Īsās atsauksmes #11

Īsi par trim ātri izlasāmām grāmatām.

Krišjānis Zeļģis "Zvēri"

Zvēri. Krišjānis Zeļģis

Neputns 2016. gads, 152 lpp.

Kādā atmiņas stūrī bija aizķēries, ka no jauno dzejnieku krājumiem “Zvēri” ir lasāms. Lasāms tiešām ir, pie tam pārsvarā ar lieliem burtiem. Daži dzejoļi ir četrrindes izplestas pa visu lapaspusi. Pozitīvi, ka krājumam ir vienota tēma – pilsētnieks, pilsēta un daba. Lasot prātā pazibēja Čaks un haikas. Diezgan nesakarīgi, bet kaut kādas līdzīgas nianses uztvēru pilsētas tēlā un dzejoļu aprautībā. Man patika stils, bet spēju “sakonektēties” tikai ar dažiem dzejoļiem. Nodaļas “zvēri” un “tu smaržo pēc priedes” patika vairāk, jo likās pārdomātākas un dzejoļiem stingri izteikts motīvs. Pārējās nodaļas šķita haotiskākas. Īpaši atzīmēju dzejoli par putniem, kas izvelk cilvēkam no somas pusdienas, dzejoli par drūmu ainu vilcienā, “Kundziņsalu” un šo:

xxx

starp kanēli un kafiju tu stāvi

bērnības lūpām

tikpat skaista kā atceros

caur aizkaru

un laukā žūstošiem deķiem

laiks kā telefona numurs garš

Vērtējums: 3/5

Himna. Aina RendaHimna. Aina Renda

Ascendum 2014. gads, 128 lpp.

Pirmais, ko gribas pateikt par “Himnu” – īpatnējs zinātniskās fantastikas darbs. Būtībā tā ir antiutopija – kārtējā pasaule, kurā diezgan primitīva sabiedrība ir stingri sakārtota un sadalīta pēc noderības, nekādas brīvas izvēles. Atšķirībā no citām distopijām, šajā ideoloģija neparedz pat visniecīgāko savu “es”, tāds jēdziens pat nepastāv, jebkurš sabiedrības loceklis domā kā “mēs”: “visi cilvēki ir viens un nav citas gribas kā vien visu cilvēku kopīgā griba”. Protams, atrodas viens ziņkārīgs brīvdomātājs Vienlīdzība 7-2521 (mēs lasām viņa dienasgrāmatu), kurš pamazām no “mēs” pārtop par “es” un šis sevis apzināšanās process ir platforma autores racionālā egoisma idejas paušanai. Interesants ir Ilmāra Šlāpina priekšvārds, kas nezinātājam ļoti palīdz izprast Ainas Rendas daiļradi. Kas attiecas uz viņas radikālo filozofiju, tā nevar nošokēt cilvēku, kuru pusaudžu gados nosauca par egoisti, jo viņa cukurbiešu vagās smagā darbā sapelnīto naudu gribēja izlietot sev jaunām kurpēm.

Himna ir plāna grāmata ar “biezu” saturu un idejām, par kurām vērts padomāt. Žēl, ka pašas beigas ar varoņa politiski ideālistiskajiem nākotnes plāniem drusku nokāva labo sajūtu.

Vērtējums: 3/5

Pirmā reize. Daina TabūnaPirmā reize. Daina Tabūna

Mansards 2014. gads, 152 lpp.

Salasījos tik daudz labu atsauksmju par Dainas Tabūnas stāstu krājumu, ka baidījos lasīt pašus stāstus. Tagad varu teikt – visām labajām atsauksmēm ir taisnība. Tabūna raksta ļoti dzīvīgi, viegli un ticami par vienkāršo un reizē tik sarežģīto pieaugšanu un mirkļiem, kas maina dzīvi, ka stāsti kļūst reāli. Stāstu varones atrodas uz tā neredzamā sliekšņa, kad šķiet – tūlīt, tūlīt notiks kas liels. Dažkārt notiek, dažkārt nē, bet arī man ir bijusi šī gaidīšanas sajūta, tāpēc spēju ar stāstiem identificēties. Neatceros otru stāstu krājumu, kurā visi stāsti šķistu gandrīz vienlīdz labi. Labs ir pat īsākais stāsts “Tekstu meitene”, kurš man šķita mazliet par īsu.

