Spainis pilns laika. Hjells Askillsens

NordiskNordisk 2012. gads, 234 lpp.

Man ir palicis viens parāds izdevniecībai. Šoreiz tas ir “Nordisk” pārstāves laipni piedāvātais stāstu krājums “Spainis pilns laika”. Ļoti piesaistīja anotācija: “niansētu psiholoģisku pārdzīvojumu raksts, kur šķietami ikdienišķi notikumi un sadzīviskas sarunas un klusēšana atklāj atskārsmi par dzīvi un noveļu varoņiem”, tomēr saturs negaidītā kārtā garlaikoja.

“Spainis pilns laika” stāstus vieno laiks no brīža, kad visa dzīve vēl priekšā, līdz brīdim, kad viss jau ir pagājis, bet nāve vēl kavējas. Ir stāsti par jauniem pārīšiem mīlas skurbumā, ir stāsti par precētiem pāriem, kas sen jau atklāti nesarunājas, un ir stāsti par veciem, vientuļiem večukiem. Tie var būt tiklab vieni un tie paši varoņi kā pilnīgi citi. Šie varoņi bieži grib kaut ko pateikt, bet neatrod īstos vārdus, vai palaiž garām īsto mirkli un sakāmais paliek nepateikts. Diezgan depresīvi, bet, protams, sāpīgi reāli un neizskaistināti.

Tēmas un noskaņas ziņā Askillsena stāsti atgādināja man Alises Manro “Dārgo dzīvi” un Daces Vīgantes “Ledus apelsīnu”. Vīgantes stāsti gan ir krietni saprotamāki, ne tik dziļi filozofiski. Vispār krājums uzdzen sajūtu, ka man no šiem stāstiem kaut kas dziļš jāsaprot, bet es nesaprotu. Tas viss jau ir lasīts un tāpēc nekādu aizrautību un interesi neraisīja.

Grāmata varētu būt noderīga norvēģu valodas treniņam, jo tā ir bilingviāla. “Spainis pilns laika” patiks tiem, kuri vēlas paskumt par aizejošo dzīvi, pafilozofēt un palasīt ko līdzīgu Manro stāstiem.

Vērtējums: 2/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements

Sieviete lauva. Eriks Fosness Hansens

norvēģu literatūra, vēsturiskais romāns

Atēna 2009. gads, 336 lpp.

Pirmo reizi ar Hansenu man gāja savādi. Novērtēju viņa erudīciju, bet ne visai patika grāmatas saturs. Hansens vispār raksta tā, ka reizēm šķiet – tas ir nevis zinošs rakstnieks, bet kāds zinātnieks (mākslas vai medicīnas, piemēram) ar lielu literāta talantu. Es Hansenu redzu kā nopietnu, pavecu kungu ar brillēm, bārdu, labi piegrieztā uzvalkā uzstājamies tādas pašas nopietnas auditorijas priekšā. Kungi smēķē, dāmu tur nav. Viņš lasa traktātu par bišu savstarpējo komunikāciju vai dvēseles esamības pierādījumiem. Maldīgs iespaids (autors dzimis 1965. gadā), ko rada viņa literāro darbu spēcīgā vēstures elpa.

Ar tādu zinātnisku aizrautību un zināmu emocionālu distanci, Hansens pēta kāda neparasta bērna dzīvi no piedzimšanas līdz pusaudzes gadiem. Ieva piedzimst kādas Norvēģijas pilsētiņas dzelceļa stacijas priekšnieka ģimenē. Bērns ir spalvains kā mazs kaķēns un tēvam un ārstam drīz kļūst skaidrs, ka meitene apspalvojumu nezaudēs. Ar tādu slimību nav viegli sadzīvot, tomēr, ar tēva un dažu laipnu cilvēku palīdzību, meitene aug noslēgtā, bet ne nožēlojamā vidē. Protams, Ievu ļoti reti izved sabiedrībā, jo pieaugušie vienkārši šokā un ziņkārē blenž, bet bērni ir atklāti rupji un nežēlīgi. Pārsteidzoši, ka, apzinoties, kādi pazemojumi viņu sagaida, Ieva tomēr izvēlas iet skolā.

