Īsās atsauksmes #14

Atkal sakrājušās dažas grāmatas par kurām izteikties īsumā.

jauniešu romānsHere Lies Daniel Tate. Cristin Terrill

Simon & Schuster 2017, 400 lpp.

Lai gan par šo romānu man būtu ko teikt, izteikšos īsi, jo šī ir no tām grāmatām, par kuru sižetu nedrīkst pļāpāt. Visa sāls ir noslēpumainībā. Antivaroņi, respektīvi – autore, smuki čakarē lasītāju prātus. Īsumā: hronisks melis izliekas par pazudušu puisi, lai tiktu laukā no ķezas un iekuļas bagātā ģimenē, kura ir laimīga par pazudušā radinieka atrašanos. Krāpniekam iepatīkas jaunā dzīve, bet viss nav tik rožaini. Viss, vairāk neko neteikšu. Sen nebiju lasījusi jauniešu romānu un šis man tiešām patika, sižets spraigs, lasījās raiti. Labi izklaidējos, aizdomās turēju visus un priecājos kā mani apčakarēja. Vienīgi beigās atrisinājums šķita pienākam pārāk strauji.

Romāna ideja par puisi, kurš izliekas par pazudušu cilvēku, atsauca man atmiņā dokumentālo filmu “The Imposter” (2012), kas stāsta par puisi no Spānijas, kurš apgalvo, ka ir kādas amerikāņu ģimenes pirms 3 gadiem pazudušais 16 gadus vecais dēls. Filma laba, iesaku, ja interesē tāds stāsts.

Vērtējums: 4/5

romantiskais romānsOne Christmas Kiss in Notting Hill. Mandy Baggot

Ebury Digital 2017, 384 lpp.

Būtisks grāmatas izvēles faktors bija darbības vide – Notinghila, Londona. Nekādas īpašās Londonas sajūtas nenoķēru un būvfirmas jaunā amerikāņu izpilddirektora ambiciozā ideja nonest Notinghilu, lai uzbūvētu tur mega izklaides/viesnīcu kompleksu šķita vienkārši smieklīga ideja. Autore varēja izdomāt kādu reālāku drāmas iemeslu. Amerikānis – šķirtenis ar divām meitām, ātri samīlas būvfirmas darbiniecē, kura piekomandēta par viņa asistenti. Miniet trīs reizes, kur tā sieviete dzīvo? Pareizi. Viņa ļoti mīl to rajonu, tāpēc amerikānis ir sprukās – vai nu sieviete vai būvprojekts Notinghilā. Romāna pluss – galvenā varone nav nevarīga, elsojoša būtne.

Neesmu atmetusi cerības atrast to īsto, maģiski skaisto Ziemassvētku stāstu. Šis nebūs īstais, romāns ir klasiski, romantiski naivs un klišejisks, tomēr bez pārliekām muļķībām, ja vien neskaita neticamo būvniecības ideju. Tomēr kaut kādu Ziemassvētku pasaku vajag un romāna beigas ir tipiskas laimīgo pasaku vai romantisku Holivudas filmu beigas, kas silda sirdi par spīti visam. Romānu var izlasīt ātri, pa kādai lapai mierīgi izlaižot, jo nekas svarīgs netiek rakstīts. Kārtīga smadzeņu košļene.

Vērtējums: 3/5

Kā būt parīzieteiHow To Be Parisian: Wherever You Are. Anne Berest, Audrey Diwan, Caroline de Maigret, Sophie Mas

Ebury Press 2014, 255 lpp.

Izklaidējoša kafijas galdiņa grāmata, ko pašķirstīt un palasīt pie vīna glāzes. Domāju, ka autores ir mazliet pārspīlējušas ar to, kādas ir parīzietes un ko viņas dara vai nedara, bet teksts un bildes nenoliedzami uzbur Francijas sajūtu, ļauj kā sievietei mazliet pasmaidīt par sevi un citām. Šī grāmata atgādina par sievišķīgumu, šarmu, eleganci, ļaušanos kaprīzēm un savām vēlmēm, par būšanu pašai. Man gan ir aizdomas, ka par parīzieti, vai francūzieti vispār, nevar kļūt, par parīzieti ir jāpiedzimst, bet to vieglumu man gribētos iemācīties. Jā, man gribētos būt parīzietei un ir lietas, pie kurām varu pievilkt ķeksīti. Matu krāsošanā gan izgāžos ar skaļu blīkšķi, jo īsta parīziete matus nekrāso, viņa lepojas ar savu dabīgo matu krāsu. Viegla, forša lasāmviela. Dažs labs padoms liekams aiz auss un izmantojams, bet vispār šī ir iedvesmas, nevis pašpalīdzības grāmata. Noteikti vēl pāršķirstīšu. Ja ar angļu valodu esat uz jūs, grāmatnīcās noteikti vēl var atrast latvisko izdevumu “Kā būt parīzietei vienmēr un visur”.

Vērtējums: 3,5/5

Advertisements

Parīzes sieva. Paula Makleina

Parīzes sievaZvaigzne ABC 2013., 350 lpp.

Naivā un prātīgā Hadlija Čikāgā satiek jauno Ernestu Hemingveju, apprecas un viņi pārceļas dzīvot uz Parīzi, kurp tiecas liela daļa intelektuāļu – rakstnieki un mākslinieki. Trūcīgi apstākļi, Parīzes mūžīgā uzdzīve, pirmie Hemingveja panākumi, jauni draugi un apbrīnotāji, ceļojumi, vēršu cīņas, dēls un brīnumjaukā Polīna. Viss ir tik skaisti, ka pamazām kļūst neizturami. Līdz ar Hemingveja panākumiem un dēla piedzimšanu plaisa starp Hadliju un Ernestu kļūst aizvien dziļāka. Polīna, kas sākumā Hadlijai šķiet kā glābiņš no vientulības un garlaicības, izrādās īsta čūska azotē un viss kļūst neiespējams.

