Books for Living. Will Schwalbe

Two Roads 2017, 288 pages

Nopirku šo grāmatu reiz grāmatu izstādē, jo man patika Švalbes iepriekšējā grāmata “The End of Your Life Book Club“. Pēc tam ilgu laiku pirkums nostāvēja lasāmo grāmatu plauktā līdz sagaidīja savu īsto brīdi.

Būdams žurnālists un kaislīgs lasītājs, kā arī strādājis izdevējdarbībā, Vils Švalbe tiešām šo to saprot no grāmatām un lasīšanas prieka. Nodzīvotais pusgadsimts arī ļāvis uzkrāt zināšanas un izpratni par pasauli un cilvēku dabu. Tas viss kopā viņa pārdomas par dažādām tēmām, gūstot tām iedvesmu vai atbildes grāmatās, padara interesantas un vērtīgas, ļaujot arī lasītājam gūt prieku no teksta un vienlaikus apdomāt dzīvi un savus uzskatus par kādu jautājumu. Tajā pašā laikā šis tomēr nav tāds nopietnais, pamācošais vai pašpalīdzības darbs, jo autors pārsvarā runā par savu pieredzi, atceras jau mirušos draugus. Tas nav arī tik personīgs teksts, lai daudz ko nevarētu attiecināt arī uz citu cilvēku piedzīvoto.

Protams, daudz tiek rakstīts arī par grāmatām un beigās par daļu pieminēto grāmatu uzzināju pietiekami, lai pati nelasītu. Viņš piemin dažas sen iznākušas grāmatas, kuras visdrīzāk nekad nenonāktu manā redzeslokā, tāpēc tas ir papildus labums. Piemēram, “Epitaph of a Small Winner” vai “A Journey Around My Room”. Iespējams, ka pati svarīgākā grāmata ir Lin Yutang “The Importance of Living”, kuru Švalbe piemin atkal un atkal. Izdota 1937. gadā, tā daudzviet savā filozofijā ir aktuāla arī mūsdienu straujajā dzīves ritmā. Visu mūžu lasot, Švalbe literatūrā ir apzināti meklējis atbildes uz saviem jautājumiem. Reizēm tās ir bērnu grāmatas, reizēm kāds romāns un tikai retu reizi kāds filozofisks vai pašpalīdzības gabals.

Our search for meaning isn’t limited to thoughts that were created to be meaningful and packaged in verse or easily extractable chunks. We can find meaning in everything – and everything is fair game. Your brain is, in fact, the ultimate commonplace collection, and everything you’ve ever read is in there somewhere, ready to come back into your consciousness when you want or need it.

Grāmata ir sadalīta tematiskās nodaļās: viena tēma + viens tēmu rezonējošs literārais darbs. Piemēram, apskaušanās un “A Little Life”, uzticēšanās un “The Girl on the Train”. Vienojošais elements ir autora atmiņas, pārdomas un lasītprieks. Man patika kā viņš caur divām grāmatām nonāca līdz domai, ka lasīšana ir māksla, prasme, kas jāizkopj visu mūžu.

“Books for Living” ļauj atkal un atkal novērtēt literatūras lielo spēku un nozīmi, tās spēju mūs mierināt, izklaidēt un parādīt ceļu. Švalbes kungam ir izdevies uzrakstīt grāmatu, kas silda lasītāja sirdi.

Vērtējums: 5/5

Gogoļa disko. Paša Matsinovs

Jāņa Rozes apgāds 2019. gads, 144 lpp.

Kurš gan ticēs, ka šo trakulīgo literāro darbu sarakstījis lēnīgs igaunis Pāvo Matsins. Autors ir riktīgs blatnoj-stiļaga, kurš palaidis savu iztēli iztrakoties, paturot to tomēr mistiskos krievu klasikas rāmjos. Kā pavēru vākus, tā nevarēju vairs apstāties. Pilnīgi nenormāls gabals. Tādu varētu redzēt sapņos, kad par daudz lasīti krievu klasiķi, skatītas filmas par Gogoli un miegā prāts piemet klāt vēl visādas figņas. Autors ļoti eleganti paspēlējies.

