Sniegs. Orhans Pamuks

Turcija, grāmata par Turciju

Atēna 2009. gads, 504 lpp.

Šīs grāmatas nosaukums vairākkārt mani vilināja no bibliotēkas plauktiem līdz Santa (kura starp grāmatu blogeriem varētu būt viszinošākā par Turciju) uzdāvināja Ziemassvētkos un nolēmu lasīšanu neatlikt. Ar Orhanu Pamuku tiekos pirmo reizi, tāpēc nezināju, ko gaidīt. Domāšanu, kas atšķiras no rietumnieciskās, man dažkārt ir grūti uztvert. Arī Turcija un turki man īsti nav pazīstami. Nevaru teikt, ka pēc “Sniega” es turkus, kurdus, armēņus pazīstu un saprotu. Ar vienu grāmatu noteikti nepietiek.  Kā saka viens no karsiešiem: “Tālumā mūs neviens nespēj saprast”, tomēr mazmazītiņu ieskatu turku mentalitātē var gūt.

Sižeta centrā ir mazpazīstams turku dzejnieks Ka, kurš ierodas pierobežas pilsētā Karsā. Daudzus gadus nodzīvojis trimdā Vācijā, Karsā viņš ierodas, lai uzrakstītu Stambulas avīzei par meiteņu pašnāvībām un satiktu savu jaunības mīlestību Ipeku. Iespējams, ka viņu vada vēl kādi neskaidri motīvi, bet tos nesaprot ne Ka, ne Orhans, kurš uzraksta “Sniegu”, lai pastāstītu par sava drauga liktenīgajām trim dienām sniegā ieputinātajā Karsā. Ka satiek Ipeku, atkal iemīlas (vai domā, ka iemīlas), sniegputeņa dēļ tiek slēgta satiksme, nogriežot Karsu no pārējās pasaules, tiek uzvesta skandaloza teātra izrāde un tālāk seko vispārējs neprāts.

Romāna darbība risinās 3 dienas, es to lasīju divas nedēļas un beigās man bija sajūta, ka es kopā ar Ka, Ipeku, Lazurītu un daudziem citiem esmu ieputināta šajā nabadzīgajā turku pilsētā ar bagātīgo vēsturi. Trijās dienās notiek ārkārtīgi daudz un vienlaikus sižets rit pagalam nesteidzīgi. Ka daudz domā par savām izjūtām, varoņi risina daudz un (rietumnieka acīs) ne vienmēr sakarīgas sarunas, lielā vairumā tiek dzerta tēja un rakija, skraidīts no viena nama uz citu un apbrīnots sniegs.

Karsas gaiss ir sprādzienbīstams. Kaut viens absurds iemesls un viss aiziet pa gaisu. Nekā savādāk laikam nevar būt, ja vienuviet dzīvo turki, armēņi, kurdi, ateisti un musulmaņi, saduras tik daudzas intereses, uzskati un tradīcijas. Izlūkdienests visur salicis mikrofonus, uz ielām spiegi civilajā, policija konkurē ar militāristiem, kurdi sēž tējnīcās, gaužas par bezdarbu un plāno teroraktus. Savukārt reliģiskās skolas audzēkņiem šķiet, ka kaut kas ir jādara, tikai nav īsti skaidrs kas. Visi visu par visiem zina un tādu dzīvi uzskata par pilnīgi normālu. Visi it kā draugi, bet stukačo kā traki. Tevi piekaus un vēl laipni pateiksi paldies, jo nenogalināja. Pilnīga eksotika. Lasīju, brīnījos un šausminājos. Īpaši spilgti atmiņā iespiedās slepkavība tējnīcā par kuras lieciniekiem kļuva Ka un Ipeka. Ipeka uzreiz devās mājās, bet Ka pie viņas bijušā vīra aprunāties, jo policiju nav vērts saukt – tie tāpat zina.

