Aleksandrijas kvartets. Justīne. Lorenss Darels

JustīneNordik 2008. gads, 261 lpp. Aleksandrijas kvartets #1

Biju iedomājusies, ka šis ir ceļojuma stāsts, bet izrādījās, ka “Aleksandrijas kvartets” autora vārdiem ir “pētījums par mūsdienu mīlestību”, eksperimentāls romānu cikls, kura pirmās trīs grāmatas vēsta par vienu un to pašu laika posmu un tiem pašiem cilvēkiem no dažādiem skatu punktiem, un tikai četurtais romāns virzās laikā uz priekšu. Centrā ir jauna rakstnieka un sarežģīta rakstura sievietes mīlasstāsts uz eksotiskās Aleksandrijas fona. Anotācija arī sola noslēpumu un spiegošanu. Tiktāl izklausās aizraujoši, un “Justīnes” pirmās pāris lapas ir tik intriģējošas un košiem ainavu aprakstiem pilnas, ka uzreiz jutos savaldzināta. Metos lasīt romānu, lai gan paņēmu rokās ar domu nest atpakaļ uz bibliotēku, jo pašlaik galīgi neiet ar lasīšanu.

Spilgti sācies romāns pamazām iestieg filozofiskās pasāžās un ārkārtīgi garos mēģinājumos aprakstīt un psiholoģiski/filozofiski izanalizēt Justīnes personību. Tā arī nespēju viņu ne ieraudzīt, ne saprast. Justīnes samudžinātais psiholoģiskais portrets šķita kā pārcenšanās. Vai viņai ir psiholoģiskas novirzes, vai viņa tēlo, ko īsti viņa domā, kas viņa tāda galu galā ir un ko viņa meklē? Viņas teiktais man šķita teatrāls un nedzīvs. Trīs vīrieši cenšas viņu saprast, aizrakties līdz saknei un tādējādi pilnībā iegūt sev. Tas, protams, neizdodas un laikam arī tieši šī nespēja viņu pakļaut ir trakās apsēstības (nu labi, lai būtu mīlestība) pamatā. No malas kaislīgais mīlas daudzstūris izskatās pagalam ciniski.

Mūsu galvenais varonis, šī stāsta stāstītājs, neveiksmīgs rakstnieks L. G. Dārlijs atgādina dzīves apnikuma skartu cilvēku, kurš ņem pretī pirmo iespēju tikai, lai kaut kas notiktu. Citi tēli ir saprotamāki, tomēr visveiksmīgākā ir sanākusi Aleksandrija – krāšņa, pulsējoša, kontrastaina, tumša, smirdoša, grezna, haotiska un apstulbinoša pilsēta. Varbūt pilsēta vai no tuksneša nākošais vējš padara cilvēkus dullus, liek viņiem dzīties pēc kaut kā nezināma, mesties tumšās kaislībās. Manuprāt, L. Darelam ļoti labi sanāk vietu apraksti un kolorītu cilvēku tēli, ja vien viņš nesāk tos pārāk analizēt. Aiz visa tā vārdu meža un prātojumiem slēpjas skaisti teikumi.

Nākamais romāns ciklā sola Baltazara, ārsta un kabalas speciālista, filozofisko skatījumu uz šo mīlasstāstu. Šaubos, vai tam man pietiks spēka, tomēr ļoti gribētos uzzināt jūsu domas par šīs romānu tetraloģijas turpinājumiem – vai man lasīt? Cik daudz tur ir tā filozofiskā skatījuma?

Vērtējums: 3/5 (sākuma emocijās Goodreads ieliku 2 zvaigznes, tomēr romāns ir pelnījis vairāk)

Advertisements

Ceļā. Džeks Keruaks

Izdevusi izdevniecība “AGB” 2003.g., pirmo reizi izdota 1955.g., 295 lpp., “Vēja suņa klasikas” sērijā.

