Īsās atsauksmes #14

Atkal sakrājušās dažas grāmatas par kurām izteikties īsumā.

Here Lies Daniel Tate. Cristin Terrill

Simon & Schuster 2017, 400 lpp.

Lai gan par šo romānu man būtu ko teikt, izteikšos īsi, jo šī ir no tām grāmatām, par kuru sižetu nedrīkst pļāpāt. Visa sāls ir noslēpumainībā. Antivaroņi, respektīvi – autore, smuki čakarē lasītāju prātus. Īsumā: hronisks melis izliekas par pazudušu puisi, lai tiktu laukā no ķezas un iekuļas bagātā ģimenē, kura ir laimīga par pazudušā radinieka atrašanos. Krāpniekam iepatīkas jaunā dzīve, bet viss nav tik rožaini. Viss, vairāk neko neteikšu. Sen nebiju lasījusi jauniešu romānu un šis man tiešām patika, sižets spraigs, lasījās raiti. Labi izklaidējos, aizdomās turēju visus un priecājos kā mani apčakarēja. Vienīgi beigās atrisinājums šķita pienākam pārāk strauji.

Romāna ideja par puisi, kurš izliekas par pazudušu cilvēku, atsauca man atmiņā dokumentālo filmu “The Imposter” (2012), kas stāsta par puisi no Spānijas, kurš apgalvo, ka ir kādas amerikāņu ģimenes pirms 3 gadiem pazudušais 16 gadus vecais dēls. Filma laba, iesaku, ja interesē tāds stāsts.

Vērtējums: 4/5

One Christmas Kiss in Notting Hill. Mandy Baggot

Ebury Digital 2017, 384 lpp.

Būtisks grāmatas izvēles faktors bija darbības vide – Notinghila, Londona. Nekādas īpašās Londonas sajūtas nenoķēru un būvfirmas jaunā amerikāņu izpilddirektora ambiciozā ideja nonest Notinghilu, lai uzbūvētu tur mega izklaides/viesnīcu kompleksu šķita vienkārši smieklīga ideja. Autore varēja izdomāt kādu reālāku drāmas iemeslu. Amerikānis – šķirtenis ar divām meitām, ātri samīlas būvfirmas darbiniecē, kura piekomandēta par viņa asistenti. Miniet trīs reizes, kur tā sieviete dzīvo? Pareizi. Viņa ļoti mīl to rajonu, tāpēc amerikānis ir sprukās – vai nu sieviete vai būvprojekts Notinghilā. Romāna pluss – galvenā varone nav nevarīga, elsojoša būtne.

Neesmu atmetusi cerības atrast to īsto, maģiski skaisto Ziemassvētku stāstu. Šis nebūs īstais, romāns ir klasiski, romantiski naivs un klišejisks, tomēr bez pārliekām muļķībām, ja vien neskaita neticamo būvniecības ideju. Tomēr kaut kādu Ziemassvētku pasaku vajag un romāna beigas ir tipiskas laimīgo pasaku vai romantisku Holivudas filmu beigas, kas silda sirdi par spīti visam. Romānu var izlasīt ātri, pa kādai lapai mierīgi izlaižot, jo nekas svarīgs netiek rakstīts. Kārtīga smadzeņu košļene.

Vērtējums: 3/5

How To Be Parisian: Wherever You Are. Anne Berest, Audrey Diwan, Caroline de Maigret, Sophie Mas

Ebury Press 2014, 255 lpp.