Sniegam romānā ir milzīga nozīme gan fiziskā, gan simboliskā līmenī. Nepārejošs sniegputenis atgriež Karsu no pārējās valsts, padarot to uz īsu laiku par noslēgtu, autonomu pasauli un tikai tāpēc ir iespējams viss tas, kas šajā romānā notiek pilsētā. Sniegs ir Ka iedvesmas avots un sniedz viņam ilūziju par attīrīšanos, skaidrību un iespējamo laimi. Viņš pat savu dzejoļu krājumu nosauc par “Sniegu” un dzejoļus izkārto sniegpārslā, bet jums pašiem jāizlasa romāns, lai uzzinātu, kāpēc tā. Protams, Ka un viņa dzejoļi ir izdomāti, bet Pamuka izvēlētais stils pasniegt romānu kā dokumentālu vēstījumu, ko Ka draugs Orhans balsta Ka autobiogrāfiskajās piezīmēs, vietu apmeklējumā un sarunās ar notikumu aculieciniekiem, rada spēcīgu realitātes iespaidu. Līdzīgi man bija ar “Garpa pasauli”.

Diez vai es sapratu kaut pusi no tā simbolisma, ko autors ielicis tekstā. “Sniegu” varu salīdzināt ar raibu moderno gleznu pie kuras stāvi, neko nesaproti, bet kaut kas tajā gleznā ir tāds, ka nespēj acis atraut un beigās atliek vien nopūsties “nesaprotu, bet skaisti”. Iespējams, ir Karsā/Turcijā jāpiedzimst, lai līdz galam saprastu vietējo mentalitāti un islāmu.

Es tikai pamazām tieku laukā no Karsas. Neviens no varoņiem tā īsti nepatika, varbūt vienīgi Ipekas māsa, lakatu meitene Kadife, jo viņai bija stingra pārliecība par savu rīcību. Pats romāns gan mani apbūra, mulsināja un izglītoja. Iespējams, ka tulkojums no vācu valodas izdevuma, nevis oriģinālā turku, ir par pamatu tam, ka dažās rindās īsti nespēju salīmēt vārdus ar jēgu, bet tas tā. Tagad zinu, ka “sniegs” turku valodā ir “kar”. Vienu rītu skatoties uz kliedzošām vārnām, pilnīgi muļķīgi iedomājos, ka tās ir turku vārnas, kas kliedz “sniegs, sniegs”.

Vērtējums: 4/5

You. Caroline Kepnes

psiholoģiskais trilleris, grāmata angļu valodā

Atria/Emily Bestler Books 2014, 422 lpp. You #1

Ko tur liegties – man patīk psiholoģiskie trilleri ar neuzticamiem varoņiem un stāstu, kas sajauc lasītājam galvu. “You” ir no šī plauktiņa, tāpēc nolēmu, ka jāizlasa. Bez tam, tas asiņainais vāks ļoti piestāv R.I.P..

Stāsts sākas grāmatnīcā, kuru vada Džo Goldbergs. Visu romānu lasītājs pavada šī psiha galvā un tā ir emocionāli nestabila vieta. Viņš nolemj, ka ir iemīlējies kādā pircējā, izseko viņu, tiek pie meitenes telefona un ar iegūto informāciju manipulē cik vien var, lai tiktu viņai klāt un Beka viņā iemīlētos. Pilnīgi apsēsts! Pamazām atklājas, ka viņš par Beku tomēr nezina visu. Gandrīz vai jāsaka, ka tāds ar tādu satikās, vienīgi ar to izņēmumu, ka džeks vēsā mierā novāc tos, kas viņam traucē ceļā uz mērķi, bet meitene nav tik varmācīga.

Neesmu gluži vīlusies, tomēr gaidīju ko vairāk. Sākums bija daudzsološs – ar interesi sekoju līdzi Džo domu gājienam. Tas, cik loģiski viņš attaisno savu rīcību, ir uzjautrinoši šokējoši. Ap grāmatas vidu sapratu, kā romāns varētu beigties, sižets iebuksēja un dažas vietas vispār varēja saīsināt. Diemžēl, autore nepārsteidza ar kādu šokējošu stāsta pavērsienu, lai gan varēja, ja vien Beka būtu vairāk badass.

