Īsās atsauksmes #13

Pastāstīšu īsi par četrām ne pārāk sen lasītām grāmatām.

Nights ofNights of Rain and Stars. Maeve Binchy

Orion Books 2005, 400 lpp.

Vienu brīdi man bija uznākusi vēlme palasīt ko romantisku. Atcerējos, ka man patika viens cits Binčijas romāns, tāpēc diezgan drošu roku paņēmu šo. Patika arī anotācija – četri ārzemnieki satiekas Grieķijas salā un šī tikšanās izmaina viņu dzīvi. Apmēram pie 70. lappuses sapratu, ka tomēr nebūs. Kā teiktu Mirtas tante “Es tev saku, Dagnija – salta sirds, salta!”, bet sapratu, ka man pilnīgi vienaldzīgas tās varoņu sirdssāpes un tipiskās problēmas. Visi tik labiņi, visi tik laipni, sliktais džeks tāda klišeja, viņa draudzene tipiska zostiņa, vēl ir jauna, veiksmīga sieviete, kura bēg no savas mīlestības, tipisks nūģis brillēs, kurš nesaprotas ar saviem vecākiem un restorāna īpašnieks grieķis, kurš pirms 9 gadiem sastrīdējies ar savu dēlu un vairs ar viņu nav runājis. Skaidrs, ka īstie cilvēki atradīs viens otru, visas problēmas atrisināsies un viņi dzīvos ilgi un laimīgi Grieķijas salā. Ak, ļaujiet man elpot! Es gribēju romantiku un laimīgas beigas, bet ne šo dīvaino pasaku. “Sapņu sala” bija krietni reālistiskāka un dzīvāka, lai gan nebūt ne talantīgi uzrakstīta. Tur arī uzreiz bija jūtams vietas kolorīts.

Vērtējums: 1/5

So You`ve Been Publicly ShamedSo You`ve Been Publicly Shamed. Jon Ronson

Picador 2015, 306 lpp.

Kamēr lasīju šo grāmatu par publisko kaunināšanu, man bija interesanti, bet jo ilgāks laiks pagājis, jo mazāk vēlos vispār kaut ko teikt. Autors apskata vairākus gadījumus, kad cilvēks pieķerts melos, vai ne tā izteicies sociālajos tīklos un nokļūst virtuālā linča tiesā. Parasti šo cilvēku dzīves tiek nepatīkami apgrūtinātas uz īsāku vai ilgāku laika sprīdi. Ir viens kungs, kurš atsakās tikt kaunināts un iesūdz tiesā informācijas izplatītājus. Tie gadījumi ir dažādi, teksts pa lielam izglītojošs, bet autors tā arī netiek līdz problēmas saknei vai kādai formulai kā rīkoties, ja gadās nonākt līdzīgā situācijā. Sapratu, ka publiska kaunināšana cauri gadsimtiem līdz mūsdienām ir sabiedrības pašregulācijas veids, kas mēdz pieņemt grotesku formu. Īpaši tagad, kad par vienas jaunas sievietes neveiksmīgo tvītu par Āfriku puse pasaules vienojās kopējā aizvainotā bļāvienā. Liek padomāt gan ko publicējam, gan par ko metamies publiski bļaut un lamāt. Spīgana par šo grāmatu izteikusies plašāk.

Vērtējums: 3,5/5

The HelpThe Help. Kathryn Stockett

Amy Einhorn Books 2009, 444 lpp.

Iespējams, ka romāna sižets ir par lēnu, lai spētu noturēt manu uzmanību audiogrāmatas formātā, bet “Kalponi” klausījos ļoti ilgi un beigās jau sāku pārtīt, lai tikai vienreiz pabeigtu. Vispār man romāns patika un bija interesanti. 1960. gadi ASV dienvidos ir tāds īpatnējs laiks – rasisms vēl pilnā plaukumā, bet parādās brīvdomīgas vēsmas. Melnie kalpotāji, baltie kungi, visvarenas dāmu komitejas un tādā garā. Baltās dāmas dzīvo tādos smukos zelta būrīšos un varbūt pašas nemaz to neaptver. Būtu derējusi arī Hillijas vai kādas citas dāmas perspektīva, jo Skīterai nav gluži standarta domāšana, tāpēc viņa neskaitās. Izņemot Eibelinu un Skīteras māti, pārējās dāmas ir jaunas un īsti nesapratu, kur tad vecākā paaudze palikusi. Šī noteikti ir tikai viena versija par ASV dienvidiem, piegludināta autores vajadzībām. Bet ko nu es te tik daudz runāšu, gandrīz visi ir šo grāmatu lasījuši, vai redzējuši filmu un var spriest paši.

