Jau pāris dienas pa galvu maisās doma par vienkāršu pļāpu ierakstu blogā. Sen tāds nav bijis, sen arī nav bijusi tik liela vēlme rakstīt. Turklāt šķiet, ka citi vārdu mākslu prot labāk, ir svarīgākas lietas darāmas un, dziļāk aizejot datoros, šķiet, ka mana spēja veidot sakarīgus teikumus samazinās. Spēja salikt komatus noteikti nav uzlabojusies. Bet es arī zinu, ka rakstīšana, tāpat kā viss cits, ir prasme, ko apgūst un slīpē gadu gadiem, savukārt šī ir manu pierakstu vieta, kur es tīri teorētiski varu izdarīties kā vien gribu. Attiecīgi arī rakstīt vai nerakstīt kā nu to protu.
Kādu laiku šķita, ka soctīkli ir tā īstā nākotne, īstais saziņas kanāls. Tiem, nenoliedzami, ir liels spēks, bet dažādi notikumi ir pierādījuši, cik šis spēks var būt destruktīvs, manipulējošs un mums visu laiku jādanco pēc viņu stabules. Algoritmi sačakarēja Instagram tā, ka man šķiet diezgan bezjēdzīgi tur vispār likt ierakstus, ja vien nepatērē daudz laika, lai radītu lieliskas bildes vai īpašu saturu (ja tur esat un vēl nezināt par humpalasungramatas, tad Kristīnes veidotais saturs ir spožs piemērs kā izmantot to vietu, paklanos par izdomu). Nekad arī neesmu spējusi tur radīt garus tekstus, man tas vienkārši nestrādā. Lai nu kā, tur ir brīnišķīga grāmatnieku komūna, vienā mazā stūrītī rosos arī es un ceru, ka esam veicinājuši vēl kādos cilvēkos vēlmi lasīt. Facebook? Pat nezinu, ko teikt. Man tā šķiet pārāk toksiska vieta, samudrīta ar visādām pogām un opcijām, nav man, bet citiem der. Es tāpēc tur bloga lapā ielieku bildes, ja atceros, un saites uz bloga rakstiem, jo noteikti ir kādi lasītāji, kam tā ir vienīgā informācijas ieguves vieta. Tviteris? Jā, es tur joprojām esmu, bet piesardzīgi. Man ļoti nepatīk, kur tas jocīgais biljonārs to ballīti virza. Ja man tur sekojat un liekat sirsniņas pie #brokastisargramatu – paldies par katru no tām. Es jūs redzu un man prieks, ka esat. Beigās šī paliek vienīgā stabilā vieta, kur es varu atnākt un sameklēt padsmit gadus vecu ierakstu, ja man kāds prasa par konkrētu grāmatu. Kāpēc es visu šo rakstu? Nav ne jausmas, nejaušas piezīmes, ha.
Diez vai es kādreiz uzrakstīšu visas neuzrakstītās atsauksmes par izlasīto, jo to ir daudz, kāda daļa zudusi no atmiņas, kāda daļa ar roku sarakstīta kladēs (ja atradīšu tās klades) un galu galā – vienmēr ir jāizvēlas starp lasīt vai rakstīt, vai darīt vēl ko citu. Tas, ko man gan gribētos izdarīt – novākt tās sasodītās reklāmas no šejienes. Tracina. Tas, protams, ir naudas jautājums un es parasti nokavēju, kad WordPress piedāvā atlaides gada plānam, lai šo reklāmu nebūtu. Vienreiz man paveiksies un tad jūs redzēsiet.
Varētu uzrakstīt par to, ko pašlaik lasu, bet labāk pastāstīšu par diviem rakstiem, ko nesen izlasīju. Abi saistībā ar grāmatām.
