Mythago Wood. Robert Holdstock

Orb Books 2003, 336 lpp. Mythago Wood #1

Ryhope meža noslēpums prasījis visu Džordža Hakslija dzīvi. Pēc viņa nāves, dēli turpina aizsākto, bet tas, ko viņi atklāj, pārspēj visu iztēloto, jo mežs ir pasaule, kurā mīti atdzīvojas un mīlestība var novest līdz vājprātam.

“Mitago mežs” ir viena no tām agrā jaunībā lasītajām grāmatām, kas manā atmiņā atstājusi spēcīgu iespaidu. Toreiz stāsts mani burtiski apbūra, es tajā mežā dzīvoju! Vēlāk nosaukums pagaisa no atmiņas, atcerējos tikai maza formāta zaļu grāmatu. Pirms gada vai diviem beidzot atradu nosaukumu un, protams, nolēmu, ka laiks šo grāmatu pārlasīt. Šajā laikā romāns piedzīvoja atkārtotu izdevumu latviski, tomēr izvēlējos lasīt oriģinālu.

Atmiņā bija palicis mistisks un mazliet biedējošs ceļojums brīnumainā mežā. Patiesībā gan daļa darbības notiek blakus mežam, līdz mežs pamazām pārņem māju un brāļu dzīves līdzīgi kā notika ar tēvu. Īstā dzīve viņiem ir mežā. Ārēji neliels, parasts, vecs jauktu koku mežs ar nelielu upīti, tas slēpj sevī teritoriju, kas ir neparasti plaša laikā un telpā. Tēvs atklājis mežā dzīvojošos mitago – mītu un leģendu tēlus, kas materializējušies no kolektīvās zemapziņas (vismaz tā es sapratu). Ļoti iespējams, ka, cilvēkam iekļūstot mežā, no viņa zemapziņas var tik izvilkti jauni tēli. Kurš gan nekļūtu apsēsts ar šādu iespēju? It īpaši, ja no meža iznāk skaistā Guiwenneth, kuru pēc tam ir cerība mežā atkal atrast? Tas gan nepaliek bez sekām un vīrieši pamazām paši sāk līdzināties aizvēsturiskiem mežoņiem.

To, kā funkcionē mežs un tajā ieslēptā pasaule un kā veidojas mitago, sākumā nemaz nav tik viegli saprast. Lasīju angliski un man tas prasīja zināmu iedziļināšanos. Pa mežu ir jāiet dienām ilgi, bet tik un tā nekur īpaši tālu no ārmalas nebūsi. Biedējoša ir iespēja no savas atmiņas pat negribot uzburt kādus tēlus un izmainīt mežā pastāvošo kārtību. Vēl biedējošākas ir pārmaiņas, kas notiek ar mežā iegājušajiem vīriešiem. Ir tik viegli zaudēt civilizācijas ietērpu pirmatnējā vidē. Vienlaikus mežs ir tik vilinošs, ka es laikam neatteiktos tajā ieiet. Holdstoka spēja aprakstīt mežu ir vienkārši fascinējoša. Teksts praktiski smaržo pēc meža. Lasot jutu trūdošu lapu un sūnu smaržu, mūžīgo krēslu zem milzīgajiem ozoliem un upes čalošanu. Fantastiska sajūta.

Otrreiz lasot, man radās dažas konkrētas iebildes, bet uzreiz nepierakstīju un tagad vairs nevaru atcerēties. Tā iet, kad “marinē” atsauksmju rakstīšanu. Īsti nepārliecināja visu trīs vīriešu trakā aizraušanās ar aizvēsturisko meiteni. Varbūt vismaz vienam varēja izdomāt citu ieganstu, lai dotos mežā. Mežu man vajadzēja vairāk, vairāk, vairāk…… Salīdzinot ar bērnības sajūtām, “Mitago mežs” vairs nešķita tik episks, tomēr kas maģisks un biedējošs tekstā saglabājies. Ne visi uztver meža burvību, romāns ir pietiekoši īpatnējs, lai nepatiktu visiem. Spīganai ne visai patika, Asmo gan dala manu sajūsmu.

Vērtējums: 5/5

Domāju lasīt turpinājumu “Lavondyss”. Lavondyss ir vieta aiz uguns sienas, vieta ārpus laika, kurp dodas daži no “Mitago meža” varoņiem. Lasīju gan, ka ar katru nākamo grāmatu sērija paliek vājāka, tāpēc nesteidzos.

 

The Old Magic of Christmas: Yuletide Traditions for the Darkest Days of the Year. Linda Raedisch

Llewellyn Publications 2013, 312 lpp.

Domāju, ka ir pēdējais brīdis pastāstīt par “The Old Magic of Christmas”. Varbūt kāds vēl svin vai svinēs…. Grāmatu izlasīju īsi pirms Ziemassvētkiem, bet nebija ne laika uzrakstīt apskatu, ne izmantot grāmatā dotos padomus.

