Suniskais 2016. gads

ziemas kolaza gara

Nolēmu atskatīties un piefiksēt kāds ir bijis mana mīļā sunīša pirmais gads mūsmājās. Ir pagājis mazliet vairāk par gadu no brīža, kad ieraudzījām viens otru pirmo reizi. Esmu jau vairākas reizes stāstījusi kā mums sākumā gāja. Pavasarī/vasaras sākumā bija pusaudža spurainais periods, kad labas uzvedības brīži mijās ar tādiem, kuros man šķita, ka es šo suni vienkārši nemāku. K temperaments un enerģija ir tik eksplozīva, ka reizēm to nesaprot citi suņi, viņam viss jaunais ir satraucošs un aizraujošs, kas ar steigu jāizpēta, tāpēc komanda “blakus” bieži tiek laista gar ausīm. Tad, kad beidzot enerģija ir savaldīta, viņš mācību laukumā ir paraugsuns komandu pildīšanā. Protams, ko gan neizdarīsi par kārumiņu!

Ļoti daudz staigājām. Sākumā ziemā gājām pastaigās četras reizes dienā vismaz uz pusstundu, pavasarī pārgājām uz trim reizēm. Kopā vērojām skaistus saullēktus un saulrietus. Regulāri braucām uz mežu vai jūru. Skrējām īsos krosiņus un man ir doma nopirkt kanikrosam paredzētu pavadu, lai skriešana būtu ērtāka. Suņu skolā K beidzot satika temperamenta ziņā daudz maz līdzvērtīgu suni – suņu freileni. Satiekoties ar draudzeni iet vaļā gan cīņas, gan bučas. Reiz dāma mežā tā tika nokausēta ar skriešanu un cīņu par kociņu, ka apsēdās grāvī, rūca un negribēja līst laukā.

Ar mežu gan tagad traki, daudz meža zvēru, džeks pāris reizes aiznesās meklēt stirnas vai zaķus un nācās labu brīdi gaidīt un klaigāt, kamēr atskrēja atpakaļ. Tāpēc pagaidām uz mežu pavadā, kas, protams, nav tik forši. Ja kādam ir pieredze ar GPS ierīcēm suņiem, lūdzu, pastāstiet un iesakiet, ko izvēlēties.

Man šķiet ļoti būtiski ņemt suni pēc iespējas visur līdzi, iepazīstināt viņu ar dažādām situācijām un jaunām vietām, jo es redzu kā K pēc katras šādas reizes aug un mācās, kā viņam galvā “zobratiņi griežas”.

2016 kolaza

Gada foršākie piedzīvojumi:

  • Makšķerēšana un nakšņošana teltī pie ezera. K ļoti patīk vērot, kā tiek vilkta laukā uz āķa uzķērusies zivs. Arī telts patika, jo varēja gulēt kopā ar mums. Visas garās Jāņu brīvdienas “nojāņojām” tādā veidā.
  • Laivošana pa Salacu. Paņēmām K līdzi darba kolektīva vienas dienas laivojienā ar kanoe. Speciāli šim braucienam nopirkām viņam glābšanas vesti, bet iztikām bez peldes. Laivā viņš ātri saprata, ka jāsēž mierīgi un brauciens izdevās ļoti labi.
  • Gauja un jūra, mācīšanās peldēt. Šajā jomā mums ar K ir apmēram vienādi panākumi – abi mācāmies un abi drusku baidāmies, bet progress pamazām ir un vienkārši plunčāties ūdenī mums ļoti patīk.
  • Divu dienu brauciens pa Igaunijas rietumu krastu izdevās ļoti labi. K ir īsts autobraucējs un bija priecīgs ar mums nakšņot automašīnā. Pat priekšzīmīgi uzvedās pie kāda veikala, godīgi sēžot pāris metru attālumā no taksīša. Sapratām, ka ne visos skatu torņos drīkst ar K kāpt augšā, ja vien negribas viņu pēc tam nest uz rokām lejā, jo viņš baidās kāpt lejā pa šauriem, stāviem pakāpieniem. Par braucienu un apskatītajām vietām: 1. diena, 2. diena.
  • Vairāku dabas taku apmeklējumi un brauciens pa Ziemeļlatviju. Ļoti skaistas ainavas un slikti lauku ceļi, bet vispār dabas takas ir ideālas izkustēšanās un apskates vietas kopā ar suni. Izņēmums ir tās dažas takas, kur ar suņiem nedrīkst iet.
  • Mutē noķertais garām lidojošais papagailis. (Šis nav mūsu kopējais piedzīvojums, bet K lika obligāti pieminēt. Tas noteikti bija neaizmirstami gan viņam, gan trakajam putnam, kurš tika izcelts no mutes apsiekalots un dusmīgs.)