Vērtējums: 4/5

Harry PotterHarry Potter and the Sorcerer`s Stone. J.K. Rowling

Pottermore Limited 2012, 324 lpp. Harry Potter #1

Par šo ir vēl mazāk jēgas izteikties kā par “Kalponi”. 2016. gada augustā pirmo reizi mūžā izlasīju pirmo Harija Potera grāmatu un man ļoti patika. Esmu savaldzināta. Negaidīju, ka pieaugušam cilvēkam būs tik patīkami lasīt bērniem domātu stāstu. Man patika pilnīgi viss un nezinu kāpēc tik ilgi atlieku otrās daļas lasīšanu.

Mani mulsināja grāmatas nosaukuma divas versijas. Kā noskaidrojās, izdevums, ko lasīju, bija ASV tirgum un tāpēc ir “sorcerer`s stone” nevis “philosopher`s stone”. Dīvaiņi.

Vērtējums: 5/5

Sliktā zinātne. Bens Goldeikrs

Bens Goldeikrs "Sliktā zinātne"

Zvaigzne ABC 2016. gads, 352 lpp.

Interesanti, cik daudzi no tiem, kuri iegādājās “Slikto zinātni”, uzķērās uz nosaukuma, bez anotācijas izlasīšanas, sajūsmā, ka beidzot tiek atmaskota sliktā oficiālā medicīna un (no tā izrietošs secinājums) pastāstīts par alternatīvās medicīnas bezgalīgajām dziedināšanas iespējām? Ja šie cilvēki pēc pirmās vilšanās turpinātu lasīt, viņi uzzinātu daudz pārsteidzošu un nesaudzīgu faktu par to, kā mūs muļķo gan alternatīvās medicīnas darboņi, gan lielās farmācijas kompānijas un dažs labs oficiālās medicīnas pārstāvis.

“Sliktā zinātne” stāsta par to kā sabiedrībai tiek klāstīti kļūdainos vai pat neesošos pētījumos un sagrozītos pierādījumos balstīti secinājumi par veselību un uzturu. Dažkārt tas notiek neapzināti, jo cilvēki vēlas saskatīt to, ko vēlas un kam tic, vai arī vienkārši nepareizi saprot/vispār nesaprot iegūtos pētījuma datus. Tomēr bieži tas tiek darīts apzināti. Nauda nesmird, kā vēsta tautas gudrība. Ūdeni uz muļķības dzirnavām ļoti skaisti lej plašsaziņas līdzekļi, kuri alkst sensācijas, viņiem visu laiku jāziņo kas jauns, bet medicīnā pagājis lielo atklājumu laiks. Tad nu no kāda pētījuma tiek paķerta hipotēze, nevis secinājumi, vai arī tīši vai netīši pārprasti dati un pasaulē aiziet kārtējās blēņas. Piekrītu autoram, ka lielā mērā pie “zinātnisku” muļķību popularitātes un zinātnes noniecināšanas ir vainojama humanitārā izglītība, kas neļauj pietiekoši pārzināt pat salīdzinoši vienkāršus dabaszinātņu procesus. Tāpēc ir viegli noticēt tādām aplamībām kā ieteikumam ēst spinātus un tumši zaļos augus, jo tajos ir vairāk hlorofila un tātad daudz skābekļa, kas no mūsu kuņģa nonāks asinīs (šī sensacionālā atklājuma autore ir PhDr. Džiljena Makīta, es tikai pārstāstu).

