Speak 2012, 383 lpp.
Naktis vienmēr piederējušas Audenai un kalpojušas kā līdzeklis izbēgt no visa, kas notiek viņai apkārt. Pavadot vasaru pie tēva un pamātes Audena satiek Eli un sākas līdz šim aizraujošākās naktis, kas maina viņas dzīvi un uzskatus.
Mana iepazīšanās ar Sāru Dessenu nebija īpaši veiksmīga. Viņas pirmais romāns “That Summer” šķita tāds nekāds, tāpēc “Along for the Ride” pieķēros ar nelielām bailēm, kuras izrādījās veltīgas. Es saņēmu daudz vairāk kā gaidīju un dikti par to priecājos. Kā pati autore raksta priekšvārdā, romāns ir par otrajām iespējām, par to kā pat ar ģimenes, draugu un iemīlēšanās palīdzību, reizēm vajag vairākus mēģinājumus, lai viss izdotos. Arī par vasaru, kafiju, velosipēdiem, bērniem, naktīm u.c.
Šī ir laba vasaras grāmata kaut vai tā iemesla dēļ, ka darbība risinās Colby – pilsētiņā pie okeāna. Audena tur ierodas pavadīt vasaru ar tēvu, pamāti un viņu tikko dzimušo meitiņu Thisbe (jā, savāds vārds un tas grāmatā tiek labi apspēlēts, lai vēl paspilgtinātu tēva egocentrismu). Audena ir nogurusi no dzīves ar auksto, pareizo māti zinātnieci, pēkšņa impulsa vadīta grib piedzīvot ko savādāku ārpus viņas bezgala garlaicīgi pareizās dzīves (“varbūt tomēr kaut ko zaudēju no tās parastās dzīves?”, viņa domā) un cer pavadīt laiku kopā ar tēvu. Izrādās, ka tēvs beidzot atkal raksta grāmatu un ir pilnīgi ar to pārņemts, pamāte Heidi pāŗgurusi mokās ar jaundzimušo un Audenai nākas šai sarežģītajā situācijā atrast savu vietu. Tā sākas pārvērtības viņas dzīvē. Viņa attopas ar negaidītām simpātijām pret gaisīgo blondīni Heidi, kura nemaz tik blonda un gaisīga nav. Viņa piesakās palīdzēt auklēt bērnu, kāpās bučojas ar nepazīstamu puisi, piekrīt strādāt Heidi apģērbu veikalā un vispār jūt līdzi un uztraucas par lietām, kas viņu agrāk neskāra, bet līdzi paņemtās koledžas mācību grāmatas paliek neskartas koferī zem gultas. Audena ir pārsteigta par sevi. Un tas ir tikai sākums. Ir grūti sākt dzīvot un priecāties, ja tu jau no agras bērnības esi bijis kā mazs, nopietns pieaugušais, kurš visu dara pareizi un tikai mācās, mācās un vēlreiz mācās. Kad Audena iepazīstas ar klusējošo Eli, kurš arī naktīs neguļ, pamazām sākas ceļš uz zudušās bērnības atgūšanu.
Dažkārt gadās, kad varoņu personīgā izaugsme, pārmaiņas ir ļoti straujas un kardinālas. Vienā dienā meitene ir depresijā kritusi pelēkā pele, tad notiek kaut kas grandiozs un dzīvi mainošs, un pēkšņi otrā rītā viņa pārvēršas par optimistisku un skaistu gulbi. Diezgan neticami, vai ne? Iespējams, ka tā notiek, tomēr daudz ticamāk, ja pārmaiņas notiek lēni un ne tik krasi. Lai mainītos, ir nepieciešams laiks. Tāpēc es dziļi paklanos Dessenas priekšā, jo viņa to saprot un nemetas galējībās, bet pakāpeniski ļauj varoņiem mainīt savus uzskatus un dzīvi.
Kas vēl pārsteidzošāk, personīgo izaugsmi piedzīvo ne vien galvenie varoņi, bet vēl vairāki no sekundārajiem varoņiem. Šķiet, ka ko tādu es romānā piedzīvoju pirmo reizi. Heidi iemācās lūgt un pieņemt palīdzību, un nenostādīt sevi pēdējā vietā. Audenas tēvs no egoistiska, paštaisna āža, kurš nevēlas uzņemties tēva lomu, beigās “izvelk galvu no pakaļas” un mēģina saglābt, ko gandrīz pats sabojāja. Labi ka tā, jo man ļoti gribējās viņa gļēvulīgo mūli izsmērēt pret sienu. Audenas visgudrā un tikpat paštaisnā māte (tas gadījums, kad izglītība nevis nāk par labu, bet padara par nepatīkamu sausiņu….) arī beidzot nolaižas no sava stikla kalna un ir cerība, ka starp viņu un Audenu izveidosies normālas, nesaspringtas mātes-meitas attiecības. Tad vēl ir Audenas brālis, hipijiskais, mūžīgais bērns Hollis, kurš iemīlas mātei līdzīgā būtnē un beidzot kļūst pieaudzis. No trim draudzenēm, veikala darbiniecēm Megijas, Esteres un Leas, būtībā arī Megija piedzīvo izaugsmi, jo beidzot tiek pāri nelaimīgai mīlestībai. Viņa arī izrādās krietni gudrāka nekā sākumā izskatās.
Audena ir interesants meitenes tēls, bet domāju, ka esmu jau pietiekoši viņu pieminējusi, tāpēc drusku par Eli. Eli dzīvo Colby un jau kādu gadu nerunā, nesmaida un naktīs neguļ. Neteikšu kāpēc. Audena ir pirmais cilvēks, ar kuru viņš atkal runā un viņi kopā pavada naktis – braukā apkārt, dzer kafiju, iepērkas un pamazām dara lietas, ko Audena bērnībā palaida garām. Tā kā es tagad esmu “kritusi” uz velobraukšanu, tad nevaru nepieminēt, ka Eli ir ļoti labs BMX braucējs, savukārt Audena nemāk braukt ar riteni. Pēc pamatīgas piepūles un nobrāztiem ceļgaliem, iemācīšanās braukt ar riteni kļūst par vienu no stūrakmeņiem jaunas dzīves uzsākšanai. Nav piemirsta arī neliela romantikas deva, bet tā ir ļoti neuzkrītoša (pārsteidzoši un patīkami). Romantiskas attiecības ar puisi nav romāna centrālā tēma.
Noteikti viens no iemesliem, kāpēc man šis romāns tik ļoti patīk, ir tas, ka es ļoti personificējos ar Audenu. Es sapratu un izdzīvoju ikvienu viņas domu un darbību. Es, protams, neesmu Audena, bet zinu, kā tas ir, kad tu visu uzmanību pievērs mācībām/ darbam un tā rezultātā aizmirsti dzīvot.
Who says you have to be either smart or pretty, or into girly stuff or sports? Life shouldn`t be about the either/ or. We`re capable of more than that, you know?
Tas prasa laiku iemācīties, ka dzīve nav vai/vai, ka ir iespējams gan viens, gan otrs. Neesmu bērnības meklējumos, tomēr ir šis tas, ko esmu palaidusi garām un pamazām apgūstu. Tāpēc, jā, “Along for the Ride” izrādījās ļoti personīgs vēstījums par ļaušanos dzīvei. Tieši to beigās iemācās Audena ar Eli un draudzeņu palīdzību – ļauties dzīvei un nepadoties, bet mēģināt atkal un atkal, kamēr izdodas. Domāju, tas ir ļoti labs vēstījums.
Vērtējums: 5/5
Marii grāmatplaukts 