Izklaidējoša kafijas galdiņa grāmata, ko pašķirstīt un palasīt pie vīna glāzes. Domāju, ka autores ir mazliet pārspīlējušas ar to, kādas ir parīzietes un ko viņas dara vai nedara, bet teksts un bildes nenoliedzami uzbur Francijas sajūtu, ļauj kā sievietei mazliet pasmaidīt par sevi un citām. Šī grāmata atgādina par sievišķīgumu, šarmu, eleganci, ļaušanos kaprīzēm un savām vēlmēm, par būšanu pašai. Man gan ir aizdomas, ka par parīzieti, vai francūzieti vispār, nevar kļūt, par parīzieti ir jāpiedzimst, bet to vieglumu man gribētos iemācīties. Jā, man gribētos būt parīzietei un ir lietas, pie kurām varu pievilkt ķeksīti. Matu krāsošanā gan izgāžos ar skaļu blīkšķi, jo īsta parīziete matus nekrāso, viņa lepojas ar savu dabīgo matu krāsu. Viegla, forša lasāmviela. Dažs labs padoms liekams aiz auss un izmantojams, bet vispār šī ir iedvesmas, nevis pašpalīdzības grāmata. Noteikti vēl pāršķirstīšu. Ja ar angļu valodu esat uz jūs, grāmatnīcās noteikti vēl var atrast latvisko izdevumu “Kā būt parīzietei vienmēr un visur”.

Vērtējums: 3,5/5

Vārnu sešinieks. Li Bardugo

Prometejs 2017. gads, 456 lpp. Six of Crows #1

Ir tāda sajūta, ka pēdējos gadus fantāzijas literatūrā dominē pusaudži, kuri glābj pasauli, vai arī autora centieni pārsteigt lasītāju ar mega sarežģītu pasauli, kurā notiek kaut kas ārkārtējs. Tas, protams, ir tikai mans šaurais skatījums, bet tāda sajūta man ir. Tāpēc sastapt vienkāršu, būtībā klasisku piedzīvojumu – laupīšanas – stāstu bija patiess pārsteigums un prieks. “Vārnu sešinieks” pat atsauca atmiņā seriālu “Firefly”, par kuru fanoju (un es principā ne par ko nefanoju).

Šī grāmata! Li Bardugo ir izdevies ļoti aizraujošs stāsts par neiespējamu laupīšanu ar antivaroņiem, kurus nevēlētos sastapt tumšā ieliņā, bet kuri līdz grāmatas vidum ir kļuvuši par lasītāja draugiem. Tam ir sava ēnas puse:  ja es grauztu nagus, tad tie lasīšanas laikā būtu nograuzti līdz asinīm – tik liela bija spriedze grāmatas otrajā pusē, jo spēcīgi pārdzīvoju par Kazu un pārējiem bandas locekļiem.

“Vārnu sešinieks” ir asprātīgas laupīšanas stāsts un lasītājs tiek regulāri turēts neziņā par kārtējo trumpi bandas vadoņa Kaza Brekera rokās. Pārsteigumi garantēti. Bardugo izveidotā pasaule ir līdzīga Eiropas 18. – 19. gs. un reizē maģiska. Maģija ir vienkārša un praktiska – tāda, kas noder ikdienā karošanai vai saimnieciskām vajadzībām. Tā tik organiski iekļāvās izdomātajā vidē, ka viegli aizmirst par tās nereālumu. No piedzīvojumu romāna negaidīju tik izvērstus varoņu psiholoģiskos portretus. Neiespējami nejust līdzi trakajam sešiniekam, jo autore parāda arī viņu cilvēcīgo pusi. Vienīgi mani drusku mulsināja veiklo laupītāju vecums. Pēc viņu pieredzes un uzvedības šķita, ka viņi ir vecāki, bet laikam tādā vidē dzīvojot ļoti ātri pieaudz.

Ellīgi labs piedzīvojums, kurš pie manis atnāca īstajā brīdī. Pēc dažām atsauksmēm izskatās, ka ne visiem ir tāds sajūsmināts klikšķis, tāpēc baidos jūsu gaidas pacelt pārāk augstā līmenī. Tomēr man ļoti, ļoti patika šis romāns. Tas bija tieši tik vienkāršs, viegli lasāms un aizraujošs pēc kāda es šogad ilgojos. Vēlējos aizbēgt no realitātes un nopietnās literatūras, ļauties iztēlei, un ar “Vārnu sešinieku” tas izdevās. Tagad atliek grūtākais – sagaidīt otro daļu, jo šī ir duoloģija.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

P.S. Dikti smuks vāks un man patika arī tulkojums.

R.I.P. XII beidzies, lai dzīvo R.I.P.

