Mūsu mantojums. Signe Meirāne

mūsu mantojumsAmsmedia 2014.gads, 215 lpp.

“Mūsu mantojums” ir skaists un apsveicams mūsu kulinārā mantojuma iemūžināšanas projekts, tāpēc man noteikti bija jāizlasa. Ja pareizi saprotu, autore ir iecerējusi projekta turpinājumu.

Šajā pavārgrāmatā informācija ir sakārtota pa novadiem, doti īsi konkrētā novada fakti un raksturīgākie ēdieni. Katru novadu pārstāv vairākas omītes vai opīši, kopā divpadsmit. Pēc īsa ievada par konkrēto cilvēku seko vairākas receptes. To visu papildina skaistas fotogrāfijas. Tas būtu īsumā par grāmatas uzbūvi.

Tagad par saturu. Domāju, ka novadu apraksti ielikti ar domu par “Mūsu mantojuma” izdošanu krieviski un angliski, jo latvietim tie ir vispārzināmi fakti, tomēr palīdz tā jauki atsvaidzināt atmiņu. Patīkami, ka pieminēti novada raksturīgākie ēdieni. No lasītāja viedokļa lieki un pat nepatīkami ir daži vāji slēptie lielo pārtikas ražotāju uzņēmumu reklāmraksti (piemēram, pie Vidzemes ir raksts par “Cēsu alu”). Skaidrs, ka sponsori un tā; labi, ka vismaz reklāmbildes izpaliek. Raksti par omītēm un opīšiem ir jauki, tomēr nekonsekventi – vai nu rakstītāji dažādi, vai apmeklētie cilvēki ne visi tik interesanti, lai kaut ko uzrakstītu. Labprāt lasītu vairāk nostāstu par to, kā savulaik viņu ģimenēs gatavots un svinēts. Attiecībā uz receptēm jāsaka, ka tās ir gan jaunākas, gan vecākas, sarežģītībā variējot no jaunajiem kartupeļiem ar lapu salātiem līdz pašu gatavotām desām. Desas diez vai kādreiz mūžā gatavošu (kur vispār mūsdienās pilsētnieks var dabūt cūku zarnas un asinis?), tomēr dažas citas nagi niez un siekalas tek izmēģināt. Man personīgi prasījās tomēr lielāka daudzveidība receptēs, nu nevar būt, ka agrāk tik maz gatavoja no dārzeņiem, visur tikai milti vien.

Lasot visu laiku domās klīdu atpakaļ bērnībā, centos atcerēties vectēva un tantes gatavotos ēdienus. Grāmatā atradu vairākas manas bērnības ēdienu receptes, bet tik daudz kas palicis “aiz borta”. Ak kungs, kā es tagad ēstu zirņu pikas, biešu lapiņu zupu, uz malkas plīts riņķiem ceptas kartupeļu šķēles, kartupeļu klimpiņu zupu! Un kur nu vēl dažnedažādās drumstalu plātsmaizes, plucināto klimpu piena zupa, iecukurotas cidonijas, žāvēti āboli, ceptas reņģes tomātos vai tāpat, galu galā rupjmaizes šķēle ar speķi un ķiplociņu. Man ir neskaidras atmiņas arī par zobenzivs gabalu un noteikti ir vēl tik daudz, ko nevaru atcerēties un nav vairs kam uzprasīt.

“Mūsu mantojums” noteikti ir no tām pavārgrāmatām, ko nolikt plauktā goda vietā kā skaistu relikviju un latvietības simbolu, jo diez vai būs daudz recepšu, ko izmantosiet. Lieliski noderēs arī kā neparasta dāvana ārzemniekiem.

Vērtējums: 4/5

Mājās gatavota barība kaķiem un suņiem. Barbara Teilore-Laino.

300x0_majasgatavotabaribakakiem_978-9934-0-4845-6Zvaigzne ABC 2015. gads, 176 lpp.

