Phantom. Jo Nesbø

PhantomKnopf 2012, 378 lpp. Harry Hole #9

Kad Harijs no Oslo devās uz Honkongu, viņš nebija plānojis atgriezties. Tomēr notiek neiedomājamais – viņa mīļotās sievietes dēls Oļegs tiek apsūdzēts slepkavībā. Harijs atgriežas, lai veiktu neoficiālu, bīstamu izmeklēšanu un pierādītu, ka Oļegs nav vainīgs.

Par skandināvu literatūru man kaut kādā veidā izveidojies priekšstats kā par nelaimīgu, skarbu, pat brutālu, tāpēc to lasu maz. Šī iemesla dēļ trako sajūsmas vilni par Jū Nesbē kriminālromāniem mierīgi palaidu garām un vispār tikai šogad sāku skatīties skandināvu detektīvu virzienā. Piesardzīgi sāku ar Jusi Adleru-Olsenu. Iepatikās. Nolēmu turpināt. Pie šī konkrētā romāna lasīšanas gan “vainīga” Inese, kura man uzdāvināja “Phantom” Ziemassvētkos 🙂 Sanāca sēriju par Hariju Holu sākt gandrīz no beigām, nevis sākuma.

Šo romānu Nesbē veidojis kā noslēgtu apli. Beigas ir sākums un, jaucot pagātnes notikumus ar tagadnes izmeklēšanu, viss saplūst kopā un noslēdzas tāpat kā sācies: ar žurkas izmisīgiem mēģinājumiem tikt garām mirstošam cilvēkam, lai nokļūtu alā pie saviem izsalkušajiem bērniem. Situācija tā pati, tikai cilvēks cits. Sākotnēji mazliet mulsināja dažādie notikumu skatu punkti, bet kopumā tie deva spriedzi un krietni dziļāku izpratni par notiekošo, nekā, ja stāstījums būtu tikai no bijušā policijas izmeklētāja Harija Hola puses. Ar visu to, ka lasītājam tiek sniegts plašs skatupunkts, es līdz beigām nebiju pārliecināta, kurš nogalināja Gusto. Manu uzmanību novērsa citi uzbrukumi un citi motīvi. (Noslēpumaino narkotiku tirgotāju bosu gan izkalkulēju pirms Harija atklāsmes.) Kad beigās atklājās patiesība, tas bija smagi un skumji. Tik bezjēdzīgas nāves. Ar Gusto, Oļegu un Hariju notiekošais spilgti parāda, kurp noved narkotiku atkarība. Nekas vairs nav svēts, vajadzība pēc nākamās devas stāv augstāk par ģimeni un mīlestību. Narkomānam vispār ir tikai viena mīlestība – narkotikas.

Patiesībā, ja nebūtu šo satriecošo beigu un autora veiklā spēlēšanās ar mani, es romānu vērtētu zemāk, jo tīri subjektīvi man lielākā daļa nepatika. Nepatika tāpēc, ka ļoti negribējās lasīt par narkomāniem, narkotiku tirgotājiem un korumpētiem policistiem. Autors tik ļoti sabiezinājis krāsas, ka šķita – Oslo ielās pārvietojas  vieni vienīgi narkomāni un slepkavas, nekā cita tur nav. Intereses pēc drusku pameklēju gūglē un, velns, vismaz 2002. gadā Oslo tik tiešām bija tā, kā Nesbē raksta. Romānā darbība gan risinās 2011. gadā.

Attiecībā uz Hariju Holu man nav skaidra viedokļa. Būtu jālasa no pirmās grāmatas, lai viņu labāk iepazītu. Pagaidām man ir skaidrs, ka viņš ir tāds kā spītīgs vientuļais vilks, kura izmeklēšanas metodes ne vienmēr tikušas kolēģu atbalstītas (vai nav klišejiski?). Viņš mīl Rakeli un tās dēlu, bet “Sniegavīrā” notikušais viņus satricinājis un šķīris. Harijam ir atkarība no alkohola, arī narkotikas viņam nav svešas, bet nu jau trīs gadus viņš ir tīrs. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka Kristīne “Purva bridējā” rīkojās muļķīgi domājot, ka spēs glābt un pārtaisīt Edgaru. Arī Harijā es vairāk saskatīju Edgaru un tāpēc nespēju just īpašas simpātijas. Tomēr beigās man viņa bija žēl, jo vīrietis, kurš kā savu pieņēmis sveša vīrieša dēlu un viņa dēļ riskē ar savu dzīvību, ir cieņas vērts. Nojauta arī saka, ka ne sava gļēvā rakstura dēļ viņa dzīvē viss sagājis šķērsām.

In any conflict we instinctively take the side of those who look most like us.

Kopumā romāns atstāja ļoti nomācošu iespaidu un man jāatzīst Jū Nesbē meistarība. Domāju nākamgad izlasīt arī vismaz “The Bat” – pirmo romānu no šīs sērijas.

Vērtējums: 4/5

Advertisements

Albānija, Vatikāns un Knuts Hamsuns no 2008. gada

Turpinājums pirmajam rakstam par 2008. gadā lasītajām grāmatām, kuru apraksti līdz šim izpalikuši. Pavisam īsi, cik nu to ļaus skopās piezīmes. Tolaik man cieņā bija apgāda “Atēna” izdevumi.

Ziedoņa puķesZiedoņa puķes, ziedoņa sals. Ismails Kadare. Atēna 2006. gads, 144 lpp.

Albāņu rakstnieks Ismails Kadare par šo romānu saņēma Starptautisko Bukera prēmiju (2005. gadā). Viņš ir pirmais no rakstniekiem, kurš vispār šādu prēmiju saņēma, jo to pasniedz kopš 2005. gada par izcilu sasniegumu literatūrā.

Pavasara atkusnī Albānijas kalnu pilsētiņā B. risinās dīvaini notikumi: tiek aplaupīta Nacionālā banka, apdraudēti sevišķi bīstami noslēpumi, sāk runāt par Kanun – viduslaiku albāņu asinsatriebības kodeksu. Šie notikumi nodarbina gleznotāja Marka prātu, kurš valstī aizsākušos brutalitāti, dezinformāciju un neprātu salīdzina ar aisberbu, kas nogremdēja Titāniku. Vēl, škiet bija lavīna, kas papostīja ciematu. Godīgi sakot no šīs grāmatas neatceros neko, noteikti bija tāds nopietns, pat eksistenciāls romāns. Tolaik patika, jo vērtēju 4/5.

SvētieSvētie un grēcinieki: pāvestu vēsture. Eimons Dafijs. Atēna 2008. gads, 456 lpp.

Pāvesti un Vatikāns ir ļoti nozīmīga, un priekš manis diezgan noslēpumaina, mūsu vēstures daļa, kurā interesanti “iebāzt degunu”. Mana ziņkāre noteikti bija galvenais iemesls, kāpēc šo grāmatu lasīju.

Tiek aptverta pāvestības vēsture apmēram 2000 gadu garumā, no pirmsākumiem līdz Jāņa Pāvija II dzīves beidzamajiem gadiem un Benedikta XVI ievēlēšanai. “Alternatīva postošajiem kariem kristiešu starpā bija svētais karš pret kristietības ienaidniekiem.” Autors nevairās rakstīt par pāvestībai neglaimojošām lietām, raksta kā jūdu kristieši izsauca nemierus Romā, kā renesanses laika pāvestība atgādināja ziepju operas, par aizdomām, ka dažs labs pāvests pasūtīja noindēšanas, lai varētu sagrābt kardinālu īpašumus. Kopumā ļoti visaptverošs un korekts pāvestības atspoguļojums. Tomēr dažas atbildes no grāmatas neguvu. Piemēram, par to kāpēc pāvesti sev izvēlējās citus vārdus un kāpēc tieši tādus. Gribējās arī vairāk reālas dzīves sīkumu un mazāk teoloģisku spriedelējumu, bet tā ir tikai mana ateista iebilde. Vērtējums: 4/5

Knuts HamsunsKnuts Hamsuns. Daiļrade, dzīve un laiks. Ingars Šletens Kollūens. Atēna 2008. gads, 408 lpp.

Neesmu lasījusi Hamsunu. Pilnīgi neko. Tomēr mani ieinteresēja viņa biogrāfija, kas balstās uz plašu, agrāk nepieejamu avotu materiālu, arī paša Hamsuna vēstuļu un dokumentu arhīvu.

Norvēģu zemniekpuisis Knuts Hamsuns ieguva pasaules slavu ar savu daiļradi. 1920. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Viņš radīja jauno, moderno romānu. Slavens un tai pašā laikā nīsts. Apsēsts ar rakstīšanu tā, kā neviens vēl nav rakstījis. Apsēsts ar nacismu. Tāpēc vēl tagad norvēģi viņam nav piedevuši. Esmu pierakstījusi, ka autoram izdevies ļoti labs rakstnieka psiholoģiskais portretējums, kas ļauj Hamsunu iepazīt gan kā cilvēku, gan kā rakstnieku. Man par Hamsunu izveidojās priekšstats kā par nepatīkamu un iedomīgu personu. Patiesībā traģiski tā ticēt kādai ideoloģijai. Nenoliedzami interesanta biogrāfija. Vērtējums: 5/5

Palikušas vēl 4 grāmatas, bet par tām citā reizē.

Mācītāja. Hanne Eštavīka

Mācītāja. Hanne EštavīkaIzdevis apgāds “Atēna” 2006.g., norvēģiski izdota 2004.g., 159 lpp. Romāns saņēmis Brāges balvu – norvēģu labākais romāns 2004. Pārstāv Norvēģiju 80/80 topā.

Romāna galvenā varone ir mācītāja Līva, kas pirms gada ieradusies nelielā pilsētiņā Norvēģijas ziemeļos. Pārsvarā romāns sastāv no Līvas atmiņām par Vācijā pavadīto laiku, pārdomām un tiekšanās pēc kaut kādas atziņas par dzīvi. Arī pārdomas ir eksistenciālas – kā dzīvot, kā veidot attiecības ar citiem? Pētot vietējās tautiņas sacelšanos pirms daudziem gadiem, mācītāja cenšas saprast savas emocijas, rīcību.

