Malvilas pils. Robērs Merls

Robēra Merla Malvilas pils

Zinātne 1981. gads, 719 lpp.
Sērija: Fantastikas pasaulē

Aizverot pēdējo lapu, jutos kā padzīta no Malvilas. Tik ļoti Robēra Merla romāns ievelk sižetā un satuvina ar varoņiem. Malvilas pils iemītnieki kļuva par maniem draugiem. Kopā ar viņiem sēdēju pils zālē pie kamīna, nostiprināju pils mūri, sagaidīju piedzimstam sivēnus un atvairīju uzbrucējus. Varat ticēt, varat neticēt, bet es dzīvoju Malvilas pilī. Arī turpmāk tekstā var būt sastopami viegli maitekļi.

Diemžēl visas labās grāmatas reiz beidzas un par šo grāmatu man īpaši sāp sirds. Jāsaņemas, lai neskraidītu apkārt un visiem neuzbāztos ar “tev šis ir jāizlasa”. Skaidrs, ka visi nelasīs un ne visiem patiks, jo 1) vairāk kā 700 lpp. var nobiedēt, 2) romānu izdeva PSRS laikā, kad izdeva tikai valdošai iekārtai simpātiskus vai nekaitīgus darbus (maiteklis! – viens no romāna varoņiem ir franču komunists), 3) Merls stāsta nesteidzīgi un pamatīgi, kas mūsu straujajam dzīves ritmam var šķist par lēnu. Man netraucēja neviens no šiem punktiem, jo biezas grāmatas mani nebaida, politiskie uzskati nebija plakātiski un ideoloģiju slavinoši, un autora stils gāja pie sirds. Laikam lieki teikt, ka “Malvilas pils” ir viens no aizraujošākajiem romāniem, kas pēdējā laikā lasīts.

Manuprāt, romāna trumpis ir autora pamatīgais un loģiski pārdomātais stāstījums. Varoņi un notikumi kā dzīvi izzīmējas iztēlē. Katrs kaut cik nozīmīgs personāžs ir interesanta, pilnasinīga personība. Uzreiz ievēroju, ka varoņiem regulāri veicas, “nospīd” īstajā brīdī. Laimīgi sagadās gan cilvēki, gan vajadzīgie resursi izdzīvošanai. Pat grūti pateikt, kāpēc tas nekaitina, bet liekas loģiski. Varbūt tāpēc, ka veiksmes nav pārspīlētas vai nedabiskas, un Merls visu ir pārdomājis. Lai gan situācija ir ārkārtīgi traģiska, tā nav bezcerīga. Taisnības labad jāsaka, ka ir arī nelaimes un ķibeles, kā jau reālā dzīvē.

Malvilas pils kompānija izdzīvo pateicoties vīna pagrabam, daļu Larokas pilsētiņas pasargā klints un šādu izdzīvojušu vietu ir vēl. Pret Malvilas iemītniekiem un tiem dažiem cilvēkiem, kas viņiem pievienojās vēlāk, man uzreiz raisījās simpātijas kā pret saprātīgiem un rosīgiem ļaudīm. Tur ļoti liels nopelns ir Malvilas īpašniekam Emanuelam Kontam, ko pārējie uzskata par neoficiālu vadītāju, lai gan lēmumi tiek pieņemti kopīgās sapulcēs, nevis vienpersoniski. To, cik svarīgs ir talantīgs, taisnīgs un apķērīgs līderis, vislabāk var novērtēt romāna beigās. Pie malviliešiem vispār izveidojās interesanta politiski sociālā kārtība, ko varētu dēvēt par feodāli demokrātisko sociālismu – demokrātija lēmumu pieņemšanā, bet manta visai grupai kopīga. Pēc ūdeņraža bumbas sprādziena izdzīvojušie ir atmesti atpakaļ Viduslaikos ar “stīmpanka elementiem” (kamēr vien ir patronas) un diezgan ātri nākas aptvert, ka jādzīvo pēc citiem likumiem. Kad man jautāja, vai esmu tikusi līdz svaigēdāju slaktiņam… Biedri, tas bija gaumīgs melnais joks no jūsu puses! Šaušalīga un ļoti spēcīga epizode par to, kādi lēmumi jāpieņem, lai izdzīvotu. Tā aina bija spēcīgāka par jebkuru lasīto zombiju/vampīru uzbrukumu.