Autors pārdomāti, izvērsti, pamatoti un ironiski analizē placebo, homeopātiju, dažus slavenākos Lielbritānijas “speciālistus”, vairākus zāļu un vitamīnu skandālus, un citas aizraujošas tēmas. Tāpat viņš pastāsta kā masu mediji un uztura konsultanti (nejaukt ar oficiāli atzītu izglītību ieguvušiem uztura speciālistiem) veicina muļķību izplatību un masu histēriju, kā apzināti vai neapzināti tiek sagrozīta statistika un kā atšķirt labu pētījumu no slikta. Būtībā – kā neticēt visam ko dzirdi vai redzi un kā atšķirt melus no patiesības. Sekojot autora padomam, vajadzētu kritiski pieiet arī viņa teiktajam. Man viņa teiktais šķiet loģisks, grāmata apstiprināja ar faktiem to, kur man līdz šim faktu trūka un beigās ir miljons atsauču, ja kāds grib rakņāties dziļāk. Domāju, ka epidemioloģijas pētniekam Benam Goldeikram var ticēt, viņš neslēpjas aiz tukšām frāzēm.

Attiecībā uz kritiku man ir divas piezīmes. Pirmā – personīga. Vēlos teikt, ka uz grāmatas beigām autors sāka mani pazaudēt – par daudz faktu smadzenēm, tāpēc iesaku grāmatu lasīt lēnām, nesteidzīgi, paralēli lasot ko vieglu un izklaidējošu. (To saka cilvēks ar humanitāro izglītību, eksaktā novirziena beidzējiem, visticamāk, šādu problēmu nebūs.) Otrā – mazāk personīga. Vietām autors tik daudz skaidro, atrunā visas konkrētā gadījuma nianses, atkārto savus uzskatus vai teoriju, ka tas sāk kļūt apnicīgi. Daļēji noteikti autors tā dara, lai kādam būtu mazāk iespēju viņu pārprast un iesūdzēt tiesā. Katrs iztirzātais piemērs kalpo nodaļas pamattēmas izskaidrošanai, tāpēc ar saturu viss kārtībā. Šajā brīdī arī laiks uzlielīt Viļa Kasima teicamo tulkojumu – nemanīju ne kokainas teikumu konstrukcijas, ne aizraušanos ar netulkotiem terminiem, ar ko mēdz sirgt latviski tulkotā populārzinātniskā literatūra.

Visskumjāk pēc grāmatas izlasīšanas ir apzināties, ka pārāk bieži “zinātnieki atklājuši” vai “pētījumā noskaidrots” ir pilnīgas muļķības vai vismaz puspatiesība. Nemaz nesāksim runāt par pašpasludinātu speciālistu ieteikumiem, labi? Man, kā cilvēkam bez grāda dabaszinātnēs, ir jāpavada daudz laika, lai saprastu, vai tiešām A palīdz pret B, kā tiek rakstīts presē, jo nekam vairs īsti nevar ticēt. Man šī laika nav, atliek vien paļauties uz savu veselo saprātu, iedziļināties tajā, kas patiešām svarīgs un nelaist tālāk blēņu stāstus. Tāpēc silti iesaku “Slikto zinātni”. Tā ir vērtīga (ne vienmēr viegli lasāma) lasāmviela ikvienam par muļķībām, ko mums baro pašpasludināti uztura speciālisti, krūmu dakteri, intuīcijā balstītu pierādījumu piekritēji, negodīgi farmācijas uzņēmumi un plašsaziņas līdzekļi. Īsumā – viss ir slikti, bet pēc šīs grāmatas izlasīšanas vismaz spēsiet noteikt, kāpēc ir slikti.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Bonk: The Curious Coupling of Science and Sex. Mary Roach

BonkW. W. Norton & Company 2009, 336 lpp.

“Bonk” neuzzināsiet, kā TO darīt vislabāk, toties uzzināsiet daudzus interesantus faktus, kas ļaus jums paspīdēt pirmajā randiņā. Teiksim, tu esi meitene, jūs sēžat kafejnīcā, un puisis sāk lielīties par mašīnām, bet tu viņam – “vai zināji, ka ir divu veidu dzimumlocekļa protēzes?” – un sāc iedziļināties tēmā… Vai arī tu esi puisis un nezini kā lai iesāk virzīt sarunu uz gultas pusi. Uzsāc sarunu par dāņu cūkkopju izmantoto 5 punktu cūku seksuālās stimulēšanas programmu! Tālāk jau ir divas iespējas – viņa tevi noturēs par jukušu vai arī par gudru un asprātīgu. Otrais variants, protams, ir labāks.