Pirmais: pavisam nesen, pēc 40 gadus ilgušas pētniecības, iznāca Dr. art. Jāņa Kalnača grāmata “Valmiermuiža”. Man vēl nav sanācis redzēt pašu grāmatu, bet te vienā rakstā apkopoti četri neparasti notikumi Valmiermuižas vēsturē. Es zināju tikai par hernhūtiešu kustības pirmsākumiem šajā muižā, kura ir viens no maniem regulārajiem vasaras pastaigu mērķiem. Šis raksts izskatās pēc laba tīzera grāmatai, turklāt Kalnača kungu pazīstu kā erudītu savas jomas speciālistu.
Otrais: ļoti interesants raksts par to kā viens kaislīgs grāmatu cilvēks James Daunt atdzīvināja Waterstones un Barnes&Noble fiziskos grāmatu veikalus ejot pilnīgi pretēju ceļu ierastajam: nē atlaidēm, nē izdevēju reklāmas naudai, nē visādiem krāmiem, jā grāmatām.
Daunt also refused to dumb-down the store offerings. The key challenge, he claimed was to “create an environment that’s intellectually satisfying—and not in a snobbish way, but in the sense of feeding your mind.”
[…]
You don’t fall in love for logical reasons, and you could never convince someone else to do so on the basis of arguments. People either feel it or they don’t. That’s true whether you love your spouse or you love something more intangible like a song or a book or a movie.
Patiešām ļoti iesaku izlasīt. Man tas raksts sasildīja sirdi.
Sen neesmu bijusi šo lielo ķēžu grāmatnīcās, bet domājot par šo tēmu, man patīk tās grāmatnīcas, kurās priekšplānā ir grāmatas, daudz grāmatu. Tādas, kurās man nav jāiet cauri kancelejas precēm, bērnu rotaļlietām, dzijām un kam tik vēl ne, lai es beidzot nonāktu pie grāmatām. Tādas, kurās ir liela grāmatu izvēle, gaišas telpas, varbūt pat vieta, kur piesēst kādā klusākā stūrītī. Ja es pēc kādas laimīgas stundas starp grāmatu plauktiem varu nopirkt arī pildspalvu un grāmatzīmi, tas ir jauki, bet ne obligāti. Kā viena no tādām jaukākajām (bet ne ideālā) ir Jāņa Rozes grāmatnīca uz Kr. Barona ielas Rīgā. Tur krāmi ir nobāzti pagrabstāvā, lai augšā lasītājs varētu laimīgs krāmēt grozā grāmatas par kuru nepieciešamību un vēl vairāk – eksistenci – nemaz nezināja, bet tagad vajag. Ja vien esmu Rīgā un man ir iespēja līdz turienei tikt, obligāti apmeklēju un nekad neesmu vīlusies. Ja nu vienīgi – stāvs ar grāmatām varēja būt trīsreiz lielāks un varbūt veseli trīs stāvi, bet tas būtu iespējams vien tad, ja būtu daudz vairāk grāmatu lasītāju. Man šķiet, ka šajā grāmatnīcā mīl grāmatas. Ak, zinu, zinu, latviešiem nav smalkais tonis teikt “mīl” par lietām, bet man šķiet, ka mums visiem būs labāk, ja vairāk mīlēsim visu ko. Vai jūs zināt vēl kādu grāmatnīcu, kur mīl grāmatas?
Uz šīs jaukās nots beigšu. Varbūt nākotnē būs vēl kādas nejaušas piezīmes, bet varbūt nē. Man joprojām patīk skatīties grāmatu ekranizācijas, varbūt nākamreiz uzrakstīšu par tām.
Ir pagājis pusotrs mēnesis kopš pēdējās atsauksmes, tāpēc tāda īsa ziņa – nesatraucieties, esmu dzīva. Vēl mazliet un būšu atpakaļ pie grāmatām, bloga un visa pārējā, ko var darīt brīvajā laikā. Iedomājieties, ka bildē ir mana istaba ar izlasīto (gaida atsauksmju rakstīšanu) un vēl lasāmo grāmatu kaudzēm. Nav ļoti tālu no patiesības.
Marii grāmatplaukts 