Life of Pi. Yann Martel

Life of Pi

Seal Books 2006 (2001), 356 lpp.

Kurš vēl nav redzējis filmu vai lasījis grāmatu? Bet nu labi, sižets īsumā: Pī Patela ģimenei Indijā pieder zooloģiskais dārzs. Politisku pārmaiņu dēļ viņi nolemj dzīvniekus pārdot un pārcelties uz Kanādu. Kuģis, ar kuru ceļo Pī ģimene un daļa no pārdotajiem zvēriem vētras laikā nogrimst okeānā. Pī, Bengālijas tīģeris un vēl daži zvēri izglābjas un sākas viņu neticamais ceļojums pāri okeānam vairāku mēnešu garumā. Pamazām starp Pī un tīģeri Ričardu Pārkeru izveidojas daudzmaz ciešama līdzāspastāvēšana un beigās viņi sasniedz Meksikas krastu.

Šķiet, ka „Pī dzīvi” atcerēšos vēl ilgi, bet šoreiz nepavisam negribas izteikties par lasīto. Romāns patika un riebās vienlaicīgi. Savā notikumu atainojumā tas līdzinās Velsa “Ārsta Moro salai” un Goldinga “Mušu pavēlniekam“. Patika sākums par dzīvi Indijā un zooloģisko dārzu. Lieks likās lielais gabals par reliģijām, tai domai būtu pieticis ar pāris rindkopām, lai gan pati doma man patika un tai varu piekrist. Tālāk tās 227 dienas okeānā…. Es mocījos līdz ar Pī un Ričardu Pārkeru, un ienīdu autoru par viņa vēlmi attēlot visādas nepatīkamas detaļas atkal un atkal. Nekā jauka jau nav, kad tu esi viens okeāna vidū glābšanas laivā kopā ar tīģeri, bet nav obligāti to visu stiept garumā. Ainiņa ar salu šķita intriģējoša un patika nodaļas, kur “autors” sarunājas ar jau pusmūžā esošo Pī. Šīs sarunas gandrīz ļāva noticēt, ka tiešām eksistē tāds Pī Patels un notikušais ar viņu ir patiess.

Iespējams, ka vislabākais bija nobeigums, kad pārstāvjiem no Japānas kuģu kompānijas Pī izstāstīja divus stāstus un uzprasīja, kura notikumu versija viņiem patīk labāk. Tas man lika krietni padomāt – ko īsti esmu izlasījusi? Kurā stāstā ir patiesība? Un vai patiesība galu galā ir svarīga? Kā teicis Vudijs Alens: “Kāpēc labu stāstu sabojāt ar patiesību.” Cilvēks ir izdzīvojis, jo ticējis kaut kam. Rūpējoties par īstu vai iedomātu tīģeri, viņam bija atbildības sajūta palikt dzīvam, izturēt. Manā skatījumā tieši tīģeris, nevis Dievs bija Pī lielākais atbalsts.

Richard Parker has stayed with me. I`ve never forgotten him. Dare I say I miss him? I do. I miss him. I still see him in my dreams. They are nightmares mostly, but nightmares tinged with love. Such is the strangeness of the human heart. I still cannot understand how he could abandon me so unceremoniously, without any sort of goodbye, without looking back even once. That pain is like an axe that chops at my heart.

Jans Martels ir nenoliedzami pelnījis visas balvas un atzinību par šo romānu. Viņa spēja rakstīt sapņaini un filozofiski, bet vienlaikus skaudri un bez izpušķojumiem ir apbrīnas vērta. Esmu pārsteigta, ka autors ir kanādietis, jo lasot bija sajūta, ka grāmatu sarakstījis indietis. „Pī dzīve” ir ļoti labs romāns un ar prātu to saprotu, bet sirdī nespēju just sajūsmu. Labāk patiks tiem, kuri nemēdz „izdzīvot” grāmatu sižetus. Varbūt pēc laika es spēšu teikt, ka šis ir lielisks romāns, kas jāizlasa katram. Beigās viens citāts no grāmatas, kas man ļoti patīk: Life is so beautiful that death has fallen in love with it, a jealous, possessive love that grabs at what it can.

Vērtējums: 3,5/5

Iespaids pēc romāna pabeigšanas bija tik nepatīkams, ka stipri šaubījos, vai gribu tos notikumus piedzīvot vēlreiz skatoties filmu. Tomēr filmu noskatījos un tā man ļoti patika. Ne tik smaga kā grāmata, bet bezgala skaista.