Malvilas pils. Robērs Merls

Robēra Merla Malvilas pils

Zinātne 1981. gads, 719 lpp.
Sērija: Fantastikas pasaulē

Aizverot pēdējo lapu, jutos kā padzīta no Malvilas. Tik ļoti Robēra Merla romāns ievelk sižetā un satuvina ar varoņiem. Malvilas pils iemītnieki kļuva par maniem draugiem. Kopā ar viņiem sēdēju pils zālē pie kamīna, nostiprināju pils mūri, sagaidīju piedzimstam sivēnus un atvairīju uzbrucējus. Varat ticēt, varat neticēt, bet es dzīvoju Malvilas pilī. Arī turpmāk tekstā var būt sastopami viegli maitekļi.

Diemžēl visas labās grāmatas reiz beidzas un par šo grāmatu man īpaši sāp sirds. Jāsaņemas, lai neskraidītu apkārt un visiem neuzbāztos ar “tev šis ir jāizlasa”. Skaidrs, ka visi nelasīs un ne visiem patiks, jo 1) vairāk kā 700 lpp. var nobiedēt, 2) romānu izdeva PSRS laikā, kad izdeva tikai valdošai iekārtai simpātiskus vai nekaitīgus darbus (maiteklis! – viens no romāna varoņiem ir franču komunists), 3) Merls stāsta nesteidzīgi un pamatīgi, kas mūsu straujajam dzīves ritmam var šķist par lēnu. Man netraucēja neviens no šiem punktiem, jo biezas grāmatas mani nebaida, politiskie uzskati nebija plakātiski un ideoloģiju slavinoši, un autora stils gāja pie sirds. Laikam lieki teikt, ka “Malvilas pils” ir viens no aizraujošākajiem romāniem, kas pēdējā laikā lasīts.

Manuprāt, romāna trumpis ir autora pamatīgais un loģiski pārdomātais stāstījums. Varoņi un notikumi kā dzīvi izzīmējas iztēlē. Katrs kaut cik nozīmīgs personāžs ir interesanta, pilnasinīga personība. Uzreiz ievēroju, ka varoņiem regulāri veicas, “nospīd” īstajā brīdī. Laimīgi sagadās gan cilvēki, gan vajadzīgie resursi izdzīvošanai. Pat grūti pateikt, kāpēc tas nekaitina, bet liekas loģiski. Varbūt tāpēc, ka veiksmes nav pārspīlētas vai nedabiskas, un Merls visu ir pārdomājis. Lai gan situācija ir ārkārtīgi traģiska, tā nav bezcerīga. Taisnības labad jāsaka, ka ir arī nelaimes un ķibeles, kā jau reālā dzīvē.

Malvilas pils kompānija izdzīvo pateicoties vīna pagrabam, daļu Larokas pilsētiņas pasargā klints un šādu izdzīvojušu vietu ir vēl. Pret Malvilas iemītniekiem un tiem dažiem cilvēkiem, kas viņiem pievienojās vēlāk, man uzreiz raisījās simpātijas kā pret saprātīgiem un rosīgiem ļaudīm. Tur ļoti liels nopelns ir Malvilas īpašniekam Emanuelam Kontam, ko pārējie uzskata par neoficiālu vadītāju, lai gan lēmumi tiek pieņemti kopīgās sapulcēs, nevis vienpersoniski. To, cik svarīgs ir talantīgs, taisnīgs un apķērīgs līderis, vislabāk var novērtēt romāna beigās. Pie malviliešiem vispār izveidojās interesanta politiski sociālā kārtība, ko varētu dēvēt par feodāli demokrātisko sociālismu – demokrātija lēmumu pieņemšanā, bet manta visai grupai kopīga. Pēc ūdeņraža bumbas sprādziena izdzīvojušie ir atmesti atpakaļ Viduslaikos ar “stīmpanka elementiem” (kamēr vien ir patronas) un diezgan ātri nākas aptvert, ka jādzīvo pēc citiem likumiem. Kad man jautāja, vai esmu tikusi līdz svaigēdāju slaktiņam… Biedri, tas bija gaumīgs melnais joks no jūsu puses! Šaušalīga un ļoti spēcīga epizode par to, kādi lēmumi jāpieņem, lai izdzīvotu. Tā aina bija spēcīgāka par jebkuru lasīto zombiju/vampīru uzbrukumu.