Gards kumosiņš, kas ļauj atgūt ticību mūsdienu latviešu literatūrai. Tiešām, ja patika “Jelgava 94”, tad patiks arī šis.

Vērtējums: 4,5/5

Advertisements

Lopu ekspresis. Toms Kreicbergs

Lopu ekspresis Toms KreicbergsZvaigzne ABC 2016. gads, 336 lpp.

Līdz šim Toms Kreicbergs lasošajās aprindās bija pazīstams kā zinātniskās fantastikas stāstu rakstnieks. ASV daži viņa stāsti nominēti Nebulas balvai, Latvijā iznācis stāstu krājums “Dubultnieki un citi stāsti”. Uz šī fona kā neliela vilšanās nāca ziņa, ka Toma jaunais romāns būs reālistiskā proza ar vēsturiskiem elementiem, nekādas fantastikas. Domāju – nelasīšu. Tagad priecājos, ka atsaucos izdevniecības piedāvājumam un Spīganas pamudinājumam izlasīt “Lopu ekspresi”. Saturu neietekmējoši, bet piebildīšu, ka man ļoti patīk grāmatas vāks.

Romānu veido divas sižeta līnijas. Jauna latviešu puiša Pētera gaitas Volstrītā 2007. – 2008. gadā (sākusies finanšu krīze) un attiecības ar meitenēm veido romāna pamatu. Paralēlā līnija ir Pētera veidotais melnbaltais komikss “Lopu ekspresis”, kur viņš stāsta par savas vecmāmiņas Lauras un pārējās ģimenes izsūtīšanu uz Sibīriju. Pēteris ir matemātiķis un darbu Volstrītas bankā “Arnis” pielīdzina labi apmaksātai aktierspēlei. Tikai vēlāk nāk apjausma, ka tā gluži nav. Vai Pēterim pietiks spēka un drosmes laikus izkāpt no šī vilciena? Interesanti vērot, kā Pēteris aug, kā satiktie cilvēki pieklusina vai maina viņa ideālistiski kategoriskos uzskatus par politiku un ekonomiku. Ikdienā piedzīvotais viņam palīdz veidot komiksu, tāpat kā vecmāmiņas pieredzētais ļauj labāk ieraudzīt aukliņas, kas rausta viņa kolēģus un viņu pašu.

Interesantas bija gan baņķieru mahinācijas (nav obligāti jāsaprot banku darbība un terminoloģija, lai saprastu sižetu), gan Pētera attiecības ar trim meitenēm. Šis nu reiz ir romāns, kurā nav jābaidās no iemīlējušos pāru saldās romantikas. Man pat gribētos autoram pajautāt, kāpēc Pēterim tā neveicas, jo pēc visa spriežot – normāls džeks. Attiecībā uz darbu bankā milzīgs pluss romānam ir autora paša pieredze strādājot Volstrītā. Es nesaku, ka Pētera tēls ir autobiogrāfisks, bet romāns noteikti būtu mazāk ticams bez šīs reālās pieredzes.

Vecmāmiņas stāstam latviešu literatūrā ir simts līdzīgu, smagāku un izvērstāku stāstu, tomēr Toms spēja mazliet savādākā leņķī parādīt jau tik daudz aprakstīto okupācijas sākumu un izsūtīšanu. Vienkāršā veidā tiek uzsvērts, ka sliktie nebija tikai “viņi” vien, ka mēs paši arī bijām tie sliktie, ka cieta arī “viņi”, ka bilde nav melnbalta. Domāju, šī ir zināma patiesība un noteikti lasāma arī citos darbos par attiecīgo tēmu, tomēr ir labi šo patiesību atkārtot. Iespējams, es par maz esmu lasījusi citus izsūtīto dzīvesstāstus, bet man tiem nav spēka. Visvairāk mani pārsteidza kā nekas netika darīts. Ļaudis nojauta, zināja, kas būs, bet neko nedarīja, vienkārši nolemtībā gaidīja, jo tam visam taču jābūt kādam mērķim, kāds augšā taču zina, ko dara. Caur Volstrītas baņķieriem autors parāda, ka “augšām” rūp tikai savas pakaļas un savs labums. Tā bija tad un tā ir tagad. Lasot romānu, reizēm pārņem sajūta, ka tā darbība risinās pašlaik. Skumji un biedējoši.

