Ko es skaidri zinu. Opra Vinfrija

Zvaigzne ABC 2016. gads, 217 lpp.

No bibliotēkas līdzi dzejas krājumam paķērās šī grāmata. Opra Vinfrija ir viena no tām slavenībām, kuru kaut kad, kaut kur esmu redzējusi, ļoti virspusēji zinu, bet viņas gaitām līdzi nesekoju. Viņas grāmatu paņēmu ar cerību, ka šis būs spēcīgas sievietes skats uz dzīvi. It kā tā arī ir, tomēr man no tiem amerikāniski ūberoptimistiskajiem iedvesmas tekstiem drusku šķebina, un Opras pļāpāšana ir tieši tāda.

Grāmatā ir apkopoti mazliet koriģēti vairāku gadu garumā rakstīti iedvesmojoši viedokļraksti kādam žurnālam. Esejas sadalītas pa tēmām: prieks, dzīvesprieks, pateicība, iespēja u.c., kurās Opra dalās savās atziņās par to, kur slēpjas laime un apmierinātība ar dzīvi. Protams, tā slēpjas sīkumos un lielā mērā atkarīga no spējas sevi pieņemt un iemīlēt. Oprai tas ilgu laiku neizdodas.

“Ko es skaidri zinu” ir biogrāfisks stāsts, tomēr tas nav dzīves pārstāsts, jo lielākā teksta daļa ir optimistiskas un iedvesmojošas pamācības kā dzīvot un domāt. Opra daudz lasījusi un klausījusies dažādus guru un garīgos līderus, kas stipri atsaucas tajā, ko viņa sludina tālāk. Teksts atstāj arī tādu “redziet, cik es esmu gudra, redziet, cik es esmu laba” iespaidu, bet tā ir tikai mana problēma, ka šie teksta aspekti kaitina.

Tagad skaidri zinu: daļa no šīs grāmatas ir pašapmierināts bla bla bla, daļa garīgi filozofisks bla bla bla, bet ir arī vietas, kas aizķēra un sniedza apdomāšanās vērtas atziņas tieši uz tiem jautājumiem, kas mani pašlaik nomoka. Opra ir ļoti daudz sasniegusi un daudz devusi citiem (pēc viņas vārdiem spriežot), tādā ziņā cepuri nost viņas priekšā. Tomēr viņas skolmeistares stils nešķita simpātisks.

Vērtējums: 2/5

Lielā Burvība. Elizabete Gilberta

Zvaigzne ABC 2017. gads, 304 lpp.

Domāju, daudziem Elizabetes Gilbertas vārds saistās ar “Ēd, lūdzies, mīli”, kas kādai daļai izrādījās īstā grāmata īstajā brīdī. Man tāda ir viņas jaunākā latviski tulkotā “Lielā Burvība”, kas cilvēkam bez akadēmiskas izglītības kādā radošā jomā atsien rokas un iedrošina darboties.

Gilberta caur savu pieredzi, ko veido viņas nepiekāpīgā vēlme būt rakstniecei, sniedz padomus un dalās atklāsmēs par to, kas ir radošums, kā tam ļauties, kur smelties drosmi un kāpēc katram ir tiesības būt radošam. Īsumā – ja gribi rakstīt, raksti, ja gribi gleznot, glezno, ja gribi veidot māla sniegpārsliņas, veido māla sniegpārsliņas un nedomā daudz, ko par to saka citi. Kādam vienmēr būs, ko teikt, kāds vienmēr gribēs nosodīt. Ļauties radošām izpausmēm nozīmē dzīvot laimīgāku, apmierinātāku dzīvi. Viņa uzsver, ka akadēmiskās zināšanas, protams, ir labi, bet to neesamība nekādā gadījumā nav šķērslis, ja kaut ko vēlies darīt. Svarīga ir prakse un aizrautība. Nekad arī nav par vēlu.

Šīs grāmatas padomus uztveru tik personīgi, jo jau gandrīz gadu ļaujos savai vēlmei zīmēt. Pie daļas no Gilbertas atziņām jau biju pati nonākusi, tomēr vienmēr ir patīkami atrast kādu, kurš domā līdzīgi. Otra daļa man bija kā draudzīgs uzsitiens uz pleca, labvēlīgs galvas mājiens: “jā, ej un dari”.  Grāmatā atzīmēju daudzas vietas un tās pārlasīšu šaubu brīžos.

Man nav sanācis autori iepazīt citos viņas tekstos, bet šajā viņai patīk lietot skaļus vārdus un reizēm balansēt uz bērnišķīgas mistikas robežas, bet viņai tāda domāšana palīdz, lasītājam atliek vien pieņemt vai pieciest. Manā prātā latviskoti uzmundrinoši pašpalīdzības teksti dažkārt skan samāksloti, bet tam es “Lielajā Burvībā” ātri tiku pāri, jo šoreiz man saturs bija krietni būtiskāks par pārējo.

Kopumā man grāmata patika, šķita vērtīga pašreizējā dzīves situācijā. Ja arī jūs meklējat uzmundrinājumu  un pamudinājumu darboties radoši, tad šī grāmata ir domāta jums.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.