Attiecībā uz Larokas iedzīvotājiem gan nekādas simpātijas nejutu un viņu pašieceltā mācītāja un kopienas vadītāja parādīšanās pie Malvilas vārtiem uzreiz oda pēc nepatikšanām. Interesanti tas, ka Larokā izveidojās savādāka kārtība – mācītājs ar dažiem pakalpiņiem tur dūrē visu gļēvo sabiedrību un tikai daži paklusām protestē, bet neviens neko nedara, lai nodrošinātu kopienas tālāku izdzīvošanu. Beigās tas noved pie dažiem ļoti interesantiem sižeta pavērsieniem. Šādos apstākļos jutu tikai vēl lielākas simpātijas pret malviliešiem un uzskatu, ka viņi rīkojās prātīgi. Izveidojot  atšķirīgas sabiedriskās kārtības un cilvēku grupas, parādīti iespējamie attīstības ceļi un ar tiem saistītā problemātika.

Dažu sieviešu uzvedība bija vienīgais, kas mani romānā mulsināja. Nepārprotiet, man nav iebildumu pret viņu rīcību, tikai tā motivācija vedināja vīriešu slapjā sapņa virzienā. Bet varbūt kļūdos un tādos apstākļos tā ir pavisam normāla rīcība, jo sieviešu ir maz un cilvēces pastāvēšana jāturpina, tāpēc nav ko privātīpašnieciskot. Ak jā, vēl Merls ar maigumu apraksta zirgu pārošanās ainu, bet vispār šis ir nopietns romāns. Aukstais karš, intensīvā bruņošanās loģiski noveda Robēru Merlu līdz cilvēces bojāejas vai turpmākās pastāvēšanas problemātikai. Drūma tēma, tomēr es sliecos piekrist 1972. gada “Le Monde” recenzijai, ka šis ir optimistisks romāns.

Mēs esam ļoti nodarbināti, taču mums nav nekādas steigas. Brīva laika daudz. Dzīves ritms kļuvis lēns. Dīvaini, ka stundu skaits vienā diennaktī nav palielinājies, taču tā liekas daudz garāka. Galu galā, visas ierīces, kuras bija domātas cilvēka dzīves atvieglināšanai, – automašīnas, tālruņi, traktori, koku sagarinātāji, kuļmašīnas, ripzāģi utt. – savu uzdevumu gan pildīja, bet reizē ar to arī paātrināja laika tecējumu. Mēs īsā laika sprīdī tiecāmies paveikt labi daudz. Mašīnas mums it kā mina uz papēžiem, skubināja mūs. [….] Iespējams, ka mūžs kļūs īsāks, jo ārstu un medicīnas vairs nav. Bet, tā kā dzīve tagad rit gausāk, dienas un gadi vairs neaiztraucas joņainā steigā un beidzot mums ir pietiekami laika, man reizēm ienāk prātā doma – ko tad mēs, galu galā, īsti esam zaudējuši?

“Malvilas pils” ir veidota kā Emanuela rakstisks vēstījums (var to saukt par pils hroniku), ko vietām papildina Tomā piezīmes, kas precizē vai pastāsta to, ko Emanuels noklusējis vai izlaidis. Par Emanuela rīcības motīviem dažkārt var šaubīties, bet tikai beigās iespējams pa īstam novērtēt, ka bez viņa ļoti iespējams nebūtu arī Malvilas un viņa pienesums cilvēces un cilvēcības saglabāšanā ir ļoti nozīmīgs. Pieļauju, ka Emanuels ir autora politisko un reliģisko uzskatu nesējs un, ja šie uzskati ir krasi pretēji jūsējiem, tas varētu apgrūtināt romāna baudīšanu.