Attiecībā uz Larokas iedzīvotājiem gan nekādas simpātijas nejutu un viņu pašieceltā mācītāja un kopienas vadītāja parādīšanās pie Malvilas vārtiem uzreiz oda pēc nepatikšanām. Interesanti tas, ka Larokā izveidojās savādāka kārtība – mācītājs ar dažiem pakalpiņiem tur dūrē visu gļēvo sabiedrību un tikai daži paklusām protestē, bet neviens neko nedara, lai nodrošinātu kopienas tālāku izdzīvošanu. Beigās tas noved pie dažiem ļoti interesantiem sižeta pavērsieniem. Šādos apstākļos jutu tikai vēl lielākas simpātijas pret malviliešiem un uzskatu, ka viņi rīkojās prātīgi. Izveidojot  atšķirīgas sabiedriskās kārtības un cilvēku grupas, parādīti iespējamie attīstības ceļi un ar tiem saistītā problemātika.

Dažu sieviešu uzvedība bija vienīgais, kas mani romānā mulsināja. Nepārprotiet, man nav iebildumu pret viņu rīcību, tikai tā motivācija vedināja vīriešu slapjā sapņa virzienā. Bet varbūt kļūdos un tādos apstākļos tā ir pavisam normāla rīcība, jo sieviešu ir maz un cilvēces pastāvēšana jāturpina, tāpēc nav ko privātīpašnieciskot. Ak jā, vēl Merls ar maigumu apraksta zirgu pārošanās ainu, bet vispār šis ir nopietns romāns. Aukstais karš, intensīvā bruņošanās loģiski noveda Robēru Merlu līdz cilvēces bojāejas vai turpmākās pastāvēšanas problemātikai. Drūma tēma, tomēr es sliecos piekrist 1972. gada “Le Monde” recenzijai, ka šis ir optimistisks romāns.

Mēs esam ļoti nodarbināti, taču mums nav nekādas steigas. Brīva laika daudz. Dzīves ritms kļuvis lēns. Dīvaini, ka stundu skaits vienā diennaktī nav palielinājies, taču tā liekas daudz garāka. Galu galā, visas ierīces, kuras bija domātas cilvēka dzīves atvieglināšanai, – automašīnas, tālruņi, traktori, koku sagarinātāji, kuļmašīnas, ripzāģi utt. – savu uzdevumu gan pildīja, bet reizē ar to arī paātrināja laika tecējumu. Mēs īsā laika sprīdī tiecāmies paveikt labi daudz. Mašīnas mums it kā mina uz papēžiem, skubināja mūs. [….] Iespējams, ka mūžs kļūs īsāks, jo ārstu un medicīnas vairs nav. Bet, tā kā dzīve tagad rit gausāk, dienas un gadi vairs neaiztraucas joņainā steigā un beidzot mums ir pietiekami laika, man reizēm ienāk prātā doma – ko tad mēs, galu galā, īsti esam zaudējuši?

“Malvilas pils” ir veidota kā Emanuela rakstisks vēstījums (var to saukt par pils hroniku), ko vietām papildina Tomā piezīmes, kas precizē vai pastāsta to, ko Emanuels noklusējis vai izlaidis. Par Emanuela rīcības motīviem dažkārt var šaubīties, bet tikai beigās iespējams pa īstam novērtēt, ka bez viņa ļoti iespējams nebūtu arī Malvilas un viņa pienesums cilvēces un cilvēcības saglabāšanā ir ļoti nozīmīgs. Pieļauju, ka Emanuels ir autora politisko un reliģisko uzskatu nesējs un, ja šie uzskati ir krasi pretēji jūsējiem, tas varētu apgrūtināt romāna baudīšanu.

Varētu stāstīt vēl un vēl, bet pietiks. “Malvilas pils” ir negaidīti aizraujošs un simpātiski cilvēcīgs romāns par dzīvi pēc apokalipses. Es vēl kādu laiku sērošu pēc Malvilas.

