Pēdējais lapzemietis. Olivjē Triks

Lapzeme, kriminālromāns, Lauku avīzeIzdevniecība Lauku Avīze 2017. gads, 478 lpp. Klement Nango #1

Katram var būt savs iemesls izvēloties lasīt kādu grāmatu. Šoreiz mani piesaistīja romāna darbības vide – Lapzeme un sāmi. Maz zināma kultūra, skarba daba. Kā gan cilvēki tur dzīvo? Olivjē Trikam diezgan labi izdevies atbildēt uz šo jautājumu un iepazīstināt ar Lapzemi un tās iedzīvotājiem, ziemeļbriežu audzēšanu un ģeoloģiju.

Īsu brīdi pirms svarīgas ANO konferences tiek nozagtas retas šamaņu bungas. Drīz tiek atrasts kāda ziemeļbriežu audzētāja līķis un mazās Kautokesko pilsētiņas policijai pēkšņi ir divas lielas problēmas. Kamēr policija meklē bungas un lapzemieša slepkavu, kāds franču ģeologs saņem īpašu uzdevumu un kopā ar ļoti prasmīgu pavadoni dodas izpētīt 3 apgabalus Lapzemes taigā. Paiet laiks, kamēr policija sasaista visus notikumus kopā. Vispār romāna vide ir pilna ar visādām nelegālām darbībām, taisni brīnums cik daudz notiek tādā mazapdzīvotā teritorijā.

Galvenie varoņi ir divi norvēģu puses Ziemeļbriežu policijas darbinieki. Pieredzējušais Klemets Nango, sāms pa tēva līniju, salikts pārī ar jauniņo policijas skolas beidzēju norvēģieti Ninu Nansenu. Nina maz ko zina par Lapzemi, kas ļauj autoram diezgan plaši iepazīstināt lasītājus (respektīvi, Ninu) ar šo savdabīgo ziemeļu zemi. Informācija par ģeoloģiju un ģeologa darbu iepīta neveiklāk, mazliet atgādina mācību grāmatas stilu, tomēr autora žurnālista darba pieredze ļauj pasniegt faktus strukturēti un uztverami. Vismaz man bija interesanti, jo ļoti maz zinu par ģeoloģiju. Starp citu, Olivjē Triks veidojis TV dokumentālo filmu par policistiem Lapzemē un gan jau filmas veidošanas laikā iegūtās zināšanas izmantojis šajā romānā.

Skumji lasīt par sāmu kultūras iznīcināšanu, par ko rūpējās kristīgās ticības nesēji un derīgo izrakteņu ieguvēji. Progress iznīcinājis tradicionālo dzīvesveidu. No otras puses – sāmi tam visam pasīvi ļāvās un ātri pakļāvās visām draņķībām. Varbūt tāpēc, ka viņu valodā nav vārda “karš”. Tik daudz varu spriest no vēsturisko notikumu piesaukšanas šajā romānā. Tagad ziemeļbriežu audzētājiem ir motocikli un citas ērtības, bet tie ir arī lielāki izdevumi. Lai izdevumus nosegtu, jātur lielāks ganāmpulks. Ziemeļbrieži baidās no tehnikas trokšņiem, ganību teritorijas sarūk, sāmi grib lielāku pašnoteikšanos, norvēģu nacionālisti uzskata, ka tiem salašņām nekas nepienākas. Īsāk sakot – daudz ekonomisku un politisku problēmu.