Suņa vajadzība pēc kustībām un viņa mūžīgā vēlme rotaļāties mūs pilda ar pozitīvu enerģiju un liek pašiem vairāk kustēties. Tomēr labi, ka mūsu un suņa domas par pastaigu garumu saskan brīžos, kad ārā pavisam draņķīgs laiks. Tad ir tikai viena doma – tikt ātrāk siltumā un uz dīvāna.

Gadījās arī dažas ne tik labas lietas. Atklājām, ka viņam ir alerģija pret tomātiem. Tas ierobežo arī sauso barību izvēli. Vēl viņam ir alerģija pret kādu ķīmisku vielu. Eksperiments vēl nav beidzies, bet šķiet, ka beidzot būsim uztaustījuši vainīgo – kāda viela Persil šķidrajā veļas mazgāšanas līdzeklī un, iespējams, arī automašīnas salona gaisa atsvaidzinātājā. Esmu kļuvusi par veiklu ķepu apsaitētāju, jo K pāris reizes aukstajā laikā apsaldēja pirkstus un vienreiz sagrieza ķepu ar stiklu (visi stikla pudeļu sitēji degs elles ugunīs!). Visbriesmīgākais bija brīdis, kad K sakāvās ar citu suni, bet viss beidzās laimīgi un bez paliekošām traumām. Tas bija drusku sirreāls brīdis. Mēs visi pēc kautiņa stāvam trīcoši, kamēr K mierīgi aiziet spēlēties ar savu draudzeni. Apmēram tāds: “Man asiņo acs? Sīkums!”.

Reizēm domāju, cik labi būtu, ja es spētu par visu tik sirsnīgi priecāties kā mans suns. Viņam nav pustoņu, viņš rīkojas no visas sirds – no sirds skrien, no sirds spēlējas, no sirds ēd un no visas sirds mīl. To pilnasinību es gribētu kaut mazliet iemācīties.

Pirmais attēls: ilustratīva Picmonkey piedāvāta kolāža, bet līdzība ar K ir. Otrais attēls – manas bildes.

Marii lasa #15

Īsumā par dzīvi un izlasītajām grāmatām 30.10.2016. – 22.01.2017.

Bullet Journal sistēma

Mēģināšu izstāstīt, kas tad ir “bullet journal” un kā to izmantot. Atļaušos to latviskot kā punktu (vai aizzīmju) sistēmu, jo punkti ir šīs sistēmas pamatā, bet varbūt kāds tulkotājs var piedāvāt labskanīgāku variantu. Rakstā par plānotāju izvēli jau minēju, ka izmantoju parastu kladi un punktu sistēmu, lai piefiksētu savu ikdienu, bet tagad paskatīsimies, kas “lācītim vēderā”.

kaitlynmilloy

Bullet journal ideja

Punktu sistēmu izveidoja Ryder Carroll kā analogu atbildi digitālai pasaulei. Viņš šo sistēmu redz kā attīstošos, pielāgojamu metodi, ko katrs var mainīt pēc vajadzībām. Ryder pats raksta, ka sistēma tagad izskatās krietni savādāk nekā tā izskatījās pirms pieciem gadiem, kad viņš to izveidoja.

