Hronikas. Pirmā grāmata. Bobs Dilans

Mansards 2012. gads, 240 lpp.

Daudziem par pārsteigumu, Nobela prēmija literatūrā 2016. gadā tika piešķirta Bobam Dilanam “for having created new poetic expressions within the great American song tradition” (avots). Sākās šūmēšanās, kas pieņēmās skaļumā līdz ar paša “vaininieka” klusēšanu. Pirms vēl Nobela komisija uzmeta lūpu par tādu mākslinieka nepieklājību, biju sadzinusi rokās “Hronikas”, jo saintriģēja visa šī ņemšanās un gribēju saprast, par ko un kāpēc.

Tie, kuri bļāva, ka drīz arī par datorprogrammas rokasgrāmatu varēs saņemt balvu literatūrā, var atslābt, jo Dilans rakstīt prot. Viņa stils ir detaļu un emociju pārbagāts, un brīžiem atgādina asu dzeju prozā. Viņš elpo, ēd, guļ, sapņo un dzīvo ar folkmūziku. Pa vidu iespraucas arī privātā dzīve un kādi nozīmīgāki sociālie procesi Amerikā, bet pārsvarā viņš raksta par savām mūziķa gaitām, muzikālo ietekmi un citiem satiktajiem mūziķiem, kurus viņš raksturo fantastiski. Tādus raksturojumus vēl nebiju lasījusi.

Šķiet, ka sākumā Dilans vienkārši “kaifoja”, viņam nebija ambīciju ātri izsisties, kļūt slavenam. Viņam pat sākumā nebija doma pašam dzejot. Visinteresantākā man šķita tā viņa dzīves epizode, kad viņš, jau slavens, speciāli nopūlas kļūt nepopulārs, lai visādi psihi un revolucionāri noskaņoti tipi beidz līst viņa mājā un saukt viņu par Amerikas sirdsapziņu, mesiju, paaudzes runasvīru un vēl visādi (bija ASV tādi nemierīgi demonstrāciju laiki). Viņš vienmēr gribējis rūpēties par savu ģimeni, nevis ar paceltu karogu vest pūli cīņā. Ironiski, ka šo pūli bija savākušas viņa dziesmas. Izlasot šo, man kļuva pilnīgi skaidrs, kāpēc viņš klusē par Nobeli. Viņam nevajag šo karognesēja, pasaules mainītāja atzinību: “Jokaini. Es vienkārši biju dziedājis trāpīgas dziesmas un atvēris jaunas, spēcīgas pasaules.”

Lieliem māksliniekiem ir citāds skats uz pasauli, viņi tver lietas savādāk, visas sajūtas ir atkailinātas, emocijas saspringtas, teksts kā līdz plīšanas robežai uzvilkta stīga. Vismaz tādu sajūtu radīja Bobs Dilans ar “Hronikām” un pirms tam Alvis Hermanis ar “Dienasgrāmatu”. Nevaru nesalīdzināt, jo abus darbus izlasīju ar nelielu laika atstarpi un abas grāmatas ir atmiņas par mākslas jomām. Tomēr starp šo vīrru tekstiem ir būtiska atšķirība. Dilans atmiņas raksta koncentrēti, bet ļoti šauri. Savukārt Hermanis, rakstot par savu darbu un dzīvi, paņem rokās pusi pasaules.

Šī grāmata tomēr nebija man un es pārsvarā garlaikojos. “Hronikas” krietni baudāmākas būs Boba Dilana faniem un folkmūzikas melomāniem. Ir jābūt lielai interesei par šo žanru, lai ar personvārdiem pārbārstītais teksts turētos galvā. Priecājos vienīgi par lielisko Viļa Kasima tulkojumu – sulīgs un organisks. Iedomājos, ka dziesminieks tieši tā arī runā kā teksts skanēja manā galvā.

Vērtējums: 2/5

Īsās atsauksmes #4

Latviešu romānu rādītājs 1873 – 2013. Raimonds Briedis, Anita Rožkalne

LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts 2014. gads, 319 lpp.