Neiesaku šo romānu, ja jums būtiski, lai būtu patīkami tēli, jo šie divi tipāži nekādi simpātiskie nav. No psiholoģiskā viedokļa gan interesanti. Abi varoņi sākotnēji pat šķiet simpātiski, tomēr tā nav. Beka ir ļoti egocentriska, ārkārtīgi alkst uzmanības, izliekas, melo un vispār dažbrīd uzvedas tā, ka gaidīju diagnozi – šizofrēnija. Džo ir pilnīgi amorāls, izsekošanu uztver kā rūpes par meiteni, domā tikai par viņu, prot manipulēt un vienlaikus ir iejūtīgs, gādīgs romantiķis. Viņš domā, ka ir ārkārtīgi gudrs.

Autores stils ir amerikāņu bestselleru parastais. Vismaz iztiek bez aizturētām elpām un mitrām biksītēm. Mazliet rupjību, mazliet erotikas, mazliet klišejisku muļķību. Lasās viegli un raiti. Džo stāstam ir turpinājums “Hidden Bodies”, bet to es nelasīšu.

Tas, ko varam mācīties no “You”, – pat stalkers nevar būt drošs, ka upura sociālajos tīklos paustā informācija ir patiesa. Otra lieta, – ja vien cilvēks nefiltrē ar ko dalās, par viņu var uzzināt ļoti daudz.

Vērtējums: 2,5/5

ripelevenJa iedomājamies, ka aiz tikko satiktā cilvēka patīkamās ārienes var slēpties maniaks, kurš informāciju par upuriem viegli sameklē internetā, tad “You” kļūst super-šaušalīgs. Iespējams, ka jums šis neērtais un prātu jaucošais romāns būs tieši laikā tumšajiem vakariem. Daži līķi, maniakāla uzvedība un asiņainais vāks iederas R.I.P. izaicinājumā.

Marko efekts. Jusi Adlers-Olsens

dāņu kriminālromāns, Q nodaļa, Karls Merks, Marko efekts,

Zvaigzne ABC 2016. gads, 480 lpp. Afdeling Q #5

Dāņu kriminālromānu rakstnieks Jusi Adlers-Olsens vismaz latviešu lasītāju sirdis iekaroja, radīdams spuraino Q nodaļu, kas Kopenhāgenas policijas ēkas pagrabā nodarbojas ar vecu un neatrisinātu lietu izmeklēšanu. Latviešu valodā tulkots jau piektais romāns šajā sērijā. “Marko efekts” sola aizraujošu sižetu un pašu bīstamāko izmeklēšanu Q nodaļas vēsturē.

Lasītājs sākumā tiek iepazīstināts ar vairākiem upuriem un vairākiem veikliem, negodprātīgiem darboņiem. Paralēli tiek sekots Dānijas ierēdņiem, banku pārstāvjiem, ielas zaglēnam Marko un iemīļotajiem Q nodaļas darbiniekiem. Šoreiz romāna struktūra ir savādāka – lasītājs sen jau zina par noziegumu, bet Merks ar kolēģiem tam pievēršas tikai ap grāmatas vidu, turklāt vairāk nejauši, nekā apzināti. Pirms tam tiek risinātas citas, personīgākas problēmas. Ļoti liela loma atvēlēta pusaudzim Marko, kurš aizbēg no savas bandas, bēgot atklāj viņu noslēpto līķi un beigās viņu meklē visi Kopenhāgenas noziedznieki.

Man personīgi vainīgo zināšana jau no paša sākuma laupīja lielu daļu pārsteiguma momenta un aizrautības. Taisnības labad jāsaka, ka dažas kārtis autors pataupa vēlākam laikam, bet tie notikumi ir tik likumsakarīgi, ka nojaušami jau pa lielu gabalu. Marko vajāšana padara sižetu spraigu, paralēli notiek arī daudz kas cits, tāpēc garlaicīgi nav un lasīšana raiti virzās uz priekšu.