Jokus pie malas un mūsu rokās paliek neliela grāmata zilos vākos par būtībā nopietnu un ļoti svarīgu tēmu. Mērija Rouča kaislīgi un bezbailīgi metusies pētīt tēmu, kurā joprojām valda tabu un neizpētīti aspekti. Tas ir pārsteidzoši, cik maz ir pētīta cilvēku seksualitāte. Labāk ir klājies reprodukcijai, jo bez sevis atražošanas neesam spējuši iztikt pat pašos svētulīgākajos un konservatīvākajos laikos. Šajā jomā ir vieglāk dabūt finansējumu pētījumiem, jo dzimstība ir svarīga sabiedrībai, valdībām un medicīnas uzņēmumiem. Savukārt seksualitātes pētīšana bija slidena tēma, kas oda pēc amoralitātes un perversijas (vai tiešām tam profesoram ir tikai zinātniska interese par klitoriem?). Nemaz nedomājiet, ka tagad šo lietu pētīšanā nav nekādu šķēršļu. Masturbācija joprojām ir diezgan jūtīgs temats. Ne visas valstis skatās labvēlīgi uz seksualitātes pētījumiem, dažviet tāda veida nodarbes var novest cietumā vai vēl ļaunāk.

Tāpēc ilgus gadus drosmīgi zinātnieki šādus pētījumus veica naktīs, bēniņos, paslepus vai, labākajā gadījumā, pamatojoties uz kaut ko nesaistītu ar seksualitāti un seksu. Pētījumu rezultāti, ja vispār tika plaši publicēti, tad tik bezemocionāli zinātniskā valodā, ka sāka līdzināties robotu tehniskajiem aprakstiem. Autore iepazīstina ar svarīgākajiem pētījumiem un atklājumiem saprotamā valodā. Dažkārt tās ir tik jocīgas lietas, ka pētnieku interese tiešām var šķist … hmm… mulsinoša un neveselīga.

Paklanos Mērijas Roučas priekšā par spēju zinātni padarīt saprotamu un likt par to smieties no visas sirds. Samērā plānajā grāmatā viņa ir iekļāvusi gan vēsturiskus kuriozus, gan jaunākos tehnoloģiju atklājumus, radot labi pārskatāmu ainu jebkuram interesentam. Ļoti interesanti, uzjautrinoši, dīvaini un izglītojoši. Ja visas zinātniskās grāmatas būtu tādas, es vairāk lasītu non-fiction.

Vērtējums: 5/5

P.S. Ja skatāties seriālu Masters of Sex (2013 – ), tad seriāla galvenie varoņi grāmatā ir diezgan daudz pieminēti. Ja jums patīk seriāls, tad varētu patikt grāmata un otrādi.

Buzz Books 2014: Spring/Summer

buzz books 2014Publishers Lunch 2014, 630 lpp

Februārī stāstīju par amerikāņu un britu izdevniecību kopīgi veidoto drīzumā gaidāmo grāmatu katalogu. Pienācis pēdējais laiks pastāstīt par pavasara/ vasaras jaunumiem. Arī šoreiz katalogā iekļauti 40 darbi četrās kategorijās. Šoreiz vairāk ir debitantu, savukārt jau iepriekš publicētu autoru daļa tāda pabāla (vismaz manai gaumei).

Grāmatu fragmentus lasīju tikai tad, ja ieinteresēja anotācija. Gadījās arī, ka anotācija ir laba, tomēr man nepatika autora stils. Beigās tik un tā atkal izveidojās diezgan garš saraksts ar grāmatām, kuras varētu likt lasāmo grāmatu rindā. Varbūt tās ieinteresē arī jūs.

 

1. daļa. Fiction

Šoreiz vispārējā daiļliteratūras daļa padevusies tāda pabāla un vienveidīga. Trūkst jaunu, svaigu ideju, gandrīz visi piedāvātie sižeti šķita jau kaut kur lasīti. Ir vairāki klišejiski lielās mīlestības romāni, sievietes ap četrdesmit, kuras meklē īsto aicinājumu dzīvē un ģimenes drāmas. Dena Brauna cienītājiem iesaku Ben Mezrich “Seven Wonders”. Baleta faniem varētu interesēt Maggie Shipstead “Astonish Me”, par baletdejotājiem vairākās paaudzēs. Daži romāni mani tomēr ieinteresēja.

fiction 2014

Isla Morley “Above”. Konspirācijas teoriju piekritējs nolaupa sešpadsmitgadīgu meiteni un ieslēdz pazemē it kā lai pasargātu no pasaules gala. Kārtējais darbs par meitenes nolaupīšanu, bet šoreiz tiek solīts kāds ļoti negaidīts pagrieziens. Vēstītāja ir meitene diezgan naivā balsī (un tas man ne visai patika), bet varētu pamēģināt.

