Avots. Gābriels Skots

Gābriels Skots. Avots. Norvēģu literatūraIzdevniecība u.c. 2019., 152 lpp.

Vieni pašlaik literatūrā meklē pandēmijas vai apokalipses atspoguļojumu, citi lasa izklaidējošus romānus, daži nespēj lasīt nemaz, bet varbūt vēl citi grāmatās meklē mieru. Šiem pēdējiem varētu derēt “Avots”. 1918. gadā pirmo reizi publicētais norvēģu rakstnieka Gābriela Skota epistolārais romāns ir kā miera osta satrauktam prātam. Stāstījums par pieticīga norvēģu zvejnieka Markusa dzīvi ir apcerīgs un paļāvību iedvesošs.

Lai gan Markusam nekas daudz nepieder, viņam pieder kas īpašs – laba sirds un prasme būt mierā ar dzīvi. Tikai beigās viņam mazliet samisējas, bet tā jau dzīvē gadās. Viņš dzīvo savā būdiņā uz klints, iekopj dārzu, brauc zvejā un priecājas par debesīm un jūru. Tieši Markusa prieks un dabas skaistuma attēlojums ļauj lasītājam atvilkt elpu un ar gaišāku skatu paraudzīties apkārt.

Reizēm teksts aiziet filozofiski reliģiskā virzienā un autors, kurš ir mācītāja dēls, caur Markusa stāstu pauž protestantiskos uzskatus. Es personīgi nemīlu šādus tekstus, tomēr vienkāršā zvejnieka pasaules uztverē reliģijas un dabas misticisms iekļaujas organiski un saprotami. Skaidri jūtama arī autora kritika vēlmei pēc mantas vairošanas, kas reizēm jau balansē uz didaktisma robežas.

Interesanti, protams, arī palasīt par 20. gs. sākuma zvejnieku ciemata sadzīvi, zvejas paradumiem. Piemēram, tagad es zinu kā tolaik zvejoja zušus.

Vēl jāpiemin tīkamais grāmatas mākslinieciskais noformējums: ar audumu apvilkts vāks, lakoniskas ilustrācijas. Beigās ir Maijas Burimas pēcvārds, kas iepazīstina ar autoru un analizē viņa veikumu. Tas vispār ir retums mūsdienu izdotajās grāmatās.

Esmu lasījusi vairākas grāmatas par “mazā cilvēka” dzīvi, un “Avots” noteikti ir gaišākā no tām. Man šķiet, ka skaistākais šajā literārajā darbā ir spēka smelšanās no dabas un priecāšanās par ikdienas sīkumiem.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Spainis pilns laika. Hjells Askillsens

NordiskNordisk 2012. gads, 234 lpp.

Man ir palicis viens parāds izdevniecībai. Šoreiz tas ir “Nordisk” pārstāves laipni piedāvātais stāstu krājums “Spainis pilns laika”. Ļoti piesaistīja anotācija: “niansētu psiholoģisku pārdzīvojumu raksts, kur šķietami ikdienišķi notikumi un sadzīviskas sarunas un klusēšana atklāj atskārsmi par dzīvi un noveļu varoņiem”, tomēr saturs negaidītā kārtā garlaikoja.

“Spainis pilns laika” stāstus vieno laiks no brīža, kad visa dzīve vēl priekšā, līdz brīdim, kad viss jau ir pagājis, bet nāve vēl kavējas. Ir stāsti par jauniem pārīšiem mīlas skurbumā, ir stāsti par precētiem pāriem, kas sen jau atklāti nesarunājas, un ir stāsti par veciem, vientuļiem večukiem. Tie var būt tiklab vieni un tie paši varoņi kā pilnīgi citi. Šie varoņi bieži grib kaut ko pateikt, bet neatrod īstos vārdus, vai palaiž garām īsto mirkli un sakāmais paliek nepateikts. Diezgan depresīvi, bet, protams, sāpīgi reāli un neizskaistināti.