Par spīti daudzajiem notikumiem romāns mani neieinteresēja tā, kā iepriekšējie autora darbi. Viens iemesls ir jau pieminētais noslēpuma trūkums. Otrs iemesls slēpjas Q nodaļas darbiniekos. Kur palicis pirmo sērijas romānu humors? Roze joprojām ir ugunīga un ekscentriska, tomēr tas vairs nav nekāds jaunums un šī viņas poza sāk kļūt par tukšu troksni. Asads gan ir interesants kā vienmēr, un autors katrā romānā pamanās pamest kādu jaunu informācijas drupaču par Asada raksturu un pagātni. Karls Merks šoreiz izteikti uzvedas kā kašķīgs krancis un šī viņa uzvedība brīžam izskatās uzpūsta, nepamatota, bērnišķīga un mani kaitināja. Un kas tas par dižu izmeklētāju, kuram nav pat ne vismazākā nojausma par Asada pagātni pirms ierašanās Dānijā. Man šķiet, ka pat bērns spētu uzminēt, kas Asads par putnu. Merka aklums ir apbrīnojams, bet neloģisks. Vēl kāds apstāklis – jau iepriekšējā sērijas grāmatā ievēroju, ka sākumā man jāpārvar nepatika pret diezgan nabadzīgo valodu, līdz sižets ievelk sevī.

Loģiska un ticama šķiet vismaz lielākā daļa no romāna noziegumu virknes. Korupcija, bankas burbulis un krāpšanās ar attīstības projektu naudu izklausās ļoti pazīstami, vai ne? Arī tādas zagļu bandas droši vien pastāv, jo, cik saprotu, autors smeļas idejas no Dānijas reālās dzīves. Piemēram, “Lieta Nr. 64” pieminētā Sprogē salas ieslodzījuma vieta tiešām pastāvēja.

Romāna beigas ir negaidīti melodramatiskas – kaut kas no Robina Huda, kaut kas no karmas garās rokas. Galvenās sižeta līnijas tiek savilktas kopā un noslēgtas, un viss beidzas tik jauki, ka atliek vien pabrīnīties, kur tad ir tā bīstamā izmeklēšana?

Lai gan joprojām domāju, ka Jusi Adlera-Olsena kriminālromānu trumpis ir īpatnējā izmeklētāju komanda apvienojumā ar sarežģītiem noziegumiem, “Marko efekts” sagādāja zināmu vilšanos. Nebija ne tik aizraujoši, ne tik bīstami kā solīts. Tik un tā daudziem varētu patikt, jo sižets ir spraigs un notikumiem bagāts, bet neprasa lielu koncentrēšanos. Tātad – viegla izklaide darba dienas nogurdinātam prātam.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Kāpņu pilsēta. Roberts Džeksons Benets

Kāpņu pilsēta, Roberts Džeksons Benets, Prometejs

Prometejs 2016.gads, 470 lpp. The Divine Cities #1

Par “Kāpņu pilsētas” izdošanu latviski zināju jau labu laiku un tikpat ilgi pacietīgi gaidīju. Tagad varu droši teikt, ka gaidīšana bija tā vērta. Romāns ir lielisks! Ja jums ir patikuši citi “Prometeja” izdevumi, tad noteikti pievērsiet uzmanību šim darbam.

Lai ko es būtu dzirdējusi, lasījusi un iedomājusies, tas noteikti nebija politisku intrigu, kriminālromāna cienīga nozieguma un ļoti savdabīgas vēstures un kultūras sajaukums. Vēsture, mīti, reliģija un valstis izdomātas, klāt piemestas brīnumainas parādības, bet tas viss sakausēts organiski, pasniegts tik viegli rotaļīgā manierē, ka prāts nemitīgi velk paralēles ar mūsu realitātes ģeopolitisko situāciju. Prātā uzplaiksnī te Krievija, te Viduslaiku Eiropa, te arābu valstis, te ASV, vikingi un industriālā revolūcija. Apstulbinoši un apburoši vienlaikus. Neko tādu negaidīju. Es Beneta izdomātajai pasaulei noticēju. Ļoti. Kas īpatnēji – autors izvēlējies tekstam piešķirt slāvisku noti ar varoņu vārdiem un pilsētu nosaukumiem.