Ar romāna darbības vidi, manuprāt autors veiksmīgi ticis galā, bija interesanti un izglītojoši. Varoņi padevušies kā nu kurais, bet pārsvarā plakani un stereotipiski. Iztiek bez tradicionālām galveno policistu dzīves drāmām, tomēr gan Klemetam, gan Ninai ir pa skeletam skapī. [Brīdinu, ka tālāk var būt pa kādam maiteklim.] Klemetam traucē zemais pašvērtējums un sāmiskā izcelsme, Ninai bija kaut kādas problēmas ar tēvu. Kaut kur lasīju, ka Nina novērtēta kā pārāk naiva. Norvēģija ir liela, varbūt tiešām policijas skolā neiedziļinās socioloģijā un savas valsts etniskajās grupās. Toties Nina ir uzņēmīga un tāda, kas neļaus kāpt uz galvas. Spilgtākie tēli ir ziemeļbriežu audzētājs, savrupnieks Aslaks un franču ģeologs. Aslaks raisīja simpātijas un viņa tēlā bija jaušams noslēpums un dziļums. Toties franču ģeologs uztaisīts par riktīgu tizleni un autors nespēj mitēties atkal un atkal atkārtot, cik ļoti francūzim patīk mazgadīgas meitenes. Šīs bija pretīgas epizodes un uzrakstītas tā, ka mudināja domāt – autoram tāda attieksme šķiet diezgan normāla. Bez tam, šīs epizodes bija pilnīgi nevajadzīgas. Tāpat bija skaidrs, ka francūzis ir sliktais tips. Autors par to nemākulīgi parūpējas jau pirmajos teikumos. Arī suņa nogalināšana (paldies vismaz par neieslīgšanu detaļās) bija lēts triks šokēšanai. Acīmredzot man ir beigusies pacietība pret šādām cūcībām literatūrā, ja tās ir domātas šokēšanai un vieglai sižeta virzīšanai. Lēti triki Trikam. [Maitekļu beigas]

Kā ieskats Lapzemē “Pēdējais lapzemietis” ir izglītojoša un interesanta lasāmviela, bet kā kriminālromāns samērā vājš. Noziegumi ir vairāki un tīri intriģējoši, bet autors ir slikts pierādījumu slēpējs un viss ir pārāk paredzams. Ātri top skaidrs, kuri ir sliktie un vēl pirms policistiem var salikt kopā pierādījumus tikpat viegli kā saskaitīt līdz divi. Nepalīdz arī sasteigtās un eksaltētās beigas. Šķiet, ka visi tie romāna slavinātāji, kas salikti uz grāmatas vākiem, ļoti maz lasījuši krimināromānus vai labu literatūru vispār. Varbūt Francijā švaks līmenis detektīvliteratūrai (Vikipēdijā saskaitīju 16 prix šim romānam….). Ņemot vērā, ka vides apraksts ir ļoti labs, Olivjē Trikam vajadzētu pieturēties pie dokumentālās vai populārzinātniskās literatūras lauciņa. Tomēr, ja vēlaties vieglu kriminālromānu un gribat mazliet iepazīt Lapzemi, tad šo var lasīt. Lai gan man ir daudzi iebildumi, romāna lasīšanai patērēto laiku nenožēloju.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements

Sieviete lauva. Eriks Fosness Hansens

norvēģu literatūra, vēsturiskais romāns

Atēna 2009. gads, 336 lpp.

Pirmo reizi ar Hansenu man gāja savādi. Novērtēju viņa erudīciju, bet ne visai patika grāmatas saturs. Hansens vispār raksta tā, ka reizēm šķiet – tas ir nevis zinošs rakstnieks, bet kāds zinātnieks (mākslas vai medicīnas, piemēram) ar lielu literāta talantu. Es Hansenu redzu kā nopietnu, pavecu kungu ar brillēm, bārdu, labi piegrieztā uzvalkā uzstājamies tādas pašas nopietnas auditorijas priekšā. Kungi smēķē, dāmu tur nav. Viņš lasa traktātu par bišu savstarpējo komunikāciju vai dvēseles esamības pierādījumiem. Maldīgs iespaids (autors dzimis 1965. gadā), ko rada viņa literāro darbu spēcīgā vēstures elpa.

Ar tādu zinātnisku aizrautību un zināmu emocionālu distanci, Hansens pēta kāda neparasta bērna dzīvi no piedzimšanas līdz pusaudzes gadiem. Ieva piedzimst kādas Norvēģijas pilsētiņas dzelceļa stacijas priekšnieka ģimenē. Bērns ir spalvains kā mazs kaķēns un tēvam un ārstam drīz kļūst skaidrs, ka meitene apspalvojumu nezaudēs. Ar tādu slimību nav viegli sadzīvot, tomēr, ar tēva un dažu laipnu cilvēku palīdzību, meitene aug noslēgtā, bet ne nožēlojamā vidē. Protams, Ievu ļoti reti izved sabiedrībā, jo pieaugušie vienkārši šokā un ziņkārē blenž, bet bērni ir atklāti rupji un nežēlīgi. Pārsteidzoši, ka, apzinoties, kādi pazemojumi viņu sagaida, Ieva tomēr izvēlas iet skolā.