Tēmas un noskaņas ziņā Askillsena stāsti atgādināja man Alises Manro “Dārgo dzīvi” un Daces Vīgantes “Ledus apelsīnu”. Vīgantes stāsti gan ir krietni saprotamāki, ne tik dziļi filozofiski. Vispār krājums uzdzen sajūtu, ka man no šiem stāstiem kaut kas dziļš jāsaprot, bet es nesaprotu. Tas viss jau ir lasīts un tāpēc nekādu aizrautību un interesi neraisīja.

Grāmata varētu būt noderīga norvēģu valodas treniņam, jo tā ir bilingviāla. “Spainis pilns laika” patiks tiem, kuri vēlas paskumt par aizejošo dzīvi, pafilozofēt un palasīt ko līdzīgu Manro stāstiem.

Vērtējums: 2/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Sieviete lauva. Eriks Fosness Hansens

norvēģu literatūra, vēsturiskais romāns

Atēna 2009. gads, 336 lpp.

Pirmo reizi ar Hansenu man gāja savādi. Novērtēju viņa erudīciju, bet ne visai patika grāmatas saturs. Hansens vispār raksta tā, ka reizēm šķiet – tas ir nevis zinošs rakstnieks, bet kāds zinātnieks (mākslas vai medicīnas, piemēram) ar lielu literāta talantu. Es Hansenu redzu kā nopietnu, pavecu kungu ar brillēm, bārdu, labi piegrieztā uzvalkā uzstājamies tādas pašas nopietnas auditorijas priekšā. Kungi smēķē, dāmu tur nav. Viņš lasa traktātu par bišu savstarpējo komunikāciju vai dvēseles esamības pierādījumiem. Maldīgs iespaids (autors dzimis 1965. gadā), ko rada viņa literāro darbu spēcīgā vēstures elpa.

Ar tādu zinātnisku aizrautību un zināmu emocionālu distanci, Hansens pēta kāda neparasta bērna dzīvi no piedzimšanas līdz pusaudzes gadiem. Ieva piedzimst kādas Norvēģijas pilsētiņas dzelceļa stacijas priekšnieka ģimenē. Bērns ir spalvains kā mazs kaķēns un tēvam un ārstam drīz kļūst skaidrs, ka meitene apspalvojumu nezaudēs. Ar tādu slimību nav viegli sadzīvot, tomēr, ar tēva un dažu laipnu cilvēku palīdzību, meitene aug noslēgtā, bet ne nožēlojamā vidē. Protams, Ievu ļoti reti izved sabiedrībā, jo pieaugušie vienkārši šokā un ziņkārē blenž, bet bērni ir atklāti rupji un nežēlīgi. Pārsteidzoši, ka, apzinoties, kādi pazemojumi viņu sagaida, Ieva tomēr izvēlas iet skolā.

Sākumā iedomājos, ka romānā būs mistika vai maģiskā reālisma elementi. Uz tādu domu mani ievirzīja “Sievietes lauvas” piesaukšana kā līdzīgu “Eivas Lavenderas savādajām un skaistajām skumjām”. Abu stāstu līdzība ir tikai tajā, ka galvenās varones ir savādas, sabiedrības nepieņemtas būtnes. Eiva ir sapņaina meitene ar iedomu spārniem mazliet maģiskā pasaulē, bet Ieva – ģenētiska anomālija, klīniski pētāms gadījums, ko dakteri labprāt izpreperētu, bet vienkāršie ļautiņi ieliktu krātiņā kā mērkaķi. 20. gs. sākumā cilvēki ar dažādiem fiziskiem defektiem uzstājās cirkā un visi pārējie nāca par viņiem pašausmināties un paņirgt.