Varētu stāstīt vēl un vēl, bet pietiks. “Malvilas pils” ir negaidīti aizraujošs un simpātiski cilvēcīgs romāns par dzīvi pēc apokalipses. Es vēl kādu laiku sērošu pēc Malvilas.

Vērtējums: 5/5

Advertisements

Putekļi. Hjū Hovijs

putekļi. hjū hovijsPrometejs 2015. gads, 392 lpp. Silo #3

Skumji, bet ar atvieglojumu no elevatoru dziļumiem izniru pēc ceriņiem smaržojošā pasaulē. Hjū Hovijs prot lasītāju “ieraut” stāstā tik ļoti, ka sāc elpot to pašu gaisu un izcīnīt tās pašas cīņas, ko Džūla, Lūkass, Šarlote un pārējie. Elpot patiesībā šoreiz ir bīstami, jo notikumi ir tādi, ka katrs elpas vilciens var būt pēdējais. Ne “Vilnā”, ne “Maiņā” dzīve elevatoros nebija pastaiga rožu dārzā, tomēr triloģijas noslēdzošajā daļā spriedze ir vēl lielāka.

“Putekļos” notikumi turpinās no vietas, kur beidzās “Maiņa”, un risinās strauji. Reizēm pat gribējās, lai autors piebremzē un ilgāk “padzīvojas” ar konkrēto personāžu vai notikumiem, nevis steidzas visu atrisināt. Šī īpatnība gan patiks tiem, kuriem iepriekšējās daļas šķita mazliet par lēnu. Romānā ir viens brīdis, kad sižets varēja pagriezties citā virzienā, bet autors izvēlējās ātrāku atrisinājumu. Tas nav mazāk loģisks vai iespējams, tomēr mazliet kremt, jo izlec laukā no līdz šim ļoti pārdomātās varoņu rīcības. Norakstīšu to uz varoņu laika trūkumu, jo notikumi risinās drīzāk pa stundām, nevis dienām un nevienam nav daudz laika apdomāties. Lai nu kā, kopumā man atrisinājums ļoti patika un šķita atbilstošs. Beigas ir noslēdzošas, atstājot pietiekošu vietu lasītāja iztēlei, ja ir vēlme savā prātā notikumus paturpināt.

Vai autors sniedz visas atbildes? Jā un tomēr nē, jo pēc atbildēm un beigu notikumiem man radās atkal jauni jautājumi. Reti tik daudz domāju par kādu pasauli, bet elevatori un viss ar tiem saistītais man nedod mieru. Kā darbojas tas, kā iespējams šis, kas būtu, ja būtu, kas notiks, ja… un tā joprojām. Un visi tie cilvēki… Ir monstri, ir naivie un tie, kuri pielāgojas visam bez liekiem jautājumiem, un tad ir tie, kuri paliek viņi paši pat pašos briesmīgākajos brīžos. Šī triloģija ir vairāk par cilvēcību un cerību, mazāk par nākotnes tehnoloģijām un tāpēc jo saistošāka.

Kopumā “Putekļi” ir lieliskas fantastikas triloģijas ļoti labs noslēgums, kas man atstāja mazuma piegaršu, jo es nespēju tik vienkārši atteikties no Hovija izdomātās, reālistiskās un šausminošās pasaules. Ja jums patīk fantastika, bet vēl neesat lasījuši “Elevatora” triloģiju, tad ir pēdējais laiks sākt.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Feed. Mira Grant

feedOrbit 2010, 599 lpp. Newsflesh #1

2014. gadā mēs izārstējām vēzi un uzveicām saaukstēšanos, bet, to darot, mēs radījām kaut ko jaunu, kaut ko šausmīgu un neapturamu….. 20 gadus pēc epidēmijas sākšanās blogeri Džordžija un Šauns Meisoni ir uz pēdām savas dzīves lielākajam stāstam – tumšam noslēpumam par vīrusu.