“Kāpņu pilsēta” sākas ar diplomātes Šaras Tivani un viņas sekretāra Sigruda ierašanos Kontinenta centrālajā pilsētā Bulikovā, lai painteresētos, kurš un kāpēc nogalinājis profesoru Efremu Pangjui. Profesors bija ieradies no Saipūras pētīt dažādus Kontinenta vēstures dokumentus. Šaras diezgan nevainīgā interese izkustina veselu gadiem slāpēta naida un noslēpumu lavīnu, kas pamatīgi satricina pastāvošo kārtību.

Neiedziļināšos detaļās par Saipūras un Kontinenta attiecībām, tās ir sarežģītas un pilnas ar daudzām neskaidrībām. Patiešām lieliska ir Beneta spēja pasauli ieskicēt un paskaidrot pamazām un nepilnīgi ( tieši tādā veidā visu uzzina grāmatas varoņi), tomēr pilnīgi pietiekoši, lai varētu saprast, nojaust, izsecināt un iztēloties. Viņš pat ir izdomājis dažādus mītus, reliģiskos un vēstures tekstus. Viss ir detalizēti pārdomāts, tikai neatklājas uzreiz. Par Kontinenta vēsturi un lielo notikumu, kas to pamatīgi izmainīja, maz zina pat nopietni vēstures pētnieki tādi kā Efrems un Šara. Loģiski, ka arī lasītāji nav jāpadara viszinoši. Tā ir pasaule, no kuras dievības ir izskaustas, bet kaut kādi dievību radītie brīnumi vēl pastāv, reiz bagāta valsts ir apspiesta un pārvērsta drupās, klimats izmainījies, realitātes var saplūst, un melu ir vairāk kā patiesības. Ļoti jauka vieta.

Negaidīti simpātiski ir galvenie varoņi Šara un Sigruds. Šoreiz iztiekam bez klišejiski izskatīgajiem tēliem un tas ir ļoti atsvaidzinoši. Šara ir maza, tumsnēja, plakana un nēsā brilles. Pēc apraksta spriežot, seksīgākais viņā ir smadzenes. Šara ir riktīgi forša – gudra, patstāvīga, nosvērta un pašpārliecināta sieviete, kura grāmatas beigās zaudē kādu daļu ideālistiska naivuma, kas viņai traucēja saskatīt “lielo bildi”. Sigruds ir milzīgs tēvainis ar vienu aci un rētām klātu ķermeni, kuram ir tikai 2 kaislības – pīpēt un nogalināt. Var nogalināt arī kailām rokām, ja vajag. Protams, grūti savā iztēlē Sigrudu nepielīdzināt kādam vispārējam vikinga tēlam. Riktīgs mīlulītis. Ir dienas, kad es gribētu sev tādu sekretāru. Romāns nelien abu tēlu dvēselēs, tomēr īsumā paskaidro, kas virza viņu motivāciju. Ir tikai viens neliels klupiens Šaras rīcībā, kas lika apšaubīt viņas lielisko spiedzes karjeru. To var uzskatīt par vienīgo sižeta vājo vietu, jo lasītājam pārāk labi redzams tas, ko Šara neierauga, kamēr nav par vēlu. Tajā pašā laikā šis klupiens paver ceļu satraucošam notikumu pavērsienam un kārtējam skaisti asiņainajam slaktiņam.

Lai gan “Kāpņu pilsēta” ir triloģijas pirmā daļa, grāmatas beigas ļauj stāstu uztvert kā atrisinātu un pabeigtu. Nekādu briesmīgu cliffhanger. Vienīgā nelaime – pasaule ir tik interesanta, ka no tās negribas šķirties, tāpēc roka grib stiepties pēc nākamās daļas. Bet tā varbūt ir tikai mana negausība, jo man nepietika ar tām 470 lappusēm. Sen neatceros nevienu romānu, kuru būtu lasījusi ar tādu vieglumu par spīti tam, ka skartas arī smagas un pārdomas raisošas tēmas (reliģiskais fanātisms, korupcija, citādo apspiešana, vēstures manipulēšana utml), kas aktuālas mūsu pasaulē. Asprātīgie dialogi, straujā darbība un īsie apraksti ļauj lidot cauri tekstam. Autora stils un izdoma apvienojumā ar lielisko Viļa Kasima tulkojumu apbur un sajūsmina.

