The Folding Knife. K. J. Parker

alternatīvā vēsture, vēsturisks romāns, nazis

Orbit 2010, 516 lpp.

Kopš brīža, kad Andris man uzdāvināja “The Folding Knife”, zināju, ka mani gaida kas aizraujošs un labs. Pie lasīšanas gan tiku tikai apmēram pēc gada, bet grāmata no tā sliktāka nepalika.

“The Folding Knife” ir no tām grāmatām, kurām nevajag 50 vai 100 lpp ielasīšanos, āķis lūpā tiek iecirsts ar pirmajiem teikumiem. Zināma loma tajā ir romāna apļveida uzbūvei: notikumi sākas no beigām, tad aizved lasītāju galvenā varoņa atmiņu ceļojumā un beidzas apmēram turpat, kur sākās. Tāds triks švakāka stāstnieka rokās sabojātu stāsta intrigu, bet, ticiet man, šoreiz pēc pāris pirmajām lapām jūs ļoti gribēsiet zināt, kāda ir bijusi dzīve cilvēkam, kurš tagad, sēžot uz karietes jumta, pa putekļainu ceļu kratās nezināmā virzienā.

Iepazīstieties – Basso Lieliskais, Basso Diženais, Vesani Republikas vadītājs, spožu prātu apveltīts baņķieris, šķietami racionāls un godīgs valstsvīrs, amorāls aprēķinātājs, karsti ienīsts brālis un mīlēts tēvocis. Kungs, kurš vada valsti kā savu banku, domā par vispārējo labumu, bet neaizmirst arī par sevi. Kas gan kļūs par viņa klupšanas akmeni? Šis jautājums mani stipri nodarbināja, jo es redzēju vairākas iespējas un lēmumus, kas Basso varētu iegāzt. Tagad domāju, ka Basso krišanā vismaz daļēji vainīga bija viņa pārāk lielā pašpārliecinātība un nespēja apstāties.

Izdomātā Vesani Republika atgādina atspulgu no viduslaiku Itālijas pilsētvalstīm. Laiks varētu būt agrie viduslaiki, bet varētu būt arī vēlāk, dažas lietas šķita pat ļoti modernas. Tiek kalta nauda, aktīvi darbojas bankas, notiek sparīga tirdzniecība ar citām valstīm, būvē kuģus, rīko gaiļu cīņas. Pastāv universitātes un algotņu armija. Pasaule un viss notiekošais šķiet ļoti pazīstams un reāls, ļaujot viegli aizmirst, ka “The Folding Knife” ir daiļliteratūra. Alternatīvās vēstures dēļ šo romānu pieskaita fantāzijas žanram, tomēr nekā īsti fantastiska šeit nav – ne burvestību, ne pūķu, ne runājošu putnu vai elfu. Pilnīgi nekā tāda. Toties ir daudz politikas un ekonomikas. Ne visus darījumus sapratu, tad vajadzētu iedziļināties banku darbībā. Tas gan netraucēja uztvert kopainu, bez tam autors prot lieliski skaidrot Basso pieņemtos lēmumus.

K.J. Parker (īstajā vārdā Tom Holt) vispār raksta fantastiski labi. Katrs vārds, katra nianse, katra sīkākā darbība ir pārdomāta, loģiska un iederīga. Bauda lasīt tādu tekstu. Manu sajūsmu pastiprināja autora humora izjūta. Basso autoram sanācis dzīvāks par dzīvu – spēcīgs, bet ar vājām vietām, cilvēks, kurš ne vienmēr rīkojas ētiski, tomēr nav slikts savā būtībā un katru sarežģījumu uztver kā jaunu iespēju. Viennozīmīgi viens no interesantākajiem tēliem kādu pēdējā laikā nācies sastapt. Pārējie tēli nav tik daudzšķautnaini, tomēr kā otrā plāna varoņi labi izveidoti, katrs ar savu personību un ticamu rīcību. Basso māsas naids gan šķita pārspīlēts, bet norakstīšu uz to, ka viņai bēniņos drusku sagriezies un augstdzimušai dāmai nekā cita tāpat nav ko darīt. Māsas dēls sākumā šķiet mazsvarīgs, bet viņa vēstules grāmatas beigās ir ārkārtīgi spēcīgas. Šīs vēstules ir visa stāsta morālā kulminācija, manuprāt. Ļoti patika arī ģenerālis Aelius un bankas klerks Antigonus – patīkami lasīt par viscaur godīgiem un uzticamiem cilvēkiem, kurus vada pienākums nevis alkatība.

Iespējams, ka nazis uz vāka mani uzvedināja uz neprecīzu priekšstatu par iespējamo sižetu. Gaidīju brutālus un asiņainus notikumus, saņēmu ļoti interesantu un samērā mierīgu baņķiera un valstsvīra dzīvesstāstu, bet es nesūdzos. Mierīguma sajūtu rada tas, ka autors necenšas šokēt vai pārspīlēt emocijas, pārsvarā arī lasītājs nav tiešs notikumu aculiecinieks, par notikušo uzzinot no atstāstītā vai vēstulēm. Atkārtošos sakot, ka šo romānu ir bauda lasīt. Lasīt gan sanāca lēni, jo teksts ir “biezs” – svarīgs katrs vārds. Pārbrauksi ar acīm pāri un palaidīsi garām kādu būtisku niansi. Beigas pamanījās pārsteigt neskatoties uz to, ka iznākums bija virspusēji zināms jau no paša sākuma. Šis ir romāns, kur gandrīz vairāk par sižetu jāsajūsminās par to, cik gudri autors visu izdomājis un cik lieliski uzrakstījis.

Vērtējums: 5/5

Ļoti aizkavējušās atsauksmes

Laiks tikt galā ar pēdējām astēm no 2008. gada. Jā, man ir talants kavēties ar atsauksmju rakstīšanu. Īsumā pastāstīšu par četrām grāmatām, cik nu to ļaus piezīmes un atmiņa.

Krievijas dienasgrāmataKrievijas dienasgrāmata. Anna Poļitkovska

Dienas Grāmata 2008. gads, 360 lpp.

Iespējams, žurnālisti nogalināja šīs grāmatas dēļ. Smags dokumentāls vēstījums, kas skaudri parāda Krievijas “demokrātijas” virtuvi – netīro politiku, korupciju, asinsizliešanu, naida kurināšanu utml., lai tikai vadošā elite nopelnītu vairāk. Vai nu autore sabiezināja krāsas, vai jau ap 2007. gadu likums, taisnīgums un cilvēktiesības bija vien tukša skaņa. Ticamāks varētu būt otrais variants. Drosmīga sieviete.

Vērtējums: 4/5

EšafotsEšafots. Andris Grūtups

Atēna 2007. gads, 264 lpp.

Grūtupa hobijs – rakstīt par vēsturē vairāk vai mazāk zināmām tiesas prāvām, – man simpatizēja. Pirms šīs izlasīju “Beilisādi”. “Ešafots” ir viņa sīkumains pētījums par vācu ģenerāļu tiesāšanu Rīgā. Smaga tēma. Autors centies būt objektīvs, bet, ņemot vērā visu teatralizēto procesu, viltus lieciniekus un padomju funkcionāru zvērības, var just, ka simpātijas ir vācu pusē. Labi attēlots laikmets un melu mašinērija. Daudzi no tiesas procesā iesaistītajiem to darīja aiz bailēm un gļēvulības – ja nedarīsi, pašu sodīs, ja apmelosi citu, varbūt tev vara būs labvēlīga. Vairums vienkārši gribēja izdzīvot.

Vērtējums: 4/5

Pārejam pie vieglākas literatūras.

Kurtizānes sabiedrotaisKurtizānes sabiedrotais. Sāra Dināna

Atēna 2007. gads, 439 lpp.

Nosaukums vedina domāt par čīzīgu mīlas romānu, tomēr nē – “Kurtizānes sabiedrotais” ir nopietnāks un labi uzrakstīts. Galvenie varoņi, kurtizāne Fjammeta un viņas sabiedrotais punduris Bučīno, no Romas bēg uz Venēciju un sāk tur jaunu dzīvi, atklājot kādu svarīgu noslēpumu. Lasītāju sagaida brīnišķīgs Renesanses laika Venēcijas portrets. Lai gan galvenie varoņi ir izdomāti, pavīd arī pa kādam reālam vēstures faktam. Esmu atzīmējusi šo kā labu vēsturisko romānu un nāksies sev ticēt.

Vērtējums: 4/5

Prospero celleProspero celle. Lorenss Darels

Nordik 2006. gads, 180 lpp.

Tā ir Lorensa Darela oda Korfu salai Grieķijā, kurā viņš pavadīja vairākus gadus. Daudzi šo pārdomu un iespaidu grāmatu uzskata par viņa skaistāko darbu un arī man patika. Diemžēl pieraksti ir ļoti skopi, ja neskaita citātu, kāpēc korfieši noņemas ar gultu greznošanu, un no atmiņas arī neko nevaru atsaukt – viss sajaucies ar viņa “Kipras rūgtajiem citroniem”. Būtu jāpārlasa.

Vērtējums: 4,5/5

Ar šo beidzu nolīdzināt parādu 2008. gadam. Vai esat šīs grāmatas lasījuši? Padalieties ar iespaidiem.

Feed. Mira Grant

feedOrbit 2010, 599 lpp. Newsflesh #1

2014. gadā mēs izārstējām vēzi un uzveicām saaukstēšanos, bet, to darot, mēs radījām kaut ko jaunu, kaut ko šausmīgu un neapturamu….. 20 gadus pēc epidēmijas sākšanās blogeri Džordžija un Šauns Meisoni ir uz pēdām savas dzīves lielākajam stāstam – tumšam noslēpumam par vīrusu.

