Mātes piens. Nora Ikstena

Mātes piens. Nora Ikstena, romāns par LatvijuDienas Grāmata 2015. gads, 175 lpp. Mēs. Latvija, XX gadsimts #9

“Mātes piens” jau ir tik daudz aprunāta un aprakstīta grāmata, ka varbūt nemaz nav vērts vēl kaut ko teikt, tomēr gribu piefiksēt savas domas. Šī ir vienīgā grāmata ar autora veltījumu un autogrāfu manā plauktā, jo biju uz tikšanos ar rakstnieci Valmieras integrētajā bibliotēkā. Toreiz viņa ļoti interesanti stāstīja gan par pašu romānu, gan savām sajūtām un to, kā viņa līdz šīs grāmatas idejai nonāca. Diemžēl mana atmiņa ir caura kā siets, jo jāatceras daudz citu svarīgu lietu, tāpēc no tās sarunas vairs neko neatceros. Grāmata nostāvēja manā plauktā salīdzinoši neilgi – tikai pusotru gadu, līdz nolēmu, ka #lasilatviešus ir īstais brīdis romānam, kas tik personīgi izsaka tautas sāpi.

Pavisam mazliet skarot 1940. gadus, “Mātes piens” ir stāsts par triju paaudžu sievietēm līdz 1989. gadam. Mātes māte nepadodas, pielāgojas un izaudzina savu meitu, kura nespēj samierināties, sadzīvot ar realitāti un nevēlas dzīvot. Šī meita pati kļūst par māti, tomēr ir tik nevarīga, ka viņas meitai jau no mazotnes jākļūst par māti savai mātei. Pateicoties meitas un Jeses (vēl viena sieviete) dzīvespriekam un sīkstumam, romāns nepārvēršas vaidu dziesmā.

Man bija žēl meitas, kuras māte negribēja dzīvot un nespēja mīlēt. Gan meita, gan mātes māte dzīvo ar vainas apziņu par to, ka viņas nespēj noturēt dzīvē sievieti, kura redz tikai slikto un jūtas ieslēgta būrī. Pēc romāna izlasīšanas man palika jautājums, cik lielā mērā mātes depresiju ietekmēja pastāvošā iekārta un cik daudz šī slimība vispār ir atkarīga no ārējiem apstākļiem. Vieni dzīvo, kamēr citi nespēj un negrib, bet tā ir bijis visos laikos. Mūsdienās būtu iespējams meklēt palīdzību un to arī saņemt. Par padomju gadiem domājot, uzreiz nāk prātā psihenes ar brutālu ārstēšanu, kur neviens nevēlējās nokļūt. Vēl man nedod mieru jautājums, kāpēc māte palika stāvoklī, jo, medicīnas studente būdama, viņa zināja kā rodas bērni, tāpat kā viņa zināja, ka negrib kļūt par māti. Un šī bērna aizvilkšana līdzi uz laukiem – vai tas ir tāpēc, lai ciestu arī bērns? Būtu bijis interesantāk saņemt atbildes uz šiem jautajumiem, nekā lasīt pīšanos kārtējās alegorijās un simbolos par dievmāti, Ismaēlu un Vinstonu. Kāmis gan bija labs, tas bija ļoti spēcīgi.

Mēs piedzimām tur un tad, un tas noteica mūsu dzīvi. Mums būtu bijusi cita dzīve, ja vien mēs būtu piedzimušas citur.

Smeldzīgi un diezgan lakoniski uzrakstīts romāns ar spēcīgu vēstījumu. Neesmu vēl lasījusi citus šīs sērijas darbus, bet “Mātes pienam” nebija pasūtījuma piegaršas, rakstīts no sirds. Ja vēl nav lasīts, tad jālasa.

Vērtējums: 4,5/5

Advertisements

Vecās fantastikas grāmatu sērijas

Latvijā padomju gados izdotās zinātniskās fantastikas grāmatu sērijas (nejaukt ar tagad tik populārajām grāmatu sērijām – viena autora vairākas grāmatas ar vienotu sižetu un varoņiem) man zināmā mērā ir jaunatklājums. Laikā, kad tās vēl nebija galīgi novecojušas un atstumtas bibliotēku tālākajos plauktos, lasīju bērnu literatūru, vēsturiskos un piedzīvojumu romānus, bet zinātniskā fantastika bija kaut kas mistisks priekš puikām.