“Kāpņu pilsēta” ir aizraujošs, piedzīvojumiem, noslēpumiem un asinīm šļakstīts romāns, kur daudz kas jums šķitīs aizdomīgi pazīstams un tajā pašā laikā mierinoši svešs, jo tā taču nav mūsu vēsture, nav mūsu pasaule.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Kā man gāja ar R.I.P. X

rip10400Plāni ir paredzēti, lai tos mainītu. Tieši tā notika ar manu R.I.P. X plānu. Šoreiz septembrī un oktobrī trāpījās tik daudz jaunu grāmatu, ka nācās novērsties no mērķa lasīt tumšus, spokainus un biedējošus stāstus lielā vairumā. Sanāca lasīt citas interesantas un labas grāmatas.

Viena no četrām sākotnējā R.I.P. plāna grāmatām bija Ransom Riggs “Hollow City”, ko godīgi izlasīju, nospļāvos par muļķīgām vietām, nopriecājos par dīvainām un patīkamus šermuļus uzdzenošām ainām un fotogrāfijām, un tad nolēmu piebeigt fantāzijas sēriju, izlasot tās trešo daļu “Library of Souls”, kur saņēmu tīkamu monstru devu. Par šīm abām Mis Peregrīnes triloģijas grāmatām uzrakstīju kopīgu atsauksmi. Atkarībā no gaumes un vecuma, šī sērija ir iederīga spokaini rudenīgām noskaņām.

Neil Gaiman “The Graveyard Book”, Mira Grant “Deadline” un Rick Yancey “The Monstrumologist” diemžēl palika nelasīti. Tā vietā izlasīju nesen iznākušo savādu notikumu un maģiskā reālisma caurstrāvoto Moïra Fowley-Doyle “The Accident Season”. Šis tumšais un rudenī īsti iederīgais (darbība notiek oktobrī, ir pat Helovīna masku balle) jauniešu romāns, lēni sācies, uz beigām patīkami pārsteidza ar sapņaino atmosfēru un atrisinājumu.

Biju apņēmusies izlasīt vismaz 4 grāmatas šajā izaicinājumā, kurā der viss, kas vairāk vai mazāk iederas mistērijas, noslēpumu, trillera, tumšās fantāzijas, gotikas, šausmu vai pārdabiskā rāmjos. Mierīgi šeit varu pieskaitīt divus izlasītos detektīvus un bez sirdsapziņas pārmetumiem teikt, ka lasīšanas izaicinājumu esmu izpildījusi godam. Agatas Kristi “A Pocketfull of Rye” bija mans otrais un ļoti veiksmīgais mēģinājums lasīt Mis Mārplas detektīvsēriju. Šajā romānā ir pa pilnam noslēpumu un līķu, bet atrisinājums ir kā indīga odziņa uz tortes. Manu mīlestību uz klasiskajiem detektīviem apmierināja arī Indreka Harglas vēsturiskais detektīvs “Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs” par atjautīgo Tallinas aptiekāru Melhioru, traģisku leģendu apvītu spokainu māju un vairākiem līķiem.

Neviena no šīm grāmatām nav pa īstam šausminoša un biedējoša. Var mierīgi lasīt, nebūs naktī jāguļ ar ieslēgtu gaismu un jālūdz kādu pavadīt uz labierīcībām. Šo grāmatu noskaņa vairāk līdzinās tīkamai vakarēšanai pie kamīna ar karstu dzērienu un vectēva spoku stāstiem, kamēr aiz loga vējš sakuļ lietu ar tumsu un pa brīdim ar zaru piesit pie stikla, liekot mazliet neomulīgi sarauties.