Sākumā šķita, ka lasu Čehovu vai Dostojevski (diemžēl Gogoļa darbus vēl nav sanācis lasīt) un darbība risinās vēsturiskajā Vīlandē. Kad pieminēja kases aparātu un datoru, sapratu, ka manā spriedumā ir pamatīga kļūda. Un tas bija tikai sākums, disko dancis uzņem tempu, kad karmaņņiks Konstantīns Opiatovičs atved uz naktslokālu “Romāns” Nikolaju Gogoli, kas kādā nesaprotamā veidā ir augšāmcēlies no miroņiem. Pamazām viss aiziet pa pieskari un noved līdz ellīgai kulminācijai un epilogam, kas ir kā mierīga ballītes atvadu dziesma, kad viesi pamazām atjēdzas un dodas mājās. Romāna beigas atstāja dziļi ironisku iespaidu. Jāsaka arī, ka lasot vispār nespēju iedomāties, kā tāds ķīselis varētu atrisināties.

Pats augšāmcēlies Gogolis ir diezgan pasīvs tēls, kas vairāk kalpo kā katalizators notikumiem. Biju gaidījusi, ka viņš spēlēs aktīvāku lomu. Toties aktīvi darbojas jau pieminētais godīgais zaglis Opiatovičs, bukinists-zamokinists-ezoteriķis Lasvaldis Pavasars, nelegālo mūzikas ierakstu veidotājs un tirgonis Ādolfs Izrailovičs Šefters ar savu draugu dziedātāju Arkašu un pāris citi kolorīti tipāži. Tieši šo neveiksminieku mēģinājumi noturēties virs ūdens šķita visinteresantākie.

Manuprāt, šoreiz autora stils ir svarīgāks par sižetu. Teksts ir rūpīgi pārdomāts, lietoti vārdi, kas piešķir īsto noskaņu. Autors ir ļoti centies radīt krievu klasikas stilu, papildinot to ar sulīgiem vārdu savirknējumiem, kas raksturo kādu personu vai notikumu. Klāt vēl piemet pa žargonvārdam, priekšmetam vai informācijas druskai, kam tur it kā attiecīgajos apstākļos nemaz nevajadzētu būt. Lasītājam vien atliek izbrīnā ieplest acis un mēģināt šo visu sagremot. Jāpiemin arī Maimas Grīnbergas ekselento tulkojumu, tas ir pelnījis atsevišķu zvaigzni. Savukārt grāmatas vāks ir kā ķirsītis uz putukrējuma.

Man patika šis literārais piedzīvojums un varu “Gogoļa disko” ieteikt tiem, kuri vēlas intelektuālu literatūru, bet visa nopietnā un “pareizā” ir apnikusi.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Kailsals. Daina Sirmā

Pētergailis 2012. gads, 88 lpp.

Valmieras bibliotēkā jauni un vēl samērā jauni dzejas krājumi gozējas atsevišķā plauktā, un tieši šādam bibliotēkas izkārtojumam varu pateikties par iepazīšanos, kaut neregulāru un haotisku, ar jaunāko latviešu dzeju. Dzejas dienu iespaidā cilāju plaukta saturu līdz plaukstā iegūla “Kailsals”. Rudenīgi dzestrs gaiss, krītošas lapas, drīz ziema…. Ļoti iederīgs nosaukums.

Ievadvārdos Ronalds Briedis raksta, ka “kaut kas ledaini stindzinošs ir katrā autores vārdā”, un tiešām Dainas Sirmās dzejā skan ziemīgas notis: kailsals gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Purvs, ūdeņi, ledus, ziemas smaržas, aukstums, bet tad nāk pavasaris, cerības uz siltumu un mīlestību. Gan skaudri poētiski, gan dziļi intīmi, gan varbūt vien autorei zināmu zemtekstu – tik dažādi ir dzejoļi šajā krājumā. Dzeja ar zemes un ziemas smaržām un krāsām, latviskās identitātes noti, savu sakņu apzināšanos. Neko nezinot par autori, man bija sajūta, ka lasu zaudējumu skarta, bet garīgi spēcīga un nosvērta cilvēka dvēseli. Ļoti personiska dzeja, drosmīga atkailināšanās.

sals iestiklo upi
iestiklo peļķi
iestiklo sienu starp mums

Tikai vēlāk uzzināju, ka “Kailsals” ir dzejnieces pirmais dzejoļu krājums un viņa pati pa daļai valmieriete. Man, kā parastam lasītājam, krājums šķita noslīpēts un pārdomāti sakārtots, ar savu izteiktu balsi. Es nebūtu uzminējusi, ka tā ir debija. Ne visus dzejoļus spēju uztvert, bet kopējā noskaņa man patika un lika aizdomāties. Šī ir dzeja, ko vislabāk lasīt rudenī vai ziemā.

Vērtējums: 3/5