Šo sēriju grāmatas var atpazīt pēc sērijas emblēmas uz grāmatas vāka. Skaidri atceros vien divas emblēmas – “Apvāršņa” (kultūrvēsturisku un populārzinātnisku darbu sērija) A burtu aplī un “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” nosaukumu ovālā ietvarā. Ekselenta ideja kā atpazīt grāmatu, jo visu garo sērijas sarakstu taču prātā paturēt nevar. Tieši tādā veidā es bibliotēkā uzdūros divām japāņu zinātniskās fantastikas rakstnieka grāmatām un sāku meklēt, kas tad vēl ietilpst sērijā “Fantastikas pasaulē”, kuru rotā kvadrāts ar noapaļotiem stūriem un stilizētu FP viducī.

Laikā no 1950. gadu beigām līdz 2000. gadam tika izdotas trīs ar zinātnisko fantastiku saistītas sērijas:

  • Piedzīvojumi un zinātniskā fantastika 1958. – 1966. gads, 35 grāmatas. Diezgan daudz padomju rakstnieku darbu.
  • Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi 1966. – 1999. gads, 89 grāmatas. Šī sērija būtībā turpina “Piedzīvojumu un zinātniskās fantastikas sēriju”. Te nu ir liels kiš miš – Arturs Lielais, Žils Verns, Džeims Fenimors Kūpers, Gunārs Cīrulis, Artūrs Konans-Doils un visādi man nepazīstami, bet noteikti tolaik padomju ideoloģijai derīgi rakstnieki.
  • Fantastikas pasaulē 1966. – 1998. 1982. gads, 52 49 grāmatas. Šī sērija izskatās visnopietnākā. Ir vairāki Bredberija darbi, Īzaks Azimovs, Artūrs C. Klarks, H.G. Velss, Staņislavs Lems un citi zināmi fantastikas rakstnieki.

Intereses pēc paskaitīju, cik esmu lasījusi no “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi”. Sanāca 13 – “Bāskervilu suns”, “Bagātību sala”, “Brīnumainā Havaja”, “Pēdējais mohikānis”, “Kapteiņa Blada odiseja” un citi darbi ir rosinājuši manu bērnības iztēli. Vispār gaidīju, ka izlasītais cipars būs lielāks, jo šīs sērijas tematika atbilda manām tā laika interesēm. Varbūt iemesls ir pavisam prozaisks – es neatceros visu izlasīto grāmatu nosaukumus. Un zaļās burtnīcas ar izlasīto grāmatu sarakstiem sen nokurinātas…. No “Piedzīvojumi un zinātniskā fantastika” lasītas tikai “Oceola – seminolu virsaitis” un “Zvērkāvis”, jo man bija indiāņu periods.

Kāpēc vispār rakāties vecās grāmatu sērijās? Tāpēc, ka ir interesanti paskatīties, ko izdeva un lasīja ne tik senā pagātnē. Interesanti kāpēc fantāzijas darbi nebija cieņā? Var atklāt nezināmus un citur neizdotus darbus. Daļa no sērijās iekļautajiem darbiem ir sava žanra klasika, tāpēc vismaz daļēji var “ielikt pamatus” savā lasītāja pieredzē. Visbeidzot – vecām grāmatām ir savs īpašs šarms un neatkārtojama smarža, nodzīvota dzīve, raksturs, savs “stāsts”. Nezinu. Nemāku izskaidrot, kāpēc man tā patīk vecas un lietotas grāmatas.

Vai vērts lasīt sērijās iekļautos padomju rakstnieku darbus? Lūk kāds jautājums mani nomoka. Teiksim Gunāra Cīruļa “Biedrs Mauzeris” vai Alekseja K. Tolstoja “Inženiera Garina hiperboloīds” dara mani piesardzīgu. Skaidrs, ka arī no ārzemniekiem netika izdots nekas, kas būtu klajā pretrunā ar sociālisma idejām. Amerikāņu rakstnieks Rokvels Kents “Salaminas” pēcvārdā tiek slavināts kā padomju tautas draugs un sociālisma atbalstītājs. Pati grāmata ir par Grenlandi un domāju, ka nekā daudz no politikas tur nav, varētu lasīt.

Domāju lēnā garā no šīm sērijām šo un to palasīt. Visvairāk mani pašlaik interesē “Fantastikas pasaulē”. Viss sērijā iekļautais Bredberijs jau izlasīts, viens Sakjo Komacu romāns arī (drīz par to uzrakstīšu) un rindā gaida otrs. Tāpat jau sen gribu izlasīt Roberta Merla “Malvilas pili”.

Sastādot sēriju sarakstus, balstījos uz LNB Digitālo katalogu, tomēr neesmu pilnīgi pārliecināta, ka saraksti ir 100% precīzi. Ja jums ir interese, paskatīšos, vai nevaru tos kādā dokumenta formātā ielikt blogā vai uztaisīšu atsevišķu bloga lapu.