Savā laikā noteiktai paaudzei – bītņikiem, “Zudušajai paaudzei”, no kuriem vēlāk radās hipiji – šī grāmata bija Bībele. Tagad daļai lasītāju tā ir vienkārši klasika, savdabīgs amerikāņu sapnis, daļai vienkārši romāns par klaidoņiem, brīvdomātājiem. Toreiz bītņiki bija cilvēku grupa, kas centās atrast jaunu veidu kā dzīvot, kā komunicēt, kā veidot attiecības ar citiem cilvēkiem. Tur bija cenšanās būt absolūti godīgiem visā un pret visiem, klejošana, alkohols, narkotikas, meklējumi, radošās izpausmes. Tā bija 50. gadu Amerika, apjukusi un jaunu attīstības ceļu meklējoša.

Romāns ir autobiogrāfisks. Keruaks raksta to, ko pats un viņa draugi pieredzēja klejojot ar stopiem un autobusiem pa Ameriku, skraidot pa dažādiem bāriem un tamlīdzīgi. Sols Paradaizs ir autors pats un Dīns Moriartijs ir trakais ceļinieks Nīls Kasadijs, vēl viena tā laika kulta figūra.

“Dīns ir Denverā. Es tev izstāstīšu.” Un viņš man pastāstīja, ka Dīns guļot ar divām meičām vienlaikus, proti, ar savu pirmo sievu Merilū, kas gaida viņu viesnīcas istabā, un ar savu jauno mīļāko Kamillu, kas gaida viņu viesnīcas istabā. “Un abām pa starpu viņš vēl pieskrien pie manis, lai strādātu pie mūsu pašu nepabeigtā projekta.”

“Un kas tas par projektu?”

“Mums ar Dīnu ir sācies satriecošs laiks. Mēs cenšamies komunicēt absolūti godīgi, izsakot viens otram absolūti visas domas. Tiesa, ir nācies iedzert benzedrīnu.”

Šiem puišiem dzīve noteikti nebija garlaicīga, lai gan beigās draudzība izjuka kā jau tas mēdz notikt. Varat palasīt grāmatas fragmentu. Ak jā, grāmatai izsmeļošu ievadu par autoru un bītņikiem uzrakstījis Jānis Elsbergs. Iesaku ar to arī sākt, būs labāk iespējams izprast pašu grāmatas saturu.

Vērtējums: 5/5. Var teikt, ka romāns ir par neko, kā kāds norādījis komentārā par šo grāmatu. Ja neliekas saistošs “kā es stopoju uz turieni un kā dzērām tajā krogā”, tad varbūt nevajag lasīt. Tomēr notiekošais ir tik aizraujošs un patiess, ka es nespēju atturēties šo grāmatu neizlasot gandrīz vienā elpas vilcienā. Nu labi, es pārspīlēju. Svētku dēļ man lasīšana ievilkās uz vairākām dienām.

Sapņa novele. Arturs Šniclers

Izdevis apgāds “Valters un Rapa” 2004.g., 186 lpp.

Uz darba smalkumu norāda grāmatas noformējumā izmantotā Gustava Klimta glezna “Danaja”. Šai grāmatā apkopoti trīs populārākie Artura Šniclera stāsti un tā izvēlēta kā Austrijas pārstāve 80/80 topā.

Tātad grāmatu veido trīs stāsti: “Sapņa novele”, “Bēgšana pretī tumsai” un “Bagātība”. Visi tie stāsta par sapņu un īstenības trauslo robežu, mūsu ilgām, kaislībām un zemapziņas niķiem. Pirmajā stāstā ir precēta pāra seksuālās alkas un iedomāta nodevība, kas gandrīz noved pie letālām sekām. Tik ļoti no dzīves – iedomājamies, ka partneris ir apnicis un cits mums sniegs kaut kādu iedomātu laimi un sapņu piepildījumu.

