Īsās atsauksmes #15

Vienreiz jāpieliek punkts tām daudzajām neuzrakstītajām grāmatu atsauksmēm, kas jau gadiem nospiež manu blogera sirdi! Agrāk biju cītīgāka un lasot veicu piezīmes kladēs, tomēr daudz kas ir zudis no manas atmiņas.

Zilā pils. Lūsija Moda Montgomerija – viena no manām visvisvismīļākajām grāmatām, kuru esmu pārlasījusi daudzas reizes gan latviski, gan angliski. Ja agrāk man šis stāsts vienkārši šķita jauki romantisks, tad tagad es vairāk novērtēju galveno varoņu drosmi dzīvot pēc savas gribas. Šī ir mana labsajūtas grāmata. Vērtējums: 5/5

Artura Konana Doila piedzīvojumi. Rasels Millers – man ļoti patīk stāsti par Šerloku Holmsu, tāpēc noteikti bija jāizlasa šī biogrāfija, kurā izmantots plašais rakstnieka arhīvs. Par šo grāmatu man ir piezīmes! Ironiskā kārtā Doils uzskatīja, ka Holmsa tēls iznīcinājis viņa kā nopietna literāta reputāciju. Kad viņš Holmsu “nogalināja”, lasītāji bija tik sašutuši, ka kāda dāma pat piedraudēja cienījamo rakstnieku iekaustīt ar somu. Vai zinājāt, ka Doilam bija maģistra grāds ķirurģijā, bet mūža otrajā pusē viņš pilnīgi lētticīgi nodevās spiritismam un sāka pat pravietot? Vispār ļoti interesanta un faktiem bagāta biogrāfija. Vērtējums: 4/5

Leviatāns. Boriss Akuņins (Detektīva Erasta Fandorina piedzīvojumi #3) – par šo atceros tikai to, ka darbība notiek uz kuģa, tātad ierobežotā telpā. Pēc vērtējuma spriežu, ka bija aizraujoši un laba intriga. Vispār man patīk šī Akuņina detektīvromānu sērija, kurā viņš spēlējas ar dažādiem žanra standartiem un klišejām. Vērtējums: 4,5/5

English Passengers. Matthew Kneale – šo literāro pērli pilnīgi nejauši uzgāju bibliotēkā un esmu jau ieteikusi vairākiem cilvēkiem. Brīnišķīgs vēsturiskais piedzīvojumu romāns ar antropoloģisku ievirzi. Bagātīga valoda, labs humors, turklāt autors ļauj varoņiem stāstīt, nevis dara to pats. Romānam ir divas paralēlas sižeta līnijas: kontrabandistu kuģa nedienas 1857. gadā un notikumi Tasmānijā sākot no 1820. gada. Lielu lomu nospēlē kuģa cūka. Lasiet, iesaku! Vērtējums: 5/5

Kad dievs bija trusis. Sāra Vinmane – lasīju un domāju, ka tieši tādu grāmatu jau sen meklēju un pēc izlasīšanas bija sajūta, ka kāds mani ir uzklausījis un samīļojis. Tik… cilvēcīgi, patiesi. It kā vienkāršs stāsts par priecīgiem un traģiskiem brīžiem Ellijas, viņas ģimenes un draugu dzīvē, rādot kā maza, jūtīga meitene izaug par sievieti. Gribu, bet baidos pārlasīt. Ja nu nebūs vairs tā pati sajūta? Vērtējums: 5/5

Through the Language Glass: How Words Colour your World. Guy Deutscher – skats uz sabiedrību un kultūru caur valodas prizmu. Viena no grāmatas tēmām – vai un kā dzimtā valoda ietekmē pasaules uztveri. Daudz tika apskatīta krāsu nosaukumu rašanās vai to neesamība valodās, valodu sarežģītība un vienkāršošanās. Pašlaik tik aktuālā kašķa ap “gender” sakarā varu teikt, ka grāmatā minēts sekojošais: sākotnēji “gender” nebija nekāda sakara ar “sex”. Dažās valodās dzimte (dzimums?) nav vispār, savukārt dažās Āfrikas, Austrālijas tautu valodās ir pat 10 – 13 dzimtes (vīriešu, sieviešu, dārzeņu, šķēpu utt.). Šo grāmatu varu ieteikt visiem tiem, kuri interesējas par lingvistiku. Vērtējums: 4/5

Ar šo esmu tikusi apmēram pusē 2014. gadam. Turpinājums sekos.

