2019. gada Ziemassvētkos

Ps

Draugi lasītāji un gaidīti bloga ciemiņi!

Sirsnīgi sveicu Ziemassvētkos! Tieši šogad beidzot līdz galam sapratu, ka svētki un prieks ir sīkumos un tikai paši esam to spējīgi radīt, bet zinu arī kā ir tad, kad prieka nav, svinēt negribas un jūties vientuļi pūlī. Tāpēc novēlu jums gaišu gada nogali par spīti lietum, vismaz vienu tuvu cilvēku līdzās un daudz grāmatu patīkamai laika pavadīšanai.

Par grāmatām runājot, lasīts tik maz, ka nezinu, ko dāvināt, tāpēc lai jums nākamajā gadā izdodas izlasīt vismaz vienu grāmatu, kas aizrauj un uzrunā tik ļoti, ka, samīļotu un izlasītu, to noliekat savā plauktā pie vismīļākajām grāmatām. Daudzlasītājiem – vismaz piecas. 😀

Es veco gadu pavadīšu un jauno sagaidīšu ar bildē redzamo grāmatu čupiņu, kas ļoti gaida manu uzmanību. Ingas Pizānes jaunu dzejas krājumu “Siena, ko nosiltināt” uzdāvināju sev Ziemassvētkos, savukārt Polaņska “Pilsēta sapņo” jau esmu iesākusi lasīt. Vēl mani paciņā gaida kāda noslēpumaina grāmata-dāvana, bet pie tās es tikšu rītdien.

Priecīgi, mierīgi un lai laimīgs Jaunais gads!

Blogam – 13

sparkler-918836_1920

Man patīk skaitlis 13, man šķiet, ka tas ir tāds mazliet noslēpumains un iespēju pilns. Tomēr es nesaprotu, kur šis gads kopš pagājušā novembra paskrēja un klāt jau bloga 13. jubileja.

Esmu paspējusi tik maz un tomēr tik daudz. Maz tādā ziņā, ka šeit manas pārdomas varējāt lasīt gaužām maz un par mākslu vēl neesmu uzrakstījusi vispār. Savā ziņā man arī šeit, grāmatplauktā, negribas ar citām tēmām jums pārāk uzbāzties. Daudz, jo beidzot īstenoju to, uz ko ilgu laiku nevarēju saņemties – sāku tirgot savu spēju zīmēt un gleznot. Domāju, ka daudzi no jums to jau zina, bet tiem, kuri nav informēti, varu pastāstīt, ka no augusta sāku pieņemt pasūtījumus ilustrācijām un gleznām un septembra sākumā atvēru Etsy veikalu, kur tirgoju apsveikumu kartītes, pastkartes, plakātus, grāmatzīmes un gan jau vēl kaut ko sadomāšu. Ja vēlaties apskatīt, tad droši spiediet uz letitbloomart.com un nokļūsiet manā veikalā.

Kādreiz es par šo avantūru uzrakstīšu vairāk, bet vēl drusku par grāmatām gribu pateikt. Es lasu, tiešām. Vienkārši tas notiek daudz lēnākā tempā un attiecīgi vēl lēnākā tempā atsauksmes nonāk blogā. Pašlaik lasu Aberkrombija “Pats asmens” (iznāks decembra sākumā), Fridžeri “Sievietes mākslinieces” (apbrīnojamas sievietes) un iesākta ir skaistum skaista grāmata par ziediem mākslā. Tā ir vairāk iedvesmai un acu priekam.

Paldies, ka ienākat šeit un lasāt manis rakstīto. Ļoti par to priecājos!