Hansens ne tik daudz analizē, cik vienkārši parāda, kāda dzīve ir/bija citādajiem. Grūti šos indivīdus uztvert kā cilvēkus, daudziem tie šķiet riebīgi, bīstami, atbaidoši, dumji, apsmejami. Ārsti un zinātnieki, kuriem tā kā būtu jāsaprot, ka šie citādie ir cilvēki, nevis velna izdzimumi, nav daudz labāki – viņiem šie cilvēki ir tikai eksotiski izpētes objekti, kurus var izģērbt, spaidīt, pētīt, graizīt un citādi apstrādāt bez emocijām. Bet ko gan var gribēt, ja pat miesīgiem vecākiem ir grūtības “sagremot” savas “nestandarta” atvases. Ievu sargā tēvs, kalpone un viņas pašas spēcīgais raksturs, tomēr beigas atstāja daudzus jautājumus un man neviļus vēl pāris dienas bija jādomā kā varētu izvērsties Ievas dzīve. Viņai dzīves sākumā ir ļoti paveicies (dzelzceļa stacijas priekšnieks tolaik bija svarīga un cienījama persona), bet ko viņa darīs tad, kad tēva vairs nebūs?

Noteikti negaidīju, lasot daiļliteratūru, iepazīt Morzes kodu, bet Ieva sadraudzējas ar telegrāfistu (tik jauki sastapt cilvēku bez aizspriedumiem) un viņš iemāca meitenei saprast ziņojumus un pašai tos noraidīt. Vēl romānā var uzzināt par 20. gs. sākuma dzelzceļa darbību, cilvēka matiņu folikulu īpatnībām un to laiku ārstu konferencēm, bet vispār romānā ir tik daudz nianšu, tik daudz informācijas, ka vieglāk izlasīt nekā man tagad pārstāstīt. Pāris reizes Hansens aizbrien garākos reliģijas līkločos, bet tiem pārbraucu pāri un labo romāna iespaidu nesabojāju.

Vispār man šo romānu ļoti gribas ieteikt izlasīt, tomēr Hansena stils ir īpatnējs un pats romāns nopietns, augstā literārā kvalitātē, tāpēc baidos, ka ne visiem varētu patikt. Līdzīgi kā ar Pamuka “Sniegu” – to arī gribēju ieteikt pa labi un pa kreisi, bet neiedrošinājos. Šoreiz vismaz ar mani turciski nerunā vārnas. Paldies Spīganai par Ziemassvētku dāvanu.

Vērtējums: 4,5/5

Īsās atsauksmes #6

Pašlaik man ārkārtīgi svarīgi šķiet skatīties, kā tiek grauzta cūkas auss, bet strauji tuvojas gada beigas, neuzrakstītā ir daudz, tāpēc jāķeras atkal pie īsajām atsauksmēm. Šoreiz par dažām pagājušo Ziemassvētku dāvanām.

Akmens kļavas. Ļena Eltanga

Akmens kļavas. Ļena Eltanga

Jānis Roze 2014. gads, 365 lpp.

“Akmens kļavas” saņēmu dāvanā no Lasītājas un, salasījusies slavinošas atsauksmes, ar prieku ķēros klāt. Jāsaka, ka Velsa, Īrija, Skotija man šķiet burvīgas mistikas apvītas un vilinošas vietas, tāpēc stāsts šķita kā radīts manai gaumei. Tomēr klikšķis nenotika. “Akmens kļavu” teksts ir ļoti skaists, bet saturs palika mīkla. Lēkāšana laikā un starp varoņiem bija pārāk liela, lai līdz grāmatas beigām man saglabātos vēlme tam visam sekot līdzi. Ko lai saku par Sašu Sonliju? Vientuļa, dīvaina jauna sieviete par kuru palika sajūta, ka viņa speciāli veido savu dzīvi tik nožēlojamu. Lasiet, ja patīk postmoderns teksts, skaista proza un aizlauzti cilvēki. Grāmatai ļoti gaumīgs vāks.