Nevarētu teikt, ka zombiji ir mana iecienītākā tēma. Lielā vairumā tie mani šķebina, uzdzen zosādu un nomāc. Tieši tāpēc ieturu pauzi “Walking Dead” komiksu lasīšanā. “Feed” izrādījās krietni nekaitīgāks variants, jo romānā ir citi uzsvari un zombiji parādās mazāk, nekā to varētu gaidīt. Tā vietā ir netīras politiskās spēles un blogošana nopietnā žurnālistikas līmenī.

Āķis, uz kura uzķēros, bija anotācijā pieminētie blogeri. 2034. gadā blogeri ir nopietns spēks un krietni uzticamāks un ātrāks informācijas avots par oficiālajiem medijiem. Viņi ir profesionāli pilsoniskie žurnālisti, kas specializējušies noteiktās jomās (ziņu reportieri, vietu pētnieki/piedzīvojumu meklētāji un literāti), izgājuši pārbaudes un ieguvuši caurlaides iekļūšanai noteikta bīstamības līmeņa teritorijās. Reitingi, protams, ir viss. Tikt ziņu portālu pirmajā trijniekā ir katra sevis cienīga blogera sapnis. Otrs sapnis ir izveidot savu portālu nevis strādāt citiem – kļūt par alfa blogeri.

Galveno varoņu trijotne Džordžija, Šauns un Bafija ar palīgiem izveido savu ziņu portālu, kad uzvar konkursā par tiesībām pavadīt jauno ASV prezidenta kandidātu senatoru Raimenu braucienā pa štatiem. Brīnišķīgā iespēja drīz pārvēršas dzīvībai bīstamā iespējā, jo kādam ļoti nepatīk trijotnes piedalīšanās šajā pasākumā un tā īsti nepatīk arī pats prezidenta kandidāts. Varat nojaust, ka pamatā ir klasiskā spēle par varas un naudas saldajām attiecībām, ko apdraud kaili fakti un patiesība, bet Džordžijai un Šaunam fakti un patiesība ir svarīgāka par visu pārējo.

The trouble with the news is simple: People, especially ones on the ends of the power spectrum, like it when you`re afraid. The people who have the power want you scared.

“Feed” protagoniste Džordžija ir trijotnes smadzenes, viņa neļaujas emocijām, bet balstās uz faktiem. Tāpēc daudz tiek stāstīts, kā viņi strādā, atkal un atkal uzsverot, cik svarīgi ir nesagrozīt faktus un vēstīt tikai patiesību. Viss tiek sīki aprakstīts un skaidrots, līdz uz grāmatas beigām reizēm pārņem sajūta, ka notiek atkārtošanās. Tas gan netraucēja kāri tvert katru vārdu, kad spriedze pamazām pieauga.

Cepumiņš autorei par to, ka viņa pacentusies izdomāt, kā radušies zombiji. Cik tas ir medicīniski vismaz teorētiski iespējams, neņemos spriest, bet ceru, ka nē. Tik un tā, interesanti, ka autore izdomājusi loģisku cēloni katastrofai un nav aizgājusi pa pilnīgi fantastisku apokalipses taku. Pirmās dienas, mēneši un gadi, protams, bijuši smagi un juku pilni, bet tagad cilvēki ir pielāgojušies dzīvei līdzās zombijiem. Protams, zombiji sagādā neērtības, bet viņi ir tikai daļa no ikdienas un tā, kā lietas notiek. Cilvēki pārsvarā laiku pavada vienatnē vai mazās grupiņās iekštelpās, lai tiktu pa kādām durvīm iekšā vai ārā, jāveic asinsanalīzes, bet tik un tā nekad nevari būt 100% drošs. Tas tāpēc, ka inficēti ir pilnīgi visi cilvēki, bet dzīvajos vīruss snauž un var nepamosties līdz pat cilvēka dabiskajai nāvei. Jaunais dzīvesveids veicinājis interneta un drošības tehnoloģiju attīstību, bet atpūta dabā ir tikai dažu trako sapnis.

“Feed” ir brīdinājums tam, kādas sekas var būt, ja žurnālisti dzenās pēc sensācijas, neturoties un nesaprotot faktus, jo sabiedrība pārsvarā visas ziņas “aprij nesagremojot”. Tas vienlaikus ir stāsts par patiesības bīstamību un varas amoralitāti. Ļoti sasaucas ar šodienu un tas ir šausminošāk par zombijiem.

Vērtējums: 5/5

lavinia-portraitRIP1

Otrā no R.I.P. IX saraksta grāmatām nebija tik šausminoša un pretīgām ainām pilna, kā gaidīju, bet kārtējo reizi apliecināja, ka lielākās šausmas radām mēs paši, nevis kāds mistisks pārpasaulīgs spēks. Miras Grantas zombijiem “kājas aug” no cilvēku darbības. Tomēr šķebinoši iedomāties zombiju pilnu pasauli. “Feed” (un ceru, ka visa triloģija) ir laba tumšā laika lasāmviela.