„Parīzes sieva” ir kārtējais apliecinājums tam, ka dzīve ar lielu radošu personību ir sarežģīta un vienkārša ģimenes dzīve praktiski nav iespējama. Hadlija cenšas būt Hemingveja balsts un palīgs, un viņai labi sanāk pelēkās peles loma, bet Parīzes dzīve ir spoža un traka, tur pelēkām pelēm īsti nav vietas. Tāpēc nemaz nav brīnums, ka Hadlija jūtas neērti, savukārt Ernests sāk skatīties citā virzienā. Atliek vienīgi vai nu samierināties vai šķirties. Starp viņu draugiem ir tik daudz trijstūru un četrstūru, Ernests nesaprot, kāpēc lai viņi arī tā nevarētu?!

Jau no paša sākuma ir skaidrs, ka viņi neder kopā un viss romāns ir kā lēna agonija. Iespējams, lai gan maz ticams, ka viss būtu izvērties labāk, ja Hadlija nebūtu tik pakļāvīga un vairāk rūpētos par sevi, nevis ļautu Ernesta egoismam brīvi izpausties. Hadlija ir nogurusi un vēlas iet mājās, Ernests pasaka – nu tad ej, ne jau es esmu noguris un pievēršas Dafai. Un ko pelēkā pele dara? Paklausīgi iet mājās raudāt spilvenā. Viņa jūtas drausmīgi neveikli savās vecajās, novalkātajās drēbēs blakus Zeldai un citām smalkajām dāmām, bet neko nedara pat tad, kad nauda vairs nav problēma. Ielaist savā ģimenē jaunu, neprecētu, skaistu, gudru un mērķtiecīgu sievieti bija pēdējais stulbumus. Atcerieties, nekad tā nedariet! Vispār Hadlijai nav ne vainas, viņa vienkārši neder šai sabiedrībā un arī vīrs nav īstais. Hemingvejs dzīvo stāstos, daudz dzer, ir rupjš un augstprātīgs pret tiem, kas viņam sākumā palīdzēja un iedomājas, ka varēs dzīvot idilliskā mīlas trijstūrī. Jauks pārītis.

“Tu taču nedomā, ka es to izdarīju tīšām?”
“Ko tad – pazaudēji manuskriptus?”
Tas bija tā, it kā viņš būtu iesitis. “Nē. Paliku stāvoklī.”
“Galu galā – tas jau ir viens un tas pats, vai tad ne?”

Eiropa starp abiem pasaules kariem ir fantastiska vieta. Karu pārdzīvojušie metas trakulīgā dzīves baudīšanā un svinēšanā. Inteliģence un tie, kuri grib šais aprindās iekļūt, pulcējas Parīzes salonos un kafejnīcās un mūžīgi kaut ko svin. Vieniem ir papilnam naudas, citi staigā noskranduši, bet galvenais ir māksla. Tur pulcējas gan sava laika mākslas un literatūras dižgari, gan modes noteicēji, gan bagātu dzimtu mantinieki un brīvdomātāji. Kad Parīzē kļūst neciešami drēgns vai pārāk karsts, viņi ziemās dodas uz Austriju vai Šveici, bet vasarās uz Spāniju. Tas ir apbrīnojami – cilvēkiem nav naudas ikdienišķiem sīkumiem, bet viņi var atļauties ilgstoši ceļot un algot mājkalpotāju. Īpatnējs laiks.

Likās, ka neviens nevienu netur. Tādi laiki. Mēs visi it kā stāvējām uz kraujas, vai plīsdami no jaunības un nākotnes izredzēm, un džeza treļļiem.

Patiesībā es neko daudz par Hemingveju nezināju. Man prātā grozījās pavecs vīrs jūrnieku stila drēbēs, ar bārdu un glāzi rokā. Šo to no viņa darbiem lasīju pirms gadiem desmit. It kā patika, lai gan šķita, ka viņš pārāk daudz raksta par karu un rakstības stils ir asi atkailinošs. Viņu interesēja dzīves nesmukā puse, ķildas, cīņas, asinis, nāve un tamlīdzīgi. Mums īsti nav pa ceļam. Tāpēc bija interesanti lasīt par Hemingveju jaunībā. Tagad saprotu viņa sarežģītās attiecības ar karu un nāvi, viņa kaislību uz vēršu cīņām. Kā viņš vēroja un pētīja katru procesu un cilvēku, mocījās rakstot, līdz spēja to uznest uz papīra precīzi līdz pēdējam sīkumam, tā stāstījumu padarot ļoti reālu.

Nav viegli lasīt grāmatu jau pirmajās lappusēs saprotot, ka stāstītājas sapņi un cerības ir lemti neveiksmei un Hemingvejs viņai neder. Mani nogurdināja varoņu izmisīgais optimisms un Hadlijas mocekles tēls. Bet ko tu padarīsi – mīlestība ir akla. Katrs mīl savādāk. Nespēju simpatizēt ne Hadlijai, ne Ernestam un romānu uztvēru kā vēsturisko romānu, kas kā tāds ir labs. Spēju noticēt viņu savstarpējām strupajām sarunām un izmisumam, nomaskētam aiz smaidu pilnas uzdzīves. Manuprāt, autorei ir ļoti labi izdevies atdzīvināt Hemingveju, viņa pirmo sievu un 1920-to gadu inteliģences dzīvi. Noteikti būs interesanti Hemingveja un vēstures cienītājiem.

Vērtējums: 3,5/5

“Parīzes sieva” pie manis nonāca ar Zvaigzne ABC gādību.