Trīs dienas Viļņā: pilsēta un grāmatnīcas

Vilnius

Maija vidū nepilnas trīs dienas pavadīju Viļņā un šis solo brauciens izrādījās viens no labākajiem lēmumiem pēdējā laikā. Pieļauju, ka Lietuvas galvaspilsētā ir bijuši daudzi, tomēr pastāstīšu par to, kas mani tur ieinteresēja un sajūsmināja. Sākumā domāju rakstīt tikai par grāmatnīcām, bet gribu pastāstīt arī par muzejiem un pārējo, tāpēc par Viļņu būs vismaz divi raksti.

Pilsētās mani pārsvarā interesē arhitektūra, muzeji un grāmatnīcas, tāpēc Viļņā mans plāns bija tieši ar šādu ievirzi, klāt pieķerot cepelīnus. Vairākas vietas palika neapskatītas un gribu Viļņā atgriezties vēlreiz.

Eiropeiskā Viļņa

Pirms pastāstu par grāmatnīcām, mazliet par pilsētu. Viļņa ir eiropeiska, sakopta un zaļa pilsēta ar patīkamu atmosfēru. Bomži un alkāni gan tādi paši kā pie mums. Varbūt, ka citos rajonos ir savādāk, bet centrā es neizjutu to stresa pilno atmosfēru, ko parasti izjūtu Rīgā. Cilvēki šķiet mierīgāki un smaidīgāki. Man ir klusas aizdomas, ka šo atmosfēru ļoti palīdz uzturēt daudzās ēstuves ar āra terasēm, dažiem galdiņiem, vai kaut vai leti ar pāris beņķiem. Smaržo pēc kafijas un ēdiena, cenas pārsvarā tikpat patīkamas kā atmosfēra. Viļņa ir vieta, kur pieēsties nebankrotējot un vienkārši mierīgi pasēdēt, vai tieši otrādi – izbraukāties pa pilsētu ar velo vai eletroskūteri.

Vilnius

Pa Viļņu ir jāstaigā ar degunu gaisā, lai nepalaistu garām skaistās baroka, jūgendstila un citu stilu ēku fasādes, skulptūras, dekorus, laternas. Ir vērts uzrāpties Ģedimina kalnā (tur gan pašlaik remonts un visu nevar apskatīt, tomēr skats uz pilsētu ir simpātisks), izstaigāt Viļņas universitātes kompleksu, Bernardīnu dārzu un vienkārši paklīst šurpu turpu pa vecpilsētu.

Vilnius

Grāmatnīcas

Viļņā ir daudzas vienkāršas grāmatnīcas, bet es atradu trīs pieminēšanas un apskatīšanas vērtas.

Mint Vinetu

Lietoto grāmatu veikals-kafejnīca vecpilsētā (Šv. Ignoto g. 16), kas man atsauca atmiņā Rīgas “Robert`s Books”. Daudz grāmatu lietuviski, angliski neatradu sev neko interesējošu, tomēr vieta ir interesanta pati par sevi. Ja gribat atrast neparastas, mākslinieciskas kartītes un klades, kas izskatās pēc grāmatām, tad jums uz šejieni. Pasūtītā liepziedu tēja tika pagatavota tik lielā kannā, ka knapi izdzēru. Ir vilinošas nišas un vietiņas, kur piesēst. Domāju, ka lietainā laikā šeit mierīgi varētu pavadīt pāris stundas.

Mint Vinetu

Mint Vinetu

Eureka!

Šim nelielajam grāmatu veikalam netālu no Viļņas universitātes (Universiteto g. 10) var viegli paskriet garām, jo nav izteiktas, acīs krītošas izkārtnes, bet es iesaku iegriezties. “Eureka!” ir daudz grāmatu angļu valodā par dažādām tēmām (redzēju interesantas grāmatas par mūziku, kino, psiholoģiju utt.), viena siena atvēlēta daiļliteratūrai (pārsvarā tā, ko sauc par literary fiction, dzeja), nopērkami plakāti, citi sīkumi. Ir arī grāmatas lietuviski, starp tām pamanīju Joņeva “Jelgava 94”. Šajā grāmatnīcā nopirku Orhana Pamuka romānu, gribēju vēl dažas citas grāmatas, tomēr noturējos pretī kārdinājumam.

