Mātes piens. Nora Ikstena

Dienas Grāmata 2015. gads, 175 lpp. Mēs. Latvija, XX gadsimts #9

“Mātes piens” jau ir tik daudz aprunāta un aprakstīta grāmata, ka varbūt nemaz nav vērts vēl kaut ko teikt, tomēr gribu piefiksēt savas domas. Šī ir vienīgā grāmata ar autora veltījumu un autogrāfu manā plauktā, jo biju uz tikšanos ar rakstnieci Valmieras integrētajā bibliotēkā. Toreiz viņa ļoti interesanti stāstīja gan par pašu romānu, gan savām sajūtām un to, kā viņa līdz šīs grāmatas idejai nonāca. Diemžēl mana atmiņa ir caura kā siets, jo jāatceras daudz citu svarīgu lietu, tāpēc no tās sarunas vairs neko neatceros. Grāmata nostāvēja manā plauktā salīdzinoši neilgi – tikai pusotru gadu, līdz nolēmu, ka #lasilatviešus ir īstais brīdis romānam, kas tik personīgi izsaka tautas sāpi.

Pavisam mazliet skarot 1940. gadus, “Mātes piens” ir stāsts par triju paaudžu sievietēm līdz 1989. gadam. Mātes māte nepadodas, pielāgojas un izaudzina savu meitu, kura nespēj samierināties, sadzīvot ar realitāti un nevēlas dzīvot. Šī meita pati kļūst par māti, tomēr ir tik nevarīga, ka viņas meitai jau no mazotnes jākļūst par māti savai mātei. Pateicoties meitas un Jeses (vēl viena sieviete) dzīvespriekam un sīkstumam, romāns nepārvēršas vaidu dziesmā.

Man bija žēl meitas, kuras māte negribēja dzīvot un nespēja mīlēt. Gan meita, gan mātes māte dzīvo ar vainas apziņu par to, ka viņas nespēj noturēt dzīvē sievieti, kura redz tikai slikto un jūtas ieslēgta būrī. Pēc romāna izlasīšanas man palika jautājums, cik lielā mērā mātes depresiju ietekmēja pastāvošā iekārta un cik daudz šī slimība vispār ir atkarīga no ārējiem apstākļiem. Vieni dzīvo, kamēr citi nespēj un negrib, bet tā ir bijis visos laikos. Mūsdienās būtu iespējams meklēt palīdzību un to arī saņemt. Par padomju gadiem domājot, uzreiz nāk prātā psihenes ar brutālu ārstēšanu, kur neviens nevēlējās nokļūt. Vēl man nedod mieru jautājums, kāpēc māte palika stāvoklī, jo, medicīnas studente būdama, viņa zināja kā rodas bērni, tāpat kā viņa zināja, ka negrib kļūt par māti. Un šī bērna aizvilkšana līdzi uz laukiem – vai tas ir tāpēc, lai ciestu arī bērns? Būtu bijis interesantāk saņemt atbildes uz šiem jautajumiem, nekā lasīt pīšanos kārtējās alegorijās un simbolos par dievmāti, Ismaēlu un Vinstonu. Kāmis gan bija labs, tas bija ļoti spēcīgi.

Mēs piedzimām tur un tad, un tas noteica mūsu dzīvi. Mums būtu bijusi cita dzīve, ja vien mēs būtu piedzimušas citur.

Smeldzīgi un diezgan lakoniski uzrakstīts romāns ar spēcīgu vēstījumu. Neesmu vēl lasījusi citus šīs sērijas darbus, bet “Mātes pienam” nebija pasūtījuma piegaršas, rakstīts no sirds. Ja vēl nav lasīts, tad jālasa.

Vērtējums: 4,5/5

Dzīvespriecīgais vakarēdiens. Nora Ikstena

Dienas grāmata 2012., 152 lpp.

Siltās vasaras novakarēs Nora Ikstena ciemojas pie 12 sev pazīstamiem un vairāk vai mazāk tuviem cilvēkiem, kuri mīl dzīvi un ēdienu. Gatavojot mielastu, tiek runāts par dzīvi, par ēdiena baudīšanu, atstāstīti piedzīvojumi un nozīmīgas atmiņas. Nepārstāstot visu dzīvi, Ikstena pamanās ar ēst gatavotājiem tā simpātiski iepazīstināt. Tā starp citu tiek īsumā pieminēts kas un kā tiek gatavots. Precīzu recepšu te nav. Kā saka Gundars Āboliņš: “nekādu noteiktu proporciju, viss tikai uz čuteni”. Viņš gatavo asarus un tiem vēderā ieberzē apelsīna mizu, ko afgāņu tirgotājs kļūdaini nodēvējis par apelsīna skaņu. Pasaules apceļotāja un māksliniece Alise Šica tieši tāpat uz čuteni un ožu gatavo kariju, savukārt Gundega Repše cep torti.

Caur visām sarunām un receptēm dvesmo vēlme dzīvot viegli. Mums tik ļoti gribas kaut uz pāris mēnešiem iedomāties, ka dzīvojam kādā saulainā Vidusjūras zemē. Vai tas nozīmē, ka mēs paši nemākam svinēt un baudīt? Tik traki jau nav, tomēr ar skābputru, zirņu pikām, karbonādēm un rasolu nekāda vieglā svinēšana laikam nesanāk. Režisorei Antrai Cilinskai ir atbilde:

“Pie Vidusjūras ēdiena baudīšana ir komunikācija. Dzīves svinēšana. Process dienas garumā ar visu gatavošanu, galda klāšanu. Ne kā pie mums – saimniece satraukusies, sarkaniem vaigiem, viesi klāt, bet kartupeļi vēl vārās, un viss nav uz galda.”

Ja jau ir šis uzstādījums par dzīvesprieku, svinēšanu un baudīšanu, tad man jāsaka, ka daži varoņi neiederējās grāmatas kopainā, savukārt daži šķita uzspēlēti. Tomēr tā vairāk ir tīri mana subjektīva nepatika pret šo cilvēku pateikto vai nepateikto, ēst gatavošanas manieri un sevis pasniegšanu. Kas attiecas uz gatavotajiem ēdieniem, tad, ja neskaita dažas nianses (par lupstāju kātiem katla dibenā zem liellopa ir vērts atcerēties), neko jaunu priekš sevis neatradu. Kāda kundze vāra ugunskura zupu. Es tādu zupu diezgan regulāri gatavoju mājās uz plīts.

Domāju, ka ne jau pagatavotajos ēdienos slēpjas dzīves baudīšana. Svarīgāks ir pats process, kopā būšana. Ar dažiem grāmatas varoņiem tas jauki izdodas. Ikstena vispār māk rakstīt par cilvēkiem. Antra Cilinska stāsta par savu vecmāmiņu, ar grozu rokā pēc brokastīm dodas uz dārzu un gatavo pusdienas, ko pēc tam visa lielā ģimene bauda zem dārza kokiem. Bernātu “Chill Inn” saimniece Smaida Rubeze kolorīti stāsta savus piedzīvojumus ar viesu mājas iemītniekiem un pirmos kuslos mēģinājumus ēst gatavošanā, bet Leonardai Ķesterei zināmi daži Anglijas augstākās sabiedrības virtuves knifi. Gundars Āboliņš dod zelta padomu:

Galvenais ir nesamudrīt. Ne ar zivīm, ne uz skatuves, ne dzīvē vispār.

Raibi un kopumā tīri interesanti. Grāmata kvalitatīvi un skaisti noformēta. Tiem, kuri gatavo regulāri, diez vai būs kādi pārsteigumi. Savukārt iesācējiem varētu traucēt precīzu instrukciju neesamība, vai tieši otrādi – iedvesmot. “Dzīvespriecīgais vakarēdiens” vairāk ir garšīga izklaide, ko palasīt, pieskatot kādu ilgāk gatavojamu ēdienu. Galvenais – nesamudrīt 🙂

Vērtējums: 3/5

Nenoteiktā bija. Imants Ziedonis, Nora Ikstena

Sen nebija nekas no latviešu literatūras lasīts un šī grāmata paglaudīja dvēseli. Neesmu lasījusi neko no Noras Ikstenas, nezinu kā viņa raksta, tāpēc nemāku teikt, cik liels ir Noras ieguldījums tekstā. Katrā ziņā viņai pieder ievadteksts:

Dieva darbi ir neizdibināmi. Reiz viņš atnāca pie dzejnieka un teica: “Viss tev jau ir bijis, ko tu vēl gribi?” Dzejnieks brīdi padomāja: “Kas bija, nemaz nebija, vajag, lai būtu, kas ir.” Par tādu atbildi Dievs nolēma dzejnieku pārmācīt un izspēlēt ļaunāko joku savā mūžā: atstāt dzejniekam, viņaprāt, pašu galveno – domāt, bet noņemt to, bez kā, Dievaprāt, varētu dzīvot – spēju rakstīt un stāstīt.

[….] un bieži aizdomājās līdz tam, ka tas tik būtu joks – uzrakstīt par to, kā viņš tagad nevar ne uzrakstīt, ne izstāstīt, ko domā.

Par laimi, dzejnieks atguva spēju runāt un mazliet rakstīt un ar Noras palīdzību tapa viņa atmiņu stāstījums ar fotogrāfijām par laimīgajiem gadiem – par bērnību un jaunību. Dziļi, gan aizkustinoši, gan smieklīgi, bet ar cieņu pret tuvajiem un pazīstamajiem, pat ja tie jau sen miruši.

Vecāmāte Sofija Kauķe nekad nebija nešpetna. Viņa visus mierināja – izdzīvosim, viss būs kārtībā. Lai arī ellē, karā, Sibīrijā, gan jau izdzīvosim.

Jūra man bija mīļa tikai tik, ka vienkārši biju kopā ar jūru. Nekad neesmu gribējis pie jūras. […] Dievu pie jūras neredzēju, Dievu āboliņa laukā ieraudzīju.

Reiz, maziņš būdams, gribēju nosisties. Tā man vajadzēja, lai būtu sava taisnība un galu galā lai visi zina, ka esmu nomiris. Nolēmu sisties, lecot no krēsla. Grūti bija uz tā krēsla uzrāpties, es pamēģinu tā un šitā, un nevar nekādi nosisties.

Man ļoti patika stāsts par ēzelīti un kā dzejnieks ar draugiem uz citu ciemu pie meitenēm brauca pa nakti, bet tos lasiet paši.

Es Ziedoni vienmēr esmu cienījusi. Viņš man atgādina manu vectēvu. Ziedoņa darbi un Virzas “Straumēni” man simbolizē latvietību, izpratni par lietu kārtību, Dievu, dabu un darbu.  Ja es vēl pateikšu, ka Ziedoni es uzskatu par lielāku dzejnieku nekā Raini, tad visas literatūras skolotājas mani bez sāls noēdīs Reiz mēs ar draudzeni gribējām braukt ciemos pie Ziedoņa un Ausmas uz Murjāņiem, bet sakautrējāmies. Bija bail traucēt, uzbāzties. Un ko mēs būtu runājuši? Tai brīdī sajutāmies seklas un tā tas brauciens izpalika.

[upd] Tā kā par Ziedoni pēdējā laikā ir liela interese, tad pievienošu dažas saites, kas var noderēt:

Tikšanās ar lasītājiem un grāmatas prezentācija Daugavpilī, Par Ziedoni Kurbijkurnes forumā, Tikšanās ar liepājniekiem, Par Ziedoni un Kazdangu, Ziedoņa biogrāfija šeit un šeit.