Nevarētu teikt, ka zombiji ir mana iecienītākā tēma. Lielā vairumā tie mani šķebina, uzdzen zosādu un nomāc. Tieši tāpēc ieturu pauzi “Walking Dead” komiksu lasīšanā. “Feed” izrādījās krietni nekaitīgāks variants, jo romānā ir citi uzsvari un zombiji parādās mazāk, nekā to varētu gaidīt. Tā vietā ir netīras politiskās spēles un blogošana nopietnā žurnālistikas līmenī.

Āķis, uz kura uzķēros, bija anotācijā pieminētie blogeri. 2034. gadā blogeri ir nopietns spēks un krietni uzticamāks un ātrāks informācijas avots par oficiālajiem medijiem. Viņi ir profesionāli pilsoniskie žurnālisti, kas specializējušies noteiktās jomās (ziņu reportieri, vietu pētnieki/piedzīvojumu meklētāji un literāti), izgājuši pārbaudes un ieguvuši caurlaides iekļūšanai noteikta bīstamības līmeņa teritorijās. Reitingi, protams, ir viss. Tikt ziņu portālu pirmajā trijniekā ir katra sevis cienīga blogera sapnis. Otrs sapnis ir izveidot savu portālu nevis strādāt citiem – kļūt par alfa blogeri.

Galveno varoņu trijotne Džordžija, Šauns un Bafija ar palīgiem izveido savu ziņu portālu, kad uzvar konkursā par tiesībām pavadīt jauno ASV prezidenta kandidātu senatoru Raimenu braucienā pa štatiem. Brīnišķīgā iespēja drīz pārvēršas dzīvībai bīstamā iespējā, jo kādam ļoti nepatīk trijotnes piedalīšanās šajā pasākumā un tā īsti nepatīk arī pats prezidenta kandidāts. Varat nojaust, ka pamatā ir klasiskā spēle par varas un naudas saldajām attiecībām, ko apdraud kaili fakti un patiesība, bet Džordžijai un Šaunam fakti un patiesība ir svarīgāka par visu pārējo.

The trouble with the news is simple: People, especially ones on the ends of the power spectrum, like it when you`re afraid. The people who have the power want you scared.

“Feed” protagoniste Džordžija ir trijotnes smadzenes, viņa neļaujas emocijām, bet balstās uz faktiem. Tāpēc daudz tiek stāstīts, kā viņi strādā, atkal un atkal uzsverot, cik svarīgi ir nesagrozīt faktus un vēstīt tikai patiesību. Viss tiek sīki aprakstīts un skaidrots, līdz uz grāmatas beigām reizēm pārņem sajūta, ka notiek atkārtošanās. Tas gan netraucēja kāri tvert katru vārdu, kad spriedze pamazām pieauga.

Cepumiņš autorei par to, ka viņa pacentusies izdomāt, kā radušies zombiji. Cik tas ir medicīniski vismaz teorētiski iespējams, neņemos spriest, bet ceru, ka nē. Tik un tā, interesanti, ka autore izdomājusi loģisku cēloni katastrofai un nav aizgājusi pa pilnīgi fantastisku apokalipses taku. Pirmās dienas, mēneši un gadi, protams, bijuši smagi un juku pilni, bet tagad cilvēki ir pielāgojušies dzīvei līdzās zombijiem. Protams, zombiji sagādā neērtības, bet viņi ir tikai daļa no ikdienas un tā, kā lietas notiek. Cilvēki pārsvarā laiku pavada vienatnē vai mazās grupiņās iekštelpās, lai tiktu pa kādām durvīm iekšā vai ārā, jāveic asinsanalīzes, bet tik un tā nekad nevari būt 100% drošs. Tas tāpēc, ka inficēti ir pilnīgi visi cilvēki, bet dzīvajos vīruss snauž un var nepamosties līdz pat cilvēka dabiskajai nāvei. Jaunais dzīvesveids veicinājis interneta un drošības tehnoloģiju attīstību, bet atpūta dabā ir tikai dažu trako sapnis.