Punktu sistēmas žurnāls var kalpot dažādi: kā uzdevumu saraksts, kā skiču klade, kā piezīmju grāmatiņa, dienasgrāmata, vai kā visa iepriekšminētā kombinācija.

Kam der šī plānošanas un pierakstīšanas sistēma:
Cilvēkiem ar miljons darāmiem uzdevumiem.
Cilvēkiem, kuriem patīk visu pierakstīt uz papīra.
Cilvēkiem, kuri vēlas kontrolēt savus ieradumus.
Cilvēkiem, kuri vēlas rakstīt dienasgrāmatu, bet līdz šim tas nav izdevies ilgstoši.

Bullet journal vadlīnijas

Sistēmas pamatā ir īsu piezīmju ideja: uzdevumus izsaka pavēles izteiksmē, raksta īsiem teikumiem. Viss tiek strukturēts pa punktiem (līdzīgi kā apakšpunkti, aizzīmes) trīs kategorijās: uzdevumi, notikumi, piezīmes.

Oriģinālajā sistēmā uzdevumus apzīmē ar punktu “•”. Punktam ir trīs papildus stadijas:
× = uzdevums izpildīts
> = uzdevums migrēts
< = uzdevums ielikts kalendārā, ieplānots

Notikumi skaitās konkrētai dienai piesaistīti ieraksti un ir iepriekš ieplānoti, vai arī notikuši un tad tiek piefiksēti. Tie tiek apzīmēti ar “Ο”. Pieraksta īsi, objektīvi. Emocijās var izplūst vēlāk piezīmēs.

Piezīmes apzīmē ar “—”. Piezīmes ir viss, ko vēlas atcerēties (fakti, idejas, domas, novērojumi), bet kas neprasa tūlītēju darbību.

Pastiprinātāji – simboli, kas sniedz papildus kontekstu. Katrs var izdomāt savus variantus. Piemēram:
“*” piešķir uzdevumam prioritāti, lai, pārskatot ierakstus, uzreiz pamanītu svarīgāko.
“!” pie piezīmes var nozīmēt ģeniālu ideju, kaut ko iedvesmojošu.

Lai tas viss neizskatītos pēc kodētiem mežoņa skricelējumiem, kladei ir noteikta sistēma jeb moduļi. Pamatmoduļi:
Satura rādītājs – tam atvēl pāris lapas klades sākumā, kur piefiksē tēmu vai kolekciju un lappušu numurus.
Gada kalendārs – sadalīts mēnešos, ieraksta ilgi uz priekšu ieplānotos uzdevumus vai notikumus.
Mēneša plāns – sastāv no kalendāra un uzdevumu saraksta. Šim plānam izmanto nākamo brīvo klades atvērumu. Vienā pusē kalendārs ar īsiem pierakstiem, otrā pusē darāmo un iepriekšējā mēnesī nepadarīto uzdevumu saraksts.
Ikdienas pieraksti – klades sāls, sākas ar datumu, tālāk dienas gaitā seko visa veida pieraksti. Nākamo dienu sāk tur, kur pabeidza iepriekšējo, tāpēc iepriekšēja dienu saplānošana nenotiek (to var darīt mēneša plānā, ja kaut kam jānotiek konkrētā dienā un konkrētā laikā).

Ļoti svarīga sistēmas sastāvdaļa ir uzdevumu migrēšana. Kas nav izpildīts šodien -> uz nākamo dienu, kas nav izpildīts šajā mēnesī -> uz nākamo mēnesi. Kas jāizpilda noteiktā laikā nākotnē -> uz gada plānu. Tas viss ar domu, lai tiktu apdomāts katrs uzdevums un notikums, ja to negribas migrēt, tad varbūt vispār nav vērts tērēt laiku un spēku tās lietas darīšanai. Ja kāds uzdevums pārceļo no mēneša uz mēnesi, loģiski gribas uzdot sev jautājumu – vai tiešām es to gribu darīt, vai man to vajag, ja jau 4 mēnešus neesmu to izdarījis?