Sākumā iedomājos, ka romānā būs mistika vai maģiskā reālisma elementi. Uz tādu domu mani ievirzīja “Sievietes lauvas” piesaukšana kā līdzīgu “Eivas Lavenderas savādajām un skaistajām skumjām”. Abu stāstu līdzība ir tikai tajā, ka galvenās varones ir savādas, sabiedrības nepieņemtas būtnes. Eiva ir sapņaina meitene ar iedomu spārniem mazliet maģiskā pasaulē, bet Ieva – ģenētiska anomālija, klīniski pētāms gadījums, ko dakteri labprāt izpreperētu, bet vienkāršie ļautiņi ieliktu krātiņā kā mērkaķi. 20. gs. sākumā cilvēki ar dažādiem fiziskiem defektiem uzstājās cirkā un visi pārējie nāca par viņiem pašausmināties un paņirgt.

Hansens ne tik daudz analizē, cik vienkārši parāda, kāda dzīve ir/bija citādajiem. Grūti šos indivīdus uztvert kā cilvēkus, daudziem tie šķiet riebīgi, bīstami, atbaidoši, dumji, apsmejami. Ārsti un zinātnieki, kuriem tā kā būtu jāsaprot, ka šie citādie ir cilvēki, nevis velna izdzimumi, nav daudz labāki – viņiem šie cilvēki ir tikai eksotiski izpētes objekti, kurus var izģērbt, spaidīt, pētīt, graizīt un citādi apstrādāt bez emocijām. Bet ko gan var gribēt, ja pat miesīgiem vecākiem ir grūtības “sagremot” savas “nestandarta” atvases. Ievu sargā tēvs, kalpone un viņas pašas spēcīgais raksturs, tomēr beigas atstāja daudzus jautājumus un man neviļus vēl pāris dienas bija jādomā kā varētu izvērsties Ievas dzīve. Viņai dzīves sākumā ir ļoti paveicies (dzelzceļa stacijas priekšnieks tolaik bija svarīga un cienījama persona), bet ko viņa darīs tad, kad tēva vairs nebūs?

Noteikti negaidīju, lasot daiļliteratūru, iepazīt Morzes kodu, bet Ieva sadraudzējas ar telegrāfistu (tik jauki sastapt cilvēku bez aizspriedumiem) un viņš iemāca meitenei saprast ziņojumus un pašai tos noraidīt. Vēl romānā var uzzināt par 20. gs. sākuma dzelzceļa darbību, cilvēka matiņu folikulu īpatnībām un to laiku ārstu konferencēm, bet vispār romānā ir tik daudz nianšu, tik daudz informācijas, ka vieglāk izlasīt nekā man tagad pārstāstīt. Pāris reizes Hansens aizbrien garākos reliģijas līkločos, bet tiem pārbraucu pāri un labo romāna iespaidu nesabojāju.

Vispār man šo romānu ļoti gribas ieteikt izlasīt, tomēr Hansena stils ir īpatnējs un pats romāns nopietns, augstā literārā kvalitātē, tāpēc baidos, ka ne visiem varētu patikt. Līdzīgi kā ar Pamuka “Sniegu” – to arī gribēju ieteikt pa labi un pa kreisi, bet neiedrošinājos. Šoreiz vismaz ar mani turciski nerunā vārnas. Paldies Spīganai par Ziemassvētku dāvanu.

Vērtējums: 4,5/5

Īsās atsauksmes #6

Pašlaik man ārkārtīgi svarīgi šķiet skatīties, kā tiek grauzta cūkas auss, bet strauji tuvojas gada beigas, neuzrakstītā ir daudz, tāpēc jāķeras atkal pie īsajām atsauksmēm. Šoreiz par dažām pagājušo Ziemassvētku dāvanām.

