Dzeja un proza. Vilis Plūdonis

Dzeja un prozaLatvijas valsts izdevniecība 1956.gads, 439 lpp.

Izlase, kurā apkopota Plūdoņa dzeja, 3 poēmas un vairāki prozas darbi.

Viļa Plūdoņa daiļradi iepazinu bērnībā un skolas gados. Bērnu dzejoļus “Pūpoliņi”, “Zaķīša pirtiņa”, “Traucējums” un dažus citus kādreiz zināju no galvas.

Garausīts zaķīts pa pakrēslu
Kurina pļaviņā pirtiņu.
Mēnestiņš, čigāniņš, caur eglēm sāk vērties,
Zaķīšu māte savus bērnus ved pērties.

Viegli un rotaļīgi, bet reizē dziļi poētiski dzejoļi Plūdonim padevās. Skolā smaidījām, ka tas viņam no uzvārda. Patiesībā jau Plūdonis sākumā bija Lejnieks un tikai mācoties skolotāju seminārā pieņēma pseidonīmu Plūdons (tieši tā, bez i), lai parakstītos zem pirmajiem iespiestajiem dzejoļiem. Man šķiet, ka viņš ir viens no tiem 20. gs. sākuma latviešu literātiem, kas noteikti pieminami par to laiku runājot, jo tik melodiski un precīzi aprakstīt gan dabas skaistumu, gan dzīves tumšo pusi ne katrs ir spējīgs. Krājuma dzejoļiem vairāk pārskrēju pāri un izvēlējos lasīt divus prozas darbus un vienu poēmu.

“Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas”
Latviešu grāmatu gadsimts: 1901. gads

Garstāsta galvenais varonis Andis atcerās savu bērnību Taivas ciemā Latgalē – kalēju Klāvu, kurš viņam bija tuvāks par paša tēvu, lasītprasmes apgūšanu, pirmos nedarbus un pirmo sāpīgo zaudējumu. Viņš vēl ir tajā vecumā, kad īsti neapzinās savu darbību nežēlību. Kaķēnu no jumta viņš met zemē daudzas reizes ne jau mocīšanas pēc: “Es tik gribēju viņu vienreiz tā nosviest, lai viņš nokrīt citādāk, vairāk neko, lai viņš tik vienu vienīgu reizi nenokristu uz kājām!”

Tipiskas, mazliet naivas un nostaļģiskas bērnības atmiņas, kādas varētu izstāstīt mēs katrs. Citā laikā un ar citiem varoņiem, protams. Tās “paņem” tieši ar savu patiesumu, ar bērna nesamaitāto skatu uz dzīvi. Vērtējums: 4/5

“Pasaka par vilku”
Latviešu grāmatu gadsimts: 1907. gads

Kādā pavasarī uznāk briesmīgs sals un dziļš sniegs. Daži saka, ka tās ir ugunskalna izvirduma sekas, citi to piedēvē mistiskākām lietām – žagatas Pelnu dienā turējušas astes pret vēju, mirst sumpurnis…Izplatās savāda sērga, kas pastiprina cilvēku māņticību. Ļaudis atceras senos stāstus par visādiem mošķiem. Beigās uzklīst vilki.

Mjā. Šis stāsts bija tāds nekāds. Sākās cerīgi, tādā jaukā tumšā noskaņā, bet beigas ar Turlupiņa murgošanu neļāva izprast stāsta jēgu. Padomju gados sarakstītajā priekšvārdā teikts, ka tā ir alegorija par 1905. gada revolūcijai sekojošo reakcijas laiku un vilki esot “meža brāļi”, kas iedzen nāves bailes tiem, kas pārtiek no darbaļaužu sviedriem un asiņaini izrēķinājušies ar revolucionāriem. Es gan teiktu, ka priekšvārda rakstītājs ir uzdevis vēlamo par esošo. bet zināma patiesība tur varētu būt. Alegoriju bez priekšvārda palīdzības nespēju saskatīt un to skaidri zinu tāpēc, ka priekšvārdu izlasīju pēc tam. Vērtējums: 2/5

“Atraitnes dēls”
Latviešu grāmatu gadsimts: 1912. gads

Sapņainu cerību spārnots, nabadzīgas atraitnes dēls dodas mācīties uz Pēterburgu. Nabadzība, smagais darbs un studijas salauž viņa veselību un māte veltīgi viņu gaida mājās.

Es kāpt gribu kalnā visaugstākā,
Ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā;
Lai putenis plosās, lai ziemelis elš:
Uz augšu, uz augšu tik ies manim ceļš!

