Vasaras grāmatu mini saraksts

Pagājušajā vasarā uztaisīju diezgan lielu sarakstu ar vasarai atbilstošu grāmatu tematiku. Tāda tematiskā lasīšana sagādāja lielu prieku un lielu daļu arī paspēju izlasīt. Šovasar īsti neesmu jutusi vajadzību pēc vasarīgām grāmatām. Varbūt tāpēc, ka jūnijs mums bija oktobris. Bet šodien pa radio solīja karstuma vilni un nolēmu, ka starp nopietnāku literatūru es varētu ielikt ko vieglu un romantisku. Tā tapa saraksts ar piecām grāmatām (gāmatu nosauku saites ved uz Goodreads), ko varētu izlasīt līdz septembra vidum, kad oficiāli sākas rudens.

summer ya contemporary

Anna and the French Kiss by Stephanie Perkins
We Were Liars by E. Lockhart
My Life Next Door by Huntley Fitzpatrick
Amy and Roger`s Epic Detour by Morgan Matson
Someone Like You by Sarah Dessen

Studēšana ārzemēs, kāds varbūtēji biedējošs noslēpums, simpātisks kaimiņš, road-trip un Sāras Desenas grāmata par labākajiem draugiem, ko iekļāvu jau pagājušās vasaras sarakstā. Šīs visas ir jauniešiem domātas contemporary grāmatas ar labām atsauksmēm, izdotas nesen un krāj putekļus manā lasāmo grāmatu sarakstā.

Vai plānojat lasīt ko vasarai atbilstošu? Varbūt tieši otrādi – domājat, ka vasaras atvaļinājums ir īstais laiks, lai “izgrauztos” cauri kādai biezai dokumentālās vai zinātniskās literatūras grāmatai?

Snow Kissed. Jessica Clare, Jen Frederick, D.S. Linney

Snow KissedPear Tree LLC 2013, 261 lpp.

Šī nu reiz ir riktīga lubene, chick-lit vai kā nu vēl varam nosaukt romantiskas sēnalas. Mani izmisumā dzina sniega un Ziemassvētku sajūtu neesamība, tāpēc paķēru lasīt šo nelielo stāstu krājumu cerībā, ka varbūt notiks brīnums. Stāsti bija jauki un nekaitīgi, tomēr nekāds brīnums nenotika. Ja nebūtu kladē uzcītīgi pierakstījusi lasīto, tad tagad arī neko vairs neatcerētos.

Stāstus vienojošais motīvs ir Ziemassvētku laiks un mīlestība. Laikam jau stāstu autores ir slavenas savā romantisko darbu lauciņā, bet šie uzvārdi man neko neizteica. Diemžēl neviena no dāmām neraksta tik labi un interesanti, lai man būtu vēlme rakt dziļāk viņu daiļradē. Ā, laikam starp stāstiem bija pa fragmentam no katras autores jaunākā darba, bet tos es nekaunīgi izlaidu.

Reindeer Games by Jessica Clare – stāsts ar asprātīgu ideju par izdzīvošanas šovu Aļaskā. Divi dalībnieki – Luna un Ouens – necieš viens otru no pirmās šova minūtes, tiek viens pēc otra izbalsoti un spiesti kādu laiku pavadīt lūzeru kotedžā. Ziniet tādu teicienu “kas ķīvējas, tas mīlējas”? Teiciens būtībā pasaka visu par šo stāstu. Kur tie ziemeļbrieži, tā arī nesapratu, bet stāsts bija jautrs un jauks.

Undressed by Jen Frederick – bijušais karavīrs, nabadzīgs puisis Noa cīnās ar savu nedrošību, piedalās boksa mačos un grib nopelnīt daudz naudas, lai būtu savas bagātās draudzenes Greisas cienīgs. Greisa atrod veidu kā Noa kļūt pašpārliecinātākam par sevi un beigt salīdzināt citu naudas makus ar savu. Šo varētu saukt par seksīgo stāstu. Par Noa un Greisas attiecībām pat ir viena vai vairākas grāmatas. Baidos gan, ka tajās vienkārši ir šausmīgi gari izstiepts Noa mazvērtības komplekss un Greisas dievināšanai līdzīgās sajūtas, tomēr man šis pāris patika un pat apsvēru domu, vai par viņiem nepalasīt vēl.

