Mūsu mantojums. Signe Meirāne

mūsu mantojumsAmsmedia 2014.gads, 215 lpp.

“Mūsu mantojums” ir skaists un apsveicams mūsu kulinārā mantojuma iemūžināšanas projekts, tāpēc man noteikti bija jāizlasa. Ja pareizi saprotu, autore ir iecerējusi projekta turpinājumu.

Šajā pavārgrāmatā informācija ir sakārtota pa novadiem, doti īsi konkrētā novada fakti un raksturīgākie ēdieni. Katru novadu pārstāv vairākas omītes vai opīši, kopā divpadsmit. Pēc īsa ievada par konkrēto cilvēku seko vairākas receptes. To visu papildina skaistas fotogrāfijas. Tas būtu īsumā par grāmatas uzbūvi.

Tagad par saturu. Domāju, ka novadu apraksti ielikti ar domu par “Mūsu mantojuma” izdošanu krieviski un angliski, jo latvietim tie ir vispārzināmi fakti, tomēr palīdz tā jauki atsvaidzināt atmiņu. Patīkami, ka pieminēti novada raksturīgākie ēdieni. No lasītāja viedokļa lieki un pat nepatīkami ir daži vāji slēptie lielo pārtikas ražotāju uzņēmumu reklāmraksti (piemēram, pie Vidzemes ir raksts par “Cēsu alu”). Skaidrs, ka sponsori un tā; labi, ka vismaz reklāmbildes izpaliek. Raksti par omītēm un opīšiem ir jauki, tomēr nekonsekventi – vai nu rakstītāji dažādi, vai apmeklētie cilvēki ne visi tik interesanti, lai kaut ko uzrakstītu. Labprāt lasītu vairāk nostāstu par to, kā savulaik viņu ģimenēs gatavots un svinēts. Attiecībā uz receptēm jāsaka, ka tās ir gan jaunākas, gan vecākas, sarežģītībā variējot no jaunajiem kartupeļiem ar lapu salātiem līdz pašu gatavotām desām. Desas diez vai kādreiz mūžā gatavošu (kur vispār mūsdienās pilsētnieks var dabūt cūku zarnas un asinis?), tomēr dažas citas nagi niez un siekalas tek izmēģināt. Man personīgi prasījās tomēr lielāka daudzveidība receptēs, nu nevar būt, ka agrāk tik maz gatavoja no dārzeņiem, visur tikai milti vien.

Lasot visu laiku domās klīdu atpakaļ bērnībā, centos atcerēties vectēva un tantes gatavotos ēdienus. Grāmatā atradu vairākas manas bērnības ēdienu receptes, bet tik daudz kas palicis “aiz borta”. Ak kungs, kā es tagad ēstu zirņu pikas, biešu lapiņu zupu, uz malkas plīts riņķiem ceptas kartupeļu šķēles, kartupeļu klimpiņu zupu! Un kur nu vēl dažnedažādās drumstalu plātsmaizes, plucināto klimpu piena zupa, iecukurotas cidonijas, žāvēti āboli, ceptas reņģes tomātos vai tāpat, galu galā rupjmaizes šķēle ar speķi un ķiplociņu. Man ir neskaidras atmiņas arī par zobenzivs gabalu un noteikti ir vēl tik daudz, ko nevaru atcerēties un nav vairs kam uzprasīt.

“Mūsu mantojums” noteikti ir no tām pavārgrāmatām, ko nolikt plauktā goda vietā kā skaistu relikviju un latvietības simbolu, jo diez vai būs daudz recepšu, ko izmantosiet. Lieliski noderēs arī kā neparasta dāvana ārzemniekiem.

Vērtējums: 4/5

Mājās gatavota barība kaķiem un suņiem. Barbara Teilore-Laino.

300x0_majasgatavotabaribakakiem_978-9934-0-4845-6Zvaigzne ABC 2015. gads, 176 lpp.

Manās un mana suņuka ķepiņās ir nonākusi neparasta pavārgrāmata “Mājās gatavota barība kaķiem un suņiem. 75 receptes garšīgai maltītei dažāda vecuma kaķiem un suņiem”. Ja jums rūp sava mīluļa ēdienkarte, šo grāmatu būtu vērts papētīt. Jā, rūpnieciskās sausās barības it kā nodrošina visas vajadzīgās barības vielas, tomēr  to sastāvā parasti vairāk nekā puse ir graudaugi, bet mājdzīvnieki būtībā ir gaļēdāji un graudaugi veido tādu kā balastu, ko pēc tam “izmest”.