Greg Iles “Natchez Burning”. Noziegumi, meli un noslēpumi trillerī par Amerikas Dienvidu pilsētiņas mēru, kura tēvs (ārsts) tiek apsūdzēts bijušās medmāsas slepkavībā. Sižets nav nekāds oriģinālais, jo uzreiz skaidrs, ka noslēpumi saistīti ar balto agresīvo nepatiku pret melnajiem (piedodiet nepolitkorektumu), bet mani ļoti uzrunāja autora interesantais, satraucošais vēstījuma stils. Ceturtais romāns sērijā par Penn Cage, tomēr šķiet, ka noteikta lasīšanas kārtība nav obligāta.

Susan Wiggs “The Beekeeper`s Ball”. Jauna sieviete savu ģimenes lauku māju lēnām pārvērš pavāru skolā. Ja nu jāizvēlas kāds vasarīgs dāmu romāns, tad izvēlos šo. Nezinu vai tiks iepītas kādas receptes, bet šo varētu uzskatīt par kulināro vai ražošanas romānu un pret tiem es neesmu vienaldzīga. Otrā grāmata “Bella Vista Chronicles” sērijā, bet, pēc aprakstiem spriežot, pirmā nav obligāti jālasa.

Lily King “Euphoria”. Trīs jauni antropologi 1930. gada Jaungvinejā iepinas mīlas trijstūrī, kas apdraud viņu karjeras un dzīvību. Šo lasot bija sajūta, ka fonā visu laiku briest kaut kas tumšs un es labprāt noskaidrotu, kas notiks tālāk.

nonfic debut 2014

2. daļa. Debut Fiction

Debitantu darbi patīkami pārsteidza, jo visi ir lasāmi un ir gan interesanti sižeti, gan žanru dažādība. Ļoti jauka grāmata bērniem šķiet Marie-Helene Bertino “2 A.M. at the Cat`s Pajamas”, bet žurnālistikas tēmas interesantiem derētu Michael Hastings “The Last Magazine” (balstīta uz autora paša pieredzi).

Laline Paull “The Bees”. Jauna darba bite uzzina nāvējošu noslēpumu un kļūst par vajātu noziedznieci autoritāro režīmu piekopjošā bišu sabiedrībā. Bišu distopija?! Romāns pārsteidzošs tieši ar to, ka varoņi ir bites, nevis cilvēki. Obligāti izlasīšu.

Courtney Collins “The Untold”. Stāsts par sievieti zirgu zagli Austrālijā 20. gs. sākumā. Aizskāra manu sirsniņu šī skarbā dzīve.

3. daļa. Nonfiction

Arī dokumentālās prozas sadaļa tāda pabāla, tomēr divus fragmentus lasīju ar aizrautību.

Biz Stone “Things a Little Bird Told Me: Confessions of the Creative Mind”. Viena no Twitter dibinātājiem atmiņas kā viss sākās un padomi par šodienas digitālo pasauli. Ja interesē internets un sociālie mēdiji, tad šo vajadzētu izlasīt.

Sam Kean “The Tale of the Dueling Neurosurgeons”. Vēsturiski piemēri par smadzeņu darbības izpēti un ārstēšanu. Vismaz sākums “man kā vēsturniecei” šķita daudzsološs un gribu izlasīt visu. Kā noskaidrojās sarunā ar Asmo, kurš jau ir izlasījis šo grāmatu (bet apskats vēl nav), zinātnisko pusi tikpat lielā apjomā varot izlasīt bioloģijas grāmatā, bet citādi ir interesanti.

4. daļa. Young Adult

Šogad pat ir atsevišķs Buzz Books krājums šim žanram, bet man pietika ar šeit atrodamo. Klāsts ir plašs – skolas drāmas, raganas, apokalipse, detektīvs, ceļošana laikā, tomēr sajūta, ka vairāk tēmēts uz pusaudžiem līdz 15 gadiem. Atlasīju 5 romānus, kas man iepatikās visvairāk.

young adult 2014

Makiia Lucier “A Death-Struck Year”. Amerikā plosās spāņu gripa un septiņpadsmitgadīgā Kleo piesakās Sarkanajā krustā. Izvēlējos tieši vēsturiskā fona dēļ.

