajiem, laika plūdumu un ko tas nozīmē – būt dzīviem.

 

Trīspadsmitais stāsts. Diāna Seterfīlda

Trīspadsmitais stāstsZvaigzne ABC 2008. gads, 416 lpp.

Mārgareta Lī strādā grāmatu antikvariātā un kādu dienu saņem tālaika populārākās rakstnieces Vidas Vinteres uzaicinājumu kļūt par viņas biogrāfi. Mārgareta piekrīt, pat nenojaušot, ka šādi tiks ierauta kaislībās, kas virmo Eidželfīldu namā – Vidas Vinteres dzimtas mājā, kura glabā gadsimtiem senus noslēpumus, traģēdijas un likteņu līkločus. Vinteres kundze izstāsta viņai trīspadsmito stāstu.

Vai grāmattārpiņam var būt gardāks kumoss par romānu, kura autoram vai autorei ir īsts stāstnieka talants, kas uzbur stāstu iekš stāsta un stāsta stāstīšanas pēc? Laikam jau nē. Ir dažādi rakstnieki, tomēr īstenu stāstnieku ir maz un šķiet, ka Diāna Seterfīlda ir viena no šiem retajiem cilvēkiem. Pēc viena darba varētu būt pāragri spriest, bet es ļoti uz to ceru.

Ikvienam esot savs stāsts. Vidai Vinterei stāsti ir vairāki – viens īsts un daudzi neīsti. Katram, kurš to vēlējies, viņa ir izstāstījusi savu dzīvi. Katrreiz savādāku. Tagad viņa mirst un izvēlas amatieri biogrāfi Mārgaretu Lī, lai izstāstītu viņai savu patieso dzīvesstāstu. Mārgareta nav ar pliku roku ņemama, akli netic slavenajai rakstniecei un veic savu nelielo izmeklēšanu. Rezultāts būs pārsteidzošs un atbilstošs romāna romantiski gotiskajai noskaņai.

Arī Mārgaretai ir savs stāsts. Viņas tēvam pieder grāmatu antikvariāts un viņa burtiski uzaugusi starp grāmatām. Viņas dvīņumāsa mirusi pēc dzemdībām un Mārgareta asi izjūt gan viņas trūkumu, gan rēgaino klātbūtni spoguļu un logu atspīdumos. Interesanti, ka autore nesniedz praktiski nekādu Mārgaretas raksturojumu un lasītājam pašam jārada priekšstats par romāna protagonisti. Es Mārgaretu iedomājos kā klusu, gudru, pedantisku, skumju vecmeitas tipu, kuras vienīgā kaislība ir veci romantiskie romāni, nepublicētas vēstules un memuāri. Viņa ir pārāk (es pat teiktu slimīgi) aizrāvusies ar māsas rēgu un ārsts viņai kā zāles “Džeinas Eiras” vietā iesaka lasīt Šerloka Holmsa piedzīvojumus pa desmit lapaspusēm divreiz dienā. Man personīgi tā ņemšanās ar māsas rēgu likās pārāk melodramatiska un bez tā varēja iztikt.

“Trīspadsmito stāstu” mēdz dēvēt par moderno gotisko romānu. Tam es piekrītu. Romānā valda gotiski romantiska noskaņa. Ir noslēpumi, daudzas nāves, īsta vai iedomāta spokošanās, veca un drūma māja, pamestība, postaža, aizaudzis dārzs, migla, lietus, ļautiņi ar garīgām novirzēm, postoša mīlestība, greizsirdība, ekscentriskas personības. Diānas Seterfīldas stilu salīdzina ar Čārlzu Dikensu un Dafni di Morjē. Tiešām, noskaņā ir zināma līdzība ar Dafnes di Morjē “Rebeku” un Vinteres kundzes uzvārds rod atbalsi “Rebekas” galvenajos varoņos, bet līdzība ar Dikensu gan šķiet drusku aiz matiem pavilkta. Ir kaut kāda līdzība sarežģītajos un neparastajos varoņu likteņos, bet stils tomēr atšķiras.