Pastāv kaut kas tāds, kas ir izdarīts un ko nevar mainīt. Pastāv kaut kas tāds, kas ir beidzies un pagājis. Un tu vari gaudot, vari to raustīt un vilkt, taču tas neatgriezīsies.

Un, kamēr ir labi, nav nepieciešams, lai būtu patiesi.

Vienmēr esmu domājusi, ka tieši ziemeļu daba padara tur dzīvojošos cilvēkus tādus skarbus, nerunīgus, tādus pašus par sevi, sevī (vai pārpasaulīgajā?) iegrimušus.

Te viss bija tik liels, fjords, plakanā zeme aiz manis, un tālumā, tālu pāri, es otrā krastā redzēju zemi un tad atkal ūdeni, fjordu, kas stiepās garām pilsētai un tālāk uz jūru. Šaurā, tievā zemes un ūdens svītra, un pāri lielas debesis.

Ziemeļvalstu literatūrai ir kāds īpašs skanējums, kā salta vēja brāzma ar ledus kristāliņiem.

Vērtējums: 4/5. “Auksta” grāmata. Mācītājas iekšējā cīņa (ja tā to var saukt) mani nespēja aizkustināt.

Hanne Eštavīka dzimusi 1969.g. Norvēģijas ziemeļos. 1994.g. viņa debitēja literatūrā; “Mācītāja”  ir viņas septītais romāns. Hanne saņēmusi vairākas literāras balvas un viņas grāmatas tulkotas daudzās valodās.

Paradīzi meklējot. Tūrs Heijerdāls

paradīzi meklējot“Paradīzi meklējot” ir slavenā norvēģu ceļotāja un pētnieka Tūra Heijerdāla pirmā grāmata. Stāsts ir par to, kā Tūrs ar sievu Līvu cenšas atrast paradīzi. Piedzīvojumu ir daudz, apraksti ir detalizēti. Paradīze tiek meklēta Marķīzu salās, Fatuhivā, bet tā arī netiek atrasta. It kā ir visi priekšnosacījumi – silts, skaista daba, ēdiens papilnam sākot ar kokosriekstiem un beidzot ar cūkām. BET. Iezemieši pamazām izmirst no balto cilvēku ievazātām slimībām. Ir kļuvuši slinki, nenovīdīgi un mantrausīgi.

Spilgts piemērs: Tūrs ar Līvu pameta iezemiešu ciematu un pārcēlās uz otru salas pusi pie kāda iezemieša vientuļnieka večuka. Pēc kāda laika viņus apciemoja viena iezemiešu ģimene, jo bija padzirdējusi, ka baltie večuku apdāvinājuši ar visādām mantām. Nevarējuši sagaidīt ģimeni atpakaļ, ieradās vēl citi. Visi, protams, ciemojās uz večuka rēķina, gaidīja dāvanas un beigās vēl sakūdīja večuku pret Tūru un Līvu, sak šiem ir nauda un tā ir svarīgāka par visu pārējo. Sākās sīkas ļaunprātības… Ar to arī Tūram un Līvai pilnībā pagaisa sapnis par paradīzi.

Savādā veidā grāmatā atstāstītie gadījumi savu aktualitāti nav zaudējuši. Gan par to, ka labi ir tur, kur mēs neesam:

– Paradīzi iemantos tas, – viņš rāmi ierunājās, – kurš atgriezīsies dzimtenē.

Viņš bija nodzīvojis Tahiti salā divdesmit gadu.

– Kur jūs esat dzimis? – es izbrīnījies vaicāju.

Viņš esot dzimis Londonā. Londonā!

– Eh, kad atceros Norvēģiju, – paspruka Larsenam. – Ērkšķogas vien ir ko vērtas!

Es apstulbu. Ērkšķogas. Visapkārt tāda tropu augļu bagātība, bet viņš jūsmo par ērkšķogām! Rādīju uz augļu un ziedu pilnajiem kokiem un krūmiem. Tomēr Larsens nosprauslojās tik nicinoši […]

– Vai tad iespējams to salīdzināt ar ērkšķogām! Iedomājies tikai: iezej dārzā un nekustēdamies ne no vietas, ēd ērkšķogas, cik ādā lien!….

gan par bezjēdzīgo patērētāju kultūru:

Kāda vajadzība viņiem, šiem savādniekiem, iegādāties trīsriteņu velosipēdu, šujmašīnu, veļu, lašu konservus eļļā? Nekādas vajadzības, gluži nekādas! Taču katrs grib, lai kaimiņš skauž, – sak, man ir krēsls, bet tu sēdi uz grīdas. Un kaimiņš arī jož pirkt krēslu un turklāt piedevām vēl kaut ko tādu, kā nav viņa draugam…

Ieej mājā – stāv krāsns. Bez dūmvada, bez skursteņa, saimnieks pat nezina, ko ar tādu krāsni dara. […] Krāsns atvesta no pašas Eiropas! – stāv par prieku saimniekam. Sašķiebusies, sarūsējusi, toties kaimiņi skauž.

Ak, cik patiesi!

Vērtējums: 4/5