“Feed” ir brīdinājums tam, kādas sekas var būt, ja žurnālisti dzenās pēc sensācijas, neturoties un nesaprotot faktus, jo sabiedrība pārsvarā visas ziņas “aprij nesagremojot”. Tas vienlaikus ir stāsts par patiesības bīstamību un varas amoralitāti. Ļoti sasaucas ar šodienu un tas ir šausminošāk par zombijiem.

Vērtējums: 5/5

lavinia-portraitRIP1

Otrā no R.I.P. IX saraksta grāmatām nebija tik šausminoša un pretīgām ainām pilna, kā gaidīju, bet kārtējo reizi apliecināja, ka lielākās šausmas radām mēs paši, nevis kāds mistisks pārpasaulīgs spēks. Miras Grantas zombijiem “kājas aug” no cilvēku darbības. Tomēr šķebinoši iedomāties zombiju pilnu pasauli. “Feed” (un ceru, ka visa triloģija) ir laba tumšā laika lasāmviela.

Maiņa. Hjū Hovijs

maiņaPrometejs 2014. gads, 512 lpp. Silo #2

Ir 2049. gads, un pasaule joprojām ir tāda, kādu mēs to pazīstam. Laiks rit savu ierasto gaitu. Taču patiesībā tas pamazām iztek. Vien daži ietekmīgie zina, kas drīs sagaidāms. Viņi tam gatavojas, viņi cenšas mūs pasargāt. Viņi izvēlas mums ceļu, kas vedīs tikai vienā virzienā. (no oficiālās anotācijas)

Vakar pabeidzu “Maiņu” un nespēju beigt par to domāt. Ir miljons lietu, par kurām gribu parunāt, bet to nedrīkst, jo šī ir Elevatora triloģijas otrā grāmata un kāds noteikti vēl nav izlasījis pirmo daļu “Vilna”. Tādā ziņā ar sēriju turpinājumiem ir grūti – neko īsti nevar teikt, lai nesabojātu lasīšanas pieredzi tiem, kuri vēl sērijas lasīšanu nav sākuši. Lai gan, ja jums patīk zinātniskā fantastika (tāda nopietna, piezemēta) un neesat lasījuši “Vilnu” – ko jūs vēl gaidāt?!

Nebūs īsti literāri, bet teikšu kā ir. “Maiņa” man norāva jumtu. Jā, to izdarīja arī “Vilna”, bet šoreiz viss ir vēl trakāk. Hjū Hovijs pārceļ mūs atpakaļ laikā uz 2049. gadu, kad viss sākās, un pamazām nonākam līdz “Vilnas” notikumiem 2345. gadā. Sākumā tas varētu šķist mazliet mulsinoši, bet viss lieliski savijas kopā. Domāju, ja sērijas sākumā nebūtu iespēja uzzināt par 18. elevatoru, tad “Maiņas” notikumiem nebūtu tik liels, šokējošs un emocionāli spēcīgs iespaids.

