Slēptie zīmējumi. Džeisons Rekulaks

Helios izdevniecība 2022. gads, 376 lpp.

Rudenīgā noskaņa un labās atsauksmes pamudināja izvēlēties šo grāmatu. Turklāt romāna anotācija ir biedējoši intriģējoša: bērns, kurš zīmē aizvien pārsteidzošākus zīmējumus un jauna auklīte, kura mēģina saprast, kas notiek. Ne katru dienu mazi bērni pēkšņi vienkāršu “sērkociņcilvēku” vietā sāk zīmēt pavisam reālistiskus un anatomiski precīzus gaismēnu zīmējumus, kas sižetiski vedina domāt par slepkavību.

Romāns ir sarakstīts vienkāršā valodā pirmajā personā tā it kā auklīte Melorija pati rakstītu “Slēptos zīmējumus”. Neesmu liela šī stila fane, bet šoreiz tāds paņēmiens šķita iederīgs. Klāt pievienoti daudzi zīmējumi. Tie mainās no maza bērna naivajiem ķeburiem līdz ļoti profesionāliem ogles zīmējumiem (pie grāmatas strādāja 2 ilustratori). Bez šaubām, šie zīmējumi ir romāna lielais trumpis un ļoti nozīmīga sastāvdaļa.

No grāmatas ir grūti atrauties, jo gan sižets, gan zīmējumi visu laiku dzen uz priekšu un gribas zināt, kas notiek. Tomēr nevaru līdz galam piekrist Rensoma Rigsa slavinošajiem vārdiem, ka šis romāns ir intelektuāli izaicinošs, velnišķīgi biedējošs un meistarīgi uzrakstīts, turklāt vēl labākais trilleris un kļūs par žanra klasiku. Domāju, ka Rigsam derētu lasīt vairāk un labākas grāmatas vai arī melot mazāk. “Slēptie zīmējumi” ir laba, bet ne tik slavinošu vārdu vērta grāmata. Bet varbūt šis gads ir notrulinājis manu baiļu sajūtu un esmu izlasījusi pārāk daudz, sāku piekasīties sīkumiem. Lai nu kā, lasot labi izklaidējos, man bija interesanti un tas ir galvenais, ko no šī darba gaidīju. Īsti šausmīgi nebija, bet tā paranormālā līnija tomēr forša. Autors labi savērpis intrigu. Lai gan šo to uzminēju laicīgi, tomēr galvenie pavērsieni mani pārsteidza.

Nevaru izlemt, vai mani apmierina beigas. Šķiet, ka gaidīju ko citu un uztrauc viens loģikas aspekts, kas manās acīs grauj visu uzbūvēto sižetu. Kopumā “Slēptie zīmējumi” ir spokaini patīkams romāns rudens tumšajiem vakariem, atliek vien pievērt acis uz loģikas caurumiem.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Īsās atsauksmes #18

Bija uznākusi vēlme palasīt kādus vieglākus, dāmīgākus romānus angliski, bet, protams, nekādas garākas atsauksmes pēc lasīšanas neuzrakstīju. Tagad lasītais pabalējis no atmiņas un sanāk vien īsas piezīmes. Reizēm domāju, vai kāds lasa ko garāku? Lai nu kā, te būs domas par dažiem romāniem.

Grown Ups. Marian Keyes

Penguin 2021, 637 lpp.

Šo grāmatu nopirku spontāni brīdī, kad gribējās kādu apjomīgāku ģimenes drāmu. Uzskatu, ka vāks ir pārāk slavinošs, bet nebija arī slikti. No vienas puses: sākumā diezgan ilgu laiku šķita garlaicīgi, nejutu arī uz vāka solīto humoru un ko tik vēl nē. Viscaur grāmatai vietām bija sajūta, ka lasu sliktu tulkojumu, vai autore kaut ko aizmirsusi uzrakstīt. Drusku tāds grafomānes vaibs. No otras puses: brīdī, kad Keisiju dzimtas situācija vairāk iepazīta un sākās kopīgās brīvdienas, pēkšņi kļuva interesanti un gribēju zināt kā viss beigsies.