John Rocco & Jay Primiano “Swim That Rock”. Kad tēvs pazūd zvejas laivas nelaimes gadījumā, četrpadsmit gadus vecais Džeiks cenšas uzturēt ģimeni un ģimenes biznesu. Uj, šis bija tāds riktīgi trillerīgs piedzīvojums ātrā tempā un man patika galvenā personāža “balss”.

Ken Baker “How I Got Skinny, Famous, and Fell Madly in Love”. Ģimene piesaka apaļīgo Emeriju realitātes tievēšanas šovā un viņai veicas labāk kā plānots. Tāds jautrs gabals par apsēstību ar ēdienu un tievēšanu. Galvenā varone ir asprātīga, pašpārliecināta un skatās uz dzīvi reālistiski, kas piedod šim romānam papildus bonusu.

J.A. White “The Thickety: A Path Begins”. Noslēpumains mežs, kurā nedrīkst iet, ieskauj ciematu, kurā dzīvo mazā Kara. Kādu dienu savāds putns Karu ievilina mežā, kur viņa atrod grāmatu ar īpašu spēku. Daudzsološi un tumši emocionāli. Noslēpumains, biedējošs mežs ir daudzkārt atkārtota tēma fantāzijas literatūrā, tomēr nojauta man saka, ka šeit varētu būt kaut kas savādāks.

E. Lockhart “We Were Liars”. 4 draugi, ģimenes vasaras brīvdienas uz privātas salas, negadījums, noslēpums, meli…. “We Were Liars” ir šīs vasaras sensācija, ko daudzi lasītāji jau ir augstu novērtējuši. Arī mani saintriģēja un noteikti izlasīšu.

“Buzz Books” tiek izdota elektroniskā veidā un bez maksas pieejama lejuplādei Amazon un citur. Pašlaik jau pieejams 2014. gada rudens/ziemas katalogs, ko droši vien lasīšu vasaras beigās. Man tā šķiet lieliska iespēja atklāt jaunas grāmatas un iepazīt jaunus autorus, kā arī šaubu gadījumā noskaidrot, vai kādu darbu tiešām vēlies lasīt.

Zoodārzs manā pagalmā. Ingmārs Līdaka

Zoodārzs manā pagalmāZvaigzne ABC 2014. gads, 400 lpp.

Kaut, 20 gadus veidojot televīzijas raidījumus “Dabas grāmata”, “Vides fakti” un citus, ar videokameru rokās apceļota ne tikai Latvija, bet arī Indonēzijas un Jaungvinejas džungļi, savas dzimtās mājas pagalmu Vecumniekos joprojām uzskatu par vispārsteidzošāko un interesantāko vietu dažādu dzīvnieku pētīšanai. Kāpēc? Izlasi šo grāmatu, un sapratīsi, ka katra Latvijas lauku viensēta ir apbrīnojams zoodārzs, kura patieso vērtību apjaust nav nemaz tik grūti. (no grāmatas oficiālās anotācijas)

Nedomāju, ka Ingmāra Līdakas vārds prasa kādus skaidrojumus. Visi, kuri kaut ko zina par zoodārzu, dzīvniekiem vai dzīvo dabu mums apkārt, noteikti būs dzirdējuši viņa vārdu. Viņš nepaguris stāsta un skaidro, kas tad tie ir par „zvēriem”, kuri dzīvo mums līdzās uz lauka, mežā un mājas pakšos. Nu beidzot viņš pieredzēto un piedzīvoto vienlaicīgi izglītojošā, aizraujošā, interesantā un pat uzjautrinošā veidā ir iemūžinājis savā pirmajā (ļoti ceru, ka ne vienīgajā) grāmatā. Grāmatas nobeigumā Līdaka saka, ka laikam nāksies rakstīt vēl vienu grāmatu, jo šajā par visu nav sanācis uzrakstīt. Es gan ceru, ka tādēļ autoram atkal nenāksies likties slimnīcas gultā.