Sound of Snow by D.S. Linney – mūķeņu skolā izglītotā Marija ierodas bagātnieka mistera Trenthema namā auklēt viņa bērnus. Milzīgs ir mistera Trenthema pārsteigums, kad Marija izrādās tā pati Ria ko viņš pusgadu izmisīgi meklējis pēc vienas kaislīgas nakts. Pārsteigumam seko viņš grib, viņa nē, ko darīt ar līgavu, bērni mīl tēti, bet tētis vienmēr strādā un traks sniegputenis. Beigas, protams, laimīgas. Tāds pilnībā klišejisks Pelnrušķītes stāsts, kuram burvīgu ģimenisku svētku sajūtu piedeva tēva un bērnu satuvināšanās.

Var lasīt, kad ir vēlme pēc kā cukursalda, viegla, seksīga un ātri aizmirstama. Man “Snow Kissed” sniedza tīri patīkamu izklaidi bez jebkādām pretenzijām uz ko vairāk.

Vērtējums: 3/5

Secret for a Song. S.K. Falls

Secret for a songCreatespace 2013, 206 lpp.

Seilore Greisona padara sevi slimu. Burtiskā nozīmē. Viņu neinteresē, ko par to domā psihologi. Viņa zina, ka tādā veidā var justies īpaša un tikai tā var pievērst sev mātes uzmanību. Kādu dienu viņa satiek Endrjū Dīnu, kurš viņu notur par tikpat nāvīgi slimu kā viņš pats. Seilore nespēj atzīties melos, jo pirmo reizi mūžā jūtas mīlēta. Bet noslēpumiem vienmēr ir tendence nākt gaismā…

Šo nesen iznākušo romānu iekļāvu rudens grāmatu sarakstā divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, varoni, kura padara sevi slimu, melo, lai pievērstu sev uzmanību vēl nebiju sastapusi. Otrkārt, darbība risinās rudenī/ ziemas sākumā.

Sākumā domāju, ka esmu pamatīgi iegrābusies. Man riebās galvenā varone Seilore. Protams, protams, cilvēkam ir psiholoģiskas novirzes, un tāpēc viņa domā un rīkojas savādāk, varētu pat teikt – nepieņemami. Tomēr to visu lasīt bija nepatīkami un Seilore šķita diezgan stulba un egocentriska. No otras puses vienlaicīgi bija interesanti lasīt. Viņa atrod aizvien jaunus veidus kā padarīt sevi slimu. Nevar īsti teikt, ka tas tiktu darīts sava prieka pēc, lai gan kādu daļu mazohistiskas baudas no tā viņa gūst. Galvenais mērķis gan ir piesaistīt sev vismaz kaut kādu vecāku, īpaši emocionāli nepieejamās mātes, jo tēvs tāpat nekad nav mājās, uzmanību. Der arī ārstu, medicīnas personāla, vai jebkura cita cilvēka interese un līdzjūtība. Likumsakarīgi, ka Seilore savu slimību neuzskata par problēmu.

Turpināju lasīt tikai tāpēc, ka mani interesēja Seilores psihiskie traucējumi (angliski slimība saucas Munchausen Syndrome). Cilvēki ar šo sindromu bieži ir psiholoģiski nedroši, nepārliecināti par sevi, hroniski meļi, viņiem patīk pacienta loma. Lasot Vikipēdijā par slimību, atcerējos, ka esmu jau lasījusi grāmatu, kur mātei bija radniecīga problēma –Munchausen Syndrome by proxy. Šī sieviete padarīja slimu savu meitu, lai gūtu līdzīgas emocijas kā Seilore.

Ap romāna vidu palika interesanti. Nejaušs gadījums Seilori saved kopā ar bezcerīgi slimiem jauniešiem. Vienā no tiem – Endrjū – viņa iemīlas. Pašai izliekoties slimai, viņai pirmo reizi mūžā ir draugi un viņa beidzot izjūt rūpes un satraukumu par citiem. Un, ak tu brīnums, slimošana var arī dažas dienas pagaidīt. Brīdis, kad viņa beidzot spēj paskatīties tālāk par savu degungalu, ir arī brīdis, kad viņa piedzīvo smagu zaudējumu un saprot, ka tā dzīvot nevar.