Izlasīju samērā ātri un bija interesanti sekot līdzi tam kā mainās radu attiecības, atklājas visādi netīrie noslēpumi. Viss ir reālistiski, ar kāpumiem un kritumiem, katrā tēlā kas labs un slikts, tāpēc izveidotie tēli šķita ticami. Trīs dažādas sievietes, katra ar savām problēmām un tāpat trīs dažādi vīrieši – brāļi. Īpaši atmiņā palikusi sieviete ar emocionālās ēšanas traucējumiem. Sākumā viss no ārpuses izskatās tīri smuki un pieklājīgi, tad kāršu namiņš sāk brukt. Ja patīk reālistiski, ikdienišķi notikumi, parastas dzīves, tad šī grāmata ir laba izvēle.

Vērtējums: 3,5/5

Nine Perfect Strangers. Liane Moriarty

Penguin 2019, 437 lpp.

Uzķēros uz smuko vāku un anotāciju par luksus viesnīcu nekurienē un 9 svešiniekiem, kuri tur pavadīs 10 dienas. Turklāt šī autore tiek slavēta par citiem romāniem. Solījās būt traki aizraujošs romāns ar spriedzi un noslēpumiem. Varbūt es gaidīju pārāk daudz, varbūt sākums pārāk lēns vai vispār teksta par daudz, bet tā spriedze sanāca tāda diezgan švaka, tomēr uz beigām bija tāds labs stresa brīdis un kulminācija.

Vairāk atmiņā palikusi galvenā varone romantisko romānu rakstniece Frensisa un noslēpumainā kūrorta vadītāja, bet citi jau sen pazuduši no atmiņas. Par tēliem interesantāka šķita pati ideja, ka cilvēki parakstās uz tādu dīvainu pasākumu. Viņiem tik ļoti gribas, lai šādi būtu iespējams atrisināt visas viņu problēmas, ka ir gatavi sevi pakļaut drastiskiem noteikumiem. Patika ideja pēc lielā atrisinājuma parādīt kā šiem cilvēkiem klājas pēc nedēļām un gadiem. Kā vasaras romāns kopumā labs. Varbūt kaut kad izlasīšu arī slaveno “Big Little Lies” cerībā, ka tā aizraus vairāk.

Vērtējums: 4/5

The St. Tropez Lonely Hearts Club. Joan Collins

Constable 2016, 320 lpp.

Bagātnieki, Sentropēza, ballītes, noziegumi – laba kombinācija vieglam vasaras izklaides romānam. Ja vien Džoanna Kolinsa nebūtu tik sūdīga rakstniece. Šis ir tas gadījums, kad ir tik slikti, ka jau ir labi. Totāla smadzeņu atslēgšana. Romāns atgādina vāju Holivudas filmu ar stipri padzīvojušiem B klases aktieriem (tas nebūtu nekas, bet viņi turklāt spēlē slikti), vai arī “dzelteno” presi, ko lasi tikai frizētavā.

Anotācija dod mājienu par krimiķi un izmeklēšanu, bet izmeklēšana ir vienkārši smieklīga. Vispār viss romāns ir brīnišķīgi smieklīgs. Viss grozās ap bariņu bagātnieku un slavenību Sentropēzā. Vairāki tiek nogalināti, atrisinājumam no krūmiem izstumj vairākas klavieres un beigas ir klišejiskas “happy ever after”. Nepamet sajūta, ka es arī šādā līmenī varētu uzrakstīt, bet ir iemesls, kāpēc es nerakstu neko vairāk par blogu. Ja meklējat riktīgu vasaras trešu, tad šī būs īstā grāmata.

Vērtējums: 2/5

Light Years. James Salter

Penguin 2007, 336 lpp.