Man bērnībā mīļa bija Vitālija Bianki „Meža avīze”, no kuras smēlos daudz gudrību par dzīvo dabu, pat daļu izkonspektēju burtnīcās, kuras droši vien mamma ir nokurinājusi krāsnī…Ļoti žēl, ka tad man nebija arī „Zoodārzs manā pagalmā”. Jau tad es instinktīvi zināju, ka runas par krupju indīgumu un neņemšanu rokās, ir muļķības, bet daudzas lietas palika nezināmas līdz šim brīdim.

„Diemžēl daudzi ļaudis, pat ikdienā dzīvojot līdzās „skaistam, pelēkam putniņam”, tā arī nekad neuzzina, kā to patiesībā sauc, un neapjauš, cik unikāla un savā daudzveidībā vērtīga ir Latvijas daba.”

Izlasiet grāmatu, lai uzzinātu:

  • cik liela nozīme daudzu sugu izdzīvošanā ir dzīvošanā līdzās cilvēkiem
  • ka atrastus dzīvnieku un putnu mazuļus 99% gadījumu nevajag stiept mājās!
  • ko ēd ezis un ar ko labāk piebarot putnus ziemā
  • ka kurmju iznīdēšana ir cīņa ar vējdzirnavām
  • par konservu bundžu slepeno otro dzīvi
  • kas notiek, ja mēģina stārķi „nokūpināt” no skursteņa
  • kā nokaitināt pūču tēvu
  • par krupju un varžu diezgan ekstrēmo (seksuālo) dzīvi
  • ērču „medību” paradumus un kā nekļūt par to upuri
  • un galu galā, lai ieraudzītu putnus, par kuru eksistenci pie mums jūs varbūt nemaz nenojautāt.

Lasīju ar lielu interesi un uzzināju daudz ko jaunu. Vienlaicīgi arī atsaucu atmiņā to, ko pati zinu un esmu redzējusi. Pārsvarā tās ir mīļas atmiņas no laukos pavadītas bērnības. Pavasarī strazda svilpošana un cīruļu treļļi tika gaidīti ar nepacietību, pēc bezdelīgu lidošanas augstuma noteica vai būs lietus, vīngliemežu un nātru lapu grauzošo kāpuru dzīve šķita ļoti aizraujoša, un vasaras vakarus pieskandināja sienāžu sisināšana. Domāju, lauku bērni sapratīs manu nostalģiju.

Līdakam ir bezgala daudz atmiņu un piedzīvojumu par un ap dzīvniekiem un viņš ar tām dalās ar sev piemītošo humora izjūtu. Šīs atmiņas un spēja pasmaidīt pašam par sevi piedod grāmatai papildus vērtību un tā kļūst nevis sausi enciklopēdiska (tāds mērķis gan nemaz nav bijis), bet dziļi cilvēcīga un aizraujoša. „Zoodārzs manā pagalmā” nav zinātniski akadēmisks darbs par Latvijas dabu un dzīvniekiem, tomēr noteikti var kalpot kā lielisks līdzeklis temata iepazīšanai. Pēc tam jau var vērt vaļā, piemēram, putnu enciklopēdiju un pētīt sīkāk. Teksts ir vienkāršs, viegli uztverams un piemērots lasīšanai gan bērniem, gan pieaugušajiem.

Kā stilistiski nevajadzīga acīs iekrita tikai autora politiskās darbības pieminēšana pāris vietās, jo tas tekstam nekādu pienesumu nesniedz. Kādam varētu būt iebildumi pret bilžu kvalitāti, jo tās ir ņemtas no video materiāliem. Man bildēm prasījās mazliet lielāku „asumu”, bet kopumā esmu ļoti, ļoti apmierināta ar lielo bilžu daudzumu un tās ir absolūti nepieciešamas šāda veida grāmatā. Ja taps nākamā grāmata, tad labāk, lai ir daudz bilžu no video materiāliem, nekā tikai dažas kvalitatīvi bildētas ar fotoaparātu. Kopumā vispār šoreiz ļoti gribas uzteikt grāmatas vizuālo noformējumu. Māksliniece ir paveikusi lielisku darbu.

Domāju, ka mēs jau sen bijām pelnījuši šādu grāmatu par Latvijas dabu. Silti iesaku izlasīt visiem, kuriem interesē dzīvnieki. Es noteikti šo grāmatu pārlasīšu vēlreiz, jo visu nevar uzreiz atcerēties.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības.