The Black Book. Orhan Pamuk

Faber and Faber 2015, 465 pages.

Kādu dienu man uznāca milzīga vēlme izlasīt vēl kādu Orhana Pamuka romānu. Plauktā viens stāvēja, ko nopirku Viļņā, bet ar laipna cilvēka gādību ātri tiku pie “The Black Book” un ķēros pie ļoti lēnas lasīšanas. Lēni gāja divu iemeslu dēļ. Pirmais pavisam prozaisks: maz laika lasīšanai. Otrais iemesls jau krietni interesantāks: romāna teksts ir ļoti blīvs. Man pat šķiet, ka smadzenēm varētu būt pārslodze, mēģinot šo grāmatu izlasīt ātrā tempā, teksts varētu apnikt un rasties nepatika pret lēno notikumu gaitu, urķēšanos atmiņās, simbolos, vēsturē un politikā.

Ar “The Black Book” – vienu no viņa pirmajiem romāniem – Pamuks tika starptautiski pamanīts un novērtēts. Romāna struktūru veido divas sižeta līnijas, kas vijas ap juristu Galipu, kuru pamet sieva Rūja, neko īsti nepaskaidrojot, un viņa sievas pusbrāli, populāru avīzes feļetonistu Celalu, kurš arī kaut kur nozudis. (Atvainojos, ja es nepareizi latviskoju turku personvārdus). Ir nodaļa no Galipa skatu punkta, kurai seko nodaļa ar Celala avīzes sleju, kas kaut kādā veidā sasaucas ar iepriekšējo vai nākamo Galipa nodaļu. Galips cenšas abus nozudušos cilvēkus atrast, mēģinot Celala avīžrakstos atrast pavedienu noslēpuma atrisināšanai.

Jo dziļāk iegrimu tekstā, jo vairāk šis šķita stāsts iekš stāsta, kurš ir iekš cita stāsta, kurš, savukārt, ir vēl iekš cita stāsta. Ir tik daudz samudžinātu pavedienu un domu, ka visu grūti uztvert. Pieļauju, ka politiskā saspringuma slānis man palika neizprasts, jo vienkārši pietrūkst zināšanu par turku politisko virtuvi, lai saprastu, kas tur notiek un kāds Celala rakstiem sakars ar sacelšanos kaut kad pirms 1990. gada. Viņa avīžu slejas bieži šķiet alegorijas par kaut ko, pasaku pārstāsti vai kas tamlīdzīgs. Vieglāk uztveramie bija tādi piezemētāki gabali par ikdienu, vai arī leģendas un nostāsti par Stambulu.

Pilsēta romānā šķita ļoti klātesoša, gandrīz kā galvenais tēls. Man gribētos zināt, vai tiešām eksistē pazemē esošs manekenu muzejs, ko Pamuks tik krāšņi apraksta. Gan Celals, gan Galips stundām klīst pa Stambulas ielām un meklē zīmes, kas viņus aizvedīs kaut kur. Taisnību sakot, šī zīmju meklēšana, simbolu interpretācija, beigās arī vārdu saskatīšana cilvēku sejās manī modināja pamatīgas aizdomas, ka abi kungi ir vienkārši nojūgušies. Viņi tik ļoti grib ieraudzīt kaut ko sev vēlamu, ka tas šķiet pagalam slimīgi. Īsta apsēstība. Tāpat kā Galipa apsēstība ar Celalu un Celala apsēstība ar vēlmi kļūt par kādu citu, kas pārņem arī Galipu. Pieļauju, ka romāna centrālais jautājums ir, vai vispār ir iespējams kļūt par sevi, ko nozīmē būt par sevi?

Uzmanīgi lasot, var gūt zināmu ieskatu turku mentalitātē un vēsturē, var mazliet “nogaršot” daudzslāņaino Stambulu. “The Black Book” ir domāta pacietīgam lasītājam, tādam, kurš ir ar mieru sapīties autora teikumu mudžekļos, apsēstībā šķirstīt avīžu izgriezumus un vecas fotogrāfijas, nokāpt Stambulas pazemē un filozofēt par sev nepazīstamu dzīvi. Ja gribat sākt lasīt Pamuku, tad varbūt nevajag sākt ar šo romānu. “Sniegs” man šķita krietni vieglāk uztverams.

Vērtējums: 4/5

Sniegs. Orhans Pamuks

Atēna 2009. gads, 504 lpp.

Šīs grāmatas nosaukums vairākkārt mani vilināja no bibliotēkas plauktiem līdz Santa (kura starp grāmatu blogeriem varētu būt viszinošākā par Turciju) uzdāvināja Ziemassvētkos un nolēmu lasīšanu neatlikt. Ar Orhanu Pamuku tiekos pirmo reizi, tāpēc nezināju, ko gaidīt. Domāšanu, kas atšķiras no rietumnieciskās, man dažkārt ir grūti uztvert. Arī Turcija un turki man īsti nav pazīstami. Nevaru teikt, ka pēc “Sniega” es turkus, kurdus, armēņus pazīstu un saprotu. Ar vienu grāmatu noteikti nepietiek.  Kā saka viens no karsiešiem: “Tālumā mūs neviens nespēj saprast”, tomēr mazmazītiņu ieskatu turku mentalitātē var gūt.

