Avots. Gābriels Skots

Izdevniecība u.c. 2019., 152 lpp.

Vieni pašlaik literatūrā meklē pandēmijas vai apokalipses atspoguļojumu, citi lasa izklaidējošus romānus, daži nespēj lasīt nemaz, bet varbūt vēl citi grāmatās meklē mieru. Šiem pēdējiem varētu derēt “Avots”. 1918. gadā pirmo reizi publicētais norvēģu rakstnieka Gābriela Skota epistolārais romāns ir kā miera osta satrauktam prātam. Stāstījums par pieticīga norvēģu zvejnieka Markusa dzīvi ir apcerīgs un paļāvību iedvesošs.

Lai gan Markusam nekas daudz nepieder, viņam pieder kas īpašs – laba sirds un prasme būt mierā ar dzīvi. Tikai beigās viņam mazliet samisējas, bet tā jau dzīvē gadās. Viņš dzīvo savā būdiņā uz klints, iekopj dārzu, brauc zvejā un priecājas par debesīm un jūru. Tieši Markusa prieks un dabas skaistuma attēlojums ļauj lasītājam atvilkt elpu un ar gaišāku skatu paraudzīties apkārt.

Reizēm teksts aiziet filozofiski reliģiskā virzienā un autors, kurš ir mācītāja dēls, caur Markusa stāstu pauž protestantiskos uzskatus. Es personīgi nemīlu šādus tekstus, tomēr vienkāršā zvejnieka pasaules uztverē reliģijas un dabas misticisms iekļaujas organiski un saprotami. Skaidri jūtama arī autora kritika vēlmei pēc mantas vairošanas, kas reizēm jau balansē uz didaktisma robežas.

Interesanti, protams, arī palasīt par 20. gs. sākuma zvejnieku ciemata sadzīvi, zvejas paradumiem. Piemēram, tagad es zinu kā tolaik zvejoja zušus.

Vēl jāpiemin tīkamais grāmatas mākslinieciskais noformējums: ar audumu apvilkts vāks, lakoniskas ilustrācijas. Beigās ir Maijas Burimas pēcvārds, kas iepazīstina ar autoru un analizē viņa veikumu. Tas vispār ir retums mūsdienu izdotajās grāmatās.

Esmu lasījusi vairākas grāmatas par “mazā cilvēka” dzīvi, un “Avots” noteikti ir gaišākā no tām. Man šķiet, ka skaistākais šajā literārajā darbā ir spēka smelšanās no dabas un priecāšanās par ikdienas sīkumiem.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Pēdējais lapzemietis. Olivjē Triks

Izdevniecība Lauku Avīze 2017. gads, 478 lpp. Klement Nango #1

Katram var būt savs iemesls izvēloties lasīt kādu grāmatu. Šoreiz mani piesaistīja romāna darbības vide – Lapzeme un sāmi. Maz zināma kultūra, skarba daba. Kā gan cilvēki tur dzīvo? Olivjē Trikam diezgan labi izdevies atbildēt uz šo jautājumu un iepazīstināt ar Lapzemi un tās iedzīvotājiem, ziemeļbriežu audzēšanu un ģeoloģiju.

Īsu brīdi pirms svarīgas ANO konferences tiek nozagtas retas šamaņu bungas. Drīz tiek atrasts kāda ziemeļbriežu audzētāja līķis un mazās Kautokesko pilsētiņas policijai pēkšņi ir divas lielas problēmas. Kamēr policija meklē bungas un lapzemieša slepkavu, kāds franču ģeologs saņem īpašu uzdevumu un kopā ar ļoti prasmīgu pavadoni dodas izpētīt 3 apgabalus Lapzemes taigā. Paiet laiks, kamēr policija sasaista visus notikumus kopā. Vispār romāna vide ir pilna ar visādām nelegālām darbībām, taisni brīnums cik daudz notiek tādā mazapdzīvotā teritorijā.

Galvenie varoņi ir divi norvēģu puses Ziemeļbriežu policijas darbinieki. Pieredzējušais Klemets Nango, sāms pa tēva līniju, salikts pārī ar jauniņo policijas skolas beidzēju norvēģieti Ninu Nansenu. Nina maz ko zina par Lapzemi, kas ļauj autoram diezgan plaši iepazīstināt lasītājus (respektīvi, Ninu) ar šo savdabīgo ziemeļu zemi. Informācija par ģeoloģiju un ģeologa darbu iepīta neveiklāk, mazliet atgādina mācību grāmatas stilu, tomēr autora žurnālista darba pieredze ļauj pasniegt faktus strukturēti un uztverami. Vismaz man bija interesanti, jo ļoti maz zinu par ģeoloģiju. Starp citu, Olivjē Triks veidojis TV dokumentālo filmu par policistiem Lapzemē un gan jau filmas veidošanas laikā iegūtās zināšanas izmantojis šajā romānā.