Dzejā sarakstīts skarbs vēstījums par sabrukušiem sapņiem, jaunības cerībām, kam nav lemts piepildīties. Vairāk pat nav ko piebilst. Meistarīgi. Vērtējums: 5/5

 

 

Advertisements

Straumēni. Edvarts Virza

Zvaigzne ABC 2002. gads, 148 lpp.

“Straumēniem” (1933) ir apakšvirsraksts: “Vecā Zemgales māja gada gaitās: poēma” , kas īsi un konkrēti pasaka svarīgāko par šo daiļdarbu. Edvarts Virza gandrīz kā dzejā – tēlaini, varbūt reizēm mazliet neveikli, stāsta par senu Zemgales saimniecību un to iemītnieku dzīvi no viena līdz otram pavasarim 19. gs. beigās vai 20. gs. sākumā. Lauku mājas un to iemītnieku ikdienas ritmu nosaka gadalaiku ritums un konkrēts laiks patiesībā nav svarīgs, jo katru pavasari būs atkal vieni un tie paši darbi. Ikvienam darbam, lietai un cilvēkam šais mājās ir sava vieta un nozīme. Daba lielā mērā nosaka Straumēnu pasaules kārtību un cilvēki dzīvo saskaņā ar to, paļaujoties uz sensenām zināšanām.

Mājas gan cilvēks ceļ pēc sava ģīmja un līdzības, bet uzceltas tās sāk dzīvot pašas savu dzīvi.

Ko lai uzraksta par darbu, kas iekļauts skolas programmā un jau pietiekoši daudz aprakstīts? Doronike uzrakstījusi jauku apskatu, tāpēc es tikai iedošu savus akcentus. Man vispār ar “Straumēniem” ir īpašas attiecības, bet pēdējā reizē lasot sapratu, ka esmu mainījusies. Nav vairs manī naivās jūsmas par lauku dzīves idilli, tagad es redzu arī Straumēnu iemītnieku smago darbu un izkaušanos krogā. Pirmajā brīdī jutos šokēta par šāda poēmas slāņa atklāšanu, bet tad padomāju, ka viss patiesībā ir kārtībā. Jā, ir smags darbs uz lauka un rijā labību kuļot, bet tā ir daļa no dzīves, darbs ir daļa no cilvēka un viņi to nenes kā nastu. Savukārt pēc smaga darba un savā ziņā vienmuļas dzīves ik pa laikam gribas atlaist grožus – ļaudis sanāk kopā, ēd, dzer, dejo un beigās arī izkaujas, pie viena izdarot arī pa vienai otrai muļķībai. Vai tad tagad nenotiek tāpat? Tie ir tikai manis ieraudzītie melnie punkti latviešu zemnieku dzīves utopijā. Tāpēc jau daba nav mazāk skaista un darba tikums vājāks.

Pēc Jurģiem pavasaris iestājās pilnīgi, un uzziedēja Straumēnu vecie ķiršu koki, kas bij nostādīti ap dārzu un pļaviņas malu. Visa māja tagad bij baltu kupenu ielenkta, bet kad tām piebiedrojās ābeles, tad pagalms naktīs bij tikpat gaišs kā vispilnīgākā mēnesnīcā. Kaut gan ļaužu gaitas bij tās pašas, tās tomēr likās svinīgas zem šiem kokiem, kam bij tikai ziedi, bet nebij vēl lapu.

Ja būtu iespēja ceļot laikā, es gribētu uz dienu nokļūt Straumēnos, paskatīties uz lēni plūstošo Lielupi, kurai piekļaujas Straumēnu labības lauki, kult sviestu pie pagraba vītolu ēnā, sestdienas pēcpusdienā izpērties pirtī, sēdēt pie viņu galda….Tā senā dzīve ir uzburta tik spilgti, ka šķiet – būtu iespējams tur pazīt katru stūrīti.

“Straumēnus” var lasīt kultūrvēstures pētniecības nolūkos, var lasīt kā tēlainu izteiksmes līdzekļu paraugu, var lasīt sakostiem zobiem kā obligāto literatūru vai vēl kā savādāk, bet man tā vienmēr būs latvisko sakņu grāmata un skaists sapnis. Nu jā, esmu nostalģiska.

Vērtējums: 5/5 (šoreiz pilnīgi un galīgi subjektīvi, pēc citu atsauksmēm zinu – šī ir love it or hate it grāmata)