Viņi pārspīlēja nepazīstamo masku balles partneru pievilcību, kas tos esot pārņēmusi savā varā, zobojās par otra greizsirdības uzplūdiem un noliedza savējos. No vieglās čalošanas par aizgājušās nakts nenozīmīgajām dēkām viņi pārgāja uz nopietnāku sarunu par tām apslēptajām, tikko jaušamajām vēlmēm, kas arī skaidrākajā un tīrākajā dvēselē snaudošos tumšos atvarus spēj savērpt bīstamos virpuļos, par slepenajām alkām, kuras paši tikpat kā nav sajutuši, bet kuras tomēr neizprotamais liktenis kādreiz, kaut vai vienīgi sapnī, varētu piepildīt.

Otrajā stāstā vīrietim ar vājiem nerviem attīstās vajāšanas mānija, ja sākumā viņš aptver savu slimību, tad beigās jau viņam šķiet, ka slimi ir visi citi. Ak, ārprāta smalkums!

 Varbūt viņu jau izseko, uzmana, varbūt viņu jau ielencis vesels detektīvu bars, un rīt agri viņu apcietinās. Un, ja arī viņš ir nevainīgs, kā lai to pierāda?

Savukārt trešajā stāstā Šniclers attēlo nabadzīgu ģimeni, kur vīrs aizraujas ar alkoholu un azartspēlēm un tas atstāj graujošu ietekmi uz viņa un dēla dzīvi.

Šniclers raksta smalki, niansēti un izjusti. Zigmunds Freids pēc šīs grāmatas izlasīšanas autoram vēstulē rakstīja: “Man radās iespaids, ka Jūs, pateicoties savai labajai intuīcijai – bet patiesībā savai smalkajai uztverei -, zināt visu to, ko es esmu atklājis mokošā darbā, pētot citus”.

Vērtējums: 5/5. Laba lasāmviela tiem, kas interesējas par psiholoģiju.

Austriešu rakstnieks un dramaturgs, modernists Arturs Šniclers (1862 – 1931) savas dzīves laikā tika gan slavēts, gan pelts. Lugu “Riņķa dancis” pat aizliedza rādīt tās neslēpti erotiskā satura dēļ. Viņa stāsti ir izmantoti par pamatu filmu scenārijiem, bet lugas izrāda joprojām.

Stāsts par Sanmikelu. Aksels Munte

 Aksels Munte “Stāsts par Sanmikelu”, izdevējs Zvaigzne ABC, 2005.g., 268.lpp.

“Stāsts par Sanmikelu” ir zviedru ārsta Aksela Muntes pa pusei autobiogrāfisks filosofisks atmiņu stāstījums par savu ārsta praksi un Sanmikelu – īpašumu, ko viņš izveidoja Kapri salā. Sanmikela ir viņa mūža sapnis.

– Kādu maksu jūs prasīsit no manis?

-Atteikšanos no godkārīgā sapņa iekarot slavenu vārdu savā profesijā, savas nākotnes upurēšanu.

– Kas tad no manis iznāks?

– Cilvēks, no kuras nekas nav iznācis, neveiksminieks.

– Jūs atņemat man visu, kā dēļ vērts dzīvot.

– Maldāties. Es piedāvāju jums visu, kā dēļ vērts dzīvot.

– Atstājiet man vismaz līdzjūtību. Bez līdzjūtības es nevarēšu dzīvot, ja man jākļūst par ārstu.

Tie, kas Kapri bijuši, saka, ka Sanmikela ir tieši tāda kā grāmatā aprakstīts. Tai pašā laikā Munte ir uzrakstījis autobiogrāfisku darbu, par savu personīgo dzīvi nepasakot gandrīz neko.

Stāstījums ir vietām smieklīgs, vietām drūms, piemēram par holēru Neapolē, tomēr kopumā ļoti gaišs un dzīvespriecīgs. Ja tā visa ir taisnība, tad Muntem ir bijis ļoti interesants un piedzīvojumiem bagāts mūžs.