Vēl viena punktu sistēmas nozīmīga sastāvdaļa ir kolekcijas. Tās ir vienotas tematikas piezīmes, saraksti vai ilgstoši projekti. Kolekcijas var būt izmētātas pa visu kladi un to atrašanai kalpo satura rādītājs. Kolekcijās var savākt visas noteiktai tematikai atbilstošas piezīmes. Lai to darītu, jādodas uz nākamo brīvo lapu, jāuzraksta nosaukums un jāpārnes uz šo lapu viss, kas atbilst attiecīgajai kolekcijai.

Noteikumi zināmi, ko tālāk?

Iespējams, ka sākumā sistēma nebūt nešķiet vienkārša, bet tā nav. Punktu sistēma ir process, tāpēc tiek ieteikts izmēģināt sistēmu vismaz 2 mēnešus, lai saprastu, vai šāda pieeja savas dzīves pierakstīšanai der. Ņemiet kladi, pildspalvu un sāciet. Nevajag sarežģīt, viss ir vienkāršāk nekā šķiet.

Kādu kladi izvēlēties? Var ņemt jebkuru, bet es un sistēmas izveidotājs iesakām vidēja izmēra, kvalitatīvu un izturīgu kladi, lai varat nēsāt to līdzi, pierakstīt visu, ko vēlaties, iztikt ar vienu kladi apmēram gadu un pēc gadiem to pāršķirstīt, lai atsauktu atmiņā 2017. gadu.

Kad sākt? Kaut vai šodien. Ja gribēsiet klades glabāt un arhivēt, tad varbūt ērtāk jaunu kladi sākt ar 1. janvāri.

Mana pieredze

Kā jau rakstīju, es izmantoju Kristīnes Luīzes Avotiņas kladi un punktu sistēmā veicu pierakstus jau gadu. Akli nesekoju sistēmai, esmu to pielāgojusi savām vajadzībām. Rakstu ar jebkuru melno vai zilo pildspalvu, bet vienmēr somā līdzi ir daudzkodolu pildspalva (bildēs redzēsiet kāpēc).

klade un pildspalvas

Mana bullet journal saturs:
– Satura rādītājs
– Gada plāns
– Mēneša plāns
– Ikdienas pieraksti
– Cita informācija – dienasgrāmatas tipa piezīmes, grāmatu saraksti utml. Vairākus mēnešus pierakstīju un mazliet plānoju ēšanu, bet tad to atmetu kā nesvarīgu.

gads

8 mēneši vienā lappusē. Pirmajā kladē sanāca gadu sākt ar novembri.

index un kolekcija

Satura rādītājs un kolekcija – saraksts ar mājās esošām nelasītām grāmatām+dāvanām. Var redzēt, cik man švaki iet ar plāna pildīšanu 🙂

mēneša atvērums

Mēneša atvērums pielāgots manām vēlmēm un vajadzībām.

dienu skats

Ikdienas pieraksti. Ceturtdiena pabeigta, piektdiena iesākta un nav vēl pārnesti visi neizdarītie uzdevumi.

Izmantoju citus simbolus, jo man nepatika punktēšana:
[ ] (kvadrāts) – uzdevums
Ο – pasākums, tikšanās
× ievilkts kvadrātā vai aplī – izpildīts
⁄  ievilkts kvadrātā – uzdevums veikts daļēji
• – visādas piezīmes
→ izejošs no kvadrāta vai apļa – uzdevums vai notikums migrēts
Ja piezīmes saistītas ar grāmatām, tad papildus piezīmēju atvērtu grāmatu.
Reizēm papildus pielieku izsaukuma zīmi, ja tas ir kas ļoti svarīgs.
Ar sarkanu pildspalvu pierakstu to, kas attiecas uz blogošanu.
Reizēm kaut ko uzcakinu, bet ar skaistināšanu neaizraujos, tāpēc pieraksti man neaizņem daudz laika.

