The Martian. Andy Weir

The Martian. Andy WeirDel Rey 2014. gads, 369 lpp.

“The Martian” ir mana gaidītākā filma kopš paziņoja, ka tāda būs. Zinot to teicienu, ka grāmata vienmēr labāka, pacentos pirms filmas izlasīt Andy Weir sarakstīto zinātniskās fantastikas romānu par kosmonauta izdzīvošanas cīņu uz Marsa. Tagad filmu gaidu vēl vairāk, jo grāmata ir vienkārši wow! Piedodiet par manu franču valodu, bet Marsietis man norāva jumtu. Gandrīz neaptverami, kā autoram tas ir izdevies, bet es ceru, ka viņš to var atkārtot.

Romāna darbība risinās uz Marsa, NASA telpās un kosmosa kuģī Hermes, kur atrodas Marka komandas biedri. Pats Marks nelaimīgu apstākļu sakritības rezultātā ir palicis viens pats uz Marsa. Jebkuram citam tas būtu nāves spriedums, bet Marks ir botāniķis un inženieris mehāniķis. Arī viņa personība ir piemērota tik ekstrēmai izdzīvošanai, viņa (jeb autora) humora izjūta un uz problēmu risināšu orientētais prāts neļauj romānam pārvērsties puņķos un asarās. Marka savaldība ir apbrīnojama un kādam viņš var šķist bezjūtīgs, bet ko gan dotu viņa histērija? Romāns pārvērstos par vienkāršu melodrāmu, kas mums jau ir vairāk kā vajadzīgs. Domāju, ka galvenā varoņa tēls ir viens no “The Martian” veiksmes faktoriem. Pārdzīvojumu tik un tā pietiek, jo Marka izdzīvošana un viņa glābšana ir nemitīga cīņa ar laiku, resursu ierobežotību un neviesmīlīgo planētu.

Varbūt romāns tik ļoti nepārsteigs fantastikas veterānus, bet man kā iesācējai šis bija viszinātniskākais no zinātniskās fantastikas romāniem, ko līdz šim esmu lasījusi un tas bija lieliski. Teikšu godīgi – ar savām vājajām zināšanām fizikā, ķīmijā un visā ar kosmosu saistīto, ne visas tehniskās lietas sapratu, bet bija bezgala interesanti un ļoti daudz uzzināju. Piemēram, tagad zinu, kā Marsa augsni padarīt auglīgu. Daudzas lietas tiek izskaidrotas neuzbāzīgā veidā. Lieliskākais, ka šoreiz faktiem var ticēt, jo NASA pārstāvji, bijušais astronauts un citi zinātnei pietuvināti cilvēki visi kā viens izsakās, ka autors pamatīgi visu izpētījis un muļķību tur nav. Iesaku izlasīt rakstu par Andy Weir un to, kā tapa šis romāns. Sākumā neviens to negribēja publicēt un viņš pa nodaļai publicēja blogā, tad pats izdeva e-grāmatu, jo lasītāji pieprasīja, un tikai tad pamodās izdevniecības un tūlīt klāt bija Holivuda. Lūk jums piemērs nekad neatmest savus sapņus. Starp citu, NASA saviem darbiniekiem “The Martian” iesakot kā obligāto literatūru.

Andy Weir ir radījis ļoti, ļoti ticamu un reālistisku romānu par kosmosa izpēti. Liekas, – ja ieslēgšu TV, tur būs speciālizlaidums no NASA preses telpas ar kārtējiem jaunumiem par Marka glābšanas operāciju. Ja mīlat zinātnisko fantastiku, tad šis ir romāns jums.

Saldajam dažas Marka gudrības un humoriņš:

If ruining the only religious icon I have leaves me vulnerable to Martian vampires, I`ll have to risk it.

When you spend a lot of time in space, you learn how to shit in a bag.

I`m the King of Mars.

Duct tape is magic and should be worshiped.

Vērtējums: 5/5

P.S. Grāmata drīz būs arī latviski.