Mani sajūsmināja stāsts iekš stāsta. Vinteres kundzes stāsti ir tik dzīvi un interesanti, šķietami radīti bez jebkādas piepūles. Taisni žēl, ka viņa nav īsta rakstniece, līdz ar to nekad nevarēšu izlasīt viņas grāmatu “Trīspadsmit pārmaiņu un izmisuma stāsti”. Atliek samierināties ar stāstiem no viņas pagātnes: par mežonīgajām dvīņumāsām, par Endželfīldu namu, par Izabellu un Čārliju, par vecajiem kalpotājiem Misus un Džondigu, un darbīgo guvernanti Hesteri. Stāsti apbur un uztrauc. Brīdī, kad šķiet – tagad viss skaidrs, – kaut kur dziļi pakausī tomēr kņud doma: vai tiešām viņa stāsta patiesību? Pat pēc beigām neesmu pārliecināta vai viss tiešām bija tā, kā Vinteres kundze izstāstīja un vai viņa tiešām ir tā persona, kurai vajadzētu būt. Te varētu izbrīnā saraukt uzacis un teikt: kāpēc par to jāsatraucas, tas taču ir tikai romāns, pēdējais vāks aizvērts un miers. Bet man nav miera; Vinteres kundzes (dzīves)stāsts ir atstājis pēdas manā apziņā.

Izrakstīju vairākus citātus:

Kā palīdzēt, kā mierināt var patiesība salīdzinājumā ar stāstu?

Lasīšana var būt bīstama.

Cilvēka dzīve nav auklas gabaliņš, ko var nošķirt no citu cilvēku dzīves mezgla un izstiept. Ģimenes ir tīmekļi. Nav iespējams pieskarties vienai tās daļai, neizraisot vibrāciju pārējā daļā. Nav iespējams saprast vienu daļu, neizprotot visu kopumu. 

Vai zināt to sajūtu, kad sākat lasīt jaunu grāmatu, bet iepriekšējās grāmatas vāks vēl nav aiztaisīts? Tu aizver iepriekšējo grāmatu, bet idejas un motīvi – pat raksturi – ir ieķērušies tavu drēbju šķiedrās, un, kad attaisi jaunu grāmatu, tie aizvien ir vēl kopā ar tevi.

Vērtējums: 5/5 (lai gan tas Mārgaretas māsas spoks gandrīz novilka vērtējumu uz leju)

RIP8main400Pirmā no R.I.P. VIII izaicinājuma grāmatām. Pilnībā attaisnoja izvēli ar stāstu stāstīšanu vēlā rudenī pie kamīna, miglainu dārzu, lietu logā, noslēpumiem, mājas drupām un visādi citādi gotisku noskaņu. Sižets nebija biedējošs, tomēr pilnībā ierāva sevī. Perfekta grāmata tumšiem rudens vakariem uz dīvāna zem pleda ar siltu tējas krūzi.

 

Mirušie nepiedod. Ieva Melgalve

Mirušie nepiedodZvaigzne ABC 2013. gads, 272 lpp.

Mazā kalnu pilsētiņā Brugā, kuru pārvalda magi, ierodas ceļotāja Vega. Otrā rītā viņa tiek atrasta blakus mirušam magam. Vai tā ir slepkavība? Un kā vispār iespējams nogalināt magu? Vai tiešām no raktuvēm atgriežas mirušie, lai atriebtos par seniem pāri darījumiem. Tā īsti atbildes vēlas noskaidrot tikai pati Vega. Pamazām atklājas slēptas kaislības, seni nodarījumi un mierīgā pilsētiņas idille sāk brukt.

Es fantāzijas darbiem pieeju ar lielāku piesardzību nekā citiem žanriem un dažādu iemeslu dēļ mana piesardzība dubultojas, kad runa ir par latviešu autoru darbiem. Ieva Melgalve nekad nav bijusi manā redzeslokā, bet es ļāvu sevi pārliecināt ar Bārbalas Simsones teikto, ka šī ir intelektuāla fantāzija, un romāna anotācija bija pietiekoši vienkārša, lai varētu apjaust tajā piedāvāto sižetu. (Bieži fantāzijas grāmatu anotācijas iemet tik sarežģītā pasaulē ar neizrunājamiem varoņu vārdiem, ka vispār nav skaidrs, ko tikko izlasīji.) Bez tam tika rakstīts, ka autore izvairījusies no klišejām. Tā nu es piekritu izdevniecības laipnajam piedāvājumam un pašai par pārsteigumu izlasīju romānu vienā pēcpusdienā.