Eureka!

Eureka!

Viļņas universitātes grāmatnīca

Šī grāmatnīca ir ievērības cienīga ar saviem griestu gleznojumiem. Diemžēl tieši apskates dienā grāmatnīca bija slēgta, tāpēc neko vairāk pastāstīt nevaru. Ak jā, lai tiktu uz grāmatnīcu (Universiteto g. 5), jānopērk ieejas biļete (1,50 eiro pieaugušajam) uz universitātes pagalmu kompleksu. Arhitektūras cienītājiem patiks, biļete ļauj arī apskatīt grezno Sv. Jāņa baznīcu no iekšpuses.

Literātu iela – Literatu gatve

Protams, ka man bija jāapskata arī Literātu iela. Jāsaka godīgi – iela pati ir simpātiska, bet literātu sienu varu atzīmēt kā redzētu ķeksīša pēc. Man pietrūka konteksta – kas un kāpēc. Tagad izlasīju, ka 2008. gadā mākslinieki sāka dekorēt šo ielu ar literātiem veltītiem maziem mākslas darbiem. Par Literātu ielu to sāka saukt 19. gs. par godu dzejniekam Adam Mickiewicz.

Literatu street

***

Nobeigumā grāmatnīcu pirkumi. Klade Baletas no “Mint Vinetu” un O. Pamuka “My Name is Red” no “Eureka!”. Tie tad arī vienīgie suvenīri no Lietuvas.

Viļņas pirkumi

***

Nākamajā daļā pastāstīšu par muzejiem, ēstuvēm un varbūt vēl šo to.

Blogam – 12

brinumsvece

Manam blogam jau 12 gadi. Vai nav skaisti?!

Šis gads blogā bijis ļoti kluss, jo ir prioritīgākas prioritātes, tomēr manu sirsniņu ļoti silda fakts, ka lasāt manis rakstīto, komentējat un iesakāt citiem, kad lūdz ieteikt grāmatu blogus. PALDIES!

13. gadā lielāku rakstīšanas aktivitāti nesolu, bet viss var mainīties. Būs grāmatu atsauksmes un būs par mākslu (daži melnraksti jau uzrakstīti).

Uz tikšanos šeit un dzīvē!

Kā atgūt sevi?

Atvaļinājums man beidzot ļāva apsēsties un padomāt par sevi un dzīvi. Teikšu godīgi, ka kāda smaga saruna man atvēra acis un lika pamosties. Strādājot, apdarot ikdienas sīkumus, lasot, klīstot internetā nebiju pamanījusi, ka esmu pazaudējusies, ka es eksistēju, nevis dzīvoju. Ka esmu kļuvusi čīkstoša, nepārliecināta, bailīga, vāja, nogurusi un pasīva. Izplūdusi (drīz arī fiziski) miesa uz dīvāna. Augusta sākums bija pagrieziens atpakaļ pie sevis.

Kāpēc reizēm ir tik grūts šis mazais solis starp “domāt darīt” un “darīt”? Nav jau tā, ka man visu laiku šķita, ka viss ir lieliski. Nē. Ilgu laiku taisījos un nevarēju sataisīties kaut ko darīt. Man vajadzēja morālu spērienu pa pakaļu, lai sāktu kustēties, jo viss ir tik ērti, kāpēc kaut ko patiešām mainīt? Kas vienam ir pašsaprotami, tas citam nāk grūti – to vienmēr cenšos atcerēties.

Lai šis personīgi atklātākais ieraksts kalpo man par atgādinājumu un kompasu brīžos, kad atkal sāku sašļukt. No tā ārkārtīgi baidos. Pēc atvaļinājuma gāju atpakaļ uz darbu un baidījos sevi atkal pazaudēt. Atvaļinājumā man bija daudz laika sev, strādājot tā ir krietni mazāk un viegli ieslīgt ērtā rutīnā un slinkumā.