Didrika Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi. Marģeris Zariņš

didriks taizelsLiesma 1978. gads, 108. lpp. Sērijā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi”
Latviešu grāmatu gadsimts: 1978. gads

Marģeris Zariņš stāstīja, ka ideju romānam radis no nejauši noklausītas ziņģes par veco Taizeli. Katrā ziņā tā viņam krietni rosinājusi fantāziju un pavisam plānajā grāmatiņā satilpināts traki raibs un piedzīvojumiem bagāts jūrasbraucēja mūžs.

Galvenie varoņi ir kolorīts lībiešu pāris Didriks Taizels un Pankoku Ōna. Pāris viņi lielāko romāna daļu ir tikai nosacīti, jo lubu bildīšu gleznotāja Ōna sēž mājās un uzticīgi gaida mīļoto, kamēr Didriks klīst pa pasauli. Sākumā viņu notur par nežēlīgo pirātu Lipu Tuliānu, pēc tam viņš daudzus gadus kuģo gar Dienvidamerikas krastiem, un nokļūst visādos citādos piedzīvojumos. Arī mājās viņam nav miera – jāslapstās no sievas, lai aizšmauktu uz krogu. Varoņu psiholoģiskie portreti gan ieskicēti ļoti virspusēji, jo galvenais ir piedzīvojumi.

Berelis Marģeri Zariņu min kā pirmo latviešu rakstnieku, kurš parādīja, ka literatūra var būt spēle un ievieto viņa darbus postmodernisma plauktā, gan ar piebildi, ka Zariņa darbi kvalitātes ziņā ir stipri nevienmērīgi. Zariņš bija ekstravagants komponists un domāju, ka šī nodarbošanās radusi atskaņu viņa prozā – viņš spēlējas ar vārdiem, stiliem un sižetu raisot asociācijas ar krāšņu muzikālu teātra izrādi. Šajā romānā nodaļas ir nosauktas par “bildēm”, tās ir sižetiski sevī noslēgtas anekdotes un nostāsti diezgan naivā stilā. Autors izmantojis sulīgi vecmodīgu valodu, iepinot tajā daudzus lībiešu vārdus. Lībiešu vide un valodas spēles rada īpatnēju, bet patīkamu akcentu stāstījumā.

Jāsaka, ka lasīt bija patīkami. Man īpaši patika jau pieminētā lībiskā vide un valodas lietojums. Stāstījumu caurvij viegls, sarkastisks humoriņš. Romāns atgādina tādu krogus stāstu stilu, kad vīri sasēžas ap alus kausiem un stāsta aizvien fantastiskākas lietas vienkāršā, savas nodarbošanās un dzīves vietas (šajā gadījumā jūrnieku un lībiešu krasta) iezīmētā, valodā. Ja ir vēlme palasīt kaut ko no vecās “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sērijas, tad droši var ņemt šo pekstiņgabalu, kurā ļoti precīzi apvienojusies sērijas būtība. Pie viena uzzināsiet, kas ir “kala mied”.

Vērtējums: 4/5

Mūksalas brāļi. Rutku Tēvs

Mūksalas brāļiZinātne 1994. gads, 208 lpp. (no ibook.lv ņemtajā attēlā grāmatas vāks no 1964. gada izdevuma, aizmirsu nobildēt savu eksemplāru)
Latviešu grāmatu gadsimts: 1934. gads

Aizraujošs vēstījums par dzīvi viduslaiku Rīgā. Uz spilgti iezīmēta laikmeta fona risinās romāna varoņu – Mūksalas zēnu – dēkas un piedzīvojumi. Izlasot šo grāmatu, jūs uzzināsit gan par briesmīgiem plūdiem Daugavā, gan par raganu prāvām un inkvizīcijas darbošanos, gan par ticības kariem un Sv. Madaļas klostera noslēpumiem. Protams, te netrūkst arī kvēlas un reizē traģiskas mīlestības. (no oficiālās anotācijas)

Rutku Tēvs (īstajā vārdā Arveds Mihelsons) nav nekāds Valters Skots, tomēr vēsturisko piedzīvojumu žanrā padarbojies tīri raženi, lai gan diezgan sekli. Sen sen lasīju viņa “Trīs vella kalpi” un laikam arī “Sumpurņu ciemu”. Gribēju ņemt “Bendes meitu” (kuru arī esmu lasījusi), bet tā izdota 1933. gadā un nederēja manam mērķim, tāpēc paliku pie “Mūksalas brāļiem”.

