Septembrī visi par dzeju vien runā. Parunāšu es arī, jo izlasīju trīs dzejas krājumus, vienu par otru labāku. Tā pavisam vienkārši, jo sen pagājis tas laiks, kad literatūras stundās pratu izķidāt dzeju metaforās, simbolos, kompozīcijā un panta formās.
Pirmdiena. Māris Čaklais
Latvijas Valsts Izdevniecība 1965. gads, 63 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1965. gads
Reizēm rakstnieks vai dzejnieks jau ar savu pirmo darbu uzmirdz kā spoža zvaigzne. Māra Čaklā debija nav ārkārtēja un atšķirīga. Par “Pirmdienu” tā vien gribas teikt – “pirmie kucēni jāslīcina”. Priekšvārdā teikts, ka vadmotīvs ir ceļš un izaugsme. Jā, kaut kas tur ir, bet tāpat tur ir politiskas ievirzes veltījumi, vispārīgas atziņas par laika un dzīves ritumu, nakts, lietus un mazliet mīlestības. Pārsvarā Čaklais raksta par dabu un laika neapturamo plūdumu. Daži dzejoļi par rudeni bija tiešām smeldzīgi un skaisti, piemēram, “Rudens naktī”:
Stāsti par visu, kas mainās un plūst.
Tikai par ziemu vēl nestāsti, nakts!
Saka –
No putniem, kas paliek pie mums,
Tikai katrs desmitais izdzīvojot.
Nestāsti mums vēl par ziemu, nakts!
Kopumā krājums atstāja tādu literārā pulciņa dalībnieka centienu iespaidu. Sirsnīgi, bet dvēseles stīgas neaizskar. Vērtējums: 2/5
Krāces apiet nav laika. Ojārs Vācietis
Latvijas Valsts Izdevniecība 1960. gads, 173 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1960. gads
Ojāra Vācieša dzeja man iesita dūri pakrūtē un lika izraudāt visas pasaules skumjas. Neko tādu es negaidīju. Sāku raudāt, lasot fantastiski smeldzīgos veltījumus mātei, šņukstēju par aizliegtās mīlestības un vientulības tēmu, apraudājos vēlreiz par kara zirgiem kapsētā, kuri atkal grib skriet, un izraudāju sirdi par “Sniegputenī”. Varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā, bet lai. Man ir sirds, es jūtu un nevēlos savādāk. Ja saturs būtu viendabīgāks, “Krāces apiet nav laika” būtu lielisks dzejas krājums. Vācietis skaisti raksta par pilsētu un cilvēkiem tajā, par darbu un zemes skaistumu, jūtām, Gauju, cilvēka dzīves ceļu, izturību, taisnīgumu, vientulību. Diemžēl viņš raksta arī par “cīņu un uzvaru sarkanām dziesmām”, šķiras sirdsapziņu un tamlīdzīgām politiskām atraugām (to nav daudz un klaji slavinoši, tomēr bendē labo iespaidu). Ironiski, ka ideoloģiskās ievirzes “Vēstules skolotājam” pamācību derētu atcerēties arī šobrīd:
Ja mums kāds priekšā melu vārdus nes,
Tad jāiemācās saukt no vietām: “Melo!”
Un nepētīt, kas stāv uz tribīnes.
Ja neskaita politisko nodevu dzejoļus, visi pārējie stāv pāri laikam un telpai, ir baudāmi un aktuāli arī šobrīd. Vērtējums: 3,5/5
Kā svece deg. Imants Ziedonis
Izdevniecība “Liesma” 1971. gads, 150 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1971. gads
No visiem trim, šis dzejas krājums ir smalkākais, intelektuālākais un filosofiskākais. Krājumā apkopota dzeja no 1967. līdz 1970. gadam, padomāts par struktūru, jūtama vienota tēma nodaļās. Ir nodaļas, ko varētu dēvēt par tautas sirdsapziņu un ētikas kodeksu, ir mazliet personīgāka dzeja, ir humorīgas blēņu dziesmas. Visu krājumu caurstrāvo doma par to, kā dzīvojam un kas pēc mums paliks. Ziedoņa dzeja nesit pakrūtē, bet lien tevī, urķējas un meklē, cik balta tava sirds un ar kādu muti maizi ēdi. Varbūt tas ir viņa dzejas lielākais spēks – runājot par mazo, ikdienišķo un personīgo, vienlaicīgi spēt runāt par lielo un visiem svarīgo. Runāt tā, ka apstājies, ieklausies, pārlasi un pārdomā. Pat personīgā dzejolī par to, kā dzejnieks iet uz Raganu pirtiņā pērties, ir iepīta filosofiski dziļa doma.
Un domāju: zemē mūs apraks. Tā būs.
Kā milzīgā lielā traukā.
Bet cikiem no mums, kad apraks mūs,
Paliks bārda laukā?
Imant, dusi mierīgs, tava bārda aug un zaļo. “Kā svece deg” – skaista dzeja, skaists dzejas krājums. Par vieglumu un par smagumu kā tikai Ziedonis prot. Vērtējums: 4,5/5
Marii grāmatplaukts 