Vērtējums: 5/5

Putekļi. Hjū Hovijs

putekļi. hjū hovijsPrometejs 2015. gads, 392 lpp. Silo #3

Skumji, bet ar atvieglojumu no elevatoru dziļumiem izniru pēc ceriņiem smaržojošā pasaulē. Hjū Hovijs prot lasītāju “ieraut” stāstā tik ļoti, ka sāc elpot to pašu gaisu un izcīnīt tās pašas cīņas, ko Džūla, Lūkass, Šarlote un pārējie. Elpot patiesībā šoreiz ir bīstami, jo notikumi ir tādi, ka katrs elpas vilciens var būt pēdējais. Ne “Vilnā”, ne “Maiņā” dzīve elevatoros nebija pastaiga rožu dārzā, tomēr triloģijas noslēdzošajā daļā spriedze ir vēl lielāka.

“Putekļos” notikumi turpinās no vietas, kur beidzās “Maiņa”, un risinās strauji. Reizēm pat gribējās, lai autors piebremzē un ilgāk “padzīvojas” ar konkrēto personāžu vai notikumiem, nevis steidzas visu atrisināt. Šī īpatnība gan patiks tiem, kuriem iepriekšējās daļas šķita mazliet par lēnu. Romānā ir viens brīdis, kad sižets varēja pagriezties citā virzienā, bet autors izvēlējās ātrāku atrisinājumu. Tas nav mazāk loģisks vai iespējams, tomēr mazliet kremt, jo izlec laukā no līdz šim ļoti pārdomātās varoņu rīcības. Norakstīšu to uz varoņu laika trūkumu, jo notikumi risinās drīzāk pa stundām, nevis dienām un nevienam nav daudz laika apdomāties. Lai nu kā, kopumā man atrisinājums ļoti patika un šķita atbilstošs. Beigas ir noslēdzošas, atstājot pietiekošu vietu lasītāja iztēlei, ja ir vēlme savā prātā notikumus paturpināt.

Vai autors sniedz visas atbildes? Jā un tomēr nē, jo pēc atbildēm un beigu notikumiem man radās atkal jauni jautājumi. Reti tik daudz domāju par kādu pasauli, bet elevatori un viss ar tiem saistītais man nedod mieru. Kā darbojas tas, kā iespējams šis, kas būtu, ja būtu, kas notiks, ja… un tā joprojām. Un visi tie cilvēki… Ir monstri, ir naivie un tie, kuri pielāgojas visam bez liekiem jautājumiem, un tad ir tie, kuri paliek viņi paši pat pašos briesmīgākajos brīžos. Šī triloģija ir vairāk par cilvēcību un cerību, mazāk par nākotnes tehnoloģijām un tāpēc jo saistošāka.

Kopumā “Putekļi” ir lieliskas fantastikas triloģijas ļoti labs noslēgums, kas man atstāja mazuma piegaršu, jo es nespēju tik vienkārši atteikties no Hovija izdomātās, reālistiskās un šausminošās pasaules. Ja jums patīk fantastika, bet vēl neesat lasījuši “Elevatora” triloģiju, tad ir pēdējais laiks sākt.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Feed. Mira Grant

feedOrbit 2010, 599 lpp. Newsflesh #1

2014. gadā mēs izārstējām vēzi un uzveicām saaukstēšanos, bet, to darot, mēs radījām kaut ko jaunu, kaut ko šausmīgu un neapturamu….. 20 gadus pēc epidēmijas sākšanās blogeri Džordžija un Šauns Meisoni ir uz pēdām savas dzīves lielākajam stāstam – tumšam noslēpumam par vīrusu.

Nevarētu teikt, ka zombiji ir mana iecienītākā tēma. Lielā vairumā tie mani šķebina, uzdzen zosādu un nomāc. Tieši tāpēc ieturu pauzi “Walking Dead” komiksu lasīšanā. “Feed” izrādījās krietni nekaitīgāks variants, jo romānā ir citi uzsvari un zombiji parādās mazāk, nekā to varētu gaidīt. Tā vietā ir netīras politiskās spēles un blogošana nopietnā žurnālistikas līmenī.