Advertisements

Vilka stunda. Andrjus Tapins

Andrujs Tapins "Vilka stunda"

Apgāds Jumava 2015. gads, 526 lpp. Steam and Stone Saga #1

Es un šīs grāmatas vāks bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Pēc tam nāca ļoti pozitīvas atsauksmes par šo lietuviešu stīmpanka romānu un sāku “Vilka stundu” medīt bibliotēkā. Šajā rudenī beidzot nomedīju. Izrādījās, ka smuks ir ne tikai vāks, ir piedomāts arī pie iekšējā noformējuma. Pat papīrs ir raupjš un piestāv saturam krietni labāk par spoži balto un slīdīgo “radinieku”.

Pievēršoties romāna saturam, aina vairs nav tik sajūsminoša, lai gan ļoti centos nesakāpināt gaidas. Es nezinu, kas notika rakstīšanas procesā. Varbūt tā bija autora ideja, vai kāds viņam pateica “tev taču tur ekšens, tad tēliem dziļumu nevajag”. Rezultātā sanācis noslēpumains un dinamisks sižets, interesanta un detalizēta pasaule, bet varoņi kā kartona lelles. Ne klišejiskas, ar saviem noslēpumiem, kurus var atklāt, rūpīgi lasot, tomēr vienaldzīgas sižeta marionetes. Uzskatu, ka ir palaista vējā iespēja piedzīvojumiem bagātu romānu padarīt par ko dziļāku, saviļņojošu un atmiņā paliekošu. Iespējams, ka problēma slēpjas daudzajos varoņu skatu punktos – ne lasītājs paspēj pieķerties, ne autors pievērst pienācīgu uzmanību raksturu izstrādei un varoņu iekšējai pasaulei.

Sižeta centrā it kā ir zinātnieka meita Mila un Viļņas legāts Antans Sudrabs, bet tas top skaidrs tikai ap grāmatas vidu. No Sudraba būtu sanācis lielisks skarbais izmeklētājs, par kura pagātni nobirdināt asariņu un satraukumā kost pirkstos, kad viņš lēkā pa māju jumtiem. Man bija interese vēl par pāris tēliem, bet tie uzrodas un drīz atkal pazūd.

Jārēķinās, ka pirmās apmēram 150 lpp paiet diezgan lielā neziņā, kas un kāpēc notiek. Šajā ziņā cepuri nost – autors prot kāpināt notikumus līdz rībošai kulminācijai. Politiskās intrigas šausmīgi paredzamas un nepatīkami reālistiskas. Sabiedrības musināšana, pūļa manipulēšana un melu izplatīšana notiek tik viegli, ka bail. Ļoti interesanti palasīt, cik viegli šitās dranķības apcirpt, rīkojoties ātri, radoši un drosmīgi. Kriminālintriga bija laba, šo to varēja paredzēt, bet bija sižeta līnijas, kas palika pārsteigums līdz pašām beigām. Vienīgi nepārliecināja ap dzīvajām rotaļlietām radītais konflikts. Zinot, cik bīstami tās rādīt atklātībā, Milas vazāšanās ar tām apkārt šķiet vienkārši muļķīga. Varēja izdomāt kaut ko mazāk bērnišķīgu. Var jau būt, ka manus iebildumus pret staigājošām un runājošām rotaļlietām veicina atmiņas par zināmās lasītāju aprindās slaveno mērkaķīti citā stīmpankā.