Šajā katalogā trijos sarakstos sakārtoti visi pašlaik zināmie latviešu romāni, kas izdoti periodikā un/vai grāmatā no 1873. līdz 2013. gadam. Meklēt var pēc autora, gada vai romāna nosaukuma. Sastādītāji priekšvārdā min, ka katalogs joprojām nav pilnīgs, iespējams, trūkstot kādi trimdas darbi. Lai nu kā, šķirstot grāmatu, jutos patiesi izbrīnīta, cik mums daudz romānu. Ir tikai daži kara gadi, kad romānu lauciņš ir gandrīz tukšs, labi, ja kāds romāna fragments izdots periodikā. Ir arī tādi romāni, kas izdošanu grāmatas veidā nekad nav piedzīvojuši. Raženi ir strādājuši Andrejs Upīts, Inguna Bauere, Alfreds Dziļums, Eduards Freimanis un daudzi citi. Krietni pamatīgāk visu izpētījusi Sibilla. Šo katalogu izmantošu par oficiālo informācijas avotu attiecībā uz pirmizdevuma gadiem Latviešu grāmatu gadsimtam.

Vērtējums: 4/5

Cīrulīši. Agnese Zapere

Zvaigzne ABC 2009. gads, 252 lpp

“Cīrulīši” ir viena no retajām bērnu grāmatām, kuras patīkami pārlasīt arī pieaugušajiem. Stāsts par trūcīgo, bet gaišo un labsirdīgo mūzikas skolotāja Cīrulīša lielo ģimeni ir patiesi sirsnīgs un jauks gabals. Ģimenē aug septiņi bērni, naudas maz, vajadzību daudz. Viņi izdomā dāvanas Ziemassvētkos, kas neko nemaksā un vispār ir labi un paklausīgi bērni. Gadās pa kādai ķibelei un tad vecākiem ar savu padomu ir jānāk talkā. Ir patīkami lasīt par sirsnīgām un saticīgām ģimenēm, lai gan skaidrs, ka stāsts ir idealizēts un visi notikumi ar morāles piedevu. Tomēr pamācīšana un moralizēšana nav uzbāzīga, tāpēc nekaitina.

Ilgu laiku domāju, ka Agnese Zapere ir latviešu autore. Šī iedoma radās aiz tam, ka notikumi risinās kādā Latvijas pilsētā 19. gs. beigās vai 20. gs. sākumā un visi vārdi ir latviski. Kā izrādās autore ir vāciete Agnes Sapper (1853 – 1922) un viņas populārākā grāmata ir “Die Familie Pfaffling”. Maldināšanā vainīga tulkotāja Ieva Celmiņa, kura 1936. gadā sāka tulkot “Pfafflingu ģimeni”, tulkojot aptvēra, cik vācu pilsētnieku dzīve līdzīga mūsējai un nolēma stāstu latviskot. Tā no Pfafflingiem sanāca Cīrulīši. Vēl tikai atliek piebilst, ka Rīgas kinostudijas filma “Ziemassvētku jampadracis” ir uzņemta pēc šīs grāmatas motīviem.

Vērtējums: 5/5

Jelgava 94. Jānis Joņevs

Mansards 2013. gads, 312 lpp.

Tie, kuri nebija paspējuši, Joņeva darbu izlasīja pēc tam, kad “Jelgava 94” saņēma ES Literatūras balvu, tāpēc man ir pilnīgi lieki izplūst garākā aprakstā. Teikt, ka esmu sajūsmā par Joņeva šedevru, būtu maigi teikts. Esmu vienkārši autā, satriekta, pacilāta un apburta par viņa patiesumu, talantu, humoru, ironiju un spēju radīt aizraujošu pusdokumentālu darbu, kuru aizgūtnēm lasa pat tie, kuriem ar 90. gadu metāla kultūru nebija nekāda sakara. Man tā bija gandrīz paralēlās Latvijas atklāšana. “Jelgava 94” ir spilgta puķe smagnējā latviešu literatūras dīķī. Tikai viens mani baida – ka otra tāda romāna vairs nebūs. Ir taču tādi rakstnieki, kuri rada ģeniālu debijas romānu un viss pēc tam ir tikai atraugas.

Vērtējums: 5/5