Watch Over Me. Tara Sivec

Publicēts 2013. gadā, 248 lpp.

Nāve izmaina katru. Kad nomirst Adisones māte, viņas līdz šim gandrīz ideālā dzīve sabrūk. Viņa un tēvs katrs savā destruktīvā veidā cenšas tikt galā ar sāpēm un vientulību. Kā dzīvot tālāk? Kad pie apvāršņa parādās puisis, kurš raksta viņai uzmundrinošus vārdus uz salvetēm, dzīve beidzot sāk mainīties uz labo pusi. Tomēr katram ir  noslēpumi, kas var viņus šķirt.

Grāmata ar vasarīgi skumīgo vāku un stāstu par to, kā jauniete tiek pāri tuvinieka zaudējuma sāpēm sagādāja vilšanos. Stāsts, no kura es gaidīju sāpes, atmiņas, jauna dzīves mērķa meklējumus, samierināšanos un pamazām optimisma atgūšanu, ātri pārvērtās par haotisku, emociju pilnu čīkstēšanu, pārāk perfektām psiholoģiski uzmundrinošām sarunām un sīrupainām beigām ar pārpasaulīgu piesitienu.

Astoņpadsmit gadu vecumā Adisone zaudē māti. Tēvs sāk dzert un nespēj tikt ar sevi galā, tāpēc Adisone jūtas kā zaudējusi abus vecākus un mēģina izdarīt pašnāvību. Pēc gada viņa vēl joprojām nespēj samierināties ar pagātni, ir noslēgusies sevī, slīgst depresijā, apmeklē psihologu un atbalsta grupu (bet nekad nerunā par savu problēmu), cenšas uzturēt ģimenes biznesu – kūkotavu un vairs nevienam neuzticas, jo visi viņu ir pametuši un atstājuši vienu. Tas viss ir saprotami un reāli. Tad kārtējo reizi no rehabilitācijas atgriežas tēvs un beidzot cenšas uzņemties atbildību, viņa tā kā sadraudzējas ar Mia, kura arī mēģinājusi izdarīt pašnāvību, un uzmanību pievērš kāds izskatīgs un sirsnīgs puisis Zanders. Te nu būtu jāsākas lēnam atgūšanās procesam, ar jauno draugu palīdzību Adisonei būtu jāatgūst dzīvesprieks un pēc izrunāšanās jāsalabst ar tēvu. Uz to pusi jau iet un viss būtu skaisti, ja ne autores pārmērīgā vēlme pamācīt un uzpūst drāmu, lai pēc tam to visu atrisinātu neticamā un steidzīgā veidā.

Adisone ir kārtējais “es nezinu, ko gribu” tēls. Es nepiesienos viņas emocionālajām svārstībām, jo depresija nav nekāda joka lieta, ko tā vienkārši var kontrolēt. Problēmas bija tieši ar viņas attiecībām ar Zanderu un to pozu “visi mani pametuši”. Jēziņ, bet tu taču pati visus esi atgrūdusi un turpini to darīt! Tā viņas lepnā cietējas poza vienā brīdī kļuva apnicīga.  Bet nu labi, viņai ir grūti, viņa cenšas tikt ar sevi galā, bet tas nav vienkārši un droši vien es te lieki piesienos tam, kā autore šo tēlu pasniegusi. Zanderu viņa ir uztaisījusi vienkārši perfektu un tur atliek tikai nopūsties un samierināties. Un kas tas vispār par vārdu Zanders? Reizēm autori ar neparastu vārdu domāšanu pārcenšas.