Apdomāšanas vērtas ir arī vecāku sarunas ar Pēteri, jo viņa mamma ir krieviete. Jāsaka, ka pāris dialogi šķita samāksloti, lai paustu autoram vajadzīgo vēstījumu. Es to nepamanītu, ja visi pārējie dialogi nebūtu tik dabiski. Kopumā dialogi autoram padodas ļoti labi, tie rada dzīvīgu un patiesu iespaidu. To gan var teikt par visu romānu, jo es noticēju visam, izņemot pāris ar Pētera vecākiem saistītās vietas un epizodes no Lauras bērnības pirms 1939. gada. Atkal – viss pārējais bija tik labi, ka Lauras saulainā bērnība atstāja emocionālas uzspēlētības sajūtu. Iespējams, tā domāta kā skaista prelūdija politiskā režīma ne tik saulainajai pusei (šeit Tomam nav ilūziju, paldies par to) un tam sekojošām Sibīrijas šausmām.

Toms Kreicbergs pie “Lopu ekspreša” strādājis 4 gadus – rakstot, pārrakstot, tulkojot kopā ar Laumu T. Lapu un atkal šo to pārrakstot. Gribu teikt – bija vērts tā nopūlēties. Rezultātā sanācis pārdomāts, ticams, mazliet filozofisks un spēcīgs romāns par drosmi izvēlēties. Lai gan tas stāsta par 2007. – 2008. gada Volstrītu un 1940. gadu represijām, romāns ir tik aktuāls mūsdienu apstākļos, ka es to iesaku izlasīt.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. Grāmatnīcās romāns nonāks augustā.

Marko efekts. Jusi Adlers-Olsens

dāņu kriminālromāns, Q nodaļa, Karls Merks, Marko efekts,

Zvaigzne ABC 2016. gads, 480 lpp. Afdeling Q #5

Dāņu kriminālromānu rakstnieks Jusi Adlers-Olsens vismaz latviešu lasītāju sirdis iekaroja, radīdams spuraino Q nodaļu, kas Kopenhāgenas policijas ēkas pagrabā nodarbojas ar vecu un neatrisinātu lietu izmeklēšanu. Latviešu valodā tulkots jau piektais romāns šajā sērijā. “Marko efekts” sola aizraujošu sižetu un pašu bīstamāko izmeklēšanu Q nodaļas vēsturē.

Lasītājs sākumā tiek iepazīstināts ar vairākiem upuriem un vairākiem veikliem, negodprātīgiem darboņiem. Paralēli tiek sekots Dānijas ierēdņiem, banku pārstāvjiem, ielas zaglēnam Marko un iemīļotajiem Q nodaļas darbiniekiem. Šoreiz romāna struktūra ir savādāka – lasītājs sen jau zina par noziegumu, bet Merks ar kolēģiem tam pievēršas tikai ap grāmatas vidu, turklāt vairāk nejauši, nekā apzināti. Pirms tam tiek risinātas citas, personīgākas problēmas. Ļoti liela loma atvēlēta pusaudzim Marko, kurš aizbēg no savas bandas, bēgot atklāj viņu noslēpto līķi un beigās viņu meklē visi Kopenhāgenas noziedznieki.

Man personīgi vainīgo zināšana jau no paša sākuma laupīja lielu daļu pārsteiguma momenta un aizrautības. Taisnības labad jāsaka, ka dažas kārtis autors pataupa vēlākam laikam, bet tie notikumi ir tik likumsakarīgi, ka nojaušami jau pa lielu gabalu. Marko vajāšana padara sižetu spraigu, paralēli notiek arī daudz kas cits, tāpēc garlaicīgi nav un lasīšana raiti virzās uz priekšu.