Varoņi liek vēlēties vairāk, bet 1905. gada Alianses brīvpilsēta Viļņa ir īsts stīmpanka sapnis un sajūsminās katru detalizētu fantāzijas pasauļu cienītāju. Teikšu vēl vairāk – manuprāt, Viļņa ir “Vilka stundas” galvenais varonis, kas izrīko visus pārējos. Šī augošā, grabošā, dūmojošā un kūsājošā pilsēta ir kā dzīvs organisms, tās rajoni kā dazādas kolorītas personības. Pilsētas debesis piepilda dūmi no Tvaikpilsētas un dirižabļi no citām pilsētām, dažādus sīkus darbus pilda automatoni un golemi, algoti leģionāri uztur kārtību, bet alķīmiķi un mehāniķi rūpējas, lai pilsētā viss darbotos. Ielas un ēkas pilnas ar dažādiem tehniskiem brīnumiem un cilvēki rautin raujas uz Viļņu cerībā uz labāku dzīvi. Tas ir pa virsu. Apakšā ir krievu spiegi, dažādas politiskas inrigas, nelegālie darboņi un pa kādam līķim. Īpatnēja, tumša un valdzinoša pasaule, gandrīz īsta un sataustāma. Tāpēc jo vairāk žēl nerealizētā varoņu potenciāla.

Ja daudzdimensionālu varoņu tēli nav būtiski un nespēj sabaidīt grāmatas sākuma trīskāršais brīdinājums, ka tas ir fantastikas romāns, pie tam vēl stīmpanks (tiešām ir tik traki ar latviešu lasītājiem?), tad jūs gaida diezgan aizraujoši klejojumi alternatīvās Viļņas ielās. Salīdzinot ar latviešu stīmpanku, lietuviešu ir tiešām lielisks. Tagad gaidu apžilbinošu igauņu atbildi.

Vērtējums: 3,5/5 (puszvaigzne par Viļņu)

ripelevenŠī ir R.I.P.XI izaicinājuma grāmata. Tumšā atmosfēra, slepkavības, metāls, dūmi, pazeme, mazliet maģijas, nāvējošas intrigas. Jā, “Vilka stunda” iederas, lai gan patiesi biedējošas sajūtas negūsiet. Tās drīzāk ir gotiskas noskaņas, bailīgs skatiens pār plecu vai debesīs. Neizskaidrojams nemiers, ka kaut kam tūlīt jānotiek. Un šausmīgas lietas arī gandrīz notiek.

Spāre dzintarā. Diāna Gabaldone

spare

“Spāre dzintarā, 1. daļa” Zvaigzne ABC 2016. gads, 447 lpp.
“Spāre dzintarā, 2. daļa” Zvaigzne ABC 2016. gads, 624 lpp.
Outlander #2

“Outlander” grāmatu sērijas pirmā grāmata “Svešzemniece” pie latviešu lasītājiem nonāca 2013. gadā. Tolaik tā neguva lielu popularitāti un izdevniecība ilgi šaubījās par turpinājumu izdošanu. Iespējams, ka potenciālās lasītājas nobaidīja ceļošana laikā, lai gan es teiktu, ka tas ir tikpat reālistiski ticams elements, kā daudz kas cits kārtīgos dāmu romānos, kur mūsdienu Pelnrušķīte satiek mūsdienu Princi. Interesi par “Svešzemnieci” noteikti uzlaboja seriāla parādīšanās.

Lai kā tur būtu, šīs vasaras sākumā pie lasītājiem nonāca sērijas otrā grāmata “Spāre dzintarā”, ko izdevniecība sadalīja divās daļās. Es abas daļas apskatīšu vienā atsauksmē, jo oriģinālversijā tā ir viena grāmata, vienots stāsts.

“Spāre dzintarā” turpinās Džeimija, Klēras, viņu draugu, radu un ienaidnieku piedzīvojumi. Viņi kādu laiku dzīvo Parīzē, iesaistās aristokrātijas saviesīgajos pasākumos un mēģina izdibināt prinča Čārlza nolūkus un iespējas atgūt Skotijas troni. “Spāre dzintarā” 1. daļa ir salīdzinoši idilliska un mierīga, bet uz beigām sākas traks skrējiens no viena piedzīvojuma otrā. Tiklīdz no vienas ķezas laukā, tā jau nākamā klāt. Savukārt, 2. daļa sākas cerīgi ar Džeimija un Klēras laimīgu atgriešanos Skotijā, lai saimniekotu Lelibrokā. Mierīga dzīve gan nav ilgstoša un drīz sākas smagi notikumi, jo princis Čārlzs nolemj uzsākt karu ar angļiem un ierauj tajā visus skotu klanus.