Mans lielākais iebildums (un vienlaicīgi tas noteikti ir tas, kāpēc daudzi šai grāmatai devuši augstu novērtējumu!) ir pamācības. Psiholoģe un Zanders vienmēr pasaka īstos padomus ar īstajiem vārdiem. Protams, psiholoģei tas ir darbs, bet džeks ir pilnīgi kaut kāds supermens. Pat Mia slimnīcā guļot dod attiecību padomu, kas šķiet precīzi nokopēts no sieviešu žurnālu pašpalīdzības rakstiem. Visi trīs viņi bārsta jau simtreiz internetā, žurnālos, televīzijā un citur dzirdētas un lasītas motivējošas pamācības kā savākties, kā veidot attiecības, piedot sev un citiem, kā dzīvot un tādā garā. Visu nobeidz odziņa, ka mirušie mūs vēro un sargā. Iespējams, ka tā ir un visi tie padomi, kas beigās lika Adisonei savākties, ir labi un noderīgi, bet romāns sanācis pārāk didaktisks un pat neticams.

Varētu patikt jauniešiem, kuri vēl nav salasījušies pārāk daudz optimistiski motivējošus tekstus, vai kuriem tieši vajag kādu uzmundrinājumu kā veidot attiecības ar cilvēkiem. Nu vai arī tiem, kas pašlaik nejūtas kā burkšķošas vecas piepes 😀

Vērtējums: 2/5

On the Island. Tracey Garvis-Graves

Penguin 2012, 347 lpp.

Kad trīsdesmitgadīgajai angļu valodas skolotājai Annai Emersonei piedāvā pavadīt vasaru Maldivu salās palīdzot mācībās septiņpadsmitgadīgajam T.J., kurš gan labprātāk pirmo vasaru pēc slimošanas pavadītu ar draugiem. Kad viņu lidmašīna cieš avārijā, viņiem laimējas nokļūt līdz neapdzīvotai salai. Izdzīvošana pāris dienas līdz viņus izglābs pārvēršas nedēļās un mēnešos, sagādājot dažādus pārbaudījumus sākot no vētras un beidzot ar bailēm par T.J. slimības atgriešanos. Laikam ejot Anna sāk satraukties vai lielākais pārbaudījums nebūs T.J. pieaugšana, no kalsna pusaudža pārvēršoties izskatīgā vīrietī.

Tu zini, ka esi pamatīgi aizrāvusies, kad iznirsti no dzīves Maldivu salā vēlā pēcpusdienā ar karstas dienvidu saules un okeāna brīzes sajūtu uz ādas un nesaproti, ko tu dari krēslainā istabā uz dīvāna. Tieši tā gadījās ar mani dienā, kad visa dzīve apstājas, jo nav elektrības. Autorei izdevies ļoti labs debijas romāns, kā radīts vasarai un romantiskām dvēselēm bez pārmērīga salduma. Pietiekoši viegls un humorīgs, bet tai pat laikā satraucošu izdzīvošanas pārbaudījumu pilns, kas neļauj romānam kļūt muļķīgam. Manuprāt, ļoti veiksmīga izvēle stāstījumu pamīšus veidot no Annas un T.J. skatupunkta, viegli pārvietojoties laikā, nevis mēģinot piefiksēt katru dienu.

Galvenā varone Anna man iepatikās uzreiz. Saprātīga, emocionāli stabila būtne, kura zina, ko vēlas. Ļoti patīkams tēls pēc pēdējā laika histēriskajām un neizlēmīgajām jaunajām un ne tik jaunajām sievietēm. Viņas neapmierinātību ar līdzšinējo dzīvi un neizlēmīgo draugu es daļēji varēju saistīt ar savu pieredzi. Nevienā brīdī neuzmācās šaubas par viņas rīcību. Līdzīgas izjūtas man ir par otru galveno varoni T.J., kurš romāna gaitā no pusaudža, kurš tikko atveseļojies no vēža, kļūst par iejūtīgu vīrieti, kurš caur dažām kļūdām ātri saprot, ko vēlas no dzīves. Viņi ir atšķirīgi, bet tai pašā laikā tik līdzīgi un viens otru lieliski papildina. Ja Anna vairāk pārdzīvo, grūtāk pielāgojas, tad T.J. ātri pierod pie jaunajiem apstākļiem un visu uztver bezrūpīgāk. Abi kopā viņi prot maksimāli izmantot savā labā ierobežotās iespējas. Sliecos piekrist Annai, ka viņa diez vai būtu izdzīvojusi 4 gadus uz salas, ja nebūtu T.J. (un tas pats attiecas uz T.J.). Vientulība var būt bīstama.