Par tām klišejām lai spriež tie, kuri izlasījuši kaudzēm fantāzijas grāmatu par izdomātām pasaulēm. Man patika, ka autore nav sarežģījusi lietas. Katrā kalnu ielejā atrodas nelielas nošķirtas karalistes ar savu karali, magu spējas ir vairāk balstītas uz emociju pārvaldīšanu, telepātiju un acu apmānu, nevis kādām iespaidīgām burvestībām. Magi barojas no cilvēku klātbūtnes un uztur vispārēju apmierinātības un vienotības sajūtu tautā. Šķiet, ka visi ir laimīgi, tomēr kāds mags tiek nogalināts un, Vegai pamazām mēģinot atšķetināt notikušo, atklājas slēptas kaislības, pārdzīvojumi, dusmas, vientulība un izvēles trūkums. Izrādās, ka pilsētiņa tāds zelta būris vien ir. Jāsaka, ka pirmajā brīdī es Vegas izvēli nesapratu. Man vajadzēja kādu brīdi, lai aptvertu kāpēc viņai šāda mierīga labklājība nav pieņemama. Vai mēs izejam uz kompromisiem, meklējam ērtus attaisnojumus savai darbībai vai bezdarbībai, vai tomēr nepakļaujamies, saglabājam pašcieņu, neatkarību, ideālus un ejam pa grūtāko ceļu, kas sniedz gara brīvību? Jeb tā ir vienkārši bēgšana no sevis un citiem?

Vispār ar „Mirušie nepiedod” ir tā savādi. Nespēju atrauties no grāmatas, bet pēc izlasīšanas pirmajā brīdī domāju – ļoti ok, bet ne tāda, ko es gribētu saglabāt savā grāmatplauktā (maz vietas *skumji nopūšas*). Tomēr izlasīto nespēju aizmirst, ik pa laikam domās pie tā atgriezos un pamazām man romāns patīk aizvien vairāk. Vajadzēs no plaukta izmest ko citu…. Varbūt, ka vajadzētu pārlasīt, jo man ir sajūta, ka kādas nianses esmu palaidusi garām. Man šķiet, ka Vega ir labi izdevies tēls – stipra, spējīga pieņemt grūtus lēmumus, izmisusi, vientuļa, iekšēju konfliktu plosīta, gudra, vērīga, ar potenciālu mīlēt, ja vien ļausies šīm jūtām. Es labprāt lasītu par Vegas turpmākajām gaitām vai viņas bērnību.

Tu nespēj piedot, tu nespēj aizmirst. Tāpēc tu aizej. Un ceri, ka pāries.

Diemžēl, dažkārt varoņu rīcība šķita pārāk….kā to lai tā labāk pasaka….”pašsaprotama”. Tā it kā viņiem viss būtu skaidrs un lasītājam nav obligāti jāsaprot. Viņi kaut ko dara, kaut kur steidzas, pārlec no notikuma uz notikumu. Pietrūka pagātnes fona, lai saprastu kāpēc viss notiek tā kā notiek. Bet varbūt tas tieši ir labi. Liek domāt, analizēt izjūtas. Nav jau viss jāielej lasītājam ar karoti mutē. Domāju tāpēc pēc pārdomu laika man romāns patīk labāk nekā sākumā un šķiet maģiskāks, dziļāks. Ja autore gribētu, ir pietiekoši daudz neatbildētu jautājumu, dažādu iespējamību (kāda izaug Ange, kā un vai turpinās Vegas sarežģītā saikne ar Zaku, kā klājas Vegai, kāpēc magi nedrīkst slēpt savas spējas un kas notiek, ja tā dara, un tā tālāk, ), ko attīstīt nākamajā grāmatā un pārvērst to par sēriju.

Neskatoties uz dažām niansēm, kuras man gribētos citādāk, kopumā “Mirušie nepiedod” ir ļoti patīkams fantāzijas romāns, kurš mani savaldzināja, rosināja iztēli, ne reizi nelika justies neveikli autores vai varoņu dēļ un atstāja ar sajūtu – gribu vēl. Domāju, ka romāns noteikti patiks fantāzijas cienītājiem.

Vērtējums: 4/5

Vacations from Hell. Libba Bray et al.

Vacations from HellHarper Teen 2009., 280 lpp.