Sākumā iedomājos, ka romānā būs mistika vai maģiskā reālisma elementi. Uz tādu domu mani ievirzīja “Sievietes lauvas” piesaukšana kā līdzīgu “Eivas Lavenderas savādajām un skaistajām skumjām”. Abu stāstu līdzība ir tikai tajā, ka galvenās varones ir savādas, sabiedrības nepieņemtas būtnes. Eiva ir sapņaina meitene ar iedomu spārniem mazliet maģiskā pasaulē, bet Ieva – ģenētiska anomālija, klīniski pētāms gadījums, ko dakteri labprāt izpreperētu, bet vienkāršie ļautiņi ieliktu krātiņā kā mērkaķi. 20. gs. sākumā cilvēki ar dažādiem fiziskiem defektiem uzstājās cirkā un visi pārējie nāca par viņiem pašausmināties un paņirgt.

Hansens ne tik daudz analizē, cik vienkārši parāda, kāda dzīve ir/bija citādajiem. Grūti šos indivīdus uztvert kā cilvēkus, daudziem tie šķiet riebīgi, bīstami, atbaidoši, dumji, apsmejami. Ārsti un zinātnieki, kuriem tā kā būtu jāsaprot, ka šie citādie ir cilvēki, nevis velna izdzimumi, nav daudz labāki – viņiem šie cilvēki ir tikai eksotiski izpētes objekti, kurus var izģērbt, spaidīt, pētīt, graizīt un citādi apstrādāt bez emocijām. Bet ko gan var gribēt, ja pat miesīgiem vecākiem ir grūtības “sagremot” savas “nestandarta” atvases. Ievu sargā tēvs, kalpone un viņas pašas spēcīgais raksturs, tomēr beigas atstāja daudzus jautājumus un man neviļus vēl pāris dienas bija jādomā kā varētu izvērsties Ievas dzīve. Viņai dzīves sākumā ir ļoti paveicies (dzelzceļa stacijas priekšnieks tolaik bija svarīga un cienījama persona), bet ko viņa darīs tad, kad tēva vairs nebūs?

Noteikti negaidīju, lasot daiļliteratūru, iepazīt Morzes kodu, bet Ieva sadraudzējas ar telegrāfistu (tik jauki sastapt cilvēku bez aizspriedumiem) un viņš iemāca meitenei saprast ziņojumus un pašai tos noraidīt. Vēl romānā var uzzināt par 20. gs. sākuma dzelzceļa darbību, cilvēka matiņu folikulu īpatnībām un to laiku ārstu konferencēm, bet vispār romānā ir tik daudz nianšu, tik daudz informācijas, ka vieglāk izlasīt nekā man tagad pārstāstīt. Pāris reizes Hansens aizbrien garākos reliģijas līkločos, bet tiem pārbraucu pāri un labo romāna iespaidu nesabojāju.

Vispār man šo romānu ļoti gribas ieteikt izlasīt, tomēr Hansena stils ir īpatnējs un pats romāns nopietns, augstā literārā kvalitātē, tāpēc baidos, ka ne visiem varētu patikt. Līdzīgi kā ar Pamuka “Sniegu” – to arī gribēju ieteikt pa labi un pa kreisi, bet neiedrošinājos. Šoreiz vismaz ar mani turciski nerunā vārnas. Paldies Spīganai par Ziemassvētku dāvanu.

Vērtējums: 4,5/5

Phantom. Jo Nesbø

PhantomKnopf 2012, 378 lpp. Harry Hole #9

Kad Harijs no Oslo devās uz Honkongu, viņš nebija plānojis atgriezties. Tomēr notiek neiedomājamais – viņa mīļotās sievietes dēls Oļegs tiek apsūdzēts slepkavībā. Harijs atgriežas, lai veiktu neoficiālu, bīstamu izmeklēšanu un pierādītu, ka Oļegs nav vainīgs.