Akmens kļavas. Ļena Eltanga

Akmens kļavas. Ļena Eltanga

Jānis Roze 2014. gads, 365 lpp.

“Akmens kļavas” saņēmu dāvanā no Lasītājas un, salasījusies slavinošas atsauksmes, ar prieku ķēros klāt. Jāsaka, ka Velsa, Īrija, Skotija man šķiet burvīgas mistikas apvītas un vilinošas vietas, tāpēc stāsts šķita kā radīts manai gaumei. Tomēr klikšķis nenotika. “Akmens kļavu” teksts ir ļoti skaists, bet saturs palika mīkla. Lēkāšana laikā un starp varoņiem bija pārāk liela, lai līdz grāmatas beigām man saglabātos vēlme tam visam sekot līdzi. Ko lai saku par Sašu Sonliju? Vientuļa, dīvaina jauna sieviete par kuru palika sajūta, ka viņa speciāli veido savu dzīvi tik nožēlojamu. Lasiet, ja patīk postmoderns teksts, skaista proza un aizlauzti cilvēki. Grāmatai ļoti gaumīgs vāks.

Vērtējums: 3/5

Vēstījumi par sargāšanu. Eriks Fosness Hansens

Vēstījumi par sargāšanu. Eriks Fosness Hansens

Atēna 2002. gads, 560 lpp.

No Sibillas saņemtie “Vēstījumi par sargāšanu” noskaņu un stila ziņā ir daļēji līdzīgi “Akmens kļavām”. Bez cakainās valodas, bet tikpat intelektuāli stāsti, kas pieskaras viens otram, paužot ideju kā cilvēku dzīves satuvina un maina nejaušības (jeb liktenis). Varbūt tieši otrādi – nekādu nejaušību nav, viss ir saistīts un cikliski atkārtojas. Man patika stāsts par bākas sarga ģimeni, teksta daļa par biškopību un renesanses laika mākslinieku, jo no šiem stāstiem varēja uzzināt ļoti interesantas detaļas par attiecīgajām tēmām un laika periodiem. Kopumā “Vēstījumi par sargāšanu” prasīja zināmu cīņu, jo vēstījums ir lēns un dažas vietas mani garlaikoja līdz miega stāvoklim. Šo man vajadzēja lasīt pirms desmit gadiem, jo tad stāstos iztirzātās filozofiskās idejas aizķertu krietni dziļāk.

Vērtējums: 3/5

Smillas jaunkundzes sniega izjūta. Pēters Hēgs

Smillas jaunkundzes sniega izjūta. Pēters Hēgs

Atēna 1997. gads, 462 lpp.

Nezinu, kāpēc Smillu neizlasīju tad, kad tā iznāca, tāpēc priecājos par Doronikes dāvāto iespēju izlasīt šo neparasto detektīvu. Vairāk par pašu izmeklēšanu (Smilla nav policiste un viņas aizdomas balstītas vairāk uz īpatnējām sajūtām nevis pierādījumiem) mani interesēja dāņu kultūra vs. grenlandiešu kultūra un abu šo pasauļu sāpīgā saskaršanās. Stāsts ir neparasts, vietām zinātnisks, vietām tehnisks un kopumā ļoti interesants. Grenlandiete Smilla ir vienlaikus fascinējoša un nesimpātiska dāma, kas kā tēls man ļoti patika. Pamatīgie kuģu un ledus apraksti gan beigās bija tā kā par daudz, novirzīja no izmeklēšanas, iebuksēja sižetu un atņēma manam lasītpriekam vienu zvaigzni.

Vērtējums: 4/5

Klauns Šalimars. Salmans Rušdi

Klauns Šalimars. Salmans Rušdi

Atēna 2007. gads, 400 lpp.