Par spīti daudzajiem notikumiem romāns mani neieinteresēja tā, kā iepriekšējie autora darbi. Viens iemesls ir jau pieminētais noslēpuma trūkums. Otrs iemesls slēpjas Q nodaļas darbiniekos. Kur palicis pirmo sērijas romānu humors? Roze joprojām ir ugunīga un ekscentriska, tomēr tas vairs nav nekāds jaunums un šī viņas poza sāk kļūt par tukšu troksni. Asads gan ir interesants kā vienmēr, un autors katrā romānā pamanās pamest kādu jaunu informācijas drupaču par Asada raksturu un pagātni. Karls Merks šoreiz izteikti uzvedas kā kašķīgs krancis un šī viņa uzvedība brīžam izskatās uzpūsta, nepamatota, bērnišķīga un mani kaitināja. Un kas tas par dižu izmeklētāju, kuram nav pat ne vismazākā nojausma par Asada pagātni pirms ierašanās Dānijā. Man šķiet, ka pat bērns spētu uzminēt, kas Asads par putnu. Merka aklums ir apbrīnojams, bet neloģisks. Vēl kāds apstāklis – jau iepriekšējā sērijas grāmatā ievēroju, ka sākumā man jāpārvar nepatika pret diezgan nabadzīgo valodu, līdz sižets ievelk sevī.

Loģiska un ticama šķiet vismaz lielākā daļa no romāna noziegumu virknes. Korupcija, bankas burbulis un krāpšanās ar attīstības projektu naudu izklausās ļoti pazīstami, vai ne? Arī tādas zagļu bandas droši vien pastāv, jo, cik saprotu, autors smeļas idejas no Dānijas reālās dzīves. Piemēram, “Lieta Nr. 64” pieminētā Sprogē salas ieslodzījuma vieta tiešām pastāvēja.

Romāna beigas ir negaidīti melodramatiskas – kaut kas no Robina Huda, kaut kas no karmas garās rokas. Galvenās sižeta līnijas tiek savilktas kopā un noslēgtas, un viss beidzas tik jauki, ka atliek vien pabrīnīties, kur tad ir tā bīstamā izmeklēšana?

Lai gan joprojām domāju, ka Jusi Adlera-Olsena kriminālromānu trumpis ir īpatnējā izmeklētāju komanda apvienojumā ar sarežģītiem noziegumiem, “Marko efekts” sagādāja zināmu vilšanos. Nebija ne tik aizraujoši, ne tik bīstami kā solīts. Tik un tā daudziem varētu patikt, jo sižets ir spraigs un notikumiem bagāts, bet neprasa lielu koncentrēšanos. Tātad – viegla izklaide darba dienas nogurdinātam prātam.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Īsās atsauksmes #8

Īsā laikā un ātrā tempā izlasīju vairākus īsus literāros darbus. Tam par iemeslu bija Fabulas promo kods. Nav tā, ka mīlu lasīt telefonā, bet dāvātam zirgam zobos neskatās. Sapratu, ka man telefonlasīšanai labāk noder īsi gabali, arī dzeja. Par “Tu neesi sniegs” un “Bites” jau rakstīju, pienācis laiks pārējiem.

Kthulhu aicinājums

Kthulhu aicinājums. H.F. Lavkrafts

Jumava 2016. gads, 64 lpp.

“Kthulhu aicinājums” pārsteidz vairākkārt. Vispirms jau ar iznākšanu latviski. Tad ar to, ka tās ir nieka 64 lpp., viens stāsts. Beigās vēl pārsteigums, ka tāds salīdzinoši vienkārš stāsts un nebūt ne izteikti šausmīgs ir tik spēcīgi iekustinājis lasītāju iztēli, un Lavkrafta radītais Kthulhu laidis dziļas saknes gan cilvēku prātos, gan citos literārajos darbos.

Stāsts ir veidots tā, lai radītu ticamu dokumentāla, varētu pat teikt zinātniska, pieraksta iespaidu. Meistarīgi un kopumā ļoti interesanti. Pierakstu “autors” atrod miruša radinieka piezīmes par dīvainiem sapņiem un avīžu izgriezumus par neparastām, biedējošām aktivitātēm noteiktā laika periodā. Viņš uzsāk savu izmeklēšanu, jo radinieka atstātās piezīmes un priekšmeti ir pārāk dīvaini, lai tos atstātu bez ievērības. Lasītājam ir ļoti viegli noticēt atradumiem, ja ir vēlme ticēt mistiskajam, kādam senam ļaunumam (līdzīgi kā ar Velnu).

