Īsās atsauksmes #15

Vienreiz jāpieliek punkts tām daudzajām neuzrakstītajām grāmatu atsauksmēm, kas jau gadiem nospiež manu blogera sirdi! Agrāk biju cītīgāka un lasot veicu piezīmes kladēs, tomēr daudz kas ir zudis no manas atmiņas.

Zilā pils. Lūsija Moda Montgomerija – viena no manām visvisvismīļākajām grāmatām, kuru esmu pārlasījusi daudzas reizes gan latviski, gan angliski. Ja agrāk man šis stāsts vienkārši šķita jauki romantisks, tad tagad es vairāk novērtēju galveno varoņu drosmi dzīvot pēc savas gribas. Šī ir mana labsajūtas grāmata. Vērtējums: 5/5

Artura Konana Doila piedzīvojumi. Rasels Millers – man ļoti patīk stāsti par Šerloku Holmsu, tāpēc noteikti bija jāizlasa šī biogrāfija, kurā izmantots plašais rakstnieka arhīvs. Par šo grāmatu man ir piezīmes! Ironiskā kārtā Doils uzskatīja, ka Holmsa tēls iznīcinājis viņa kā nopietna literāta reputāciju. Kad viņš Holmsu “nogalināja”, lasītāji bija tik sašutuši, ka kāda dāma pat piedraudēja cienījamo rakstnieku iekaustīt ar somu. Vai zinājāt, ka Doilam bija maģistra grāds ķirurģijā, bet mūža otrajā pusē viņš pilnīgi lētticīgi nodevās spiritismam un sāka pat pravietot? Vispār ļoti interesanta un faktiem bagāta biogrāfija. Vērtējums: 4/5

Leviatāns. Boriss Akuņins (Detektīva Erasta Fandorina piedzīvojumi #3) – par šo atceros tikai to, ka darbība notiek uz kuģa, tātad ierobežotā telpā. Pēc vērtējuma spriežu, ka bija aizraujoši un laba intriga. Vispār man patīk šī Akuņina detektīvromānu sērija, kurā viņš spēlējas ar dažādiem žanra standartiem un klišejām. Vērtējums: 4,5/5

English Passengers. Matthew Kneale – šo literāro pērli pilnīgi nejauši uzgāju bibliotēkā un esmu jau ieteikusi vairākiem cilvēkiem. Brīnišķīgs vēsturiskais piedzīvojumu romāns ar antropoloģisku ievirzi. Bagātīga valoda, labs humors, turklāt autors ļauj varoņiem stāstīt, nevis dara to pats. Romānam ir divas paralēlas sižeta līnijas: kontrabandistu kuģa nedienas 1857. gadā un notikumi Tasmānijā sākot no 1820. gada. Lielu lomu nospēlē kuģa cūka. Lasiet, iesaku! Vērtējums: 5/5

Kad dievs bija trusis. Sāra Vinmane – lasīju un domāju, ka tieši tādu grāmatu jau sen meklēju un pēc izlasīšanas bija sajūta, ka kāds mani ir uzklausījis un samīļojis. Tik… cilvēcīgi, patiesi. It kā vienkāršs stāsts par priecīgiem un traģiskiem brīžiem Ellijas, viņas ģimenes un draugu dzīvē, rādot kā maza, jūtīga meitene izaug par sievieti. Gribu, bet baidos pārlasīt. Ja nu nebūs vairs tā pati sajūta? Vērtējums: 5/5

Through the Language Glass: How Words Colour your World. Guy Deutscher – skats uz sabiedrību un kultūru caur valodas prizmu. Viena no grāmatas tēmām – vai un kā dzimtā valoda ietekmē pasaules uztveri. Daudz tika apskatīta krāsu nosaukumu rašanās vai to neesamība valodās, valodu sarežģītība un vienkāršošanās. Pašlaik tik aktuālā kašķa ap “gender” sakarā varu teikt, ka grāmatā minēts sekojošais: sākotnēji “gender” nebija nekāda sakara ar “sex”. Dažās valodās dzimte (dzimums?) nav vispār, savukārt dažās Āfrikas, Austrālijas tautu valodās ir pat 10 – 13 dzimtes (vīriešu, sieviešu, dārzeņu, šķēpu utt.). Šo grāmatu varu ieteikt visiem tiem, kuri interesējas par lingvistiku. Vērtējums: 4/5

Ar šo esmu tikusi apmēram pusē 2014. gadam. Turpinājums sekos.

Vilka stunda. Andrjus Tapins

Apgāds Jumava 2015. gads, 526 lpp. Steam and Stone Saga #1

Es un šīs grāmatas vāks bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Pēc tam nāca ļoti pozitīvas atsauksmes par šo lietuviešu stīmpanka romānu un sāku “Vilka stundu” medīt bibliotēkā. Šajā rudenī beidzot nomedīju. Izrādījās, ka smuks ir ne tikai vāks, ir piedomāts arī pie iekšējā noformējuma. Pat papīrs ir raupjš un piestāv saturam krietni labāk par spoži balto un slīdīgo “radinieku”.

Pievēršoties romāna saturam, aina vairs nav tik sajūsminoša, lai gan ļoti centos nesakāpināt gaidas. Es nezinu, kas notika rakstīšanas procesā. Varbūt tā bija autora ideja, vai kāds viņam pateica “tev taču tur ekšens, tad tēliem dziļumu nevajag”. Rezultātā sanācis noslēpumains un dinamisks sižets, interesanta un detalizēta pasaule, bet varoņi kā kartona lelles. Ne klišejiskas, ar saviem noslēpumiem, kurus var atklāt, rūpīgi lasot, tomēr vienaldzīgas sižeta marionetes. Uzskatu, ka ir palaista vējā iespēja piedzīvojumiem bagātu romānu padarīt par ko dziļāku, saviļņojošu un atmiņā paliekošu. Iespējams, ka problēma slēpjas daudzajos varoņu skatu punktos – ne lasītājs paspēj pieķerties, ne autors pievērst pienācīgu uzmanību raksturu izstrādei un varoņu iekšējai pasaulei.

Sižeta centrā it kā ir zinātnieka meita Mila un Viļņas legāts Antans Sudrabs, bet tas top skaidrs tikai ap grāmatas vidu. No Sudraba būtu sanācis lielisks skarbais izmeklētājs, par kura pagātni nobirdināt asariņu un satraukumā kost pirkstos, kad viņš lēkā pa māju jumtiem. Man bija interese vēl par pāris tēliem, bet tie uzrodas un drīz atkal pazūd.

Jārēķinās, ka pirmās apmēram 150 lpp paiet diezgan lielā neziņā, kas un kāpēc notiek. Šajā ziņā cepuri nost – autors prot kāpināt notikumus līdz rībošai kulminācijai. Politiskās intrigas šausmīgi paredzamas un nepatīkami reālistiskas. Sabiedrības musināšana, pūļa manipulēšana un melu izplatīšana notiek tik viegli, ka bail. Ļoti interesanti palasīt, cik viegli šitās dranķības apcirpt, rīkojoties ātri, radoši un drosmīgi. Kriminālintriga bija laba, šo to varēja paredzēt, bet bija sižeta līnijas, kas palika pārsteigums līdz pašām beigām. Vienīgi nepārliecināja ap dzīvajām rotaļlietām radītais konflikts. Zinot, cik bīstami tās rādīt atklātībā, Milas vazāšanās ar tām apkārt šķiet vienkārši muļķīga. Varēja izdomāt kaut ko mazāk bērnišķīgu. Var jau būt, ka manus iebildumus pret staigājošām un runājošām rotaļlietām veicina atmiņas par zināmās lasītāju aprindās slaveno mērkaķīti citā stīmpankā.

Varoņi liek vēlēties vairāk, bet 1905. gada Alianses brīvpilsēta Viļņa ir īsts stīmpanka sapnis un sajūsminās katru detalizētu fantāzijas pasauļu cienītāju. Teikšu vēl vairāk – manuprāt, Viļņa ir “Vilka stundas” galvenais varonis, kas izrīko visus pārējos. Šī augošā, grabošā, dūmojošā un kūsājošā pilsēta ir kā dzīvs organisms, tās rajoni kā dazādas kolorītas personības. Pilsētas debesis piepilda dūmi no Tvaikpilsētas un dirižabļi no citām pilsētām, dažādus sīkus darbus pilda automatoni un golemi, algoti leģionāri uztur kārtību, bet alķīmiķi un mehāniķi rūpējas, lai pilsētā viss darbotos. Ielas un ēkas pilnas ar dažādiem tehniskiem brīnumiem un cilvēki rautin raujas uz Viļņu cerībā uz labāku dzīvi. Tas ir pa virsu. Apakšā ir krievu spiegi, dažādas politiskas inrigas, nelegālie darboņi un pa kādam līķim. Īpatnēja, tumša un valdzinoša pasaule, gandrīz īsta un sataustāma. Tāpēc jo vairāk žēl nerealizētā varoņu potenciāla.

Ja daudzdimensionālu varoņu tēli nav būtiski un nespēj sabaidīt grāmatas sākuma trīskāršais brīdinājums, ka tas ir fantastikas romāns, pie tam vēl stīmpanks (tiešām ir tik traki ar latviešu lasītājiem?), tad jūs gaida diezgan aizraujoši klejojumi alternatīvās Viļņas ielās. Salīdzinot ar latviešu stīmpanku, lietuviešu ir tiešām lielisks. Tagad gaidu apžilbinošu igauņu atbildi.

Vērtējums: 3,5/5 (puszvaigzne par Viļņu)

Šī ir R.I.P.XI izaicinājuma grāmata. Tumšā atmosfēra, slepkavības, metāls, dūmi, pazeme, mazliet maģijas, nāvējošas intrigas. Jā, “Vilka stunda” iederas, lai gan patiesi biedējošas sajūtas negūsiet. Tās drīzāk ir gotiskas noskaņas, bailīgs skatiens pār plecu vai debesīs. Neizskaidrojams nemiers, ka kaut kam tūlīt jānotiek. Un šausmīgas lietas arī gandrīz notiek.

Spāre dzintarā. Diāna Gabaldone

“Spāre dzintarā, 1. daļa” Zvaigzne ABC 2016. gads, 447 lpp.
“Spāre dzintarā, 2. daļa” Zvaigzne ABC 2016. gads, 624 lpp.
Outlander #2

“Outlander” grāmatu sērijas pirmā grāmata “Svešzemniece” pie latviešu lasītājiem nonāca 2013. gadā. Tolaik tā neguva lielu popularitāti un izdevniecība ilgi šaubījās par turpinājumu izdošanu. Iespējams, ka potenciālās lasītājas nobaidīja ceļošana laikā, lai gan es teiktu, ka tas ir tikpat reālistiski ticams elements, kā daudz kas cits kārtīgos dāmu romānos, kur mūsdienu Pelnrušķīte satiek mūsdienu Princi. Interesi par “Svešzemnieci” noteikti uzlaboja seriāla parādīšanās.

Lai kā tur būtu, šīs vasaras sākumā pie lasītājiem nonāca sērijas otrā grāmata “Spāre dzintarā”, ko izdevniecība sadalīja divās daļās. Es abas daļas apskatīšu vienā atsauksmē, jo oriģinālversijā tā ir viena grāmata, vienots stāsts.

“Spāre dzintarā” turpinās Džeimija, Klēras, viņu draugu, radu un ienaidnieku piedzīvojumi. Viņi kādu laiku dzīvo Parīzē, iesaistās aristokrātijas saviesīgajos pasākumos un mēģina izdibināt prinča Čārlza nolūkus un iespējas atgūt Skotijas troni. “Spāre dzintarā” 1. daļa ir salīdzinoši idilliska un mierīga, bet uz beigām sākas traks skrējiens no viena piedzīvojuma otrā. Tiklīdz no vienas ķezas laukā, tā jau nākamā klāt. Savukārt, 2. daļa sākas cerīgi ar Džeimija un Klēras laimīgu atgriešanos Skotijā, lai saimniekotu Lelibrokā. Mierīga dzīve gan nav ilgstoša un drīz sākas smagi notikumi, jo princis Čārlzs nolemj uzsākt karu ar angļiem un ierauj tajā visus skotu klanus.

Tik daudz par sižetu. Tagad par manām izjūtām. Es ļoti gaidīju sērijas turpinājumu, jo mani savaldzināja pirmās grāmatas notikumi, vide un varoņi. Tāpēc jo sāpīgāk nāk atzīšanās, ka “Spāre dzintarā” sagādāja zināmu vilšanos. Reizēm autores izdoma atgādina sadistisku rīcību, grūžot Džeimiju un Klēru aizvien jaunās nepatikšanās. Ne vienmēr katrs jauns un traks sižeta pavērsiens šķita loģisks, ņemot vērā, ka abi galvenie varoņi veidoti kā kaislīgas, tomēr racionālas un saprātīgas būtnes.

Ar dažām izņēmumu epizodēm, man ļoti patika Francijas daļa un Skotijas sākums, jo tur bija gan traki piedzīvojumi, gan romantiski un jautri brīži. Attiecībā uz karadarbību (kas aizņem lielāko daļu no “Spāre dzintarā” 2. daļas) godīgi teikšu, ka lielai daļai braucu pa diagonāli pāri. Apnika tā grafomānija un vēlmi iedziļināties stipri mazināja jau no paša sākuma zināmais iznākums. Vēstures entuziastiem gan būs interesanti palasīt, jo autore veikusi pamatīgu izpēti, lai gan, pieļauju, ne vienmēr turas pie akurātiem faktiem (atcerēsimies ziedošos aprikožu kokus pils dārzā Skotijas kalnienē), bet šī ir daiļliteratūra, atkāpes var piedot.

Beigas salauza manu sirdi divreiz un par tādu spēju es Gabaldoni gan mīlu, gan ienīstu. Paldies vismaz, ka šoreiz iztika bez tik grafiski pretīgas ainas kā “Svešzemnieces” beigās. Vairāk gribēju mierīgu ģimenes dzīvi, nevis notikumus, kas nemitīgi apdraud varoņu dzīvību. Bija prieks iepazīties ar dažiem jauniem varoņiem, kas spēlēs nozīmīgu lomu sērijas turpmākajās daļās.

Varu sūdzēties par to un par šo, bet esmu uz Gabaldones āķa, jo autore raksta tā, ka lasot ieej tekstā un kļūsti par daļu no stāsta. Kad grāmata beidzas, sirdī paliek ilgas pēc mājām – pēc Skotijas, pēc cilvēkiem, kas kļuvuši par draugiem, pēc tā, kas sen zudis.

Vērtējums: 1. daļa – 4/5, 2. daļa – 3/5

Grāmatu eksemplāri no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.