Skumji lasīt par sāmu kultūras iznīcināšanu, par ko rūpējās kristīgās ticības nesēji un derīgo izrakteņu ieguvēji. Progress iznīcinājis tradicionālo dzīvesveidu. No otras puses – sāmi tam visam pasīvi ļāvās un ātri pakļāvās visām draņķībām. Varbūt tāpēc, ka viņu valodā nav vārda “karš”. Tik daudz varu spriest no vēsturisko notikumu piesaukšanas šajā romānā. Tagad ziemeļbriežu audzētājiem ir motocikli un citas ērtības, bet tie ir arī lielāki izdevumi. Lai izdevumus nosegtu, jātur lielāks ganāmpulks. Ziemeļbrieži baidās no tehnikas trokšņiem, ganību teritorijas sarūk, sāmi grib lielāku pašnoteikšanos, norvēģu nacionālisti uzskata, ka tiem salašņām nekas nepienākas. Īsāk sakot – daudz ekonomisku un politisku problēmu.

Ar romāna darbības vidi, manuprāt autors veiksmīgi ticis galā, bija interesanti un izglītojoši. Varoņi padevušies kā nu kurais, bet pārsvarā plakani un stereotipiski. Iztiek bez tradicionālām galveno policistu dzīves drāmām, tomēr gan Klemetam, gan Ninai ir pa skeletam skapī. [Brīdinu, ka tālāk var būt pa kādam maiteklim.] Klemetam traucē zemais pašvērtējums un sāmiskā izcelsme, Ninai bija kaut kādas problēmas ar tēvu. Kaut kur lasīju, ka Nina novērtēta kā pārāk naiva. Norvēģija ir liela, varbūt tiešām policijas skolā neiedziļinās socioloģijā un savas valsts etniskajās grupās. Toties Nina ir uzņēmīga un tāda, kas neļaus kāpt uz galvas. Spilgtākie tēli ir ziemeļbriežu audzētājs, savrupnieks Aslaks un franču ģeologs. Aslaks raisīja simpātijas un viņa tēlā bija jaušams noslēpums un dziļums. Toties franču ģeologs uztaisīts par riktīgu tizleni un autors nespēj mitēties atkal un atkal atkārtot, cik ļoti francūzim patīk mazgadīgas meitenes. Šīs bija pretīgas epizodes un uzrakstītas tā, ka mudināja domāt – autoram tāda attieksme šķiet diezgan normāla. Bez tam, šīs epizodes bija pilnīgi nevajadzīgas. Tāpat bija skaidrs, ka francūzis ir sliktais tips. Autors par to nemākulīgi parūpējas jau pirmajos teikumos. Arī suņa nogalināšana (paldies vismaz par neieslīgšanu detaļās) bija lēts triks šokēšanai. Acīmredzot man ir beigusies pacietība pret šādām cūcībām literatūrā, ja tās ir domātas šokēšanai un vieglai sižeta virzīšanai. Lēti triki Trikam. [Maitekļu beigas]

Kā ieskats Lapzemē “Pēdējais lapzemietis” ir izglītojoša un interesanta lasāmviela, bet kā kriminālromāns samērā vājš. Noziegumi ir vairāki un tīri intriģējoši, bet autors ir slikts pierādījumu slēpējs un viss ir pārāk paredzams. Ātri top skaidrs, kuri ir sliktie un vēl pirms policistiem var salikt kopā pierādījumus tikpat viegli kā saskaitīt līdz divi. Nepalīdz arī sasteigtās un eksaltētās beigas. Šķiet, ka visi tie romāna slavinātāji, kas salikti uz grāmatas vākiem, ļoti maz lasījuši krimināromānus vai labu literatūru vispār. Varbūt Francijā švaks līmenis detektīvliteratūrai (Vikipēdijā saskaitīju 16 prix šim romānam….). Ņemot vērā, ka vides apraksts ir ļoti labs, Olivjē Trikam vajadzētu pieturēties pie dokumentālās vai populārzinātniskās literatūras lauciņa. Tomēr, ja vēlaties vieglu kriminālromānu un gribat mazliet iepazīt Lapzemi, tad šo var lasīt. Lai gan man ir daudzi iebildumi, romāna lasīšanai patērēto laiku nenožēloju.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Sieviete lauva. Eriks Fosness Hansens

Atēna 2009. gads, 336 lpp.

Pirmo reizi ar Hansenu man gāja savādi. Novērtēju viņa erudīciju, bet ne visai patika grāmatas saturs. Hansens vispār raksta tā, ka reizēm šķiet – tas ir nevis zinošs rakstnieks, bet kāds zinātnieks (mākslas vai medicīnas, piemēram) ar lielu literāta talantu. Es Hansenu redzu kā nopietnu, pavecu kungu ar brillēm, bārdu, labi piegrieztā uzvalkā uzstājamies tādas pašas nopietnas auditorijas priekšā. Kungi smēķē, dāmu tur nav. Viņš lasa traktātu par bišu savstarpējo komunikāciju vai dvēseles esamības pierādījumiem. Maldīgs iespaids (autors dzimis 1965. gadā), ko rada viņa literāro darbu spēcīgā vēstures elpa.

Ar tādu zinātnisku aizrautību un zināmu emocionālu distanci, Hansens pēta kāda neparasta bērna dzīvi no piedzimšanas līdz pusaudzes gadiem. Ieva piedzimst kādas Norvēģijas pilsētiņas dzelceļa stacijas priekšnieka ģimenē. Bērns ir spalvains kā mazs kaķēns un tēvam un ārstam drīz kļūst skaidrs, ka meitene apspalvojumu nezaudēs. Ar tādu slimību nav viegli sadzīvot, tomēr, ar tēva un dažu laipnu cilvēku palīdzību, meitene aug noslēgtā, bet ne nožēlojamā vidē. Protams, Ievu ļoti reti izved sabiedrībā, jo pieaugušie vienkārši šokā un ziņkārē blenž, bet bērni ir atklāti rupji un nežēlīgi. Pārsteidzoši, ka, apzinoties, kādi pazemojumi viņu sagaida, Ieva tomēr izvēlas iet skolā.

Sākumā iedomājos, ka romānā būs mistika vai maģiskā reālisma elementi. Uz tādu domu mani ievirzīja “Sievietes lauvas” piesaukšana kā līdzīgu “Eivas Lavenderas savādajām un skaistajām skumjām”. Abu stāstu līdzība ir tikai tajā, ka galvenās varones ir savādas, sabiedrības nepieņemtas būtnes. Eiva ir sapņaina meitene ar iedomu spārniem mazliet maģiskā pasaulē, bet Ieva – ģenētiska anomālija, klīniski pētāms gadījums, ko dakteri labprāt izpreperētu, bet vienkāršie ļautiņi ieliktu krātiņā kā mērkaķi. 20. gs. sākumā cilvēki ar dažādiem fiziskiem defektiem uzstājās cirkā un visi pārējie nāca par viņiem pašausmināties un paņirgt.

Hansens ne tik daudz analizē, cik vienkārši parāda, kāda dzīve ir/bija citādajiem. Grūti šos indivīdus uztvert kā cilvēkus, daudziem tie šķiet riebīgi, bīstami, atbaidoši, dumji, apsmejami. Ārsti un zinātnieki, kuriem tā kā būtu jāsaprot, ka šie citādie ir cilvēki, nevis velna izdzimumi, nav daudz labāki – viņiem šie cilvēki ir tikai eksotiski izpētes objekti, kurus var izģērbt, spaidīt, pētīt, graizīt un citādi apstrādāt bez emocijām. Bet ko gan var gribēt, ja pat miesīgiem vecākiem ir grūtības “sagremot” savas “nestandarta” atvases. Ievu sargā tēvs, kalpone un viņas pašas spēcīgais raksturs, tomēr beigas atstāja daudzus jautājumus un man neviļus vēl pāris dienas bija jādomā kā varētu izvērsties Ievas dzīve. Viņai dzīves sākumā ir ļoti paveicies (dzelzceļa stacijas priekšnieks tolaik bija svarīga un cienījama persona), bet ko viņa darīs tad, kad tēva vairs nebūs?

Noteikti negaidīju, lasot daiļliteratūru, iepazīt Morzes kodu, bet Ieva sadraudzējas ar telegrāfistu (tik jauki sastapt cilvēku bez aizspriedumiem) un viņš iemāca meitenei saprast ziņojumus un pašai tos noraidīt. Vēl romānā var uzzināt par 20. gs. sākuma dzelzceļa darbību, cilvēka matiņu folikulu īpatnībām un to laiku ārstu konferencēm, bet vispār romānā ir tik daudz nianšu, tik daudz informācijas, ka vieglāk izlasīt nekā man tagad pārstāstīt. Pāris reizes Hansens aizbrien garākos reliģijas līkločos, bet tiem pārbraucu pāri un labo romāna iespaidu nesabojāju.

Vispār man šo romānu ļoti gribas ieteikt izlasīt, tomēr Hansena stils ir īpatnējs un pats romāns nopietns, augstā literārā kvalitātē, tāpēc baidos, ka ne visiem varētu patikt. Līdzīgi kā ar Pamuka “Sniegu” – to arī gribēju ieteikt pa labi un pa kreisi, bet neiedrošinājos. Šoreiz vismaz ar mani turciski nerunā vārnas. Paldies Spīganai par Ziemassvētku dāvanu.

Vērtējums: 4,5/5