Vērtējums: 3/5

Vēstījumi par sargāšanu. Eriks Fosness Hansens

Vēstījumi par sargāšanu. Eriks Fosness Hansens

Atēna 2002. gads, 560 lpp.

No Sibillas saņemtie “Vēstījumi par sargāšanu” noskaņu un stila ziņā ir daļēji līdzīgi “Akmens kļavām”. Bez cakainās valodas, bet tikpat intelektuāli stāsti, kas pieskaras viens otram, paužot ideju kā cilvēku dzīves satuvina un maina nejaušības (jeb liktenis). Varbūt tieši otrādi – nekādu nejaušību nav, viss ir saistīts un cikliski atkārtojas. Man patika stāsts par bākas sarga ģimeni, teksta daļa par biškopību un renesanses laika mākslinieku, jo no šiem stāstiem varēja uzzināt ļoti interesantas detaļas par attiecīgajām tēmām un laika periodiem. Kopumā “Vēstījumi par sargāšanu” prasīja zināmu cīņu, jo vēstījums ir lēns un dažas vietas mani garlaikoja līdz miega stāvoklim. Šo man vajadzēja lasīt pirms desmit gadiem, jo tad stāstos iztirzātās filozofiskās idejas aizķertu krietni dziļāk.

Vērtējums: 3/5

Smillas jaunkundzes sniega izjūta. Pēters Hēgs

Smillas jaunkundzes sniega izjūta. Pēters Hēgs

Atēna 1997. gads, 462 lpp.

Nezinu, kāpēc Smillu neizlasīju tad, kad tā iznāca, tāpēc priecājos par Doronikes dāvāto iespēju izlasīt šo neparasto detektīvu. Vairāk par pašu izmeklēšanu (Smilla nav policiste un viņas aizdomas balstītas vairāk uz īpatnējām sajūtām nevis pierādījumiem) mani interesēja dāņu kultūra vs. grenlandiešu kultūra un abu šo pasauļu sāpīgā saskaršanās. Stāsts ir neparasts, vietām zinātnisks, vietām tehnisks un kopumā ļoti interesants. Grenlandiete Smilla ir vienlaikus fascinējoša un nesimpātiska dāma, kas kā tēls man ļoti patika. Pamatīgie kuģu un ledus apraksti gan beigās bija tā kā par daudz, novirzīja no izmeklēšanas, iebuksēja sižetu un atņēma manam lasītpriekam vienu zvaigzni.

Vērtējums: 4/5

Klauns Šalimars. Salmans Rušdi

Klauns Šalimars. Salmans Rušdi

Atēna 2007. gads, 400 lpp.

Iespējams, ka par šo Andra iedāvināto grāmatu man nemaz nevajadzētu izteikties, jo otro reizi pierādījās, ka viss indiskais vienkārši nav man saprotams un izraisa nepatiku. Romāna darbība notiek Kašmirā (pārsvarā Indijas kontrolētajā teritorijā) un ASV, kas man ļāva grāmatu izlasīt līdz beigām. Stāsts ir ļoti kolorīts, vieglprātīgu kaislību un fanātiska naida caurstrāvots. Īpaši interesantas bija epizodes par Kašmiras pretošanās grupu rašanos un kā tās, afgāņu talibu iespaidā, pārauga par ko briesmīgu. Rušdi raksta krāšņi, var just, ka viņš ir ļoti zinošs un gudrs, tāpēc nevaru teikt, ka viņa stils man nepatika. Vispār man žēl, ka nespēju baudīt tik atšķirīgu kultūru pat grāmatas formā.

Vērtējums: 2,5/5

Atvainojos, ka visas dāvanas joprojām neesmu izlasījusi, lai gan ļoti gribēju to šogad izdarīt.

 

 

Šie mirkļi. Herbjorga Vasmu

Šie mirkļi. Herbjorga VasmuZvaigzne ABC 2015. gads, 316 lpp.

