Jaunais uzvārds. Elena Ferrante

Zvaigzne ABC 2017. gads, 480 lpp. The Neapolitan Novels #2, L`amica geniale #2

Ar Neapoles cikla otro daļu Ferrante ieved mūs dziļāk “Brīnišķīgās draudzenes” iepazīto cilvēku dzīvēs. Bērnība beigusies un rožainie jaunības sapņi sabrūk nepielūdzamās realitātes priekšā – saraut saites, kas vieno Neapoles trūcīgā kvartāla iedzīvotājus, var tikai pametot Neapoli vai vismaz tiekot pēc iespējas tālāk no kvartāla. Elenas izraušanās ceļš no kvartāla ar izglītības palīdzību turpinās diezgan līgani, toties Lilas izplānotā nodrošinātā dzīve dažādu iemeslu un apstākļu dēļ apmet trakulīgu kūleni un sabrūk.

Vienu romāna daļu abas draudzenes Lila un Lenū nemaz netiekas un nekomunicē. Tā ir Lenū izvēle un es par to priecājos, jo Lilas ietekme brīžiem ir ļoti toksiska un viņas rīcība krīt uz nerviem. Nevar noliegt, ka tieši draudzenes iespaidā Lenu izvēlas mācības un tās nepamet, tomēr dažkārt viņai ir labāk bez Lilas skandāliem un spēlītēm.

Diez vai spēšu precīzi formulēt Neapoles cikla maģiju un panākumu atslēgu, bet man ir minējums. Ferrantes stāsta spēks slēpjas ārkārtīgi detalizētajā, samudžināti pretrunīgu varoņu emociju tēlojumā un dzīves neizskaistināšanā. Brīžiem tā Lenū rakņāšanās savās un Lilas sajūtās un domās pat nogurdina, bet autore šādā veidā panākusi ļoti pilnasinīgus tēlus. Portretētie cilvēki nevis jāmēģina iztēloties, bet sev jāatgādina, ka tie tikai daļēji varētu būt reāli (ja pieņemam, ka šis ir daļēji autobiogrāfisks darbs). Tomēr ne jau šī emociju detalizācija ir galvenais, bet tas, ka Ferrante uz papīra uzlikusi visas tās pretrunīgās jūtas un domas, kuras mēs jūtam un domājam, bet neatļaujamies izpaust skaļi, dažkārt nemaz nesaprotam un pat kaunāmies sev atzīties.

Teikšu godīgi, ka ap grāmatas vidu man abas draudzenes un autores sīkumainība bija apnikusi, un apsvēru atlikušo tekstu izlaist, lai uzreiz izlasītu beigas. Bija brīdis, kad sižets iebuksēja, viss tika malts uz riņķi. Tad, par laimi, Lenū pārtrauca komunicēt ar Lilu un sižets sāka virzīties uz priekšu ātrāk, pārlecot pāri notikumiem pa mēnešiem un gadiem. Pabeidzot grāmatu sapratu, ka vidusdaļā sīki aprakstītie notikumi bija vajadzīgi, lai saprastu visu tālāk notiekošo.

Attiecībā uz darbības vidi mani pārsteidza, cik ļoti itāļu jaunieši 1950. – 1960. gados ņēmās ar politiskajām idejām. Tāpat ļoti liels bija kontrasts starp trūcīgo un turīgo cilvēku sadzīves apstākļiem. Kamēr vieniem vesela mājas bibliotēka, citi pat lasīt nemāk. Visas tās jaunās meitenes tik ļoti steidz apprecēties, bet pēc precībām vienas bēdas un asaras, dzīve jau cauri. Es nesalīdzinu ar to, kā ir tagad, tikai konstatēju dažas tā laika iezīmes.

Pirmais, ko iedomājos pēc grāmatas izlasīšanas: cik savādi sagriežas likteņi. Jā, man ne viss patīk Ferrantes rakstītajā, bet nevaru atrauties, teksts ir tik reāls, viss tik īsts un nemākslots. Ļoti interesē kā turpināsies abu draudzeņu dzīves, kas aizvien vairāk attālinās un kontrastē, tajā pašā laikā viņas joprojām smeļas spēku viena otrā.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Brīnišķīgā draudzene. Elena Ferrante