Āķis, uz kura uzķēros, bija anotācijā pieminētie blogeri. 2034. gadā blogeri ir nopietns spēks un krietni uzticamāks un ātrāks informācijas avots par oficiālajiem medijiem. Viņi ir profesionāli pilsoniskie žurnālisti, kas specializējušies noteiktās jomās (ziņu reportieri, vietu pētnieki/piedzīvojumu meklētāji un literāti), izgājuši pārbaudes un ieguvuši caurlaides iekļūšanai noteikta bīstamības līmeņa teritorijās. Reitingi, protams, ir viss. Tikt ziņu portālu pirmajā trijniekā ir katra sevis cienīga blogera sapnis. Otrs sapnis ir izveidot savu portālu nevis strādāt citiem – kļūt par alfa blogeri.

Galveno varoņu trijotne Džordžija, Šauns un Bafija ar palīgiem izveido savu ziņu portālu, kad uzvar konkursā par tiesībām pavadīt jauno ASV prezidenta kandidātu senatoru Raimenu braucienā pa štatiem. Brīnišķīgā iespēja drīz pārvēršas dzīvībai bīstamā iespējā, jo kādam ļoti nepatīk trijotnes piedalīšanās šajā pasākumā un tā īsti nepatīk arī pats prezidenta kandidāts. Varat nojaust, ka pamatā ir klasiskā spēle par varas un naudas saldajām attiecībām, ko apdraud kaili fakti un patiesība, bet Džordžijai un Šaunam fakti un patiesība ir svarīgāka par visu pārējo.

The trouble with the news is simple: People, especially ones on the ends of the power spectrum, like it when you`re afraid. The people who have the power want you scared.

“Feed” protagoniste Džordžija ir trijotnes smadzenes, viņa neļaujas emocijām, bet balstās uz faktiem. Tāpēc daudz tiek stāstīts, kā viņi strādā, atkal un atkal uzsverot, cik svarīgi ir nesagrozīt faktus un vēstīt tikai patiesību. Viss tiek sīki aprakstīts un skaidrots, līdz uz grāmatas beigām reizēm pārņem sajūta, ka notiek atkārtošanās. Tas gan netraucēja kāri tvert katru vārdu, kad spriedze pamazām pieauga.

Cepumiņš autorei par to, ka viņa pacentusies izdomāt, kā radušies zombiji. Cik tas ir medicīniski vismaz teorētiski iespējams, neņemos spriest, bet ceru, ka nē. Tik un tā, interesanti, ka autore izdomājusi loģisku cēloni katastrofai un nav aizgājusi pa pilnīgi fantastisku apokalipses taku. Pirmās dienas, mēneši un gadi, protams, bijuši smagi un juku pilni, bet tagad cilvēki ir pielāgojušies dzīvei līdzās zombijiem. Protams, zombiji sagādā neērtības, bet viņi ir tikai daļa no ikdienas un tā, kā lietas notiek. Cilvēki pārsvarā laiku pavada vienatnē vai mazās grupiņās iekštelpās, lai tiktu pa kādām durvīm iekšā vai ārā, jāveic asinsanalīzes, bet tik un tā nekad nevari būt 100% drošs. Tas tāpēc, ka inficēti ir pilnīgi visi cilvēki, bet dzīvajos vīruss snauž un var nepamosties līdz pat cilvēka dabiskajai nāvei. Jaunais dzīvesveids veicinājis interneta un drošības tehnoloģiju attīstību, bet atpūta dabā ir tikai dažu trako sapnis.

“Feed” ir brīdinājums tam, kādas sekas var būt, ja žurnālisti dzenās pēc sensācijas, neturoties un nesaprotot faktus, jo sabiedrība pārsvarā visas ziņas “aprij nesagremojot”. Tas vienlaikus ir stāsts par patiesības bīstamību un varas amoralitāti. Ļoti sasaucas ar šodienu un tas ir šausminošāk par zombijiem.

Vērtējums: 5/5

lavinia-portraitRIP1

Otrā no R.I.P. IX saraksta grāmatām nebija tik šausminoša un pretīgām ainām pilna, kā gaidīju, bet kārtējo reizi apliecināja, ka lielākās šausmas radām mēs paši, nevis kāds mistisks pārpasaulīgs spēks. Miras Grantas zombijiem “kājas aug” no cilvēku darbības. Tomēr šķebinoši iedomāties zombiju pilnu pasauli. “Feed” (un ceru, ka visa triloģija) ir laba tumšā laika lasāmviela.