Mani ļoti interesēja, kādu iemeslu katastrofai autors būs izdomājis. Paši ziniet kā ir – reizēm lasi par apokalipsi, bet darba autors nepacenšas rast sakarīgu tās cēloni. Hovijs ir pacenties visu loģiski un reālistiski izdomāt, nekādas mistikas, tāpēc tas ir ļoti iespaidīgi un drausmīgi. Protams, var strīdēties, vai tīri tehniski kas tāds būtu iespējams, tomēr Hovija izdomātā pasaule atstāj ļoti reālu iespaidu. Elevatora sienas šķiet ar roku sataustāmas, un konservētā ēdiena garša sajūtama uz mēles, kaut kur tumsā ieslēdzas ūdens sūknis, varoņu rīcība neizraisa neticīgu uzacu saraukšanu. Nemitīgi jādomā, kā justos es šādā noslēgtā pasaulē, ko es domātu, ko es darītu? Atšķirībā no elevatora iemītniekiem, lasītāja redzesloks ir plašāks, un tāpēc jādomā vēl vairāk. Un tas man ļoti, ļoti patīk. Hovijs liek domāt par tiesībām tēlot dievus, izlemt citu likteņus, nolemtību, vientulību, vājprātīgo dzīšanos pēc varas, galu galā – par mīlestību un cilvēka dabu. Atbildes nav viennozīmīgas.

Vai “Maiņā” aprakstītajai problēmai vispār var būt viens risinājums, viena patiesība? Domāju, ka nē. Tāpēc arī “Maiņas” varoņi rīkojas, kā liekas pareizi viņiem. Varbūt tas ir netaisnīgi vai vājprātīgi, bet tas ir cilvēcīgi. Autora spēja radīt cilvēcīgus varoņus ir vēl viens šīs sērijas pluss. Nav labu vai sliktu varoņu, ir sistēmas upuri, kuri nogalinās, lai izdzīvotu paši vai kāds cits. Vai sliktie ir sistēmas radītāji? Nezinu, īsti neesmu pārliecināta. Ceru uz šo jautājumu rast atbildi trešajā daļā.

Pabeidzot otro daļu, esam ieguvuši divus spēcīgus varoņus – drosmīgo patiesības meklētāju Džūlu 18. elevatorā un bijušo arhitektu Donaldu, kura rokās nonākusi iespēja atklāt patiesību un, iespējams, kaut ko mainīt. Nespēju vien sagaidīt, kas notiks tālāk. Ceru, ka Hjū Hovijs mūs nepievils ar psiholoģiski pamatotu un grandiozu triloģijas noslēgumu.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Divpadsmit. Džastins Kronins

DivpadsmitZvaigzne ABC 2014. gads, 632 lpp. The Passage #2

Eimija un pārējie cīnās par cilvēces glābšanu, bet varoņi nezina, ka noteikumi ir mainījušies. Ienaidnieks ir pilnveidojies, ir radusies jauna, tumša vara, un tās nākotnes vīzija ir vēl šausminošāka par cilvēku izmiršanu. Lai Divpadsmit kristu, vienam no izdzīvotājiem būs jāsamaksā visaugstākā cena. (no oficiālās anotācijas)

Kā šo grāmatu gaidīja! Var, protams, vien minēt kā uztvertu otro daļu, ja tā nebūtu tik ilgi jāgaida un svaigā atmiņā vēl būtu pirmā daļa “Pāreja”. Bet tagad mani (un ne tikai mani, twiterī pat izvērtās vairākas diskusijas) pārņēma apjukums. Grāmatas beigas apjukumu gaisināja, tomēr zināma vilšanās sajūta palika, jo gaidīju pirmās daļas pamatīgo stāstījumu.

Šoreiz Kronins pēc īsa, Bībeles stilā sarakstīta ievada, kas ļauj atsaukt atmiņā pirmās daļas notikumus (veikls gājiens, žetons par to), aizved mūs atpakaļ uz Nulles gadu – vīrusainie sāk savu uzvaras gājienu, cilvēki panikā mūk, armija mēģina kaut ko darīt. Gandrīz pusi grāmatas lasītājs tiek mētāts no viena nepazīstama personāža uz citu. Paši par sevi aprakstītie notikumi ir labi, tomēr nav saprotams, kāpēc par tiem tagad būtu jālasa un vai šos personāžus nepieciešams atcerēties.