Mana klejošana pa pasauli, laimi meklējot, ir galā, mana modes ārsta karjera ir galā, mana dzīve pie jūras ir galā. Es taisos palikt tur, kur esmu, uz visiem laikiem un vērst jo skaistāku to, kas man vēl atlicis. Bet vai man būs ļauts palikt pat te, Sanmikelā? Viss Neapoles līcis kā mirdzošs spogulis guļa man pie kājām, vīteņalejas kolonnas, lodžijas un kapela gaismas pielijušas, kas notiks ar mani, ja es nevarēšu vairs panest šo spožumu?

Munte bijis ļoti humāns ārsts, kurš praksē bieži izmantojis psiholoģiskus paņēmienus pacientu ārstēšanā, kuriem tiem laikiem raksturīgi dažkārt bija tikai iedomāta slimība.

Drīz vien kļuva skaidrs, ka apendicīts ir pie pēdējā elpas vilciena un ka vispārēja pieprasījuma apmierināšanai jāatrod jauna kaite. Veikla izdoma nelika uz sevi gaidīt, tirgū tika laista jauna slimība, spoži nošķindēja jaunais vārds, un tam patiešām izrādījās zelta monētas skaņa: KOLĪTS! […] Grāfienes acis kļuva vēl lielākas, kaut arī man bija licies, ka lielākas acis vispār nevar būt.

– Kolīts! Taisni tas, ko es vienmēr domāju. Esmu pārliecināta, ka jums taisnība! Kolīts! Kas tas kolīts tāds ir? – Man vajadzēja ļoti piesardzīgi apiet viņas jautājumu, jo es pats to nezināju, tāpat kā tolaik nezināja neviens cits. Es viņai teicu, ka tā ir parasta slimība, ko grūti ārstēt, un man bija taisnība. Grāfiene draudzīgi man uzsmaidīja. Un viņas vīrs teicis, ka tie esot tikai nervi!

Munte bija arī liels dzīvnieku draugs un aizstāvis, tāpēc grāmatā ir diezgan daudz stāstīts par dzīvniekiem.

Tagad Barbarosas kalns ir putnu patvēruma vieta. Tūkstošiem nogurušu gājputnu ik pavasari un rudeni atpūšas tā nogāzēs drošībā no cilvēkiem un zvēriem. Sanmikelas suņiem aizliegts riet, kad uz kalna atpūšas putni. Kaķus tikai retumis izlaiž no virtuves, uzkarot tiem kaklā brīdinātājus zvaniņus, dauzoņa Billijs sēž ieslodzīts pērtiķu mājā, jo neviens nevar paredzēt, ko izstrādās pērtiķis vai skolas puika.

Suņu saimniekiem pat būtu ieteicams izlasīt 39.-42. lpp. “Ja jūs esat patiesi mīlējis savu mirušo draugu, jūs neiztiksit bez cita.” – ļoti patiesi vārdi.

Nobeigumā dažas dziļas domas:

  • Nāve ir žēlsirdīgāka par mums.
  • Pienāks laiks, kad cilvēkā izgaisīs pats slepkavošanas prieks. Kamēr tas vēl nav noticis, cilvēkam nav ne mazāko tiesību dēvēties par civilizētu būtni, viņš ir tikai barbars, ķēdes loceklis starp mežonīgajiem senčiem, kuri kāvās uz dzīvību un nāvi ar akmens cirvjiem jēlas gaļas gabala dēļ, un starp nākotnes cilvēku.
  • Mīlestība sievietei nozīmē vairāk nekā vīrietim, tā viņai nozīmē visu. Tomēr tā nav tikai juteklība parastajā vīriešu izpratnē. Sieviete var iemīlēties īstā ķēmā, pat vecī, ja šis vīrietis ierosina viņas iztēli. Vīrietis nevar iemīlēties sievietē, ja sieviete neierosinaviņa seksuālo instinktu, kas pretēji dabas nolūkiem mūsdienu vīrietī dzīvo ilgāk par viņa seksuālajām iespējām.

Vērtējums: 5/5. Gudra grāmata, kura varēja būt trīsreiz garāka.