Iespējams, ka par šo Andra iedāvināto grāmatu man nemaz nevajadzētu izteikties, jo otro reizi pierādījās, ka viss indiskais vienkārši nav man saprotams un izraisa nepatiku. Romāna darbība notiek Kašmirā (pārsvarā Indijas kontrolētajā teritorijā) un ASV, kas man ļāva grāmatu izlasīt līdz beigām. Stāsts ir ļoti kolorīts, vieglprātīgu kaislību un fanātiska naida caurstrāvots. Īpaši interesantas bija epizodes par Kašmiras pretošanās grupu rašanos un kā tās, afgāņu talibu iespaidā, pārauga par ko briesmīgu. Rušdi raksta krāšņi, var just, ka viņš ir ļoti zinošs un gudrs, tāpēc nevaru teikt, ka viņa stils man nepatika. Vispār man žēl, ka nespēju baudīt tik atšķirīgu kultūru pat grāmatas formā.

Vērtējums: 2,5/5

Atvainojos, ka visas dāvanas joprojām neesmu izlasījusi, lai gan ļoti gribēju to šogad izdarīt.

 

 

Šie mirkļi. Herbjorga Vasmu

Šie mirkļi. Herbjorga VasmuZvaigzne ABC 2015. gads, 316 lpp.

Ja ziemeļnieku drāmas nav iecienīta lasāmviela, “Šos mirkļus” droši vien palaidīsiet garām. Arī es tā būtu izdarījusi, ja vien neuzķertos uz ziņas, ka šis darbs ir autobiogrāfisks. Reāla dzīve, turklāt rakstnieces dzīve – jālasa!

Herbjorga Vasmu trešajā personā stāsta par sevi no jaunības līdz pat brieduma gadiem. Trešās personas vēstījumā viņa ietur vērotājas pozu, konstatē faktus un sajūtas, vienlaicīgi it kā distancējoties no savas dzīves. Tieši stila ziņā šī ir neparasta autobiogrāfija, vairāk kā romāns, ko veido īsāki un garāki atmiņu mirkļi un sapņi. Viņa stāsta tikai par būtisko, izlaižot bērnu pirmos zobus un citas ikdienišķas lietas. Noteikti aiz kadra paliek arī daļa intīmu un neērtu detaļu, piemēram, pamats riebumam un nicinājumam pret tēvu. Caur savu dzīvi autore ļauj ieskatīties Norvēģijas sabiedrības normās laikā, kad konservatīvais un patriarhālais sadūrās ar moderno un feministisko.

Visa dzīve sastāv no mirkļiem un Vasmu ir talants tos noķert, palikt zem lupas un izpētīt. Viņa nav saudzīga pret sevi. Ko nozīmē būt sievietei, mātei, rakstniecei vietā un laikā, kad tā nav pieņemts un šitā nav labi, kad vīrs sānsoļus uzskata par sīkumu, kad neizrunātas lietas kā smaga ķēde savažo un velkas līdzi visu mūžu. Kas īsti ir mīlestība un kas pienākums? Vai vispār kaut kas ir? Vārdi un tēli, kas pieprasa runāt. Ziemeļu saule, ledains ūdens, vientulība un vienatne. Vīrieši mednieki, vīrieši runātāji. Alkas un ilgas, egoisms, aukstums, nicinājums, cīņa ar sevi un citiem, greizsirdība, zaudējumi, panākumi un brīvība. Atkailināšanās līdz dvēseles dzīlēm.

Vasmu vislabāk sapratīs sievietes, tomēr vispirms un galvenokārt viņa sevi, manuprāt, vienmēr uzskatījusi par cilvēku. Tieši tas ir viņas spīta un dzinuļa pamatā. Viņai pārmet tēvs, vīrs, vīratēvs, kaimiņienes un kolēģes, jo viņa vēlas dzīvot savu dzīvi, būt pati, nevis tikai kāda piedēklis, tekalētāja, aprūpētāja, apčubinātāja. Iespēja būt pašai, līdz galam saprast, kas viņa ir un ko viņa spēj – tas prasīja daudzus gadus. Pastāstīt par sevi tieši šādā veidā – tur ir jābūt lielai drosmei. Tiklīdz šī grāmata iznāca, cilvēki noteikti metās analizēt viņas dzīvi, pamācīt, nosodīt, žēlot vai skaust.

Par “Šiem mirkļiem” man ir sajūta, ka, pēc gadiem pārlasot, autores domas varētu saprast savādāk, jo tad es pati būtu savādāka. Nenožēloju nevienu ar šo grāmatu pavadīto mirkli, tomēr “Šie mirkļi” ir no tiem darbiem, kas jālasa īstajā brīdī un pastāv iespēja, ka ar autori neizdosies sadraudzēties. Negaidīju, ka līdz šim neiepazītas rakstnieces dzīve mani tā uzrunās un aizraus. Ja man jāatbild, kāpēc, tad vispareizākā atbilde laikam būs – es viņu sapratu. Herbjorgas Vasmu teksts reizēm griež kā ar nazi, no tā dveš ziemeļu vēja aukstā elpa, tomēr nav iespējams atrauties.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Sikspārnis. Jū Nesbē

sikspārnisZvaigzne ABC 2014. gads, 368 lpp. Harry Hole #1

Šī grāmata aizsāk aizraujošo daudzsējumu vēstījumu par Hariju Holu. Harijs ierodas Sidnejā, lai palīdzētu izmeklēt jaunas norvēģietes slepkavības apstākļus. Drīz vien viņš nokļūst notikumu centrā un sastopas gan ar ielasmeitām un savedējiem, gan ar transvestītiem, klauniem un narkotiku tirgoņiem. Harijs un viņa kolēģis, aborigēns Endrū Kensingtons, nojauš, ka te darbojas sērijveida slepkava. Kāds ir psihopāta motīvs? Un kāpēc viņš nonāvē gaišmates? (no oficiālās anotācijas)

Lēnām ar kājām velkos nopakaļ, kad visi jau sen ielēkuši Jū Nesbē “kriminālvilcienā”. Ja Inese man nebūtu iedāvinājusi “Phantom”, varbūt ar Nesbē vēl nemaz nebūtu iepazinusies. Sižets bija par slepkavību un narkomāniem, drūms un depresīvs, tomēr Harija Hola pagātne šķita pietiekami interesanta, lai es apsvērtu sākt no sākuma, kā tas kārtīgā grāmatu sērijā pieklājas. Līdz ar “Sikspārņa” izdošanu latviski, man tāda izdevība radās. Uzreiz brīdinu, ka tālāk tekstā var sastapt dažus maitekļus.

“Sikspārnis” ir pirmā grāmata kriminālromānu sērijā par Norvēģijas kriminālpolicijas izmeklētāju Hariju Holu. Harijam ir ap 30 un viņam nav nekādu konkrētu mērķu, ko ar savu dzīvi iesākt. Ne sievas, ne bērnu, ne normāla hobija vai kādu rūpju. Ja vien par hobiju neuzskata dzeršanu un par rūpēm gruzdošo sirdsapziņu miruša kolēģa dēļ. Gandrīz vai kārtējais drūmais, bet ģeniālais neveiksminieks. Viņš ir labs izmeklētājs, tāpēc priekšnieks izglābj viņa pakaļu un nosūta nelielā darbiņā uz Austrāliju. Tas ir apmēram tas, ko mēs par Hariju uzzinām pirmajā romānā.