Bija dažas vietas, kad man šķita – tā nu ir pārāk veiksmīga apstākļu sakritība. Tā būtu problēma, ja vien autore nebūtu visu kārtīgi izplānojusi un tās veiksmes nebija nereālas. Tas, ka, piemēram, krastā pēc kāda laika tiek izskalots Annas koferis ar auskariem, drēbēm, lielu daudzumu šampūnu, ziepju un citiem piederumiem būtībā ir normāli, jo 1) tas ir fakts, ka mantas tiek izskalotas, 2) ir tikai normāli, ka tādas mantas ir sievietes koferī, it īpaši, ja uz salas, kur viņiem bija paredzēts pavadīt vasaru, nav nekā līdzīga Drogām. Daudz nereālāk sižetam būtu, ja pēkšņi uzpeldētu nezināmai personai piederošs koferis pilns ar visu viņiem vajadzīgo. Tas būtu pārāk viegli, tāds lēts triks. Cik reāli iespējami ir daži citi sīkumi, mani patiesībā neuztrauc, jo dzīvē mēdz notikt vēl nereālākas lietas.

Man patika cik uzmanīgi un palēnām tika risināta mīlas stāsta līnija. Tā pa īstam tā attīstās tikai pēdējā trešdaļā. Tur bija nedroša tuvošanās, pirmie skatieni, pirmie glāsti, kaisle, draudzība un satraukums par gadu atšķirību un kā to uztvers sabiedrība, šaubas par nākotni un atšķirtības periods, kas visu salika pa plauktiņiem. Kārtējo reizi pierādījās, ka gadu skaits ir tikai cipars uz papīra. Daudz svarīgāk, kas darās galvā un sirdī. Aizdomājos, kāpēc ir diezgan normāli, ka vecāki vīrieši salaiž ar jaunām meitenēm, bet kad to pašu dara jauns vīrietis un padsmit gadus vecāka sieviete, tas jau skaitās dikti amorāli. Konkrētas atbildes man nav, tā ir kaut kāda aizspriedumu un morāles normu miksēta mistērija. Jutos atvieglota par vieglo humoru, kas aizstāja citos romānos sastopamās cukurotās mīlnieku sarunas. Mīlestība vairāk tika parādīta darbos nevis vārdos.

“I don’t fit in your world.”
“Neither do I,” he said, his expression tender yet resolute. “So let’s make our own. We’ve done it before.”

Ja jāsalīdzina ar kādu citu romānu, tad man prātā nāk „The Edge of Never”. Patiks romantiskās literatūras cienītājām, kuras meklē nesamocītus sižetus un nesamocītas attiecības.

Vērtējums: 5/5

[upd] Latviski: “Uz salas”, izdevusi Zvaigzne ABC 2014. gadā

The Edge of Never. J.A. Redmerski

Createspace 2012., 426 lpp. The Edge of Never #1

Kamrīna jau vairāk kā gadu ir depresijā pēc vecāku šķiršanās un mīļotā puiša nāves. Kad viņai uzmācas labākās draudzenes puisis un darbs veikalā sola vienmuļu dzīvi, viņa nolemj darīt ko tādu, ko nekad nedarītu – dodas viena ceļojumā pa ASV ar autobusu uz pirmo iedomāto galamērķi. Šai braucienā viņa cer sakārtot domas, varbūt beidzot tikt pāri dvēseles sāpēm un saprast, ko iesākt ar savu dzīvi. Ar citu galamērķi, bet līdzīgām domām autobusā brauc Endrjū. Viņa dzīvē kaut kas nogājis greizi un tagad viņš negribīgi brauc atvadīties no mirstošā tēva. Jaunieši piesardzīgi iepazīstas un dažu notikumu rezultātā uzsāk kopīgu road trip Endrjū vecajā auto, kas izvēršas vecu rētu dziedēšanā un jaunu dzīves mērķu atrašanā.