Čempionu brokastis. Kurts Vonnegūts

Noslēdzam šo raženo dienu ar Vonnegūta garadarba apskatu. Par Vonnegūtu biju dzirdējusi sen, ik pa laikam arī grāmatnīcā vai bibliotēkā pacilāju kādu viņa grāmatu, bet nekad nepaņēmu. Gada sākumā beidzot izlēmu kaut ko no Vonnegūta izlasīt un iekļāvu lasāmo grāmatu sarakstā “Čempionu brokastis” to īsuma dēļ. Ja nu nepatiks, vismaz nebūs ilgi jāmocās )

“Čempionu brokastis” (1973. gads) ir Vonnegūta dāvana sev 50-tajā dzimšanas dienā. Romāns ir Kilgora Trauta (Vonnegūta varonis vairākos viņa romānos, Kilgora stāsti tiek publicēti xxx žurnālos) braucienu uz Midlendsitiju un Dveina Hūvera jukšanu prātā. Beigās šie varoņi satiekas un Kilgora romāns noved Dveinu līdz pilnīgai sajukšanai. Pa vidam ir dažādas autora atkāpes, Kilgora stāstu pārstāsti, dažādu priekšmetu zīmējumi, pārdomas, iespraudumi, viņš ir ielicis pats sevi novērotāja lomā viesnīcas bārā Midlendsitijā. Lai izprastu visas autora domu lidojuma nianses, vajadzētu orientēties stipri labi Amerikas vēsturē un kultūrā.

Daži jauki citāti:

Ko es pats domāju par šo grāmatu? Tā mani šķebina, bet man jau no savām grāmatām vienmēr metas nelabi.

Skolotāji stāstīja bērniem, ka šajā gadā viņu kontinentu atklājušas cilvēciskas būtnes. Patiesībā 1492.gadā miljoniem cilvēku šeit jau dzīvoja pilnvērtīgu, radošu dzīvi. Vienkārši šajā gadā jūras laupītāji sāka viņus krāpt, aptīrīt un slaktēt.

…ļaudis ir spējīgi noticēt visam, ko tiem papūš, un kaismīgi turēties pie šādas ticības – pie jebkuras ticības.

Nav jēgas uztraukties par to, kas tev nepieder.

Vonnegūts pārsteidzošā veidā vienā rindkopā spēj gvelzt muļķības (piemēram, uzskaitīt gurnu apkārtmērus, arī šo to pikantāku, bet to te neminēšu, lai manu blogu nesāk apmeklēt attiecīgo vārdu meklētāji….), lai jau nākamajā savā manierē pasniegtu reālas problēmas.

Šoferis sāstīja, ka viņš vēl nesen esot bijis liels mednieks un makšķernieks. Viņa sirds vai lūza, iedomājoties vien, kādi šie purvi un šīs pļavas izskatījušies pirms nieka simt gadiem. – Un kad tu, cilvēks, padomā, kādus sūdus taisa lielākā daļa no visām tām fabrikām – veļas pulverus, kaķu barību, bezalkoholisko alu…

Šis citāts varētu pat būt autobiogrāfisks:

– Nespēju saprast, vai tu runā nopietni vai tikai āksties, – sacīja šoferis.

– Es pats arī nezinu, jo neesmu vēl noskaidrojis, vai dzīve ir nopietni ņemama vai nav, – teica Trauts. – Es zinu, ka tā ir bīstama un spēj nodarīt sāpes. Taču tas jau vēl nenozīmē, ka tā būtu jāņem nopietni.

Tā kā šī grāmata ir mans ievads Vonnegūta pasaulē, tad atturēšos no mēģinājuma skaidrot, ko viņš ar to domājis. Un tādā garā. Lasot dažreiz kaitināja autora novirzīšanās no galvenā sižeta, bet tagad, visu pārdomājot, jāsaka, ka man patika un es varētu izlasīt vēl kādu Vonnegūta darbu.