Stokholma 2018. gada jūlijs

2018. gada jūlijs, pie Zviedrijas krastiem. 

Kā atgūt sevi?

Pašā sākumā savā labā izdarīju vienu lietu: uztaisīju analīzes (rezultāts – viss ideāli). Tad apsēdos, apdomāju mērķus un līdzekļus kā šos mērķus sasniegt. Pēc tam ķēros pie sevis un dzīves mainīšanas.

Sports un ēšana

Agrāk periodiski esmu gājusi uz trenažieru zāli, skrējusi, bet tam nekad nav bijusi tāda īsta, dziļa vajadzība. Ēdusi vienmēr esmu visu un tikai pēdējos gadus ēšanas paradumi sāk atstāt vizuālu iespaidu uz manu ķermeni. Kā saka, vecums nenāk viens. Bet var taču nopirkt platāku kleitu (tās maisveidīgās tagad modē) vai krekliņu un viss čikiniekā. Vai ne? Man nav raksturīga emocionālā ēšana, tomēr nākas atzīt, ka ēdu stipri par daudz.

7. augustā sāku vingrot. Lejuplādēju Female Fitness aplikāciju, paņēmu rīta iesildīšanās vingrojumu kompleksu un…. sajutos izcili tizla. Vingrojot mājās ir viens liels labums – neviens neredz cik nevarīga esi. Nepadevos, turpināju un pēc pāris dienām sapratu, ka jūtos krietni labāk. Fiziski vēl diezgan vāja, bet emocionāli krietni labāk. Tas bija pamatīgs šoks.

Tagad katru dienu (protams, gadās izņēmumi) pildu vingrojumu kompleksu visam ķermenim. Ar burpies joprojām iet smagi, bet plank jau varu izturēt minūti diezgan mierīgi. Pāris reizes nedēļā skrienu, pa druskai palielinot distanci. Vakar pirmo reizi izmēģināju jogas aplikāciju Down Dog. Pāragri spriest par labumu, bet gribu iekombinēt savā sportošanā jogu lokanībai un izturībai. Sākums būs grūts, to sapratu pēc pirmajām 2 ievadreizēm.

Paralēli vingrošanai beidzu rīt. Jā, tik vienkārši. Ja man ir jāmokās, lai izpildītu dažus vingrojumus, tad es savus gliemeža ātruma panākumus netaisos sabotēt ar bulciņām un tamlīdzīgi. Nav tā, ka tagad ēdu tikai pareizi un veselīgi, bet domāju līdzi, ko ēdu, un izvēlos veselīgākus variantus vai vienkārši ēdu tikai pusporciju. Pirmo nedēļu pēc atvaļinājuma ņēmu uz darbu līdzi sagrieztu ķirbi un ābolu, lai roka nestiepjas pēc saldumiem. Ēdienreizēs vairāk dārzeņu, mazāk visa pārējā. Vairāk plānoju, gatavoju uz priekšu, lai nesanāk “norauties” darba dienu vakaros. Tādas vienkāršas, vispārzināmas patiesības, kas srādā.

Beidzot spēju sev pamatot, kāpēc man vajag sportot, izjūtu iekšēju nepieciešamību to darīt un tas visu maina. Vairs neprasās saldumi, ir vairāk enerģijas, jūtos pārliecinātāka par sevi un apmierinātāka. Divu nedēļu laikā nometu 1 kg, bet mans mērķis ir tvirts augums un laba pašsajūta, nevis kilogramu skaits. Esmu ceļā uz to un rezultāti ir acīmredzami.