Jau pašā romāna sākumā autors iezīmē konfliktu – vienkāršie ļaudis pret valdošo eliti un katoļi pret luterāņiem. Galvenais varonis Toms aizstāv kroga meitu Ieviņu, kuru sit saimniece, jo Ieviņa ir lepna un neļauj kungiem ap sevi grābstīties. Svētās Madaļas klosteris ir pēdējā katolicisma saliņa Rīgā, kuru rātes kungi vēl visādi cenšas apspiest. Toms klosterī ir biežs viesis un klostera priorei Elizabetei izrādās liktenīga loma turpmākajos notikumos. Vēl ir Toma vadītā astoņu jauniešu grupiņa Mūksalas brāļi, kuri ar saukli “Par taisnību! Pret netaisnībām!” Mūksalā vingrinās ar veciem zobeniem. Naivās zēnu rotaļas pārvēršas pirmajos nopietnajos darbos, kad inkvizīcija savāc Toma audžumāti. Te nu sākas dēkas, kas, labiem nodomiem sāktas, pamazām aiziet pa sliktu ceļu. Neteikšu, ka biju pārsteigta, jo no tāda naivuma un iedomātas varonības neko citu negaidīju.

Sižets mētājas no Toma un pārējo brāļu piedzīvojumiem uz notikumiem klosterī, kur priore vij savu “zirnekļu tīklu”, lai atriebtos senai mīlai, rātes raganu tiesnesim Vilhelmam Rozenam. Uz beigām tas palika pliekani un īsti nevarēju noticēt Rozena pārvērtībām. Brāļu piedzīvojumi bija ticamāki, tomēr beigas gribētu nosaukt par neveiksmīgām un neticamām. Ieviņa rīkojas muļķīgi un nemaz nav tā apķērīgā meitene no grāmatas sākuma. Brāļi jau trīsdesmitgadīgi skarbi vīri, bet uzvedas kā bērni, bez jebkādas domāšanas un piesardzības. Nav runa par to, ka tāds notikumu iznākums nevarētu būt. Problēma ir tajā, ka autors nespēj ticami pamatot un iznest līdz galam grāmatā attēlotos notikumus, varoņi nepieaug un neattīstās.

Piedzīvojumu romāns jau pats par sevi norāda, ka galvenā loma te ir piedzīvojumiem un varoņi ir pakārtoti sižeta plūdumam. “Mūksalas brāļos” par daudzšķaitnainām varoņu personībām vispār nav runas. Toms ir labs, Ieviņa tipiska tautumeita, rātes kungi slikti un tā tālāk. Tās ir papīra lelles nevis dzīvi personāži, kurus ļauts saprast. Tāpēc nespēju just līdzi nevienam, piedzīvojumi bija tīri interesanti, bet galveno varoņu liktenis palika vienaldzīgs. “Mūksalas brāļi” ir raiti lasāms veco laiku dēku gabals, kur principā jau sākumā ir skaidrs kurp novedīs bērnišķīgās cīņas pret netaisnību un neko dziļu meklēt nevajag.

Vērtējums: 2,5/5

Interesanta piezīme – klostera priore Elizabete parādās arī “Vella kalpos”, vismaz filmā noteikti. Saskatīju arī zināmu līdzību starp filmas Andri un Rūtu un grāmatas Tomu un Ieviņu. Vēl dažas nianses šķiet pārceļojušas no “Mūksalas brāļiem”. Ievēroju to tāpēc, ka “Vella kalpu” filma ir viena no manām mīļākajām latviešu filmām.

Karstā ziema. Kaspars Misiņš

Karstā ziemaPašpublicēta 2014. gadā, ebook (manā lasītājā rādīja 173 lpp)

“Karstā Ziema” ir piedzīvojuma dienasgrāmata, kurā stāstīts par 3 latviešu jauniešu ceļojumu ar velosipēdiem pāri Indijai. Autors ir viens no viņiem. (no oficiālās anotācijas)

Kasparam un Unai sāku sekot, kad viņi Indijas ceļojumu bija gandrīz pabeiguši. Apbrīnoju šo trīs jauniešu drosmi un uzņēmību, tāpēc nekavējoties izmantoju iespēju tikt pie viņu Indijas dienasgrāmatas. Tie, kuri visu laiku sekojuši līdzi viņu braucienam, vai cītīgi lasa kasparsmisins.lv, grāmatā neko jaunu laikam neuzzinās, tomēr es izvēlējos lasīt piedzīvojumus sev ērtākā veidā – neskatoties datora ekrānā stundām ilgi.

Viss, protams sākas ar vairāku mēnešu gatavošanos. Te nu jāsaka, ka daļu sīkumu varēja izlaist, jo tie šķiet vairāk rakstīti sev pašiem vai radiem. Tomēr pamazām autors “ieskrienas” un beigās vairāk kā 5300 km pa Indiju palido gar acīm ļoti ātri. Brauciens sākas Deli, turpinās kalnu virzienā uz Shimla un tad lejā uz Indijas tālāko dienvidu punktu, lai gar otru krastu brauktu uz augšu un  beigtos Chennai.

Vienlaicīgi, nenogurdinot ar pārlieku daudz faktiem vai gariem aprakstiem, tiek parādīta Indija kādu viņi to redzēja savām acīm un beigās lasītājs iegūst daudz informācijas, ja pats vēlētos tādu ceļojumu veikt. Kā braukt, kā atrast nakšņošanas vietas, kādas ir ēšanas iespējas un cik sarežģīti ārzemniekam tikt pie Indijas SIM kartes. Pārsteigums gan viņiem, gan man un domāju vēl daudziem, ir ceļu labais stāvoklis. Arī valsts izrādās krietni drošāka nekā to rāda masu mediji. Tomēr Indija ir lielu kontrastu zeme un varbūt ceļotājiem vienkārši paveicās ceļojot pa Indijas “labo” pusi. Satiksme gan ir pilnīgs vājprāts, bet laikam jau ar laiku pie visa var pierast.

Kopumā feins gabals par trīs mūsu drosminieku ceļojumu pa Indiju. Sākumā šķita, ka par Indiju un indiešiem varēja būt vairāk informācijas, tomēr beigās “fakti pret velobrauciena ikdienu” balanss izrādās pareizs. Prātā paliek gan piedzīvojums, gan svarīgākie fakti par eksotisko zemi. Šī varētu būt must read visiem, kuri taisās līdzīgā ceļojumā. Vienīgi mazliet žēl, ka e-grāmatā nav bilžu, kas ilustrētu piedzīvoto un pieredzēto. Ceļojumu aprakstos vienmēr gribas bildes.

Vērtējums: 4/5

Ja ir vēlme pēc pamatīgāka ieskata Indijas kultūrā, vēsturē, sadzīvē, tad var palasīt Lato Lapsas grāmatu. Tagad gan nākas secināt, ka viņš ir vairāk skatījies uz bēdīgo un bīstamo Indijas pusi, tomēr grāmata ir nenoliedzami interesanta un tik lielā zemē iespējams ir viss.

Azazēls & Turku gambīts. Boriss Akuņins

Lasot “Кладбищенские истории”, man ļoti iepatikās Japānas ārzemnieku kapsētai pieliktais stāstiņš par Erastu Fandorinu. Tā es atklāju, ka Borisam Akuņinam ir vesela detektīvsērija par atjautīgo cara laika ierēdni 19. gs. beigās “Приключения Эраста Фандорина”. Latviski izdotas pirmās četras grāmatas.

AzazēlsAzazēls. Detektīva Erasta Fandorina piedzīvojumi #1

Jāņa Rozes apgāds 2001. gads, 231 lpp.

1876. gada 13. maijā jauns cilvēks parkā Maskavā teatrāli izdara pašnāvību. Pamazām noskaidrojas, ka vēl vairāki jauni un turīgi vīrieši mēģinājuši nošauties vai nošāvušies. Kriminālpolicijas pārvaldes izmeklēšanas pristava jauniņais rakstvedis Erasts Petrovičs Fandorins tiek iesaistīts izmeklēšanā savas atjautības un asredzības dēļ. Pašnāvības sāk izskatīties pēc slepkavībām un “ož” pēc starptautiskas noziedzīgas organizācijas.

Pirmā iepazīšanās ar kriminālizmeklēšanā nepieredzējušo Fandorinu ir pilna dramatiskiem un straujiem notikumu pavērsieniem. Šaušana, duršana, pakaļdzīšanās, ielaušanās, azartspēles, izsekošana, nolaupīšana… Noziedznieki ir viltīgi un labi maskējušies, bet Fandorins nav ar pliku roku ņemams. Pirmajā brīdī varētu šķist, ka viņš ir tipisks papīru cilātājs, pienapuika, kautrīgs, maigs un pat neveikls, bet aiz necilās ārienes slēpjas ass prāts un izšķirošajās situācijās viņš spēj rīkoties aukstasinīgi un pārliecinoši. Reizēm gan gadās kļūdīties, bet tas ir cilvēcīgi. Simpātisks tipiņš. Arī kriminālintriga šajā konspirācijas teorijas detektīvā Akuņinam sanākusi laba.

Vērtējums: 4/5

Turku gambītsTurku gambīts. Detektīva Erasta Fandorina piedzīvojumi #2

Jāņa Rozes apgāds 2001. gads, 215 lpp.

Ir 1877. gads, pilnā sparā rit krievu-turku karš un jaunā, brīvdomīgā Varvara Suvorova cenšas slepus nokļūt frontē pie līgavaiņa. Bulgārijā viņa satiek Erastu Fandorinu un vairāku apstākļu sakritības dēļ krievu štābā tiek pielikta viņam par sekretāri. Kamēr Fandorins meklē turku “pelēko kardinālu” Anvarefendi, Varvaru aplido gan ārzemju reportieri, gan krievu virsnieki, bet pret krievu uzbrukumiem tiek veiktas smalkas diversijas.

Visas tās politiskās intrigas, Anvarefendi veiklās manipulācijas – lieliski, kā jau pieklājas kārtīgā spiegu detektīvā. Man gan diezgan ātri radās aizdomas par diversanta personību un brīnījos, kāpēc Erastam tādu nav (nu labi, beigās jau atklājās, ka aizdomas viņam tomēr bija). “Azazēlā” notikušais Erastam bija smags trieciens un viņš ir ļoti novecojis, kļuvis skarbāks un vēl nerunīgāks. Šoreiz galvenā notikumu stāstītāja ir Varvara, bet Fandorins paliek ēnā. Tas man tā kā drusku nepatika, tomēr romāns ir ļoti interesants un savādā kārtā kara situācija un izmantotie argumenti sasaucas ar pašlaik notiekošo.

Vērtējums: 4/5

Akuņins vēlējies sarakstīt vēsturisko detektīvu sēriju visās tā labākajās tradīcijās. Jāsaka, ka iznākums ir virtuozs, patīkams un pat ļoti lasāms. Detektīvi lasās viegli un ātri, bez mūsdienu detektīvus pavadošā smaguma par cilvēku drausmīgo nežēlību un vardarbību. Autoram tik labi izdevies imitēt veco laiku stilu, ka tikpat labi detektīvi varētu būt sarakstīti pirms simts gadiem. Mani brīdināja, ka pirmajās sērijas grāmatās valoda ir vecmodīga un tas var apgrūtināt lasīšanu, bet nekādu apgrūtinājumu nejutu. Tieši otrādi – man tas patika, piedeva tekstam īsto smeķi. Erasts Fandorins ir cilvēcīgi patīkams un pievilcīgs tēls, grāmatās jūtama tēla attīstība – no jauna un drusku naiva puiša par dziļi ievainotu un smalku cilvēku pazinēju. Autors viņu apzināti veidojis kā 19. gs. aristokrāta ideālu. Viņš ir tik labs, ka cita autora rokās varētu kļūt nebaudāms un neticams. Bet Akuņins visus notikumus skata caur vieglu ironijas un humora prizmu un lasītājam atliek vien iekārtoties ērtāk un iegrimt piedzīvojumos.

Skaidrs, ka trešajā daļā Fandorins dodas uz Japānu un ar interesi sekošu līdzi viņa turpmākajām gaitām. Kopumā sērijā ir 13 grāmatas un vēl divi stāsti, kas laikam ir papildinājums piektajai grāmatai. Domāju, ka Fandorina piedzīvojumi varētu patikt visiem, kuriem patīk Agatas Kristi un Artura Konana Doila detektīvi.