Grāmatā ir plaša informācija, kas ļauj saprast, kādām barības vielām būtu jābūt suņa vai kaķa uzturā. Autore sniedz ieskatu mājās gatavotas barības priekšrocībās, stāsta kā sabalansēt maltītes, ņemt vērā konkrētā mājdzīvnieka īpatnības, kā plānot maltītes, no kādiem produktiem izvairīties un kā pakāpeniski pāriet uz paša gatavotu barību. Skaidri un saprotami ir izklāstīta informācija par barības sastāvdaļām (gaļu, taukiem, kalciju, olām, sēklām u.c.). Kad esam iepazinušies ar teoriju, varam pāriet pie prakses izmēģinot 75 dažādas receptes. Daļa no tām ir gatavojamas lielākos apjomos vairāku dienu izbarošanai, daļa ir ātri pagatavojamas un tūlīt pasniedzamas. Receptes ir vieglas, ātri sagatavojamas, daļa arī ilgi uzglabājamas.

Pirms šīs grāmatas lasīšanas man jau bija zināma pieredze un zināšanas par mājās gatavotu barību. Savulaik cītīgi pētīju ārzemju forumus par franču buldogu ēdināšanu. Manam suņukam, misteram H., ir 11 gadi un visu mūžu briesmīga alerģiska reakcija uz velns viņu zina ko. Pāris gadus izmēģinājām visādas sausās barības un tad kādu laiku gatavoju pati. Īpaši labāk nebija un pārgājām atkal uz sauso, jo baidījos, ka nespēju viņam sniegt sabalansētu maltīti. Žēl, ka tad man šī grāmata nebija. Vai tagad pāriesim pilnībā uz mājās gatavoto? Ideālā pasaulē jā. Strādājošam cilvēkam, kam pa rokai nav ekoveikals un gaļas bode, tas nav tik viegli. Tomēr es ik pa laikam no šīs grāmatas gatavošu un pasniegšu kā atsevišķu maltīti, vai piedevu sausajai barībai, jo drīkst kombinēt.

Tagad neliels vizuāls ieskats kā mēs testējām divas receptes: dārzeņu novārījumā gatavotas auzu pārslas un ceptu vistu stilbiņu sotē ar rīsiem.

This slideshow requires JavaScript.

Misters H. bija pilnīgā sajūsmā un ēda tik ātri, ka normāli nobildēt nebija iespējams. Vēlāk problēmu ar vēderu un izsitumiem uz ādas nebija.

Ļoti pozitīvi, ka receptes ir kombinējamas un grāmatas sākumā sniegtā vispārīgā informācija ļauj aizstāt vienus produktus ar citiem un izdomāt jaunas receptes. Piemēram, lapu kāpostus aizstāju ar spinātiem. Jāatzīstas, ka esmu no šīs grāmatas “aizņēmusies” pāris receptes “divkājaiņiem”. Ceptu vistu stilbiņu sotē ar rīsiem bija lielisks ēdiens vakariņās mums un gardas brokastis misteram H. Lieliskas brokastis sanāca arī no cukīni ar olām, suns dabūja tikai pasmaržot.

Beigās jāpiebilst, ka acis priecē skaistas bildes, kvalitatīvs papīrs un labi sastrukturizēta informācija. Vienīgais mīnuss – tas, ko saucu par “amerikāniskā pamācīšana/reklamēšana ar smaidā atieztiem zobiem”, kas līda laukā no tulkojuma. Nu tāds stiliņš autorei. Atliek vien iekārtot bioloģisko saimniecību un pēc šīs grāmatas gatavot ēdienu arī sev. Ja bez jokiem, tad liela daļa informācijas ir vērtīga un izmantojama.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Kulinārās kaislības. Andreas Staikos

Kulinārās kaislībasAdria Books, 2006. gads, 120 lpp.

Atēnās, kāda nama septītajā stāvā dzīvo divi kaimiņi – Damoklis un Dimitris. Dimitrim patīk gatavot puskailam savai mīļotajai Nanai. Arī Damoklim ir draudzene vārdā Nana, kuras dēļ viņš divas reizes nedēļā brauc uz 30 km attālo piejūras pilsētiņu, lai iegādātos svaigus jūras ežus. Kādu dienu kaimiņi satiekas, sāk runāt par ēdieniem un pamazām apjauš, ka viņu Nanas īstenībā ir viena un tā pati persona. Ko darīs abi karstasinīgie grieķi? Protams, mocīsies greizsirdībā, zvērēs draudzību, uzticību, aiz muguras kals viltīgus uzvaras plānus un mēģinās pārspēt savu konkurentu, pagatavojot kārumniecei Nanai visizsmalcinātākos ēdienus.