Kā vedina domāt grāmatas nosaukums, saturs vēsta par to kā Ziemassvētki Eiropā tika svinēti senāk – no senseniem stāstiem par elfiem līdz ne pārāk senām kristiešu tradīcijām par svēto Nikolasu un Lūciju. Ja neskaita izgreznotos veikalu skatlogus un agresīvo iepirkšanās kultu, tad mūsdienās Ziemassvētku laiks ir sarāvies līdz dažām dienām. Vecos  labos laikos Ziemassvētku (vai ziemas saulgriežu) gaidīšana un svinēšana sākās oktobra beigās un turpinājās līdz februārim – būtībā visu tumšo laiku – kopā savijot vairākus svētkus. Grūti nošķirt pagānu un kristīgās tradīcijas, jo ar gadiem tās cieši savijušās. Tāpat reizēm grūti noteikt kādas tradīcijas pirmsākumus un iemeslus.

Senāk Ziemassvētku laiks bija maģisks, tumšs un draudīgs laiks, pat bīstams. Līdz ar tumsas iestāšanos labāk no mājas laukā neiet, lai netrāpītos pa ceļam Wild Hunt – mežonīgiem medniekiem, sen, sen mirušiem elfiem. Plaši izplatīti bija dažādi rituāli, lai pielabinātos dievībām un citām mītiskām būtnēm, un atbaidītu ļaunumu. Mājas gariņus Ziemassvētkos baroja ar rīsu putru, bet troļļiem mežā nolika gaļu. Skandināvijā (novembrī vai decembrī) svinēja Alfablot – svētki un ziedošanas rituāls elfiem. Savukārt Islandē Ziemassvētku nakts bija visbīstamākā no visām naktīm, neviens tad negribēja palikt mājās viens, jo varēja atnākt elfi un aizvest sev līdzi. Kamēr Skandināvijā baidījās no elfiem, Rumānijā lielākais bieds bija vampīri. It īpaši bīstama bija Sv. Andreja diena. Tad vakarā neviens negāja ārā, cieši aiztaisīja durvis un logus, un apmales ierīvēja ar ķiploku, jo šajā naktī vampīri cēlās no kapiem. Autore piemin, ka Latvijā un Lietuvā problēmas sagādāja vilkači, kuri sāka aktīvi uzdarboties pēc 12. decembra. Veļu laiks gan viņai paslīdējis garām.

Kad “teorija” apgūta, var ķerties pie praktiskām lietām. Autore piedāvā pamācības un skices kā pagatavot Baltās raganas loga zvaigzni, elfu loga ornamentus, Mārtiņdienas laternu un citus rotājumus. Kā gan bez ēšanas? Pēc receptēm varat pagatavot islandiešu sniegpārsliņu maizi, Mārtiņa radziņus un pareizo rīsu putru, lai pielabinātos savam mājas gariņam.

Taisnību sakot, praktiskie padomi bija negaidīti, lai gan interesanti un noderīgi, ja ir vēlme izmēģināt ko citu, nevis ierastās papīra sniegpārsliņas, speķa pīrādziņus un piparkūkas. Nez kāpēc biju gaidījusi akadēmiskāku pieeju, lai gan tādam pieņēmumam nebija nekāda pamata. Ja atmet manu muļķīgo alošanos, grāmata neliek vilties. Nekļūstot pārlieku nopietna un smagnēja, tā tomēr sniedz daudz informācijas. Diez vai bija viegli no lielās leģendu, mītu, senu nostāstu, pasaku un pierakstu jūras atlasīt materiālu vienai ne pārāk biezai grāmatai, pie tam tā, lai lasītājs nejustos pārgruzīts ar informāciju. Pat ja nav vēlme savā svinēšanas rituālā ieviest ko jaunu, grāmata ir patīkama un interesanta lasāmviela Ziemassvētku laikam, kas ļāva uzzināt no kurienes aug kājas dažām labām mūsdienu izdarībām.

The wearing of bells and other jangling things is a universal means of protecting the wearer from evil or simply opportunistic spirits.

Vērtējums: 4/5

Starp citu, autore līdzīgā garā ir sarakstījusi grāmatu par Valpurģu nakti “Night of the Witches: Folklore, Traditions & Recipes for Celebrating Walpurgis Night”.

Amerikāņu dievi. Nīls Geimens

Zvaigzne ABC 2012.g., e-pub ar Adobe DRM, no 12. septembra būs arī papīra formātā. Ap 600 lpp.

Galvenais varonis, vienkāršs amerikāņu puisis, Ēna tiek ātrāk izlaists no cietuma, lai paspētu uz sievas Loras bērēm. Lidmašīnā viņš iepazīstas ar īpatnēju vīru, kurš sevi dēvē par misteru Trešdienu, kurš Ēnam piedāvā darbu. Pēc neveiksmīga mēģinājuma atkratīties no uzmācīgā vīreļa, Ēna piekrīt strādāt par Trešdienas šoferi un palīgu. Viss kļūst aizvien savādāks pēc Černoboga un trīs māsu apciemojuma. Ēna redz savādus sapņus, uzrodas mirusī Lora, viņš tiek nolaupīts, ar viņu runā televizors, abi ar Trešdienu izkrāpj naudu pie bankas…. Ēnam ļoti gribas izvairīties no nepatikšanām, bet viņš nokļūst pašā nepatikšanu epicentrā. Lai cik neticami viss liktos, atliek vien ticēt. Tuvojas vētra: gaidāma cīņa starp vecajiem un jaunajiem dieviem.