Grāmatas otra puse tiek veltīta Pītera un Alīšas gaitām, parādās arī Maikls (Elektroniņš), Eimija un vēl pāris “Pārejas” personāži. Tomēr arī šeit notikumi ir fragmentāri. Beigās visi sižeta pavedieni saplūst kopā Iekšzemē, kur atklājas dažu amorālu ļautiņu vājprātīgais pasaules pārvaldīšanas plāns un notiek gala cīņa. Beigas attaisno visu iepriekš saraustīto sižetu, personāži un notikumi saliekas kopā smukā puzlē un top skaidrs, kāpēc tika stāstīts par Lailu Kailu, Kitridžu, Horesu Gilderu, notikumiem Laukā un visu pārējo. Viss iepriekš aprakstītais iegūst nozīmi un jēgu. Atliek vien atviegloti nopūsties, ka Kronins tomēr zina, ko dara.

“Divpadsmit” aizvien jūtamākas Bībeles alegorijas un Dieva iejaukšanās, autors liek varoņiem aizklīst filozofiskos prātojumos. Vīrusainie ir grēku plūdi, Nulle antikrists, Divpadsmit – apustuļi? Seciniet paši, kas ir Eimija. Cilvēki nespētu tikt galā ar savu izraisīto ļaunumu, tāpēc vajadzīgs kāds augstāks spēks, lai izglābtu cilvēci. Tās, protams, ir tikai manas un dažu citu lasītāju spekulācijas. Varbūt autors iecerējis pavisam ko citu un līdzības ir tikai nejauša sakritība. Taču augstāka spēka klātbūtne vienlaikus ir veids, kā autoram atrisināt katastrofu un cerība varoņiem un lasītājiem, ka kāds viņus sargā. Tomēr, savādā kārtā, “Divpadsmit” jūtama lielāka bezcerība kā pirmajā daļā, jo autors divas reizes spilgti parāda, kā viena cilvēku grupa bezkaislīgi izmanto otru cilvēku grupu kā ēsmu savu mērķu sasniegšanai. Kāda un vai var būt cerība uz labāku nākotni? “Vai ir kāds augstāks spēks, kam nav vienalga? Vai mēs esam tā vērti, lai mūs glābtu?”

Emocionāli man “Pāreja” patika daudz labāk un pateikšu kāpēc. Pirmajā daļā bija ļauts iepazīt personāžus, pavadīt kopā ar viņiem laiku, slēpties, cīnīties, ceļot, sapņot un mīlēt. Stāstījumā bija dvēsele un episkums. “Divpadsmit” pat pirmās daļas personāži šķiet atsvešināti tēli gandrīz vai ikdienišķu notikumu plūdumā. Notiekošajam ar Eimiju es vispār nesaskatīju nekādu loģisku pamatojumu, bet iespējams, ka tas iegūs jēgu trešajā daļā. Ir vēl citas lietas, kurām es nejutu īstu pamatojumu – Lailas spējas, reakcija uz Greja asiņu dzeršanu, bet pieņemsim, ka vīruss ir ļoti sarežģīts un dažāds vīrusa daudzums asinīs sniedz atšķirīgus fantastiskus rezultātus. Zinātniekiem tur vēl būtu gadiem ko pētīt un eksperimentēt.

Lineārs stāstījums triloģijā varētu mazināt lasītāju sūdzības par saraustīto sižetu, bet autors, acīmredzot, iet savu ceļu. Ja no “Pārejas” gaidījāt straujākus notikumu pavērsienus, vairāk darbības, tad otrā daļa jums varētu patikt labāk (Asmo patika). Ja jau pirmās daļas stāstījums šķita saraustīts, varu tikai minēt, ko teiksiet par otro daļu. Neskatoties uz to, ka vēlējos savādāku stāstīšanas veidu, no lasīšanas bija grūti atrauties. Tagad atliek vien pacietīgi gaidīt trešo daļu, lai uzzinātu, kā viss beigsies.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības.