Cilvēku, zvēru un dievu zemē. Antonijs Ferdinands Osendovskis

Mongolija, dzīvesstāstsZvaigzne ABC 2017. gads, 366 lpp.

Reāli dzīvesstāsti mēdz pārspēt visus izdomātos stāstus, tāpēc ir tik vilinoši tos lasīt, vismaz man. Ja vēl tiek norādīts, ka tas būs bīstams piedzīvojums jāšus cauri Centrālajai Āzijai, tad obligāti jālasa, jo tas Zemes apgabals man caur literatūru vēl maziepazīts.

Autors stāstījumu sāk ar bēgšanu no Sibīrijas uz Mongoliju. Viņam palīdz labi cilvēki un, pēc dažu mēnešu slēpšanās alā Sibīrijas mežos ziemā (varat iedomāties?!), Osendovskis uzsāk smagu, ilgu un bīstamu ceļojumu uz Mongoliju. Viņa mērķis ir Ķīna un tālāk Eiropa, lai tiktu prom no boļševikiem, kuriem viņš, būdams politiski aktīvs polis ar smadzenēm ķīseļa vietā, ir stipri nevēlama persona. Mongolijā viņš iestrēgst apmēram gadu un iesaistās vietējo iedzīvotāju aktivitātēs. Iespējams, ka tā ir izglītotu un ar līdera dotībām apveltītu cilvēku sodība, ka viņi, pat negribot, nonāk kādu grupu priekšgalā un ir spiesti kaut ko kārtot un vadīt. Tā sanāk Osendovskim. Īsti nesapratu, vai tas viņam patīk vai nē, bet ar šo darbošanos viņš gan iekuļas jaunās briesmās, gan, ļoti iespējams, tieši tas viņam ļauj izbēgt un beidzot nokļūt Pekinā.

Mongolijā taču nekā nav, tikai stepe un kalni! Izrādās, ka tā vis nav. Vismaz 1920. gadu sākumā no Osendovska stāstītā tā šķiet diezgan apdzīvota teritorija, kurā nemitīgi pārvietojas dažādu tautību cilvēki. Pat vēl trakāk – Mongolija tolaik ir politisku intrigu pilns kaujas lauks. Ķīnieši, krievi (baltie pret sarkanajiem), mongoļi, dažādas ciltis tika ierautas ķīviņos par Mongolijas pārvaldīšanu.

Osendovska valodu zināšanas, interese par ģeoloģiju, vietējo tautu dzīvi un politiku, vērīgais žurnālista skats padara “Cilvēku, zvēru un dievu zemē” par piedzīvojumu romānu garā sarakstītu vērtīgu informācijas krātuvi. Autors veikli raksta, lasās viegli. Tekstu papildina daudzas fotogrāfijas. Žēl, ka nav karte ar autora pārvietošanās maršrutu. Kartes trūkums netraucē, bet man šādus ceļojumus vienmēr gribas redzēt karti.  Tulkojumā mulsināja regulāri minētā “katliene”. Domāju, ka drukas kļūda un domāta kalniene, tomēr akadēmiskā terminu datubāze saka, ka katliene ir un blakām min “iedobe”. Mūžu dzīvo, mūžu mācies….

Lasīju ar lielu interesi, tikai nepameta tāda neliela nereāluma sajūta. Likās, ka drusku piepušķoti notikumi, ko labam stāstam var piedot. Traka dzīve uz pulvera mucas vairāku tautu plosītā zemē, bet autoru pavada izcila veiksme. Skaidrs, ka viņa zināšanas padara viņu noderīgu dažādās situācijās, tomēr vai tiešām viņš ne ar vienu nesastrīdējās, nedabūja pa muti, nekļūdījās? Rakstot pašam par sevi vienmēr ir tā greznība nepateikt to, ko nevēlies, lai citi uzzina. Ak, es droši vien nevajadzīgi piekasos un spekulēju. Katrā ziņā, apbrīnojams gabaliņš no spēcīgas personības dzīves un ļoti interesants ieskats 1920. gadu Mongolijā, beigas gan drusku aizpeld stāstījumā par Dzīvo Budu, leģendās un pareģojumos.

Vērtējums: 3/5

Advertisements

Pēdējā vēlēšanās. Andžejs Sapkovskis

Andžejs Sapkovskis "Pēdējā vēlēšanās"

Zvaigzne ABC 2016. gads, 336 lpp. The Witcher #1

Ragaņa cikla pirmo grāmatu gaidīju cītīgi un samērā ilgi. Kad to beidzot izdeva pie mums, sagadījās citi lasīšanas plāni un pie “Pēdējās vēlēšanās” pieķēros tikai tagad. Jāsaka, ka gaidīšana bija tā vērta – lielisks saturs un lielisks grāmatas vāks. Rets gadījums – grāmatas aizmugures vāka tekstam var ticēt simtprocentīgi. Šī viennozīmīgi ir spoža fantāzijas zvaigzne.

Grāmatu veido savstarpēji saistīti stāsti par briesmoņu iznīcinātāju ragani Rīvijas Geraltu. Sapkovskis radījis valdzinošu un bīstamu pasauli ar intriģējošu galveno varoni, par kuru pat grāmatas beigās zināms gaužām maz. Geralts ir noslēpumu pilns, ar savu noteiktu goda kodeksu un spējīgs, acis nepamirkšķinot, novākt bariņu pieredzējušu slepkavu. Viņa pamatdarbs gan ir pasaules atbrīvošana no strigām, vampīriem, mantikorām, drakoniem, spīļaiņiem, mežaiņiem, kikimorām un citiem radījumiem. Speciāli tam audzināts un trenēts, viņš klejo pa maģiskiem Viduslaikiem līdzīgu pasauli un uzņemas darbus, kas atbilst viņa specialitātei.

Cilvēki ir atkarojuši sev Kontinenta zemi no mošķiem un padzinuši elfus kalnos, tomēr nojaušams, ka pasaule mainās un cikla turpmākajās daļās varētu būt gaidāmas lielas pārmaiņas, vai kādu jaunu tumšo spēku parādīšanās. Kas interesanti, burvji šeit bieži gadās šarlatāni un blēži, kuriem diemžēl parastā tauta un arī valdnieki mēdz ticēt. Ir arī īsti burvji, kuri spējīgi uz īstām burvestībām. Attieksme pret ragaņiem, dažādiem burvestību pratējiem un dievību pielūdzējiem ir dažāda, kas rada augsni konfliktiem un visādiem interesantiem notikumiem.

Sapkovska stils ir viegli lasāms, stāstījums asprātīgs, ar pārsteidzošiem pavērsieniem. Manāmas oriģinālas atsauces uz populārām pasakām – Skaistuli un briesmoni, Sniegbaltīti, Aladina burvju lampu un citām. Īpaši man patika slepkavnieciskā Sniegbaltītes līdziniece. Daži dialogi izraisīja smaidu un smieklus. Vispār Sapkovskis velk uz melnā humora pusi un tas, tāpat kā dažādu tautu pasaku elementu iepīšana, man ļoti patika.

“Pēdējā vēlēšanās” atstāj daudz neatbildētu jautājumu par pasauli un Geraltu, bet šoreiz nav nepārdomātības sajūta. Skaidrs, ka autors nesteidzas atklāt kārtis, viņš ir izmetis gardu ēsmu, lasītājs uzķēries un, lūdzu, ņemiet nākamo cikla grāmatu. Līdz ar to, kā vienīgo mīnusu varu minēt to, ka grāmata nejēdzīgi beidzas. Uzreiz gribas turpinājumu tik lieliskam darbam. Ir variants noskatīties filmu (2001. gada) vai TV seriālu (2002. gada), abi ar nosaukumu The Hexer, kuras pats autors diezgan asi kritizējis. Var pagaidīt amerikāņu adaptācijas versiju 2017. gadā, mesties iekšā videospēlēs, vai lasīt angliski, tomēr es ļoti ceru, ka Ragaņa turpinājums būs arī latviski.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.