Man patīk, ka esmu ieguvusi kladi, kur varu pierakstīt visu, redzēt, ko darīju 16. jūnijā un saprast, ka lieta, ko taisos izdarīt jau pusgadu acīmredzot nemaz tik svarīga nav. Vai tieši otrādi, ka esmu bezgala slinka. Man patīk arī tas, ka šī sistēma ir maināma, ir tik daudz veidu un ideju kā visu pierakstīt. Iespējams, ka nākamajā kladē šo to darīšu savādāk.

Papildus lasīšanai: Bullet Journal Library, Bullet Journal Blog. Īpaši var noderēt šis raksts ar daudzām vizuālām idejām kā vēl iekārtot un papildināt punktu sistēmas kladi. Tur ir lieliski piemēri kā izveidot nedēļas plānu/pārskatu tiem, kuriem tas vajadzīgs.

Klejojumi Igaunijas rietumkrastā. 2. daļa

igaunijas rietumkrasts

Pirmās dienas iespaidi šeit.

Otrās dienas rīts pienāca saulains, ar kūpošu miglu. Piestātnē viss bija klusu, izņemot to pašu večuku, kas sarkanā žigulī atkal atbrauca un aizīrās līcī.

piestatne

Osterby piestātnes mols, pāri - Hāpsalu

Tur pāri ir Hāpsalu.

Pabrokastojām un devāmies uz Saare, kur kartē tika solīta dabas taka, muiža un putnu vērošanas torņi. Taka Silmas dabas rezervātā pie Sāres ir īsa, ar diviem skatu torņiem (skats uz niedrāju un ūdeņiem), bet putnu migrēšanas laikā noteikti ārkārtīgi aizraujoša vieta.

sares torni

Vispār, cik sapratu, Igaunijas piekrastē ir daudz putnu vērošanas vietu – piekraste pārsvarā zema, līdzena, daudz purvainu vietu. Savukārt Sāres muiža ir smuka un sakopta. Ja mēs jau nebūtu pabrokastojuši, tad muižas kafijas istabā iedzertu kafiju.

Sāres muiža

Pēc Sāres aizbraucām uz Puise ragu (Matsalu nacionālajā parkā) pa rallija cienīgiem ceļiem. Vietas tur ainaviski skaistas.

Puise rags

Kīdeva muiža

Kīdevas muiža. Pašreizējā muižas ēka celta 19. gs. beigās no koka. Unikāla ar to, ka sienas izliktas ar zivju zvīņu veidā sakārtotām lubiņām.

Kiideva nespējām atrast kārtējo apskates torni jūras krastā – visur “ķieģeļi” un laikam tikai vietējie zina ceļu. Noskumuši nolēmām doties mājās. Pērnavā piestājām Subway iestiprināties un pēc Pērnavas izlocījām kājās pie Rannametsa-Tolkuse dabas takas. Izrādās, ka, piestājot ceļa pusē virzienā uz Rīgu un uzkāpjot pa taku uzkalnā aiz pieminekļa, ir piknika vietas, labierīcības un var uzkāpt augstā kāpā no kuras caur priedēm redzama jūra.

Tootusemae takas atpūtas vieta

Tipiska Igaunijas atpūtas vieta.

Tootusemae takas atpūtas vieta

Viss tā klusi noslēpies, bez norādēm. Rannametsa-Tolkuse taku (2,2 km gara) bijām staigājuši divreiz, bet par ceļa otru pusi līdz šim neinteresējāmies. Taku, starp citu, iesaku. Pēcpusdienā saguruši, bet apmierināti atgriezāmies mājās.