Cēlonis Seilores rīcībai meklējams ģimenē: vecāku mīlestības un uzmanības trūkums jau septiņu gadu vecumā liek Seilorei norīt adatu. Uz brīdi mātes sejā redzamas rūpes, slimnīcā ap viņu čubinās māsiņas un amats rokā. Skumji, bet ne pārsteidzoši, ka veiksmīgā un turīgā ģimene ir tikai fasāde. Vienīgā lieta, ko nevarēju saprast, bija mātes attiecības ar meitu. Manās acīs problēmas mātes bērnībā īsti neattaisnoja viņas ignorējošo attieksmi pret Seilori, ja pati atzīstas, ka baidījās vai ar meitu nenotiks tas pats, kas ar viņu. Beigās arī visas tās problēmas un slimības šķita mazliet par daudz priekš viena īsa jauniešu romāna.

Mana sākotnējā nepatika pret Seilori nenozīmē, ka romāns ir slikts. Tomēr autore nespēja mani pārliecināt, aizkustināt (ja neskaita vienu fragmentu ar Endrjū) un iespaidot. Varbūt, ja es nebūtu lasījusi „The Fault in Our Stars” (kuri vēl nezina – stāsts par diviem ar vēzi slimiem jauniešiem), šis darbs man patiktu vairāk.

Vērtējums: 3/5

Watch Over Me. Tara Sivec

Watch over mePublicēts 2013. gadā, 248 lpp.

Nāve izmaina katru. Kad nomirst Adisones māte, viņas līdz šim gandrīz ideālā dzīve sabrūk. Viņa un tēvs katrs savā destruktīvā veidā cenšas tikt galā ar sāpēm un vientulību. Kā dzīvot tālāk? Kad pie apvāršņa parādās puisis, kurš raksta viņai uzmundrinošus vārdus uz salvetēm, dzīve beidzot sāk mainīties uz labo pusi. Tomēr katram ir  noslēpumi, kas var viņus šķirt.

Grāmata ar vasarīgi skumīgo vāku un stāstu par to, kā jauniete tiek pāri tuvinieka zaudējuma sāpēm sagādāja vilšanos. Stāsts, no kura es gaidīju sāpes, atmiņas, jauna dzīves mērķa meklējumus, samierināšanos un pamazām optimisma atgūšanu, ātri pārvērtās par haotisku, emociju pilnu čīkstēšanu, pārāk perfektām psiholoģiski uzmundrinošām sarunām un sīrupainām beigām ar pārpasaulīgu piesitienu.

Astoņpadsmit gadu vecumā Adisone zaudē māti. Tēvs sāk dzert un nespēj tikt ar sevi galā, tāpēc Adisone jūtas kā zaudējusi abus vecākus un mēģina izdarīt pašnāvību. Pēc gada viņa vēl joprojām nespēj samierināties ar pagātni, ir noslēgusies sevī, slīgst depresijā, apmeklē psihologu un atbalsta grupu (bet nekad nerunā par savu problēmu), cenšas uzturēt ģimenes biznesu – kūkotavu un vairs nevienam neuzticas, jo visi viņu ir pametuši un atstājuši vienu. Tas viss ir saprotami un reāli. Tad kārtējo reizi no rehabilitācijas atgriežas tēvs un beidzot cenšas uzņemties atbildību, viņa tā kā sadraudzējas ar Mia, kura arī mēģinājusi izdarīt pašnāvību, un uzmanību pievērš kāds izskatīgs un sirsnīgs puisis Zanders. Te nu būtu jāsākas lēnam atgūšanās procesam, ar jauno draugu palīdzību Adisonei būtu jāatgūst dzīvesprieks un pēc izrunāšanās jāsalabst ar tēvu. Uz to pusi jau iet un viss būtu skaisti, ja ne autores pārmērīgā vēlme pamācīt un uzpūst drāmu, lai pēc tam to visu atrisinātu neticamā un steidzīgā veidā.

Adisone ir kārtējais “es nezinu, ko gribu” tēls. Es nepiesienos viņas emocionālajām svārstībām, jo depresija nav nekāda joka lieta, ko tā vienkārši var kontrolēt. Problēmas bija tieši ar viņas attiecībām ar Zanderu un to pozu “visi mani pametuši”. Jēziņ, bet tu taču pati visus esi atgrūdusi un turpini to darīt! Tā viņas lepnā cietējas poza vienā brīdī kļuva apnicīga.  Bet nu labi, viņai ir grūti, viņa cenšas tikt ar sevi galā, bet tas nav vienkārši un droši vien es te lieki piesienos tam, kā autore šo tēlu pasniegusi. Zanderu viņa ir uztaisījusi vienkārši perfektu un tur atliek tikai nopūsties un samierināties. Un kas tas vispār par vārdu Zanders? Reizēm autori ar neparastu vārdu domāšanu pārcenšas.

Mans lielākais iebildums (un vienlaicīgi tas noteikti ir tas, kāpēc daudzi šai grāmatai devuši augstu novērtējumu!) ir pamācības. Psiholoģe un Zanders vienmēr pasaka īstos padomus ar īstajiem vārdiem. Protams, psiholoģei tas ir darbs, bet džeks ir pilnīgi kaut kāds supermens. Pat Mia slimnīcā guļot dod attiecību padomu, kas šķiet precīzi nokopēts no sieviešu žurnālu pašpalīdzības rakstiem. Visi trīs viņi bārsta jau simtreiz internetā, žurnālos, televīzijā un citur dzirdētas un lasītas motivējošas pamācības kā savākties, kā veidot attiecības, piedot sev un citiem, kā dzīvot un tādā garā. Visu nobeidz odziņa, ka mirušie mūs vēro un sargā. Iespējams, ka tā ir un visi tie padomi, kas beigās lika Adisonei savākties, ir labi un noderīgi, bet romāns sanācis pārāk didaktisks un pat neticams.

Varētu patikt jauniešiem, kuri vēl nav salasījušies pārāk daudz optimistiski motivējošus tekstus, vai kuriem tieši vajag kādu uzmundrinājumu kā veidot attiecības ar cilvēkiem. Nu vai arī tiem, kas pašlaik nejūtas kā burkšķošas vecas piepes 😀

Vērtējums: 2/5

On the Island. Tracey Garvis-Graves

On the islandPenguin 2012, 347 lpp.

Kad trīsdesmitgadīgajai angļu valodas skolotājai Annai Emersonei piedāvā pavadīt vasaru Maldivu salās palīdzot mācībās septiņpadsmitgadīgajam T.J., kurš gan labprātāk pirmo vasaru pēc slimošanas pavadītu ar draugiem. Kad viņu lidmašīna cieš avārijā, viņiem laimējas nokļūt līdz neapdzīvotai salai. Izdzīvošana pāris dienas līdz viņus izglābs pārvēršas nedēļās un mēnešos, sagādājot dažādus pārbaudījumus sākot no vētras un beidzot ar bailēm par T.J. slimības atgriešanos. Laikam ejot Anna sāk satraukties vai lielākais pārbaudījums nebūs T.J. pieaugšana, no kalsna pusaudža pārvēršoties izskatīgā vīrietī.

Tu zini, ka esi pamatīgi aizrāvusies, kad iznirsti no dzīves Maldivu salā vēlā pēcpusdienā ar karstas dienvidu saules un okeāna brīzes sajūtu uz ādas un nesaproti, ko tu dari krēslainā istabā uz dīvāna. Tieši tā gadījās ar mani dienā, kad visa dzīve apstājas, jo nav elektrības. Autorei izdevies ļoti labs debijas romāns, kā radīts vasarai un romantiskām dvēselēm bez pārmērīga salduma. Pietiekoši viegls un humorīgs, bet tai pat laikā satraucošu izdzīvošanas pārbaudījumu pilns, kas neļauj romānam kļūt muļķīgam. Manuprāt, ļoti veiksmīga izvēle stāstījumu pamīšus veidot no Annas un T.J. skatupunkta, viegli pārvietojoties laikā, nevis mēģinot piefiksēt katru dienu.