Noziegums nav nekāds īpašais – pludmalē atrasta mirusi jauna norvēģiete ar manāmām žņaugšanas un izvarošanas pazīmēm. Izmeklēšanu veic Sidnejas policija un Harijs ir tādā kā novērotāja lomā. Viņam par pārinieku piesakās policists Endrū. Endrū ir aborigēns, tāpēc Harijs (un līdz ar to lasītājs) uzzina dažādas aborigēnu leģendas un ne pārāk skaistas Austrālijas vēstures detaļas. Viss sāk palikt aizvien jocīgāk, kad Endrū iepazīstina Hariju ar savu draugu, geju, klaunu Oto. Vēl “uz skatuves” parādās narkotiku tirgonis, aborigēnu bokseris, perverss namīpašnieks un skaistule zviedriete. Sarunājoties ar vienu, otru un trešo, Harijs pamazām izstrādā dažādas slepkavības teorijas un beigās arī atrisina noziegumu.

Noziedznieka motivācija šķita pārāk uzspēlēta, lai gan iespējama, ja slepkavam “aizbraucis jumts”. Autors tik ļoti uzcītīgi cenšas savīt kopā maniaka psiholoģiju ar etnisku naidu, ka beigās atliek vien izbrīnā ieplest acis. Arī izmeklēšana nebija diez ko pārliecinoša un pārsvarā to uz priekšu virzīja dialogi un Harija intuīcija. Pierādījumu vākšana, kas tā tāda? Labi, tas viss ir sīkums. Pa īstam mani nokaitināja citas lietas:

    • Harija “uzkāpšana uz korķa” Sidnejā – bijušais alkoholiķis un tā, bet šī rīcība negāja ne kopā ar viņa apņemšanos pēc traģēdijas Norvēģijā, ne dzeršanas iemeslu;
    • daudzie aborigēnu mīti un stāstījums par Austrāliju kā no tūrisma ceļveža – man patīk kultūrvēsturisks fons, bet šeit tas bija par daudz un vāji pasniegts, padarot atsevišķus varoņus par vēstures referentiem;
    • visur narkotikas – apžēliņ, es laikam esmu vienīgais cilvēks uz planētas, kas narkotikas nelieto!
    • lakstošanās ap zviedrieti – viss būtu labi, tikai zviedrietes tēls ir pārāk ērts un izdevīgs autoram, lai Harijs varētu izstāstīt savu pagātni un iepītu mazliet seksa.

Jāpiemin, ka mani fascinēja tulkošanas dīvainības. Iespējams, ka oriģinālajā tekstā Nesbē nekonsekventi spēlējies ar dialogiem angļu valodā un tad tā īsti nav tulkotāja vaina. Tomēr angliskie teikumi un atsevišķas frāzes dažās pirmajās nodaļās nepatīkami griežas acīs. Ideja skaidra – norvēģis citā zemē, tāpēc dialogiem jābūt angliski. 9. lpp. dialogs konsekventi notiek angļu valodā, bet jau 10. lpp sākas brīnumi – muitas darbiniece pēkšņi atbild norvēģiski (tulkojumā, protams, tas nozīmē, ka latviski) un 11. lpp. Endrū saprot, ko Harijs viņam prasa norvēģiski un tālāk Endrū norvēģu valodas zināšanas strauji attīstās. Ar laiku šī ākstīšanās tiek atmesta un visi dialogi normāli rit vienā valodā.

“Sikspārnis” ir vājš kriminālromāns, kura vienīgā vērtība ir iepazīstināšana ar Harija Hola tēlu un autora atskaite par Austrālijas ceļojumu (pieņemot, ka viņš tur ir bijis, nevis tikai iegūglējis). Kopumā romāns atstāj iespaidu par vingrināšanos kriminālromānu lauciņā, kad tiek meklēts savs stils un pa ceļam kopētas tradicionālās klišejas. Tagad man ir pilnīgi skaidrs, kāpēc Harija Hola romānu izdošanu latviski sāka ar 3. vai 4. darbu. Tas vieš zināmu cerību, ka ar laiku paliek labāk un Nesbē meistarība aug.

Vērtējums: 2/5