Ļoti grūti uzrakstīt par šo fantasy romānu tā, lai raksts nebūtu pilns ar spoileriem. Man nebija nekāda priekšstata un cerību attiecībā uz “Amerikāņu dieviem”, vienkārši pakļāvos vispārinātiem slavinājumiem. Un jāsaka, ka nenožēloju. Romāns ir lielisks, asprātīgi un veikli uzrakstīts, notikumu pavērsieni pārsteidz. Vienlaikus Geimens liek padomāt par mūsu patērētāj-sabiedrības tukšumu un trulumu. Jaunie dievi jūtas vareni (Pilsēta, interneta, telefona, lielveikalu, tv un citi), tomēr daži jau saprot, ka drīz viņus aizmirsīs, jo vietā nāks vēl kas jaunāks un aizraujošāks. Arī Ēna to iemet viņiem sejā: “šodienas nākotne ir rītdienas pagātne”. To, kas skaitās jaunums šodien, rīt jau tiks aizmirsts: “Mainies vai mirsti, attīstīsies vai iznīksi”.

Šie jaunie, iedomīgie dievi iedomājas esam pārāki par senajiem dieviem, kurus sev līdzi atveda tie, kas ieradās Amerikā.

– Kad cilvēki devās uz Ameriku, paņēma mūs sev līdzi. Atveda mani, Lokiju un Toru, Anansi un Lauvu dievu, tāpat arī leprekonus, koboldus un banšijas….

Senie dievi pamazām tika aizmirsti, bet viņi joprojām dzīvo starp cilvēkiem. Viņi gan neizskatās pēc pārpasaulīgām, mītiskām būtnēm. Parasts večuks, gotu meitene, prostitūta, narkomāns, dzērājs, apglabāšanas kantora darbinieki, kaķis izrādās vienas vai otras tautas sen aizmirsts dievs, dieviete vai kas līdzīgs. Viņi ēd, dzer, pīpē, nodarbojas ar seksu un uzvedas kā jebkurš no mums.

Skatīsimies patiesībai acīs un atzīsim, ka lielas ietekmes mums vairs nav. Kaut ko nočiepjam, paņemam un kaut kā iztiekam, atkailināmies, pārdodam miesu, pārāk daudz dzeram, nosūknējam degvielu, zogam, krāpjamies, eksistējam sabiedrības nomalē. Vecie dievi šeit, jaunajā bezdievju zemē.

Šo fantastisko būtņu cilvēciskums man šķita ļoti aizkustinošs un padarīja šo romānu atšķirīgu no citiem fantasy romāniem. Viss liekas tik normāli, ka pat īpaši nebija jābrīnās par jaunu dīvaiņu parādīšanos. Līdzīgi kā sapnī – tu vienkārši pieņem, ka tā ir jābūt. Bija tikai divas vietas, kas mani pamatīgi pārsteidza. Šī bija viena no tām grāmatām, kuras es vairāk “skatījos” nekā lasīju un aina ar taksometra šoferi ifrītu – džinu un musulmaņu tirgotāju bija, maigi sakot, negaidīta 😀 Otra pārsteidzoša vieta bija grāmatas beigas, kad atklājās patiesie notikumu iemesli. Pašas nozīmīgākās šai romānā ir detaļas. Visa romāna garumā tiek pasviestas informācijas druskas, kas ļauj uzminēt patiesību, lasot es šos sīkumus piefiksēju, tomēr puzli neizdevās salikt līdz pat pašām beigām. Tas priekš manis bija patīkams pārsteigums – nespēt uzminēt notikumu attīstību un iemeslus. Tāda veikla detektīvintriga autoram sanākusi.

Ļoti patika latviskais tulkojums. Lasīt bija viegli, negludumus nejutu. Lasīju ar lielu sajūsmu, tomēr vai šī grāmata iekļūs manu mīļāko grāmatu sarakstā rādīs laiks. Pašlaik ir sajūta, ka “Amerikāņu dievi” lieliski izklaidē, tomēr sirdī uz ilgu laiku neaizķeras. Varbūt tāpēc, ka nebija liela emocionāla līdzpārdzīvojuma. Tomēr nepārprotiet – Ēna man patika, man pret viņu nav nekādu iebildumu.

Noteikti pamēģināšu vēl kādu Geimena grāmatu, jo man patīk viņa spēlēšanās ar fantastiskām lietām.

Vērtējums: 5/5. Iesaku vieglas fantasy un mitoloģijas cienītājiem.