Tik daudz par sižetu. Tagad par manām izjūtām. Es ļoti gaidīju sērijas turpinājumu, jo mani savaldzināja pirmās grāmatas notikumi, vide un varoņi. Tāpēc jo sāpīgāk nāk atzīšanās, ka “Spāre dzintarā” sagādāja zināmu vilšanos. Reizēm autores izdoma atgādina sadistisku rīcību, grūžot Džeimiju un Klēru aizvien jaunās nepatikšanās. Ne vienmēr katrs jauns un traks sižeta pavērsiens šķita loģisks, ņemot vērā, ka abi galvenie varoņi veidoti kā kaislīgas, tomēr racionālas un saprātīgas būtnes.

Ar dažām izņēmumu epizodēm, man ļoti patika Francijas daļa un Skotijas sākums, jo tur bija gan traki piedzīvojumi, gan romantiski un jautri brīži. Attiecībā uz karadarbību (kas aizņem lielāko daļu no “Spāre dzintarā” 2. daļas) godīgi teikšu, ka lielai daļai braucu pa diagonāli pāri. Apnika tā grafomānija un vēlmi iedziļināties stipri mazināja jau no paša sākuma zināmais iznākums. Vēstures entuziastiem gan būs interesanti palasīt, jo autore veikusi pamatīgu izpēti, lai gan, pieļauju, ne vienmēr turas pie akurātiem faktiem (atcerēsimies ziedošos aprikožu kokus pils dārzā Skotijas kalnienē), bet šī ir daiļliteratūra, atkāpes var piedot.

Beigas salauza manu sirdi divreiz un par tādu spēju es Gabaldoni gan mīlu, gan ienīstu. Paldies vismaz, ka šoreiz iztika bez tik grafiski pretīgas ainas kā “Svešzemnieces” beigās. Vairāk gribēju mierīgu ģimenes dzīvi, nevis notikumus, kas nemitīgi apdraud varoņu dzīvību. Bija prieks iepazīties ar dažiem jauniem varoņiem, kas spēlēs nozīmīgu lomu sērijas turpmākajās daļās.

Varu sūdzēties par to un par šo, bet esmu uz Gabaldones āķa, jo autore raksta tā, ka lasot ieej tekstā un kļūsti par daļu no stāsta. Kad grāmata beidzas, sirdī paliek ilgas pēc mājām – pēc Skotijas, pēc cilvēkiem, kas kļuvuši par draugiem, pēc tā, kas sen zudis.

Vērtējums: 1. daļa – 4/5, 2. daļa – 3/5

Grāmatu eksemplāri no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Azazēls & Turku gambīts. Boriss Akuņins

Lasot “Кладбищенские истории”, man ļoti iepatikās Japānas ārzemnieku kapsētai pieliktais stāstiņš par Erastu Fandorinu. Tā es atklāju, ka Borisam Akuņinam ir vesela detektīvsērija par atjautīgo cara laika ierēdni 19. gs. beigās “Приключения Эраста Фандорина”. Latviski izdotas pirmās četras grāmatas.

AzazēlsAzazēls. Detektīva Erasta Fandorina piedzīvojumi #1

Jāņa Rozes apgāds 2001. gads, 231 lpp.

1876. gada 13. maijā jauns cilvēks parkā Maskavā teatrāli izdara pašnāvību. Pamazām noskaidrojas, ka vēl vairāki jauni un turīgi vīrieši mēģinājuši nošauties vai nošāvušies. Kriminālpolicijas pārvaldes izmeklēšanas pristava jauniņais rakstvedis Erasts Petrovičs Fandorins tiek iesaistīts izmeklēšanā savas atjautības un asredzības dēļ. Pašnāvības sāk izskatīties pēc slepkavībām un “ož” pēc starptautiskas noziedzīgas organizācijas.