No šī new adults romāna negaidīju neko daudz un lielā mērā sāku lasīt tāpēc, ka man patīk road trip un Tējtasīte sniedza labu atsauksmi. Esmu ļoti patīkami pārsteigta par romāna kvalitāti un lasot patiesi aizrāvos. Varoņu problēmas bija ticamas, romantiskā līnija patīkama un dialogi asprātīgi. Pluss arī par vēstījumu no abu galveno varoņu skatu punkta. Beidzot viens romantiskais stāsts, kurā nav pārpasaulīgi skaisti varoņi un muļķīgas darbības. Kamrīna nestāv ieplestu muti mitrām biksītēm tiklīdz ierauga Endrjū, savukārt Endrjū nebūt netaisās viņu izģērbt tiklīdz abi tiek līdz pirmajam motelim. Neticami, bet fakts. Viņiem katram ir savas problēmas, dzīves ievilktas rētas un tuvināšanās notiek lēnām un piesardzīgi.

Kamrīna un Endrjū ir ļoti patīkami tēli. Kā jau varēja noprast iepriekšējā rindkopā, Kamrīna nav nekāda dumjā zostiņa, kurai kājas ļogās ieraugot skaistu puisi. Viņa vienkārši ir drusku apmaldījusies skumjās un cieņā pret mirušo puisi, jaucot to ar mūža mīlestību. Vēl viņa nav tā pa īstam dzīvojusi, nav atļāvusies darīt to, ko pati vēlas. Road trip ar Endrjū palīdz viņai to saprast un mainīties.

I don`t know what I want or how I feel or how I should feel and I don`t think I ever really have.

I think I`ve been afraid most of my life to be myself.

Endrjū… ar Endrjū ir drusku sarežģītāk un, lai nebūtu milzu spoileris, kas visu sabojātu, viņa noslēpumu neatklāšu. Tēvs viņu un brāļus audzinājis „īsti vīri neraud” garā un tas viņam drusku sačakarējis prātu. Lai arī dusmās straujš un ar problēmu bagāžu, Endrjū ir mazliet tāds kā modernais princis baltā zirgā (lasi, puisis amerikāņu muskuļvāģī, kurš klausās rokmūziku) – džentlmenis savā dziļākajā būtībā, sados pa muti sliktajiem un nēsās uz rokām savu meiteni. Un nesakiet man, ka tādu puišu nav. Es zinu vairākus, tāpēc spēju noticēt abiem varoņiem.

I think when you fall in love, like true love, it`s love for life. All the rest is just experience and delusions.

Fuck what everybody else thinks. You`re living for you, not them.

Lai cik tas ironiski nebūtu, vienīgais darvas piliens šai burvīgajā romantiskajā romānā bija pārāk saldās beigas. Es beigās apraudājos un jau paspēju nodomāt – nu nē, tas ir tik netaisni! pie velna!. Tomēr mans izmisums bija īss, jo epilogs sagādāja vienlaikus prieku un vilšanos ar pārāk saldu noskaņu. Protams, es priecājos, ka viss beidzās laimīgi, bet varēja tomēr atstāt kādu skumju noti, nepadarīt visu tik ideālu. Tomēr šoreiz autorei piedošu, jo romānam būs turpinājums „The Edge of Always”, kas gaidāms jau šī gada novembra sākumā. Ļoti labprāt atkal satikšos ar Kamrīnu un Endrjū. „The Edge of Never” pilnīgi noteikti ir viena no foršākajām vieglā gala grāmatām, ko esmu lasījusi pēdējā laikā.

Vērtējums: 5/5