Šo grāmatu paņēmu, jo iepatikās nosaukums, vāks un anotācija. Turklāt autors nodēvēts par “an American master of fiction”. Man šķita, ka šis būs romāns par “apzeltītām”, ideālām dzīvēm, kurās pamazām parādās ēnas un plaisas, par zūdošo un par laimes gaisīgumu. Tā arī bija. Kluss stāsts par labu dzīvi, kurš pamazām kļūst aizvien skumjāks un bezcerīgāks, jo saproti, ka nekā dzīvē vairāk nebūs, viss zūd. Precīzi kā rakstīts anotācijā: “novel of lost lives and the elusiveness of happiness”.

Romāna centrā ir ārēji perfekta un labi situēta ģimene, un reizēm domāju, ka viņi paši nezina, ko grib, bet tā jau mēdz būt – it kā viss ir, bet apmierinājuma no tādas dzīves nav. Diemžēl nespēju saslēgties ne ar varoņiem, ne ar tekstu. Proza skaista, bet reizēm šķita pārāk pretencioza, dialogi samāksloti, toties apraksti bija labi, precīzi. Varēja just to apslēpto smeldzi, sajūtu, ka tūlīt viss skaistais beigsies. Nevaru teikt, ka patika vai nepatika, tāds savāds starpstāvoklis. “Light Years” varētu derēt “literary fiction” cienītājiem.

Vērtējums: 3/5

Blēžu karaļvalsts. Lī Bardugo

Prometejs 2018. gads, 543 lpp. Vārnu sešinieks #2, Six of Crows #2

Ar grāmatu sērijām ir tā, ka patīkami atgriezties jau iemīļotā pasaulē pie iemīļotiem varoņiem, bet atsauksmes uzrakstīšana par sērijas turpinājumu ir nepateicīga padarīšana, jo viegli nomaitekļot saturu. Ar Vārnām īpaši jāuzmanās, jo stāsts balstīts uz neskaitāmiem sižeta pavērsieniem. Nejauši kaut ko izpļāpājot, var sabojāt lasītprieku tiem, kuri vēl tikai skatās uz “Vārnu sešinieka” skaisto vāku. Tiem, kuriem patika pirmā daļa, nevar būtu divu domu – jālasa “Blēžu karaļvalsts”.

Diloģijas otrā daļa ir personīgāka un dziļāka. Personīgāka tādā ziņā, ka neiespējamie noziegumi, kas jāpaveic Kaza komandai vienlaikus ir arī personīga atriebība. Dziļāka, jo vairāk uzzinām par varoņu pagātni, viņu sāpēm un sapņiem. Ja pirmā daļa man šķita pat tāda kā rotaļīga un varoņu attieksme “kas būs, tas būs”, tad šī daļa ir nopietnāka, likmes ir savā ziņā augstākas. Iemīļotajai bandai ir jācīnās ar saviem dēmoniem un daudziem ienaidniekiem. Pačukstēšu, ka spēles laukumā uzrodas jaunas figūras, kas vēl vairāk saduļķo jau tā duļķainos ūdeņus.

Vai es atkal domās aiz spriedzes grauzu nagus? Protams. Mani Vārnas emocionāli ļoti iesaistīja. Kazs & Co nav balti un pūkaini tēli, kam standartā just līdzi, bet viņi ir simpātiski antivaroņi. Var saprast, kāpēc viņi ir tādi un rīkojas tā kā rīkojas. Tas ir krietni interesantāk par labajiem varoņiem-pasaules glābējiem. Notikumi risinās strauji, lasītājam acīs tiek pūsta migla, bet tas ir forši, jo nebūtu tik aizraujoši, ja uzreiz zinātu visu, ko zina Kazs.

Grāmata beidzas uz saldsērīgas nots un, manuprāt, loģiski un likumsakarīgi. Izkāpjot no Lī Bardugo uzburtās pasaules, es labprāt tajā atgrieztos, jo ar Vārnām viņa ir pierādījusi, ka spēj rakstīt labi un aizraujoši, pārāk nenovienkāršojot vai nesacakinot tekstu, radīt ticamu pasauli un interesantus tēlus, un notikumus.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.