Manās un mana suņuka ķepiņās ir nonākusi neparasta pavārgrāmata “Mājās gatavota barība kaķiem un suņiem. 75 receptes garšīgai maltītei dažāda vecuma kaķiem un suņiem”. Ja jums rūp sava mīluļa ēdienkarte, šo grāmatu būtu vērts papētīt. Jā, rūpnieciskās sausās barības it kā nodrošina visas vajadzīgās barības vielas, tomēr  to sastāvā parasti vairāk nekā puse ir graudaugi, bet mājdzīvnieki būtībā ir gaļēdāji un graudaugi veido tādu kā balastu, ko pēc tam “izmest”.

Grāmatā ir plaša informācija, kas ļauj saprast, kādām barības vielām būtu jābūt suņa vai kaķa uzturā. Autore sniedz ieskatu mājās gatavotas barības priekšrocībās, stāsta kā sabalansēt maltītes, ņemt vērā konkrētā mājdzīvnieka īpatnības, kā plānot maltītes, no kādiem produktiem izvairīties un kā pakāpeniski pāriet uz paša gatavotu barību. Skaidri un saprotami ir izklāstīta informācija par barības sastāvdaļām (gaļu, taukiem, kalciju, olām, sēklām u.c.). Kad esam iepazinušies ar teoriju, varam pāriet pie prakses izmēģinot 75 dažādas receptes. Daļa no tām ir gatavojamas lielākos apjomos vairāku dienu izbarošanai, daļa ir ātri pagatavojamas un tūlīt pasniedzamas. Receptes ir vieglas, ātri sagatavojamas, daļa arī ilgi uzglabājamas.

Pirms šīs grāmatas lasīšanas man jau bija zināma pieredze un zināšanas par mājās gatavotu barību. Savulaik cītīgi pētīju ārzemju forumus par franču buldogu ēdināšanu. Manam suņukam, misteram H., ir 11 gadi un visu mūžu briesmīga alerģiska reakcija uz velns viņu zina ko. Pāris gadus izmēģinājām visādas sausās barības un tad kādu laiku gatavoju pati. Īpaši labāk nebija un pārgājām atkal uz sauso, jo baidījos, ka nespēju viņam sniegt sabalansētu maltīti. Žēl, ka tad man šī grāmata nebija. Vai tagad pāriesim pilnībā uz mājās gatavoto? Ideālā pasaulē jā. Strādājošam cilvēkam, kam pa rokai nav ekoveikals un gaļas bode, tas nav tik viegli. Tomēr es ik pa laikam no šīs grāmatas gatavošu un pasniegšu kā atsevišķu maltīti, vai piedevu sausajai barībai, jo drīkst kombinēt.

Tagad neliels vizuāls ieskats kā mēs testējām divas receptes: dārzeņu novārījumā gatavotas auzu pārslas un ceptu vistu stilbiņu sotē ar rīsiem.

This slideshow requires JavaScript.

Misters H. bija pilnīgā sajūsmā un ēda tik ātri, ka normāli nobildēt nebija iespējams. Vēlāk problēmu ar vēderu un izsitumiem uz ādas nebija.

Ļoti pozitīvi, ka receptes ir kombinējamas un grāmatas sākumā sniegtā vispārīgā informācija ļauj aizstāt vienus produktus ar citiem un izdomāt jaunas receptes. Piemēram, lapu kāpostus aizstāju ar spinātiem. Jāatzīstas, ka esmu no šīs grāmatas “aizņēmusies” pāris receptes “divkājaiņiem”. Ceptu vistu stilbiņu sotē ar rīsiem bija lielisks ēdiens vakariņās mums un gardas brokastis misteram H. Lieliskas brokastis sanāca arī no cukīni ar olām, suns dabūja tikai pasmaržot.

Beigās jāpiebilst, ka acis priecē skaistas bildes, kvalitatīvs papīrs un labi sastrukturizēta informācija. Vienīgais mīnuss – tas, ko saucu par “amerikāniskā pamācīšana/reklamēšana ar smaidā atieztiem zobiem”, kas līda laukā no tulkojuma. Nu tāds stiliņš autorei. Atliek vien iekārtot bioloģisko saimniecību un pēc šīs grāmatas gatavot ēdienu arī sev. Ja bez jokiem, tad liela daļa informācijas ir vērtīga un izmantojama.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.