Pirmā iepazīšanās ar kriminālizmeklēšanā nepieredzējušo Fandorinu ir pilna dramatiskiem un straujiem notikumu pavērsieniem. Šaušana, duršana, pakaļdzīšanās, ielaušanās, azartspēles, izsekošana, nolaupīšana… Noziedznieki ir viltīgi un labi maskējušies, bet Fandorins nav ar pliku roku ņemams. Pirmajā brīdī varētu šķist, ka viņš ir tipisks papīru cilātājs, pienapuika, kautrīgs, maigs un pat neveikls, bet aiz necilās ārienes slēpjas ass prāts un izšķirošajās situācijās viņš spēj rīkoties aukstasinīgi un pārliecinoši. Reizēm gan gadās kļūdīties, bet tas ir cilvēcīgi. Simpātisks tipiņš. Arī kriminālintriga šajā konspirācijas teorijas detektīvā Akuņinam sanākusi laba.

Vērtējums: 4/5

Turku gambītsTurku gambīts. Detektīva Erasta Fandorina piedzīvojumi #2

Jāņa Rozes apgāds 2001. gads, 215 lpp.

Ir 1877. gads, pilnā sparā rit krievu-turku karš un jaunā, brīvdomīgā Varvara Suvorova cenšas slepus nokļūt frontē pie līgavaiņa. Bulgārijā viņa satiek Erastu Fandorinu un vairāku apstākļu sakritības dēļ krievu štābā tiek pielikta viņam par sekretāri. Kamēr Fandorins meklē turku “pelēko kardinālu” Anvarefendi, Varvaru aplido gan ārzemju reportieri, gan krievu virsnieki, bet pret krievu uzbrukumiem tiek veiktas smalkas diversijas.

Visas tās politiskās intrigas, Anvarefendi veiklās manipulācijas – lieliski, kā jau pieklājas kārtīgā spiegu detektīvā. Man gan diezgan ātri radās aizdomas par diversanta personību un brīnījos, kāpēc Erastam tādu nav (nu labi, beigās jau atklājās, ka aizdomas viņam tomēr bija). “Azazēlā” notikušais Erastam bija smags trieciens un viņš ir ļoti novecojis, kļuvis skarbāks un vēl nerunīgāks. Šoreiz galvenā notikumu stāstītāja ir Varvara, bet Fandorins paliek ēnā. Tas man tā kā drusku nepatika, tomēr romāns ir ļoti interesants un savādā kārtā kara situācija un izmantotie argumenti sasaucas ar pašlaik notiekošo.

Vērtējums: 4/5

Akuņins vēlējies sarakstīt vēsturisko detektīvu sēriju visās tā labākajās tradīcijās. Jāsaka, ka iznākums ir virtuozs, patīkams un pat ļoti lasāms. Detektīvi lasās viegli un ātri, bez mūsdienu detektīvus pavadošā smaguma par cilvēku drausmīgo nežēlību un vardarbību. Autoram tik labi izdevies imitēt veco laiku stilu, ka tikpat labi detektīvi varētu būt sarakstīti pirms simts gadiem. Mani brīdināja, ka pirmajās sērijas grāmatās valoda ir vecmodīga un tas var apgrūtināt lasīšanu, bet nekādu apgrūtinājumu nejutu. Tieši otrādi – man tas patika, piedeva tekstam īsto smeķi. Erasts Fandorins ir cilvēcīgi patīkams un pievilcīgs tēls, grāmatās jūtama tēla attīstība – no jauna un drusku naiva puiša par dziļi ievainotu un smalku cilvēku pazinēju. Autors viņu apzināti veidojis kā 19. gs. aristokrāta ideālu. Viņš ir tik labs, ka cita autora rokās varētu kļūt nebaudāms un neticams. Bet Akuņins visus notikumus skata caur vieglu ironijas un humora prizmu un lasītājam atliek vien iekārtoties ērtāk un iegrimt piedzīvojumos.