Galvenā varone Anna man iepatikās uzreiz. Saprātīga, emocionāli stabila būtne, kura zina, ko vēlas. Ļoti patīkams tēls pēc pēdējā laika histēriskajām un neizlēmīgajām jaunajām un ne tik jaunajām sievietēm. Viņas neapmierinātību ar līdzšinējo dzīvi un neizlēmīgo draugu es daļēji varēju saistīt ar savu pieredzi. Nevienā brīdī neuzmācās šaubas par viņas rīcību. Līdzīgas izjūtas man ir par otru galveno varoni T.J., kurš romāna gaitā no pusaudža, kurš tikko atveseļojies no vēža, kļūst par iejūtīgu vīrieti, kurš caur dažām kļūdām ātri saprot, ko vēlas no dzīves. Viņi ir atšķirīgi, bet tai pašā laikā tik līdzīgi un viens otru lieliski papildina. Ja Anna vairāk pārdzīvo, grūtāk pielāgojas, tad T.J. ātri pierod pie jaunajiem apstākļiem un visu uztver bezrūpīgāk. Abi kopā viņi prot maksimāli izmantot savā labā ierobežotās iespējas. Sliecos piekrist Annai, ka viņa diez vai būtu izdzīvojusi 4 gadus uz salas, ja nebūtu T.J. (un tas pats attiecas uz T.J.). Vientulība var būt bīstama.

Bija dažas vietas, kad man šķita – tā nu ir pārāk veiksmīga apstākļu sakritība. Tā būtu problēma, ja vien autore nebūtu visu kārtīgi izplānojusi un tās veiksmes nebija nereālas. Tas, ka, piemēram, krastā pēc kāda laika tiek izskalots Annas koferis ar auskariem, drēbēm, lielu daudzumu šampūnu, ziepju un citiem piederumiem būtībā ir normāli, jo 1) tas ir fakts, ka mantas tiek izskalotas, 2) ir tikai normāli, ka tādas mantas ir sievietes koferī, it īpaši, ja uz salas, kur viņiem bija paredzēts pavadīt vasaru, nav nekā līdzīga Drogām. Daudz nereālāk sižetam būtu, ja pēkšņi uzpeldētu nezināmai personai piederošs koferis pilns ar visu viņiem vajadzīgo. Tas būtu pārāk viegli, tāds lēts triks. Cik reāli iespējami ir daži citi sīkumi, mani patiesībā neuztrauc, jo dzīvē mēdz notikt vēl nereālākas lietas.

Man patika cik uzmanīgi un palēnām tika risināta mīlas stāsta līnija. Tā pa īstam tā attīstās tikai pēdējā trešdaļā. Tur bija nedroša tuvošanās, pirmie skatieni, pirmie glāsti, kaisle, draudzība un satraukums par gadu atšķirību un kā to uztvers sabiedrība, šaubas par nākotni un atšķirtības periods, kas visu salika pa plauktiņiem. Kārtējo reizi pierādījās, ka gadu skaits ir tikai cipars uz papīra. Daudz svarīgāk, kas darās galvā un sirdī. Aizdomājos, kāpēc ir diezgan normāli, ka vecāki vīrieši salaiž ar jaunām meitenēm, bet kad to pašu dara jauns vīrietis un padsmit gadus vecāka sieviete, tas jau skaitās dikti amorāli. Konkrētas atbildes man nav, tā ir kaut kāda aizspriedumu un morāles normu miksēta mistērija. Jutos atvieglota par vieglo humoru, kas aizstāja citos romānos sastopamās cukurotās mīlnieku sarunas. Mīlestība vairāk tika parādīta darbos nevis vārdos.

“I don’t fit in your world.”
“Neither do I,” he said, his expression tender yet resolute. “So let’s make our own. We’ve done it before.”

Ja jāsalīdzina ar kādu citu romānu, tad man prātā nāk „The Edge of Never”. Patiks romantiskās literatūras cienītājām, kuras meklē nesamocītus sižetus un nesamocītas attiecības.

Vērtējums: 5/5

[upd] Latviski: “Uz salas”, izdevusi Zvaigzne ABC 2014. gadā