Uzjautrinoši, bet lasot šo plāno grāmatiņu par mīlas trijstūri un ēst gatavošanu, man prātā bija viena ķecerīga doma – nu tad beidzot ir skaidrs kā grieķi varēja savu valsti novest līdz kliņķim, vienlaikus sevi uzskatot par visstrādīgākajiem un tagad bez maz vai par svētajiem mocekļiem krīzes dēļ. Tie divi iedomīgie gailēni taču laikam vispār nestrādā, jo viņi to vien dara kā plāno vakariņas, skrien uz tirgu un veikaliem un gatavo vairāku stundu garumā. Neviena vārda par darbu. Iespējams, ka Nana ar kaut ko nodarbojas, jo ierodas pie šiem tikai pēcpusdienās vai vakaros. No kurienes šiem nauda? Gan jau būsiet dzirdējuši par viņu trekno gadu pabalstu sistēmu. Cita izskaidrojuma es puišu liderīgajai dzīvei neredzu.

Bet nu atpakaļ pie satura. Sižetu virza abu puišu centieni pēc iespējas garšīgāk pabarot un pārsteigt Nanu. Pēc lielā un sāpīgā atklājuma viņi gan sākumā džentlmeniski nolemj no Nanas norobežoties, lai taču viņa nāk pie prāta. Bet tie jau laikam nebūtu grieķi, ja viņi pie šīs vienošanās varētu turēties. Damoklis ir apķērīgāks un pirmais izdomā „Es iekarošu viņu ar savu pavārmākslu!” Savukārt uzskatos par Nanas krāpšanos, viņš ir diezgan pragmatisks:

„Tas būtu netaisnīgi, ja tāds sievišķīgs dārgums kā Nana paliktu tikai viena vienīga vīrieša īpašumā! Un, ja viņa nekrāptu mani ar Dimitri, tad jau arī vīru nekrāptu ar mani… un tad ardievu, laimes trīsas un tirpas, kas līdz dziļumiem saviļņojušas dvēseli un miesu!”

Tā nu viņi rosās pa virtuvi, gatavojot grieķu ēdienus. Ēdiens pārtop par erotisku baudījumu. Kopā grāmatā ir 35 vienkāršas ēdienu receptes: nodaļas beigās dotas receptes ēdieniem, kas pieminēti attiecīgajā nodaļā. Ir pētersīļu salāti (maindanosalata), ķidu zupa (pacas), musaka un truša sautējums (lagos stifado).  Pirms lasīšanas domāju, ka par grieķu ēdieniem neko nezinu, tomēr daži ēdieni izrādījās pazīstami vai vismaz tādi, kas tikpat labi derētu daudzās citās tautu virtuvēs. Protams, viņi gatavo dolmas un jēra gaļu, bet šie ēdieni asociējas arī ar gruzīniem, armēņiem u.c. Izrādās, ka grieķi gatavo arī galertu, pildītas paprikas un kāpostu tīteņus, kotletes un tefteļus. Kā vienkāršākais un garšīgākais grieķu virtuves ēdiens tiek minēta jēra gaļa ar krāsnī ceptiem kartupeļiem (arni me patates sto furno). Šos kartupeļus Damoklis izdomā pagatavot mazliet savādāk – no kartupeļiem izgrebjot nelielas bumbiņas. Nana, kura vispār ir ļoti daiļrunīga, par bumbiņām ir milzīgā sajūsmā: „Tie taču nav kartupeļi! Tās ir mazas bučiņas!” Savukārt jūras ežu pagatavošanu Nana apraksta šādi: „Desmit jūras ežu, divas brāzmas ziemeļaustrumu vēja un viena pilīte citrona.” Nu vai nav skaisti un jutekliski? Ko gan citu gaidīt no vieglprātīgiem dzīves baudītajiem?

„Kulinārās kaislības” var uzskatīt par izklaidējošu un vieglu ievadu grieķu virtuves mākslā un dzīves uzskatos. Nekādus vēsturiskus un izglītojošus faktus gan šeit neatrast.