Par skandināvu literatūru man kaut kādā veidā izveidojies priekšstats kā par nelaimīgu, skarbu, pat brutālu, tāpēc to lasu maz. Šī iemesla dēļ trako sajūsmas vilni par Jū Nesbē kriminālromāniem mierīgi palaidu garām un vispār tikai šogad sāku skatīties skandināvu detektīvu virzienā. Piesardzīgi sāku ar Jusi Adleru-Olsenu. Iepatikās. Nolēmu turpināt. Pie šī konkrētā romāna lasīšanas gan “vainīga” Inese, kura man uzdāvināja “Phantom” Ziemassvētkos 🙂 Sanāca sēriju par Hariju Holu sākt gandrīz no beigām, nevis sākuma.

Šo romānu Nesbē veidojis kā noslēgtu apli. Beigas ir sākums un, jaucot pagātnes notikumus ar tagadnes izmeklēšanu, viss saplūst kopā un noslēdzas tāpat kā sācies: ar žurkas izmisīgiem mēģinājumiem tikt garām mirstošam cilvēkam, lai nokļūtu alā pie saviem izsalkušajiem bērniem. Situācija tā pati, tikai cilvēks cits. Sākotnēji mazliet mulsināja dažādie notikumu skatu punkti, bet kopumā tie deva spriedzi un krietni dziļāku izpratni par notiekošo, nekā, ja stāstījums būtu tikai no bijušā policijas izmeklētāja Harija Hola puses. Ar visu to, ka lasītājam tiek sniegts plašs skatupunkts, es līdz beigām nebiju pārliecināta, kurš nogalināja Gusto. Manu uzmanību novērsa citi uzbrukumi un citi motīvi. (Noslēpumaino narkotiku tirgotāju bosu gan izkalkulēju pirms Harija atklāsmes.) Kad beigās atklājās patiesība, tas bija smagi un skumji. Tik bezjēdzīgas nāves. Ar Gusto, Oļegu un Hariju notiekošais spilgti parāda, kurp noved narkotiku atkarība. Nekas vairs nav svēts, vajadzība pēc nākamās devas stāv augstāk par ģimeni un mīlestību. Narkomānam vispār ir tikai viena mīlestība – narkotikas.

Patiesībā, ja nebūtu šo satriecošo beigu un autora veiklā spēlēšanās ar mani, es romānu vērtētu zemāk, jo tīri subjektīvi man lielākā daļa nepatika. Nepatika tāpēc, ka ļoti negribējās lasīt par narkomāniem, narkotiku tirgotājiem un korumpētiem policistiem. Autors tik ļoti sabiezinājis krāsas, ka šķita – Oslo ielās pārvietojas  vieni vienīgi narkomāni un slepkavas, nekā cita tur nav. Intereses pēc drusku pameklēju gūglē un, velns, vismaz 2002. gadā Oslo tik tiešām bija tā, kā Nesbē raksta. Romānā darbība gan risinās 2011. gadā.

Attiecībā uz Hariju Holu man nav skaidra viedokļa. Būtu jālasa no pirmās grāmatas, lai viņu labāk iepazītu. Pagaidām man ir skaidrs, ka viņš ir tāds kā spītīgs vientuļais vilks, kura izmeklēšanas metodes ne vienmēr tikušas kolēģu atbalstītas (vai nav klišejiski?). Viņš mīl Rakeli un tās dēlu, bet “Sniegavīrā” notikušais viņus satricinājis un šķīris. Harijam ir atkarība no alkohola, arī narkotikas viņam nav svešas, bet nu jau trīs gadus viņš ir tīrs. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka Kristīne “Purva bridējā” rīkojās muļķīgi domājot, ka spēs glābt un pārtaisīt Edgaru. Arī Harijā es vairāk saskatīju Edgaru un tāpēc nespēju just īpašas simpātijas. Tomēr beigās man viņa bija žēl, jo vīrietis, kurš kā savu pieņēmis sveša vīrieša dēlu un viņa dēļ riskē ar savu dzīvību, ir cieņas vērts. Nojauta arī saka, ka ne sava gļēvā rakstura dēļ viņa dzīvē viss sagājis šķērsām.

In any conflict we instinctively take the side of those who look most like us.

Kopumā romāns atstāja ļoti nomācošu iespaidu un man jāatzīst Jū Nesbē meistarība. Domāju nākamgad izlasīt arī vismaz “The Bat” – pirmo romānu no šīs sērijas.

Vērtējums: 4/5