Zvaigzne ABC 2016. gads, 336 lpp. L`amica geniale #1, The Neapolitan Novels #1

Noslēpumainās Elenas Ferrantes “Neapoles cikls” iemantojis lielu popularitāti gan Itālijā, gan citur pasaulē un nonācis arī līdz latviešu lasītājiem. Šo romānu slavu kaldina autores talantīgais stāstījums par divām meitenēm, pagātnes sāpju, tradīciju, klusas agresijas un atklātas vardarbības caurstrāvotā 1950. gadu Neapolē. Kritiķi un tie, kuri centās noskaidrot (un varbūt noskaidroja) Elenas Ferrantes īsto personu, apgalvo, ka romānu cikls ir autobiogrāfisks. Iespējams, jo tas, kā viņa raksta,  – tas nav romāns, tā ir dzīve, atkailināta līdz nervu galiem, pretrunīgām emocijām un dzīviem cilvēkiem pilna.

“Brīnišķīgā draudzene” ir Elenas (galvenās varones vai grāmatas autores) absolūti nesentimentālās atmiņas par kluso iepazīšanos ar kaimiņmājas meiteni Lilu un ciešo draudzību, kas izaug no kopējām spēlēm. Pirmajā grāmatā viņām ir 5 līdz 16 gadi. Šī ir neparasta draudzība, jo reizēm meitenes nedēļām nesarunājas, reizēm šķiet, ka viņas nevis draudzējas, bet sacenšas mācībās. Šķiet, ka Lilai Elenu nemaz nevajag, kamēr gandrīz viss, ko dara Elena ir tā vai citādi saistīts ar Lilas ietekmi. Elena ir blonda, apaļīga, cītīgi mācās, klausa vecākus un ir vispārēji laba un smuka. Lila turpretim sīka, kalsna, tumsnēja, stūraina, asa, stūrgalvīga un neparasti gudra. Viņa patstāvīgi apgūst grieķu valodu un citus mācību priekšmetus, ko Elena mācās skolā. Un tikai beigās nav īsti skaidrs, vai tas ir ārkārtīgi talantīga bērna ziņkārais prāts vai arī meitenes izmisīgā vēlēšanās neatpalikt izglītībā no draudzenes. Elena domā, ka Lila ir krietni pārāka par viņu, bet varbūt Lila domā tāpat par Elenu. Lila ir lepna, mērķtiecīga un dramatiska, pārāk pieaugusi saviem gadiem. Kopā viņas aug, cenšas saprast pasauli un sevi, cer, mīl un atbalsta viena otru. Pieaugšana ir sarežģīta padarīšana.

Stāsts nav tikai par meitenēm. Caur Elenas bērnības atmiņām ieraugām nabadzīgu Neapoles kvartālu, kur vardarbība ir katrā elpas vilcienā. Strīdi un kautiņi mājās, ģimeņu naids vēl no kara gadiem, goda diktētas atriebības, kaislības un trakojoši hormoni ir tā vide, kurā Elena un Lila dzīvo, mācās un sāk iet uz dejām. Meitenei apprecēties 16 gados skaitījās ļoti labi un, ja teikšana būtu tikai Elenas vecākiem, nekādās augstākās skolās tērēt naudu viņa neietu. Elena par vecākiem stāsta tā, it kā viņi būtu veci, bet īstenībā viņiem ir tikai drusku pāri par 30 gadiem. Dzīve ir skarba tiem, kas mazāk turīgi. Sižetā ir daudzi svarīgi brīži par dažādu dzīves līmeņu un uzskatu, sapņu un realitātes sadursmi: kad pusaudži ieiet bagāto kvartālā, izglītības radīta plaisa, vēlme būt ar kādu/jebkuru kopā, un pati nozīmīgākā – kāzu beigu aina.

Elena Ferrante raksta bagātīgi un ļoti detalizēti. Viņa ir ļoti rūpīgi izpētījusi cilvēku dabu, jo tādu pretrunīgu, bet patiesu emociju gammu tēlos sen nebija nācies lasīt. Viss šķita ļoti reāli, izņemot epizodi ar dzejnieku uz salas. Tā šķita izdomāta, jo bija tik paredzami klišejiska. Lai gan man romāns patika, līdz galam tomēr nespēju iejusties tēlos un vidē. Domāju, ka cikla nākamās daļas man patiks labāk, jo meitenēm sāksies pieaugušo dzīve. Man vispār bija sajūta, ka šo ciklu vislabāk lasīt visas četras grāmatas pēc kārtas – līdzīgi kā klausīties garu dzīvesstāstu. Ceru, ka nākamo daļu izdos drīz.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.