Stāsts nav šausminoši šausmīgs daudzpieredzējušam mūsdienu lasītājam, tomēr spēlē uz psiholoģisko šausmu līmeni un paliek atmiņā. Iesaku izlasīt Bārbalas Simsones rakstu par Lavkraftu.

Vērtējums: 4/5

Elīnas Gabrānes "Kompots"

Kompots. Elīna Gabrāne

Jumava 2016. gads, 75 lpp.

Drīzāk gan zaptūdens. Miniatūras kā prozā rakstīta dzeja, ar dzejai raksturīgo domu lidojumu. Daudzie salīdzinājumi, metaforas un epiteti rada iespaidu par literatūras stundu vingrinājumiem. “Kompots” atstāj melanholisku, pat depresīvu iespaidu, ko paspilgtina Madaras Gabrānes ilustrācijas. Šie melnbaltie zīmējumi ir grāmatas interesantākā daļa. Divas miniatūras ir labas (“9-18” un “Divrindes pasaka”), jo precīzi noķer reālās dzīves nianses. Visas pārējās izslīd no atmiņas tiklīdz pāršķir nākamo lapu. Lai atvaino mani autores, šo darbu neturēšu mīļākajā istabas vietā un nepārlasīšu.

Vērtējums: 2/5

Džozefa Konrāda "Almajera muļķība"

Almajera muļķība. Džozefs Konrāds

Burtlicis Burkšķis 2016. gads, 193 lpp.

Ja nemaldos, tad šī ir pavisam jaunas izdevniecības pati pirmā izdotā grāmata. Pamanīju pāris drukas kļūdas, bet kopumā kvalitatīvs teksts un man patīk vāka dizains. “Almajera muļķība” ir pirmais darbs iecerētajā klasikas grāmatu sērijā.

Zīmīgi, ka tas ir arī Džozefa Konrāda pirmais romāns, kurā viņš aizved lasītāju uz tropu mežu ieskautu, sīciņu tirdzniecības apmetni Pantajas upes krastā Malaizijā. Galvenais varonis Kaspars Almajers ir vienīgais baltais cilvēks starp arābiem, ķīniešiem un vietējām ciltīm. Aiz aprēķina apprecējis veiksmīga tirgoņa audžumeitu (malajiešu pirātu atvasi), Almajers ieradies šeit ar domu kļūt bagātam, bet drīz saskaras ar pretestību un vietējo tirgotāju intrigām, ko nespēj pārvarēt. Nu viņš ir noplucis vīrelis nolaistā mājā, kurš joprojām sapņo par bagātībām. Vairāk kā 20 gadi un nekas viņam nav sanācis. Vienīgi skaistā meita mulate, ko viņš iedomājas par balto lēdiju un nemaz nesaprot, ka viņas saknes ir mežonīgajos džungļos.

No anotācijas spriežams, ka autors skar lielas un nopietnas tēmas (emigrāciju, globalizāciju, kapitālismu), bet dažu cilvēku kaislības un personīgās traģēdijas izvirzās priekšplānā. Iespējams, tas tāpēc, ka balto pārākuma sajūta un visa mērīšana pēc savas mērauklas vairs nav nekas jauns un neapspriests. 19. gadsimta beigās tas droši vien bija savādāk. Tomēr, nenoliedzami, eiropiešu ambīcijas ir Almajera ģimenes drāmu pamatā un viņa skaistā meita Nina ir spilgts piemērs kultūru sadursmei.

Darbs, kas rada džungļu drudža iespaidu (sulīgi, “taustāmi” dabas apraksti), bet atstāj vienaldzīgu pret stāsta varoņiem. Skumjas dzīves uz nepiepildāmu sapņu un kultūras atšķirību fona.

