Jūlija sākumā uztaisīju nelielu vasaras grāmatu sarakstu. Pienācis laiks pastāstīt par tām grāmatām, par kurām man ir vismazāk ko teikt.
Someone like you. Sarah Dessen
Heilija vienmēr paļāvusies uz pašapzinīgo Skārletu. Bet, kad Skārletas puisis iet bojā avārijā un Skārleta izrādās stāvoklī, tad Heilijai ir jākļūst par Skārletas balstu.
Šī pilnīgi noteikti nav labākā, bet arī ne sliktākā Sāras Desenas grāmata. Saturs ir vienkāršs un taisns kā lielceļš. Nekādu pārsteigumu, bet tajā pašā laikā viegli uztverams vēstījums tīnītēm par draudzību, pirmo grūtniecību, attiecībām ar vecākiem, nepareizajiem puišiem un pašcieņu. Man patika Heilijas un Skārletas draudzība. Desena raksta sirsnīgi un vienkārši. Viegli un ātri izlasāms darbs, kas tikpat viegli un ātri izlidos no jūsu prāta.
Vērtējums: 3/5
We Were Liars. E. Lockhart
Skaista ģimene.
Privāta sala.
Četri draugi.
Meli, meli, meli.
Kaislība.
Negadījums.
Ko lai uzraksta par romānu, par ko neko daudz uzrakstīt nevar, citādi atklāsies romāna galvenā intriga? Runājot Hamleta vārdiem „Kaut kas ir sapuvis dāņu karaļvalstī” – kaut kas ir sapuvis ideālajā, bagātajā un skaistajā Sinklēru ģimenē, kur galvenais ir būt „normālam”, kontrolēt savas emocijas, nesagraut spožo tēlu. Var arī teikt, ka nauda laimi nenes. Noskaņas un stila ziņā šis romāns man atgādināja pagājušajā vasarā lasīto The End of Everything. Tāda vasaras tveices noskaņa, kad nekustas pat zāles stiebrs un gaisā virmo sajūta, ka tūlīt, tūlīt kaut kas (slikts) notiks. Man patika noskaņa, patika aprautais, apziņas plūsmas stils, bet līdz galam nespēju noticēt tam lielajam, briesmīgajam notikumam, par ko nedrīkst runāt. Cik stulbiem ir jābūt, lai ko tādu pastrādātu? Vai arī autore varēja atstāt to notikumu, bet atrisināt mazliet savādāk…. Nespēju just līdzi galvenajai varonei, bet tas šoreiz arī nav būtiski, lai romāns patiktu. Ja patīk jauniešu literatūra, tad „We Were Liars” var droši lasīt.
Vērtējums: 4/5
Ne gluži par tēmu, bet ja es gribētu tetovējumu, tad izvēlētos teikumu, kas mani aizķēra: „Be a little kinder than you have to”. Tetovējums būtu rokas iekšpusē kā atgādinājums sev.
Amy and Roger`s Epic Detour. Morgan Matson
Emijas māte nolēmusi pārcelties uz otru Amerikas krastu un Emijai turp jānogādā mašīna. Vienīgā problēma – kopš autoavārijā gājis bojā tēvs, Emija nesēžas pie stūres. Izpalīdzēt piekrīt mātes draudzenes dēls un tā sākas viņu ceļojums pāri Amerikai.
Jaunieši nolemj pārvilkt strīpu Emijas mātes nospraustajam garlaicīgajam maršrutam un doties riktīgi episkā ceļojumā ar mašīnu pāri Amerikai. Emija vaino sevi tēva nāvē, Rodžers ieciklējies uz bijušo draudzeni un grib viņu satikt. Tātad katram savas problēmas un ceļojums noderēs domu sakārtošanai. Tiktāl viss skaisti un es priecīgi gaidīju, kad tad sāksies road-trip piedzīvojumi. Nekā nebija. Ja neskaita Yosemite Park un Elvisa muzeju, tad šis ir pilnīgi garlaicīgs brauciens no vienas burgeru ēstuves līdz nākamajai. Tāda sajūta, ka autore vienkārši vilkusi ar pirkstu pa karti, paķērusi pirmo internetā atrodamo tūrisma informāciju un tas arī viss. Labi, ka nebija „mīlestība no pirmā acu skatiena”. Toties Emijas pārprastā vainas apziņa un mocekles stāvoklis kādā brīdī jau kļuva par daudz. Daudzas problēmas ceļas no klusēšanas un šis romāns ir tam kārtējais pierādījums. Beigās varoņi piedzīvo emocionālo izaugsmi, tomēr tik garlaicīgu road-trip es nespēju autorei piedot. To neglābj par ceļojuma piezīmju grāmata, kurā Emija pieraksta pleilistes, līmē čekus, pieraksta īsus (un garlaicīgus) faktus par šķērsotajiem štatiem. Ak jā, un pusceļā Emijas māte uzzina par viņu plāniem un nobloķē kredītkarti. Atvainojiet, bet vai jūs atstātu savu bērnu (šķiet, Emijai bija 16 vai 17 gadi) Amerikas viducī mašīnā bez naudas? Es varu saprast labās atsauksmes, tomēr no road-trip romāniem gaidu mazliet ko citu. Varbūt problēma tajā, ka lasīju Bila Braisona ceļojumu pa ASV štatiem un lai cik vienmuļš tas nebūtu, tas tomēr bija interesantāks.
Vērtējums: 2/5
Beigās gribu piebilst par kādu šiem romāniem kopēju iezīmi – jauniešu konfliktu ar vecākiem. Arī pārējos šī žanra romānos, kurus šovasar izlasīju, dominē tā pati slikto vecāku tēma. Sāku nogurt no drausmīgiem (bezatbildīgiem, kontrolējošiem, atsvešinātiem, despotiskiem, nesaprotošiem utt.) vecākiem. Skaidrs, ka viegli uzbūvēt drāmu uz bērnu-vecāku nesaskaņu pamata, tomēr es gribētu redzēt kādu jaunu autoru domu lidojumu un mazliet vairāk izdomas jauniešu contemporary romānos. Varbūt es kļūdos un tā nav autoru vaina, varbūt tiešām problēmas ar vecākiem ir tik izplatītas, ka par tām jāraksta atkal un atkal? Droši vien katram pusaudzim ir bijuši gadījumi, kad „vecāki neko nesaprot” un „vecāki neko neatļauj”, paaudžu konflikts un tādā garā, tomēr, pēc romāniem spriežot, ASV ir īsta bēdu ieleja, kur normāli un mīloši vecāki ierakstāmi sarkanajā grāmatā.
Marii grāmatplaukts 