Skaidrs, ka trešajā daļā Fandorins dodas uz Japānu un ar interesi sekošu līdzi viņa turpmākajām gaitām. Kopumā sērijā ir 13 grāmatas un vēl divi stāsti, kas laikam ir papildinājums piektajai grāmatai. Domāju, ka Fandorina piedzīvojumi varētu patikt visiem, kuriem patīk Agatas Kristi un Artura Konana Doila detektīvi.

Svešzemniece. Diāna Gabaldone

SvešzemnieceZvaigzne ABC 2013. gads, 832 lpp. Outlander #1

Izrādās, ka leģendās tomēr slēpjas zināma deva patiesības. Par to pārliecinās Klēra, izejot caur kromlehu un nokļūstot 200 gadus senā pagātnē. No sākuma viņa domā, ka nokļuvusi filmēšanas laukumā, tomēr sastaptie cilvēki rīkojas pārāk reālistiski un agresīvi. Nonākot skotu kalniešu klanā, Klēra sāk jaunu dzīvi – briesmu, piedzīvojumu, un mīlestības pilnu….

Patiesību sakot, šo populāro romānu no izdevniecības paņēmu lasīt ar zināmu uztraukumu sirdī – dikti jau nu visi sajūsminājās. Un ja nu man nepatiks? Ja nu būs pārāk romantisks un salds, vai muļķīgs, vai man nepatiks galvenie varoņi? Mani taču nolinčos fanu pūļi! Nu labi, es pārspīlēju, bet zināmas šaubas mani tik un tā māca. Tagad zinu, ka briesmas man nedraud – grāmata patika.

“Svešzemnieci” ļoti grūti ielikt viena žanra rāmjos. Uz Skotijas vēsturiskā fona risinās aizraujoši piedzīvojumi un kaislīga mīlas līnija. No fantastiskā ir pavisam maz – Klēras pārceļošana laikā, zemnieku māņticība par fejām, ūdenszirgiem un raganām. Pieļauju, ka tieši šī “kokteiļa” dēļ grāmata ieguvusi lielu daļu savas burvības lasītāju acīs. Arī manās. Otrs iemesls noteikti ir dikti simpātiskie galvenie varoņi Klēra Bīčema (meitas uzvārdā) un Džeimijs Freizers. Es būtu drausmīgi vīlusies, ja Klēra izrādītos kārtējā “es nezinu ko gribu” neloģiskā vaimanājošā būtne. Paldies autorei, ka viņai pietika saprāta izveidot normālu Klēras raksturu. Tieši tas pats jāsaka par Džeimiju. Divi apķērīgi, patīkami, spēcīgi, asprātīgi, loģiski, mērķtiecīgi galvenie varoņi vienā romānā ir diezgan neparasta parādība. Klēra ir mazliet emocionālāka un gan savas labās sirds, gan spītības dēļ reizēm izdara lietas, kas sarežģī dzīvi, bet arī Džeimijs nav labāks un mēdz kļūdīties. Pieļaut kļūdas ir tikai cilvēcīgi un kopā viņi ir lielisks pāris. Vēl kāds pārsteigums – viņi ir spējīgi salikt kopā divi plus divi, izdarīt secinājumus un diezgan veikli lavierēt pa intrigu jūru. Tas, ka Klēra ir medmāsa, ir ļoti veiksmīgs risinājums, jo ļauj viņai būt noderīgai jebkurā laikā un nekrist panikā krīzes situācijās. Domāju, ka medmāsas rūdījums, spēcīgais izdzīvošanas instinkts un praktiskais prāts nosaka to, ka viņa ātri iejūtas jaunajā dzīvē un stundām nesēž pinkšķēdama.