Laiks sev vs laiks citiem

Ar šo man ir reāla cīņa. Tik daudz ko gribas izdarīt, vai neko nedarīt, un kā introvertam man ir labi vienatnē, bet esmu sapratusi, ka jākāpj laukā no savas komforta zonas, jāiet laukā no mājas, jākomunicē ar draugiem un radiem. Vienu nedēļas nogali pavadīju pie mammas, mēs daudz runājām un tas patiesībā bija brīnišķīgi. Māja palika nesatīrīta, grāmatas nelasītas, zīmējumi neuzzīmēti, bet laiks ar viņu izrādījās par visu vērtīgāks.

Ar draugiem iet grūtāk, es laikam nemāku draudzēties, bet es cenšos. Tomēr visvissvarīgākais ir atklāti runāt un daudz runāt par pilnīgi visu ar sev vistuvāko cilvēku. Tiešām. Es atkal un atkal pārliecinos, ka daudzas problēmas rodas no nesarunāšanās. “Ko ēdīsi vakariņās?” neskaitās. Kopā jādara lietas, jāmuļķojas un jādala bēdas. Izrunāšanās ļauj justies labāk, tikšanās ar citiem, palīdzēšana bagātina dzīvi.

Iztaujāju mammu un beidzot sāku veidot dzimtas koku, kas pārsteidzošā kārtā lika man justies dzīvai. Tas ir fokuss prom no sevis un komunicēšana ar radiem ārpus ikdienišķā. Nevarēju iedomāties, ka urķēšanās pagātnē man nāks par labu.

Darbs, dzīvesvieta

Man pietrūkst drosmes lekt nezināmajā.

Pašreizējais darbs man patīk un vienlaicīgi ir apnicis. Dažādu apstākļu dēļ tas bieži mani iedzen stresā. Domāju, ka būtu laiks to mainīt, bet viss ir tik ierasti un ērti, viss zināms, ir savi plusi. Vienlaicīgi arī bailes, vai būšu pietiekoši laba kur citur. Latviskais pieticīgums spiež pie zemes. Ja es zinātu, ka ar zīmēšanu mēnesī nopelnīšu vismaz tikpat cik pašlaik, aizietu neatskatīdamās. Zīmēt, gleznot ir tas, ko es gribētu darīt.

Arī dzīvesvieta ir labu labā, tomēr, ja neko nemainīt, nekas arī nemainīsies, bet jūtu, ka pārmaiņas ir vajadzīgas. Nevaru saprast, vai iesakņoties ir labi? Vai lielas pārmaiņas sniegs cerēto gandarījumu? Tāpēc sāku ar mazumiņu: izmest vecās vai nevajadzīgās mantas, uzrakstīt CV……

Grāmatas, māksla

Sapratu, ka lasu tik maz un pārāk maz zīmēju, jo galvā ir pamatīga putra. Visu laiku bija šī neapmierinātība ar sevi, ar apstākļiem, sajūta, ka kaut kas jādara, bet nespēju saņemties. Pamazām haoss sakārtosies un atsākšu lasīt.

Atvaļinājuma laikā man pasūtīja gleznu. Tas bija negaidīts pārsteigums un pamatīgs grūdiens manai pašapziņai. Ļoti vērtīgu padomu sniedza Austra (paldies Tev!) un man pamazām top plāns. Varbūt tas nebūs veiksmīgs, bet krietni muļķīgāk būtu neko nedarīt.

Apsveru iespēju rudenī iet uz gleznošanas kursiem.

***

Grūti aprakstīt visus mikro solīšus, ko savā labā veicu. Tāpat ir pārāk personīgas lietas, lai šeit aprakstītu. Ne katra diena ir viegla un iedvesmojoša. Vienmēr kaut kam nepietiek laika, bet es pamazām sakārtoju sevi un sakārtoju dzīvi. Atliek vien atrast to drosmes aku, no kuras agrāk tik viegli varēju pasmelt.

Atvainojos tiem, kas šeit nāk lasīt par grāmatām. Grāmatplauks ir apputējis, bet paldies, ka šeit ielūkojaties un atstājat kādu ziņu. Tas man daudz nozīmē.