Būris. Alberts Bels

BūrisLiesma 1972. gads, 198 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1972. gads

Pēc ciemošanās pie vecākiem mājās neatgriežas pazīstamais arhitekts Edmunds Bērzs. Viņa sieva dodas uz miliciju un tiek sākta izmeklēšana.

Šķiet, tas bija vidusskolas literatūras eksāmens, kurā savu sacerējumu balstīju uz Alberta Bela citātu par cilvēku dzīvošanu būros. Gan sacerējums, gan “Būris” ar laiku pagaisis no manas atmiņas, tomēr doma par dzīvošanu iedomātos būros iespiedusies apziņā. Nolēmu, ka laiks pārlasīt šīs domas ierosinātāju.

“Būra” pirmā daļa ir vienkāršs padomju gadu krimiķis. Precīzos, asos psiholoģiskos portretējumos tiek iezīmēti galvenie varoņi – kriminālmeklēšanas daļas izmeklētājs Valdis Strūga, pazudušais arhitekts Edmunds Bērzs un viņa sieva Edīte, daži draugi, kolēģi un kaimiņi. Caur varoņu rīcību, izjūtām, pārdomām spilgti attēlota 1960. – 1970. gadu ikdiena un to lasīt man bija interesanti. Kaimiņiem ir dīvāns, mums arī vajag, draudzenei ir tāds mētelis, man arī vajag, radiem ir vasarnīca, mums arī pēdējais laiks par to domāt un tā tālāk. Visi salīdzina, visi grib līdzināties, dzīvot pēc kaut kādiem standartiem. Vidējās inteliģences ģimenes standarts: apmēram 300 rubļu ģimenes budžets, 2 – 3 istabu dzīvoklis, mašīna, mēbeles, 1 – 2 bērni, ceļojumi, blata sistēma, ārēji saskanīga un priekšzīmīga ģimenes dzīve. Pēc šabloniem dzīvot ir izdevīgāk un vieglāk. Izteikt savas domas, meklēt jaunus risinājumus nav vajadzības.

Otrā daļa, manuprāt, ir emocionāli spēcīgāka par pirmo un pārsvarā sastāv no Bērza ieslodzījuma dzīves būrī. Būris ir pavisam fizisks un īsts, palicis aizaugušā gravā vēl no 1944. gada. Kas sākumā šķiet kā pat tīri patīkama atpūta no sabiedrības, Bērzam drīz pārvēršas fiziskā un garīgā cīņā par izdzīvošanu. Viņš saprot, ka viņa līdzšinējiem sasniegumiem, naudai, sabiedrībā pieņemtiem uzskatiem nav nekāda vērtība, jo “te tagad viņa dzīvība atkarājās no tā, cik gudrs viņš būs ar savu prātu”. Nesekmīgi ar būri izcīnījies, viņš fiziski pielāgojas apstākļiem cik labi var. Grūtāk ir ar atmiņām, vientulību un bailēm. Ar tām viņš cīnās, domājot un analizējot līdzšinējo dzīvi, un beigās nonāk pie atziņas, ka mēs paši sevi mēdzam ieslodzīt būrī. Viņš ir ieslodzīts būrī, bet arī tie tur ārā dzīvo būros. Lai tiktu ārā no iedomu būra, jābūt godīgam pret sevi un citiem.

Kas ir stiprs, tas iznīcina būri. Kam nav spēka, tas rada būra filozofiju. Jo tikai tā var būrī dzīvot.

Tas, ko nesapratu, bija izmeklētāja un arhitekta lielā līdzība. Strūgam pat rodas sajūta, ka viņš meklē pats sevi. Nespēju līdz galam uztvert šīs paralēles jēgu. Iespējams, atslēga slēpjas Strūgas dzīves filozofijā “Galvenais – palikt uzticīgam pašam sev”. Līdz šādai domai beigās nonāk arī Bērzs (vismaz es tā domāju). Pēc rūpīgas un detalizētas “skatuves gatavošanas”, atrisinājums pienāca mazliet par ātru. Ārpus kadra palicis meklēšanas process, par ko mazliet žēl.

Ja lasītājs nespēj uztvert slēptās līdzības un filozofisko domu, tad “Būris” varētu pat garlaikot, jo, mūsdienu izpratnē, izmeklēšanas un aktīvas darbības ir maz. Nodevas padomju ideoloģijai tiešā veidā nav jūtamas, tomēr tā laika gars ir iezīmējis cilvēku dzīves. Kādam tas būs interesanti, bet kādam varētu piešķirt romānam seniluma piegaršu. Protams, tajā laikā nedrīkstēja dot mājienu, ka politiskais režīms ir būris, kurā ievietoti visi plašās un draudzīgās valstu savienības iedzīvotāji.