Ja ziemeļnieku drāmas nav iecienīta lasāmviela, “Šos mirkļus” droši vien palaidīsiet garām. Arī es tā būtu izdarījusi, ja vien neuzķertos uz ziņas, ka šis darbs ir autobiogrāfisks. Reāla dzīve, turklāt rakstnieces dzīve – jālasa!

Herbjorga Vasmu trešajā personā stāsta par sevi no jaunības līdz pat brieduma gadiem. Trešās personas vēstījumā viņa ietur vērotājas pozu, konstatē faktus un sajūtas, vienlaicīgi it kā distancējoties no savas dzīves. Tieši stila ziņā šī ir neparasta autobiogrāfija, vairāk kā romāns, ko veido īsāki un garāki atmiņu mirkļi un sapņi. Viņa stāsta tikai par būtisko, izlaižot bērnu pirmos zobus un citas ikdienišķas lietas. Noteikti aiz kadra paliek arī daļa intīmu un neērtu detaļu, piemēram, pamats riebumam un nicinājumam pret tēvu. Caur savu dzīvi autore ļauj ieskatīties Norvēģijas sabiedrības normās laikā, kad konservatīvais un patriarhālais sadūrās ar moderno un feministisko.

Visa dzīve sastāv no mirkļiem un Vasmu ir talants tos noķert, palikt zem lupas un izpētīt. Viņa nav saudzīga pret sevi. Ko nozīmē būt sievietei, mātei, rakstniecei vietā un laikā, kad tā nav pieņemts un šitā nav labi, kad vīrs sānsoļus uzskata par sīkumu, kad neizrunātas lietas kā smaga ķēde savažo un velkas līdzi visu mūžu. Kas īsti ir mīlestība un kas pienākums? Vai vispār kaut kas ir? Vārdi un tēli, kas pieprasa runāt. Ziemeļu saule, ledains ūdens, vientulība un vienatne. Vīrieši mednieki, vīrieši runātāji. Alkas un ilgas, egoisms, aukstums, nicinājums, cīņa ar sevi un citiem, greizsirdība, zaudējumi, panākumi un brīvība. Atkailināšanās līdz dvēseles dzīlēm.

Vasmu vislabāk sapratīs sievietes, tomēr vispirms un galvenokārt viņa sevi, manuprāt, vienmēr uzskatījusi par cilvēku. Tieši tas ir viņas spīta un dzinuļa pamatā. Viņai pārmet tēvs, vīrs, vīratēvs, kaimiņienes un kolēģes, jo viņa vēlas dzīvot savu dzīvi, būt pati, nevis tikai kāda piedēklis, tekalētāja, aprūpētāja, apčubinātāja. Iespēja būt pašai, līdz galam saprast, kas viņa ir un ko viņa spēj – tas prasīja daudzus gadus. Pastāstīt par sevi tieši šādā veidā – tur ir jābūt lielai drosmei. Tiklīdz šī grāmata iznāca, cilvēki noteikti metās analizēt viņas dzīvi, pamācīt, nosodīt, žēlot vai skaust.

Par “Šiem mirkļiem” man ir sajūta, ka, pēc gadiem pārlasot, autores domas varētu saprast savādāk, jo tad es pati būtu savādāka. Nenožēloju nevienu ar šo grāmatu pavadīto mirkli, tomēr “Šie mirkļi” ir no tiem darbiem, kas jālasa īstajā brīdī un pastāv iespēja, ka ar autori neizdosies sadraudzēties. Negaidīju, ka līdz šim neiepazītas rakstnieces dzīve mani tā uzrunās un aizraus. Ja man jāatbild, kāpēc, tad vispareizākā atbilde laikam būs – es viņu sapratu. Herbjorgas Vasmu teksts reizēm griež kā ar nazi, no tā dveš ziemeļu vēja aukstā elpa, tomēr nav iespējams atrauties.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.