Ko ņēmām līdzi road-trip diviem cilvēkiem ar suni:

– pases (arī sunim), nauda
– maiņas veļa, zeķes
– vējjakas
– pārtika un ūdens (nopirkām pa ceļam)
– aptieciņa (citramons, plāksteri, ogle)
– nazis, krūzes, tējkarote
– elektriskā tējkanna (domāta mašīnai, tehnikas brīnums, ko mums uzdāvināja)
– sausā barība un bļoda sunim
– mīksta sega uz kuras gulēt mašīnā
– 2 guļammaisi
– telefoni, planšete ar navigāciju HERE, vads lādēšanai
– papīra salvetes
– pretkukaiņu līdzeklis
– neliels dvielis, higiēnas līdzekļi (ķemme, zobubirstes utml)

Esam sapratuši, ka mums pilnīgi pietiek ar minimumu. Noteikti šādi brauksim vēl. Ja varat ieteikt interesantas apskates vietas Igaunijā, labprāt par tām uzzinātu.

Šis nebija iespaidīgu tūrisma objektu brauciens, tomēr mums patika. Kadiķu audzēs, akmeņainajā jūrmalā un sarkanajās koka mājās ir patiess un kluss ziemeļniecisks šarms, ko mēs pratām novērtēt. Mums jau ir plāns citai reizei – apskatīt Hāpsalu, aizbraukt līdz Paldisku klinšainajam krastam un sameklēt kādu garāku dabas taku.

Klejojumi Igaunijas rietumkrastā. 1. daļa

igaunijas rietumkrasts

Ja tikai nosprauž virzienu un par mērķi izvēlas Hāpsalu, neko vairāk nepētot, tad sanāk tā, ka pilsētā ierodies tieši uz džeza festivālu. Tieši tā mums gadījās divu dienu klejojumā pa Igaunijas rietumu piekrasti ar moto “braucam, kur acis rāda”. Igaunijas akmeņainajam rietumkrastam ar kadiķu audzēm un diezgan regulāri sastopamo tradicionālo apbūvi piemīt īpatnējs, neuzbāzīgs šarms.

Mums vispār Igaunija ļoti patīk. Ceļi tik labi, ka taisni riebjas, tualetes tīras, satiksme mierīga, iepirkties nav problēmu. Arī dažus vārdus zinām, lai gan būs jāpamācās vēl, jo noteikti vairākām interesantām vietām pabraucām garām, tāpēc ka nebijām pirms tam internetā izpētījuši potenciālās apskates vietas un nezinājām, ko nozīmē tas vai cits vārds uz brūnās norādes plāksnes. Ar kirik (baznīca) un mōis (muiža) ir par maz. Bija arī apskates vietas, ko redzējām Hāpsalu dabūtajā tūristu kartē, bet dabā nevarējām atrast – vai nu trūka norāžu, vai taciņa uz objektu sen aizaugusi. Tā nu mēs apskatījām, ko pa ceļam spējām atrast un kas ieinteresēja. Savā ziņā tas sniedza lielu brīvības sajūtu, bet nākamreiz pirms braukšanas drusku tomēr papētīsim visitestonia.com.

kafijas pauze pie Pērnavas

Rīta kafija un maizītes. Lēti un gardi.

Piektdienas vakarā nolēmām, ka brauksim par spīti tam, kādus laika apstākļus sola un katram gadījumam paredzējām, ka varētu gulēt mašīnā. Tas bija ļoti pareizs lēmums, bet par to vēlāk. Kā navigāciju izvēlējāmies HERE, kuru planšetē var lietot bez interneta. Salikām somā visu nepieciešamo un sestdien pēc pieciem startējām Ainažu virzienā un tad pa veco šoseju caur Iklu Igaunijā. Pa ceļam var apskatīt fifīgas mājiņas un burinieku. Braucot no Valmieras tik agri, pirmo kafiju atradām pirms pašas iebraukšanas Pērnavā nelielā mājiņā, kas strādā 24h režīmā. Turpat arī tikām pie siļķmaizītēm brokastīs. Tā neierasti, bet patiesībā gardi.