Sižeta centrā ir mazpazīstams turku dzejnieks Ka, kurš ierodas pierobežas pilsētā Karsā. Daudzus gadus nodzīvojis trimdā Vācijā, Karsā viņš ierodas, lai uzrakstītu Stambulas avīzei par meiteņu pašnāvībām un satiktu savu jaunības mīlestību Ipeku. Iespējams, ka viņu vada vēl kādi neskaidri motīvi, bet tos nesaprot ne Ka, ne Orhans, kurš uzraksta “Sniegu”, lai pastāstītu par sava drauga liktenīgajām trim dienām sniegā ieputinātajā Karsā. Ka satiek Ipeku, atkal iemīlas (vai domā, ka iemīlas), sniegputeņa dēļ tiek slēgta satiksme, nogriežot Karsu no pārējās pasaules, tiek uzvesta skandaloza teātra izrāde un tālāk seko vispārējs neprāts.

Romāna darbība risinās 3 dienas, es to lasīju divas nedēļas un beigās man bija sajūta, ka es kopā ar Ka, Ipeku, Lazurītu un daudziem citiem esmu ieputināta šajā nabadzīgajā turku pilsētā ar bagātīgo vēsturi. Trijās dienās notiek ārkārtīgi daudz un vienlaikus sižets rit pagalam nesteidzīgi. Ka daudz domā par savām izjūtām, varoņi risina daudz un (rietumnieka acīs) ne vienmēr sakarīgas sarunas, lielā vairumā tiek dzerta tēja un rakija, skraidīts no viena nama uz citu un apbrīnots sniegs.

Karsas gaiss ir sprādzienbīstams. Kaut viens absurds iemesls un viss aiziet pa gaisu. Nekā savādāk laikam nevar būt, ja vienuviet dzīvo turki, armēņi, kurdi, ateisti un musulmaņi, saduras tik daudzas intereses, uzskati un tradīcijas. Izlūkdienests visur salicis mikrofonus, uz ielām spiegi civilajā, policija konkurē ar militāristiem, kurdi sēž tējnīcās, gaužas par bezdarbu un plāno teroraktus. Savukārt reliģiskās skolas audzēkņiem šķiet, ka kaut kas ir jādara, tikai nav īsti skaidrs kas. Visi visu par visiem zina un tādu dzīvi uzskata par pilnīgi normālu. Visi it kā draugi, bet stukačo kā traki. Tevi piekaus un vēl laipni pateiksi paldies, jo nenogalināja. Pilnīga eksotika. Lasīju, brīnījos un šausminājos. Īpaši spilgti atmiņā iespiedās slepkavība tējnīcā par kuras lieciniekiem kļuva Ka un Ipeka. Ipeka uzreiz devās mājās, bet Ka pie viņas bijušā vīra aprunāties, jo policiju nav vērts saukt – tie tāpat zina.

Sniegam romānā ir milzīga nozīme gan fiziskā, gan simboliskā līmenī. Nepārejošs sniegputenis atgriež Karsu no pārējās valsts, padarot to uz īsu laiku par noslēgtu, autonomu pasauli un tikai tāpēc ir iespējams viss tas, kas šajā romānā notiek pilsētā. Sniegs ir Ka iedvesmas avots un sniedz viņam ilūziju par attīrīšanos, skaidrību un iespējamo laimi. Viņš pat savu dzejoļu krājumu nosauc par “Sniegu” un dzejoļus izkārto sniegpārslā, bet jums pašiem jāizlasa romāns, lai uzzinātu, kāpēc tā. Protams, Ka un viņa dzejoļi ir izdomāti, bet Pamuka izvēlētais stils pasniegt romānu kā dokumentālu vēstījumu, ko Ka draugs Orhans balsta Ka autobiogrāfiskajās piezīmēs, vietu apmeklējumā un sarunās ar notikumu aculieciniekiem, rada spēcīgu realitātes iespaidu. Līdzīgi man bija ar “Garpa pasauli”.

Diez vai es sapratu kaut pusi no tā simbolisma, ko autors ielicis tekstā. “Sniegu” varu salīdzināt ar raibu moderno gleznu pie kuras stāvi, neko nesaproti, bet kaut kas tajā gleznā ir tāds, ka nespēj acis atraut un beigās atliek vien nopūsties “nesaprotu, bet skaisti”. Iespējams, ir Karsā/Turcijā jāpiedzimst, lai līdz galam saprastu vietējo mentalitāti un islāmu.

Es tikai pamazām tieku laukā no Karsas. Neviens no varoņiem tā īsti nepatika, varbūt vienīgi Ipekas māsa, lakatu meitene Kadife, jo viņai bija stingra pārliecība par savu rīcību. Pats romāns gan mani apbūra, mulsināja un izglītoja. Iespējams, ka tulkojums no vācu valodas izdevuma, nevis oriģinālā turku, ir par pamatu tam, ka dažās rindās īsti nespēju salīmēt vārdus ar jēgu, bet tas tā. Tagad zinu, ka “sniegs” turku valodā ir “kar”. Vienu rītu skatoties uz kliedzošām vārnām, pilnīgi muļķīgi iedomājos, ka tās ir turku vārnas, kas kliedz “sniegs, sniegs”.

Vērtējums: 4/5