Krājumā ietverti pieci samērā īsi un izklaidējoši fantāzijas žanra stāsti ar vienojošu tēmu – vasaras brīvdienas. Vasaras brīvdienas, atvaļinājums skan tik forši. Kas gan varētu noiet greizi? Izrādās, ka iespējas ir plašas – no uzjautrinošām līdz šausminošām.

Stāsti nav nekādi izcilie, tomēr uzmanību notur ļoti labi, lasās veikli un beigās vēl pamanās nošokēt ar negaidītu sižeta pavērsienu (kas, loģiski, ir pats labākais brīdis katrā stāstā).

“Cruisin’” by Sarah Mlynowski. Divas draudzenes uz kruīza kuģa sadraudzējas ar meiteni, kura viņām atstāsta dzeltenās preses muļķības par vampīriem un pazudušiem cilvēkiem kruīzu laikā. Paralēli tiek meklēts džeks vienas draudzenes pirmajai reizei. Viduvējs un sasteigts stāsts, bet beigas visu apgrieza kājām gaisā. 3/5

“I Don’t Like Your Girlfriend” by Claudia Gray. Katru gadu koledžas draudzenes tiekas kopīgās brīvdienās ar visām ģimenēm. Vīrieši gan nenojauš, ka patiesībā tas ir regulārs raganu saiets. Stāsta darbība grozās ap divām pusaudzēm, kuras necieš viena otru. Visu vēl ļaunāku padara vienas pusaudzes ideālais draugs. Otra, protams, to puisi grib sev un pamazām sāk prātot – viņš tiešām ir pilnīgi ideāls, vai arī te iesaistīta maģija? Būtu pilnīgi klišejisks un garlaicīgs stāsts, ja ne tā raganu padarīšana un smieklīgais atrisinājums ar puisi. 2/5

 “The Law of Suspects” by Maureen Johnson. Divas māsas nokļūst villā Francijas laukos. Tēvocis kavējas un viņas garlaikojas vecajā mājā. Viena no māsām satiek savādu kaimiņu, kurš viņai pastāsta par franču revolūciju un īpašo aizdomās turamo likumu. Tālāk seko labs psiholoģiskais/jukušo trilleris. Sākums šķita nevajadzīgi garš, bet pārējais bija riktīgi forši. 4/5

“The Mirror House” by Cassandra Clare. Tikko precējies pāris ar pusaudžiem ģimenes satuvināšanās vārdā pavada medusmēnesi villā Jamaikā. Pludmale tukša, kaimiņu villas pamestas un kalpotāji brīdina par briesmām. Abus pusaudžus tas gan neattur un drīz viņi iepazīstas ar kaimiņieni….Tīri interesants stāsts par ļauno raganu un diezgan bezjēdzīgu laulību. Autore mēģinājusi rakt psiholoģiski dziļāk. Nekāda vaina. Beigas likumsakarīgas. 3,5/5

“Nowhere Is Safe” by Libba Bray. Četri draugi pēc vidusskolas beigšanas apceļo Eiropu. Nauda drīz iet uz beigām un viņi nolemj doties uz kādu lētāku vietu. Izvēle krīt uz Ungāriju (cik var nojaust) un leģendām apvītu ciematu Necuratul. Neviens nav laimīgs viņus tur redzēt, tomēr pēc dažām māņticīgām izdarībām un brīdinājuma neiet mežā, viņus ielaiž ciematā, kur sākas gatavošanās Mardi Gras. Viņi ātri sadraudzējas ar dažiem jauniešiem, kuri ieradušies mājās uz svinībām. Viss ir labi, tomēr jaunieši otrā dienā garlaikojas un brīdinājums šķiet pietiekoši vilinošs, lai to pārkāptu. Tā nu viņi dodas mežā un tālākais ir vienkārši šokējoši un labi. Lai arī vietām šķita sasteigts, tomēr šo var uzskatīt par labāko stāstu krājumā. Man ir zināmas aizdomas, ka autore vienkārši sagrābstījusi visādas leģendas un māņticīgus pastāstus neiedziļinoties to piederībā konkrētai teritorijai, tomēr pasniegusi savu ideju pietiekoši pārliecinoši, lai negribētos tādā ciematiņā nokļūt. 4,5/5

Speciāli pirkt nav vērts, bet (meitenes) lasīt var, kad gribas ko vieglu. Kopumā krājumam lieku 3/5