Vērtējums: 3/5

Dzīvespriecīgais vakarēdiens. Nora Ikstena

Dzīvespriecīgais vakarēdiens

Dienas grāmata 2012., 152 lpp.

Siltās vasaras novakarēs Nora Ikstena ciemojas pie 12 sev pazīstamiem un vairāk vai mazāk tuviem cilvēkiem, kuri mīl dzīvi un ēdienu. Gatavojot mielastu, tiek runāts par dzīvi, par ēdiena baudīšanu, atstāstīti piedzīvojumi un nozīmīgas atmiņas. Nepārstāstot visu dzīvi, Ikstena pamanās ar ēst gatavotājiem tā simpātiski iepazīstināt. Tā starp citu tiek īsumā pieminēts kas un kā tiek gatavots. Precīzu recepšu te nav. Kā saka Gundars Āboliņš: “nekādu noteiktu proporciju, viss tikai uz čuteni”. Viņš gatavo asarus un tiem vēderā ieberzē apelsīna mizu, ko afgāņu tirgotājs kļūdaini nodēvējis par apelsīna skaņu. Pasaules apceļotāja un māksliniece Alise Šica tieši tāpat uz čuteni un ožu gatavo kariju, savukārt Gundega Repše cep torti.

Caur visām sarunām un receptēm dvesmo vēlme dzīvot viegli. Mums tik ļoti gribas kaut uz pāris mēnešiem iedomāties, ka dzīvojam kādā saulainā Vidusjūras zemē. Vai tas nozīmē, ka mēs paši nemākam svinēt un baudīt? Tik traki jau nav, tomēr ar skābputru, zirņu pikām, karbonādēm un rasolu nekāda vieglā svinēšana laikam nesanāk. Režisorei Antrai Cilinskai ir atbilde:

“Pie Vidusjūras ēdiena baudīšana ir komunikācija. Dzīves svinēšana. Process dienas garumā ar visu gatavošanu, galda klāšanu. Ne kā pie mums – saimniece satraukusies, sarkaniem vaigiem, viesi klāt, bet kartupeļi vēl vārās, un viss nav uz galda.”

Ja jau ir šis uzstādījums par dzīvesprieku, svinēšanu un baudīšanu, tad man jāsaka, ka daži varoņi neiederējās grāmatas kopainā, savukārt daži šķita uzspēlēti. Tomēr tā vairāk ir tīri mana subjektīva nepatika pret šo cilvēku pateikto vai nepateikto, ēst gatavošanas manieri un sevis pasniegšanu. Kas attiecas uz gatavotajiem ēdieniem, tad, ja neskaita dažas nianses (par lupstāju kātiem katla dibenā zem liellopa ir vērts atcerēties), neko jaunu priekš sevis neatradu. Kāda kundze vāra ugunskura zupu. Es tādu zupu diezgan regulāri gatavoju mājās uz plīts.

Domāju, ka ne jau pagatavotajos ēdienos slēpjas dzīves baudīšana. Svarīgāks ir pats process, kopā būšana. Ar dažiem grāmatas varoņiem tas jauki izdodas. Ikstena vispār māk rakstīt par cilvēkiem. Antra Cilinska stāsta par savu vecmāmiņu, ar grozu rokā pēc brokastīm dodas uz dārzu un gatavo pusdienas, ko pēc tam visa lielā ģimene bauda zem dārza kokiem. Bernātu “Chill Inn” saimniece Smaida Rubeze kolorīti stāsta savus piedzīvojumus ar viesu mājas iemītniekiem un pirmos kuslos mēģinājumus ēst gatavošanā, bet Leonardai Ķesterei zināmi daži Anglijas augstākās sabiedrības virtuves knifi. Gundars Āboliņš dod zelta padomu:

Galvenais ir nesamudrīt. Ne ar zivīm, ne uz skatuves, ne dzīvē vispār.

Raibi un kopumā tīri interesanti. Grāmata kvalitatīvi un skaisti noformēta. Tiem, kuri gatavo regulāri, diez vai būs kādi pārsteigumi. Savukārt iesācējiem varētu traucēt precīzu instrukciju neesamība, vai tieši otrādi – iedvesmot. “Dzīvespriecīgais vakarēdiens” vairāk ir garšīga izklaide, ko palasīt, pieskatot kādu ilgāk gatavojamu ēdienu. Galvenais – nesamudrīt 🙂

Vērtējums: 3/5