Knopf 2012, 378 lpp. Harry Hole #9
Kad Harijs no Oslo devās uz Honkongu, viņš nebija plānojis atgriezties. Tomēr notiek neiedomājamais – viņa mīļotās sievietes dēls Oļegs tiek apsūdzēts slepkavībā. Harijs atgriežas, lai veiktu neoficiālu, bīstamu izmeklēšanu un pierādītu, ka Oļegs nav vainīgs.
Par skandināvu literatūru man kaut kādā veidā izveidojies priekšstats kā par nelaimīgu, skarbu, pat brutālu, tāpēc to lasu maz. Šī iemesla dēļ trako sajūsmas vilni par Jū Nesbē kriminālromāniem mierīgi palaidu garām un vispār tikai šogad sāku skatīties skandināvu detektīvu virzienā. Piesardzīgi sāku ar Jusi Adleru-Olsenu. Iepatikās. Nolēmu turpināt. Pie šī konkrētā romāna lasīšanas gan “vainīga” Inese, kura man uzdāvināja “Phantom” Ziemassvētkos 🙂 Sanāca sēriju par Hariju Holu sākt gandrīz no beigām, nevis sākuma.
Šo romānu Nesbē veidojis kā noslēgtu apli. Beigas ir sākums un, jaucot pagātnes notikumus ar tagadnes izmeklēšanu, viss saplūst kopā un noslēdzas tāpat kā sācies: ar žurkas izmisīgiem mēģinājumiem tikt garām mirstošam cilvēkam, lai nokļūtu alā pie saviem izsalkušajiem bērniem. Situācija tā pati, tikai cilvēks cits. Sākotnēji mazliet mulsināja dažādie notikumu skatu punkti, bet kopumā tie deva spriedzi un krietni dziļāku izpratni par notiekošo, nekā, ja stāstījums būtu tikai no bijušā policijas izmeklētāja Harija Hola puses. Ar visu to, ka lasītājam tiek sniegts plašs skatupunkts, es līdz beigām nebiju pārliecināta, kurš nogalināja Gusto. Manu uzmanību novērsa citi uzbrukumi un citi motīvi. (Noslēpumaino narkotiku tirgotāju bosu gan izkalkulēju pirms Harija atklāsmes.) Kad beigās atklājās patiesība, tas bija smagi un skumji. Tik bezjēdzīgas nāves. Ar Gusto, Oļegu un Hariju notiekošais spilgti parāda, kurp noved narkotiku atkarība. Nekas vairs nav svēts, vajadzība pēc nākamās devas stāv augstāk par ģimeni un mīlestību. Narkomānam vispār ir tikai viena mīlestība – narkotikas.
Patiesībā, ja nebūtu šo satriecošo beigu un autora veiklā spēlēšanās ar mani, es romānu vērtētu zemāk, jo tīri subjektīvi man lielākā daļa nepatika. Nepatika tāpēc, ka ļoti negribējās lasīt par narkomāniem, narkotiku tirgotājiem un korumpētiem policistiem. Autors tik ļoti sabiezinājis krāsas, ka šķita – Oslo ielās pārvietojas vieni vienīgi narkomāni un slepkavas, nekā cita tur nav. Intereses pēc drusku pameklēju gūglē un, velns, vismaz 2002. gadā Oslo tik tiešām bija tā, kā Nesbē raksta. Romānā darbība gan risinās 2011. gadā.
Attiecībā uz Hariju Holu man nav skaidra viedokļa. Būtu jālasa no pirmās grāmatas, lai viņu labāk iepazītu. Pagaidām man ir skaidrs, ka viņš ir tāds kā spītīgs vientuļais vilks, kura izmeklēšanas metodes ne vienmēr tikušas kolēģu atbalstītas (vai nav klišejiski?). Viņš mīl Rakeli un tās dēlu, bet “Sniegavīrā” notikušais viņus satricinājis un šķīris. Harijam ir atkarība no alkohola, arī narkotikas viņam nav svešas, bet nu jau trīs gadus viņš ir tīrs. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka Kristīne “Purva bridējā” rīkojās muļķīgi domājot, ka spēs glābt un pārtaisīt Edgaru. Arī Harijā es vairāk saskatīju Edgaru un tāpēc nespēju just īpašas simpātijas. Tomēr beigās man viņa bija žēl, jo vīrietis, kurš kā savu pieņēmis sveša vīrieša dēlu un viņa dēļ riskē ar savu dzīvību, ir cieņas vērts. Nojauta arī saka, ka ne sava gļēvā rakstura dēļ viņa dzīvē viss sagājis šķērsām.
In any conflict we instinctively take the side of those who look most like us.
Kopumā romāns atstāja ļoti nomācošu iespaidu un man jāatzīst Jū Nesbē meistarība. Domāju nākamgad izlasīt arī vismaz “The Bat” – pirmo romānu no šīs sērijas.
Vērtējums: 4/5
Marii grāmatplaukts 