Iestiprinājušies, apbraucām Pērnavu pa apvedceļu. Pērnavas centrs ir smuks, vietām atgādina Vecrīgas un Jūrmalas sajaukumu, bet esam tur jau bijuši. Tālāk sākās klejojumi pa piekrastes mazajiem ceļiem un ciematiem. Pie Lindi purva uzkāpām skatu tornī.

lindi purva kolāža
Lindi purvs

Nobraucām lejā aiz Lao līdz zemesraga galam, tad uz Tōstamaa un tālāk pa piekrasti.

Selistes baznīca

Selistes baznīca. Rīts patumšs un vēl līst, bet ēkas kā sarkanas ogas spīd.

Ārkārtīgi skaistā piekrastē starp kadiķiem atradām skatu torni un Sōmeri bāku.

Someri skatu tornis
kadiķos
bāka

Pēc tam braucām gar Komsi augšā uz Saastna. Pēc norādēm šķita, ka tur kaut kam ir jābūt, beigās atradām tikai muižas drupas. Krastā bija jābūt milzu akmeņiem Näärikivid, bet aizaugušai takai, kas pāri pļavai, iespējams, veda uz akmeni, priekšā bija elektriskais “gans”. Nolēmām necīnīties ar govju ganībām. Aiz Lihulas nogriezāmies uz 31. šoseju un devāmies uz Hāpsalu.

Hāpsalu izrādījās aizslēgta. Nu labi, ne aizslēgta, bet pārpildīta. Centrs ciet, visur mašīnas un cilvēki. Atradām Jahtas hosteli un tur mums pastāstīja, ka pilsētā notiek slavenais džeza festivāls un nekur vietu nav. Hosteli paturēsim prātā citai reizei, jo vieta izskatījās laba. Nolēmām pa pilsētu nebakstīties, jo ne mašīnu kur nolikt, ne mierīgi pastaigāt. Kur tālāk? Laika vēl daudz, diena tikai pusē, braucam vēl pa piekrasti uz augšu. Pēc lielveikala apmeklējuma, aizbraucām līdz Österby, konstatējām, ka tur ir laba piestātne ar stāvlaukumu, kur varētu arī nakšņot. Aizbraucām augšā uz Ramsi ragu un Telise ragu un beigās līdz Dirhami, bet, jo tuvāk Tallinai, jo vairāk “ķieģeļu” uz mazajiem ceļiem, kas aizved līdz jūrai.

Ramsi rags
Ramsi rags

Izpriecējuši acis pie sakoptajiem privātīpašumiem ar mājām kā izkāpušām no pagājušiem gadsimtiem (igauņiem acīmredzot tik ļoti nevelk uz moderno arhitektūru kā mūsu bagātniekiem) un viegliem koka žogiem, atgriezāmies Österby piestātnē uz nakšņošanu.

Osterby piestātne

Šī piestātne ar bezmaksas stāvlaukumu ir labiekārtota – soli ar galdiem, ūdens krāns un pāris elektrības kontakti, tīra WC, atkritumu konteineri. Pāris vietējie makšķerēja, vakarā večuks laivā aizīrās līcī pārbaudīt tīklus, no mola redzama Hāpsalu un pat varējām mazliet paklausīties džezu. Bez mums šeit kemperī nakšņoja zviedru ģimene. Tējkannā uzvārījām ūdeni, paēdām vakariņas un iekārtojāmies mašīnā gulēt. Jāsaka, ka suns bija traki apmierināts par iespēju uzņemt mūs savos “apartamentos” mašīnas aizmugurē. Naktī mūs divas reizes pamodināja spēcīgs lietus gāziens un nopriecājos, ka neguļam teltī.

Turpinājums sekos.