No brīža 1945. gadā, kad Klēra caur akmens plaisu nokļūst 1743. gadā, un grāmatas beigām notikumi risinās apmēram 6 mēnešu garumā. Pa šo laiku notiek ļoti daudz, bet nebūtu īsti godīgi, ja es ielaistos detaļās. Teikšu tikai, ka Klēras dzīve spēcīgi izmainās, vairākas reizes viņa nonāk nāves briesmās, tomēr sajūtas šai laikā un vietā laimīga, un atsakās no iespējas doties atpakaļ pie (pirmā) vīra Frenka. Sliecos domāt, ka viņa Frenku patiesībā nemaz tik ļoti nemīl. Kas attiecas uz laika plūdumu, tas ir mans vienīgais iebildums pret autori. Ar laiku viņa svaidās diezgan brīvi, to izstiepjot un saspiežot kā viņai ērtāk. Vienu brīdi Klēra saka, ka ir pavasaris, otrā brīdī jau viņa ar citām sievām Leohas pils dārzā vāc ķiršus un aprikozes, pēc pāris nedēļām ar vīriem atceļo uz citu vietu Hailendā un tur ķirši tikai zied. Tas man kaut kā iekrita acīs. Varbūt vienkārši īpaši ķirši? Bet nu tas tikai tāds sīkums un kopumā nemazināja lasīšanas baudu. Ja bija vēl kādi “caurumi”, tos nepamanīju.

Laiks, kurā nonāk Klēra, ir vēsturiski ļoti interesants. Skotu kalniešu klani ir spēcīgi, bet valda nerimstošs kašķis starp skotiem un angļiem. Bez tam klanu iekšienē risinās intrigas. Jakobīti slepus vāc naudu troņa pretendenta prinča Čārlza Edvarda Stjuarta atbalstam, tiek gatavota sacelšanās. Klēra tiek uzskatīta par spiedzi, savukārt Džeimijs izsludināts ārpus likuma par angļu karavīra slepkavību (tas gan ir tikai aizsegs kapteiņa Rendela sadistiskajām iegribām un atriebībai) un teorētiski var pretendēt uz Makenziju klana vadoņa vietu. Ļoti bīstama situācija viņiem abiem. Jāsaka gan, ka neesmu nekāda Skotijas vēstures speciāliste, tāpēc nevaru noteikt cik patiesas ir vēsturiskās detaļas. Tas, ka autore sākusi rakstīt iepriekš smalki nesavākusi un neizpētījusi vēsturisko materiālu, manuprāt, ir zināma priekšrocība, jo ļāvis patiesāk atainot 18. gs. nonākuša 20 gs. cilvēka izjūtas un zināšanu druskas. Klēra taču neko daudz par to laiku nezina, kāpēc lai autore ieslīgtu garos, precizējošos aprakstos?

Attiecībā uz romantisko (un mazliet erotisko) līniju autore nav metusies pārāk dziļi rožainajā sīrupā ar ko pilni citi romantiskie dāmu romāni. Lasītājam tiek aiztaupītas pirmās tuvības nakts salkanās un nereālās banalitātes. Nav rožu ziedlapiņām kaisītas gultas, kaislīgas nopūtas un miljons sveču. Viena svece ir, bet tā kalpo kā praktisks gaismas avots. Ir tikai divi veselīgi cilvēki un viņu vēlme būt kopā. Vienu brīdi ar kapteini Rendelu gan autore, tēlaini izsakoties, iekāpj otrā grāvī un epizode cietumā ir viena no pretīgākajām cilvēciskā ziņā, kādu nācies lasīt. Labprāt būtu bez tās ainas savā galvā iztikusi. Zināju kā viss beigsies, jo jau sen biju ielūrējusi grāmatas beigās (sasprindzinājums mani beidza nost), tomēr tik un tā sirds lūza.

Varu droši teikt, ka romānam ir sīki trūkumi, tomēr kopumā man ļoti patika gan sižets, gan varoņi, gan autores stils, gan tulkojums. Tas bija aizraujošs piedzīvojums nedēļas garumā. Iesaku labu vēsturisko romānu cienītājām (puišiem varbūt īsti nederēs, bet droši dāviniet meitenēm). Pati lēnām noskaņošos uz nākamo daļu lasīšanu, jo nekas nav beidzies, viss tikai sākas.

Vērtējums: 5/5

Plašu atsauksmi par šo darbu uzrakstījusi Doronike. Viņa romānu nosauc par “aizraujošu un nedaudz palaidnīgu izklaidi inteliģentām meitenēm”. Pilnīgi piekrītu 🙂