Vērtējums: 3/5

Me Before You. Jojo Moyes

Pirms atkal tiksimies. Džodžo Moja

Pamela Dorman Books/Viking 2012, 369 lpp. Me Before You #1

Tik tālu nu esam. Izlasīju grāmatu filmas treilera iespaidā un man patika. Pēc treilera spriežot, filma būs vieglāka un romantiskāka kā grāmata, bet varbūt kļūdos (cerams). Man šo romantisko drāmu “notirgoja” divi elementi – vīrietis ratiņkrēslā un Amēlijai līdzīga galvenā varone. Šis salikums solīja savādāku stāstu un apmēram tā arī ir.

(Piedodiet, ja šī rindkopa ir pārāk liels maiteklis.) Autore ir pievērsusies neērtai tēmai – smagi slima cilvēka tiesībām izvēlēties nomirt. Jau no sākuma sapratu kā “Me Before You” būtu jābeidzas un priecājos, ka autore nepievīla. Uzskatu, ka Vilam bija visas tiesības uz tādu lēmumu un savādākas beigas būtu neiederīgas.

Šis ir varoņu virzīts stāsts. Gandrīz pilnībā paralizētais Vils, kurš nevēlas turpināt savu eksistenci. Vila ģimene, kura nevēlas viņa lēmumu pieņemt bez cīņas. Lū, ārēji apmierināta ar savu mazo, kluso dzīvi un skriešanas apsēsto draugu Patriku. Diezgan nabadzībā Lū ģimene ar savām ikdienas problēmām. Man patika, ka sižets nefokusējas tikai uz drāmu ap Vila eksistenci un Lū centieniem viņu uzmundrināt. Vils pamudina Lū domāt pašai par savu dzīvi, vēlēties ko vairāk par bezambīciju eksistenci mazpilsētā un lasītājs piedzīvo ļoti jauku varones izaugsmi.

Mīlestības līnija laikam ir neizbēgama parādība dāmu romānos, bet “Me Before You” tā ir neuzbāzīga gandrīz līdz pašām beigām. Manuprāt, ne Patriks, ne Vils nemīl Lū. Pirmajā gadījumā mīlestība tiek jaukta ar ērtu pieradumu, otrajā gadījumā ar draudzību, “radniecīgu dvēseli” un pateicību. Lū ir emocionāli tik dziļi iesaistījusies un pieķērusies Vilam, kurš viņu patiešām redz un redz tādu, kāda viņa ir, ka viņai neiemīlēties – tas būtu brīnums.

Mani pārsteidza pāris autores lēmumi. Pirmkārt, prologs. Klišejas ar blondīni gultā un bagāto, veiksmīgo biznesmeni uzreiz izraisīja 50 nokrāsu asociācijas. Un kāpēc Vils izvēlējās noķert taksi, nevis braukt ar savu mašīnu? Neticu, ka viņam tādas nebija. Domāju, ka bez tāda prologa mierīgi varēja iztikt, vēlāk tekstā kādā sarunā divos teikumos pastāstot par negadījumu. Otrkārt, galvenā protagoniste ir Lū, bet dažas nodaļas ir uzrakstītas no citu varoņu skatu punkta. Tas dod plašāku skatījumu uz notikumiem, bet kāpēc nav Vila nodaļas? Tas viņu atstāj bīdāmas marionetes lomā un neļauj ar viņu simpatizēties tik lielā mērā kā notikumi prasa.

Par šī romāna varoņiem domāju vairāk un ilgāk kā to parasti daru un, neskatoties uz dažām klišejām un tehniskām iebildēm, jāsaka, ka šis ir burvīgs, sirdi sildošs darbs, kas tik ātri nepagaist no atmiņas un man ļoti patika. Vai es raudāju? Pāris asaras nobirdināju, kad raudāt sāka Lū, jo viņa man tiešām patika. Vai es skatīšos filmu? Jā, un ceru, ka tā būs tikpat saldsērīgi skaista kā grāmata. “Me Before You” ir saviļņojošs romāns par nepieciešamību dzīvot piepildītu dzīvi un vienlaikus respektēt citu cilvēku izvēles.

Vērtējums: 4,5/5

P.S. Pamanīju, ka romāns izdots arī latviski ar nosaukumu “Pirms atkal tiksimies”.