“Būris” ir detektīvs ar spēcīgu filozofisko ievirzi un noteikti iekļaujams “Top 100 latviešu literārie darbi”, ja tāds tops pastāvētu.

Vērtējums: 4/5

Koka nama ļaudis. Osvalds Zebris

Koka nama ļaudisDienas Grāmata 2013. gads, 166 lpp.

Kādas mājas stāsts un “sarunas” ar tās iemītniekiem par sirdsapziņu, pagātni, dramatiskiem likteņiem, cerībām. Mazliet mistiski, mazliet traģikomiski un biedējoši par to, no kurienes ceļas ļaunums.

Šķiet 90. gados bija tāds savāds latviešu TV seriāls par kādas mājas iemītniekiem. Tie bija diezgan ekscentriski ļautiņi un vispār pats seriāls bija ar tādu kā mistikas piedevu. Cik nu patika vai nepatika, bet seriāls man ir palicis atmiņā un “Koka nama ļaudis” paņēmu lasīt tāpēc, ka samanīju zināmu līdzību ar to seriālu.

Sākums ir labs. Patiešām. Kaut kur Rīgā sarkanbrūna divstāvu koka mājā 5 dzīvokļos mitinās vienpadsmit grāmatas varoņi. Notikumu stāstītāja ir pati māja. Lejā dzīvo skolniece Anna ar vecmāmiņu Ernu, vecais Gunārs ar kaķi Gagārinu, Regīna un Valērijs Vešņakovi ar dēliem Mārtiņu un Mihailu. Augšstāvā – noslēpumainais jaunais kaimiņš Romāns, 18 gadus vecais Zintis ar mammu Ainu un viņu īrnieci Lidiju. Parasti ļaudis, katrs ar saviem tarakāniem galvā un problēmām. Satiek viņi labi, līdz ierodas enerģiskā Lidija. Viņa nav tiešs pārmaiņu cēlonis, tomēr viņas ierašanās sakrīt ar pāris citiem notikumiem un pamazām viss kļūst aizvien trakāk un dīvaināk. Stāstījumu caurstrāvo bezcerības un nolemtības sajūta.

Es par pasauli, kopumā, – kāpēc tās grāmatas tā nospiež? Ka cilvēki traki kļūst, ko viņi tur meklē? 

Man ir grūti noformulēt grāmatas centrālo domu. Varbūt tas ir stāsts par māju, cilvēkiem un laika nepielūdzamo plūdumu. Varbūt tas ir stāsts par cilvēku pasivitāti, nedomāšanu, aklu pakļaušanos apstākļiem, kas ļauj ļaunumam netraucēti izplesties. (Kaut kas ļoti biedējošs ir tajā, kā pieaugušie vienkārši pakļaujas kā tādas aitas.) Varbūt romāns ir vienkārša psihadēlija. Kaut kāds latviešu skarbais maģiskais reālisms ar kriminālu piesitienu. Vai vispār velns viņu zina kas…. Savā ziņā ir kaut kas simpātisks šajā nenoteiktībā, jo var lasīt gan tā, gan šitā. Interesants šķiet paņēmiens par stāstītāju izvēlēties māju. Te gan grāmatai vajadzētu beigties kādu nodaļu ātrāk, jo, ja notikumus redzam ar mājas „acīm”, māja nekādi nevarēja zināt to, kas tiek rakstīts pēdējā nodaļā.

Principā viss būtu labi, ja vien autors neaizrautos ar nesaprotamu filozofēšanu (te gan baidos apvainot filozofus) rindkopas garumā gandrīz katrā nodaļā. Autors ir pārcenties. Ceru, ka vismaz autoram pašam ir skaidrs, ko viņš gribējis pateikt. Es, protams, dziļi atvainojos, ja visi pārējie lasītāji ir sapratuši un tikai es viena tāda cietpaure.

Izlaižot nelasāmos gabalus, kopumā romāns ir interesants un intriģējošs, lai gan smags, jo nevienam no varoņiem īsti nav cerību uz gaišāku nākotni. Ja nu vienīgi Miham un Annai. Rakstāmo nevajadzētu pārāk samudrīt un viss būtu labi, jo autors labi izprot cilvēku dabu, spēj radīt interesantus un precīzi realitāti atspoguļojošus varoņus, ar sīkām detaļām veiksmīgi panākot vēlamo psiholoģisko iespaidu.

Vērtējums: 2/5