Līdz ar oktobra beigām beidzas arī “tumšās” literatūras lasīšanas izaicinājums. Tas gan neliedz turpināt lasīt spoku stāstus, trillerus, gotiskos romānus un tumšo fantāziju, jo veļu laiks vēl turpinās un dienas paliek tikai tumšākas.

Šogad plānoju lasīt tikai divas grāmatas, bet sanāca trīs un izvēlētās grāmatas – detektīvs un divas tumšās fantāzijas grāmatas mani patiesi iepriecināja.

The Bloody Chamber and Other Stories. Angela Carter

Penguin Books 1990, 128 lpp.

Gotisko stāstu krājumu man uzdāvināja Lasītāja. Paldies! Aizmirsu saskaitīt, bet laikam bija kādi padsmit stāsti, kas savādākā, vēl tumšākā, pieaugušākā veidā pasniedz mums zināmās pasakas par Zilbārdi, Skaistuli un Briesmoni, Runci zābakos, Sniegbaltīti, Sarkangalvīti un citiem. Tumši, vardarbīgi un pat mazliet erotiski. Pēc pēdējā laika ažiotāžas esmu apmulsusi, kas ir un kas nav feminisms, bet, manuprāt, stāstos pavīd arī feminisma idejas: meitenes apzinās sevi kā patstāvīgas būtnes, egoistiskas, arī seksuālas, brīvas, spējīgas pašas lemt un ņemt no dzīves to, ko vēlas. Visvairāk mani patīkami nošokēja viena versija par Sarkangalvīti un Sniegbaltīti. Tie bija īsi stāsti, bet ar negaidītām, nenormālām beigām. Savukārt par Runci zābakos bija ļoti uzjautrinošs stāsts un man patika pat labāk par oriģinālu.

Stils ir diezgan cakains, ar daudziem salīdzinājumiem un īpašības vārdiem, lai veidotu vajadzīgo tumšo atmosfēru, bet reizēm teikumi tā aizvijas, ka var arī pazaudēties. Man nešķita, ka stāsti ir vienlīdz labi. Daži vairāk atgādināja ātrumā uzmestas skices, kuras nav sanācis vēlāk rūpīgāk izstrādāt. Kopumā krājums atstāj labu iespaidu un ir lasāms, ja patīk pasaku pārstāsti.

Vērtējums: 3,5/5

The Silkworm. Robert Galbraith

Mulholland Books 2014, 455 lpp. Cormoran Strike #2

“The Silkworm” ir otrā grāmata sērijā par detektīvu Kormorānu Straiku. Mani biedēja, ka šī būs ļoti tumša un briesmīga, bet nebija tik traki, jo Roulinga raksta loti labi, tomēr viņas tekstā nav tā izteiktā brutalitātes un ļaunuma sajūta, kas mani biedē un kas tik bieži sastopama citos, īpaši skandināvu, kriminālromānos. Noziegums gan ir briesmīgs un romāns labi iederējās  kopējā R.I.P. noskaņā. Protams, noskatījos arī seriālu. Vairāk par “The Silkworm” rakstīšu, kad izlasīšu arī trešo grāmatu un taisīšu vienu kopēju rakstu.

Vērtējums: 4,5/5

Trešā grāmata R.I.P. lasīšanas akcijai pievienojās pilnīgi neplānoti, jo saņēmu lasīšanai Skota Hokinsa “Ogļu kalna bibliotēku”, kas izrādījās traki melns un dulls fantāzijas romāns par neparastiem bibliotekāriem. Iedomājieties būdīgu džeku, aukstasinīgu slepkavnieku baletbruncīšos, iesmērējušos ar asinīm un zarnu pār plecu….Neaizmirstams tēls. Sajūsmas pilnu atsauksmi jau uzrakstīju, tāpēc neatkārtošos.

Lūk, tā man gāja šajā rudenī. Iespējams, ka nākamajā R.I.P. vairāk pievērsīšos izzinošai literatūrai. Piemēram, Bārbalas Simsones “Monstri un metaforas: ieskats šausmu literatūras pasaulē”. Tomēr nākamais rudens vēl tālu un kas zina kādas feinas grāmatas tas atnesīs.