Ledus apelsīns. Dace Vīgante

latviešu autors, latviešu stāsti, jaunā proza, jauna grāmata, Dace Vīgante

Zvaigzne ABC 2016. gads, 174 lpp.

Daces Vīgantes debijas stāstu krājums ir viltīgs. Sākumā piesaista ar nosaukumu un vāka dizainu. Kad, neko sliktu nenojauzdams, lasītājs to ir paņēmis rokās, atvēris un ar domu “tikai drusku ieskatīšos” izlasījis pirmās trīs lapas, viņš/ viņa pēkšņi attopas jau 73. lapā tikai tāpēc, ka sen laiks iet gulēt. Goda vārds. Ar mani tā bija. Esmu jūs brīdinājusi.

Krājumā ietverti 11 stāsti par dzīvi 20. gadsimtā. Pāris stāstos tēli ir jaunas meitenes, vienā puisis, bet pārsvarā tās ir vientuļās mātes, darba nogurdinātas sievietes, šķirtenes. Nē, patiesībā stāsti ir par nepateikto, noklusēto, neizrunāto un aizlauzto attiecībās. Viņa noslēdzas, kļūst asa un gaida, ka viņš sapratīs, cik viņai grūti. Viņš tādus ačgārnus mājienus nesaprot un meklē mierinājumu citur. Cilvēki, kas izsalkuši pēc īsa siltuma mirkļa, bet nemāk ne paši dot, ne uzprasīt. Smacējoša mīlestība, kas negūst piepildījumu. Skatiens vai rīcība, kas izsaka daudz vairāk par vārdiem. Tik daudz kā nepateikta, vai – tieši otrādi – nepareizi pateikta. Dace Vīgante lieliski notvērusi ikdienas nianses, attiecību smalkumu un smagumu, nepateikto, kas gruzd un žņaudz.

Ņemot palīgā vēsturiski precīzas detaļas, autore radījusi dziļus un emocionāli aizķerošus stāstus, kādā mistiskā veidā pamanoties nepadarīt savu prozu gaudulīgu un depresīvu. Viņai nevajag rakstīt gari, lai uzburtu tēlus un vidi, tāpēc arī paši īsākie stāsti ir baudāmi un saprotami. Bieži vien neuzrakstītais iedur sāpīgāk kā uzrakstītās rindas. Te skaidri jūtams, ka stāstos ielikta autores pašas pieredze. Lasīju krājuma pirmo stāstu “Ledus okeāns” (kas ir arī garākais stāsts šajā grāmatā) un domāju “nē, tā nevar būt, ka šo visu viņa ir izdomājusi, tur jābūt īstām dzīvēm apakšā”. Kā uzzināju, tad tā arī ir. Jāsaka, ka šis stāsts mani ļoti aizķēra un saviļņoja. Irmas, Māras un Kaspara dzīves ir tik skumjas, ka gribējās raudāt. Pārējiem stāstiem nesanāk tik ļoti pieķerties, jo tie ir īsi, tomēr gandrīz katrs ir spēcīga un spilgta aina kādā nozīmīga tēla dzīves mirklī.

Iespējams, ka Daces Vīgantes stāstu pārsteidzošākais pluss ir pārspīlētu māksliniecisko izteiksmes līdzekļu trūkums. Viņa būs pavirši rakstījusi sacerējumus. Jaunā autore raksta raiti un dabiski, bez liekiem izcakojumiem, rupjībām vai pārliekas teksta sarežģītības, tomēr valoda nav sausa. Īsāk sakot – labs stils un man patika.

“Ledus apelsīns” ir vēl viens rūpīgi pārdomāts, tematiski vienots un viendabīgi kvalitatīvs stāstu krājums. Kad saņēmu to dāvanā, neko dižu necerēju, bet tagad silti varu šo grāmatu ieteikt izlasīt latviešu prozas cienītājiem. Vienīgi nesaprotu, kāpēc krājums ir tik nepiedodami īss?

Vērtējums: 4,5/5

A Man Without a Country. Kurt Vonnegut

Kurta Vonnegūta "Cilvēks bez valsts"

Random House Trade Paperbacks 2007. gads, 146 lpp.

Smieties var gandrīz par visu un tieši tā visu mūžu darīja izcilais amerikāņu rakstnieks un satīrists Kurts Vonnegūts. Uldis jeb Baltais Runcis uzaicināja visus par godu rakstnieka 9. nāves gadadienai 11. aprīlī piedalīties Vonnegūta lasīšanas akcijā. Mans ieguldījums ir nelielais eseju un atmiņu krājums “A Man Without a Country” – pati pēdējā Vonnegūta grāmata, ko pirmo reizi izdeva 2 gadus pirms viņa nāves. Tā arī ir vistuvākā iespējamā līdziniece viņa autobiogrāfijai, ilustrēta ar autora zīmējumiem un izteicieniem.

Kopš bērnības pētījis humoru un komediantus, jo, būdams jaunākais bērns ģimenē, tikai ar humoru mazais Kurts varēja piesaistīt pārējo ģimenes locekļu uzmanību. Tādā garā viņš nolēma turpināt un mēs visi zinām, kādi lieliski darbi no tā ir sanākuši. “A Man Without a Country” ir kā lēna vakarēšana ar vectēvu. Vectēvs aizrautīgi smēķē un ļauj domām brīvi plūst no Kārļa Marksa pie reliģijas, no tehnoloģijām pie Drēzdenes bombardēšanas un tā tālāk. Vonnegūts bija humānists un viņu ļoti satrauca individuāla un valstiska bezatbildība par nākotni un bezjēdzīgā karošana, kur bagātie paliek bagātāki, bet karavīri ir tikai spēļu kauliņi. Personīgi man interesants šķita viņa skaidrojums par kādu Marksa frāzi. Kārlis Markss 1844. gadā paziņoja, ka “religion is the opium of the people”. Tas esot bijis domāts nevis nosodoši, bet gan kā novērojums, ka reliģija var sniegt komfortu ekonomisku vai sociālu grūtību gadījumā (tolaik opijs bija vienīgais sāpju remdētājs). PSRS šo Marksa frāzi izmantoja savādāk. Vēl Vonnegūts uztraucas par zemes piesārņojumu, naftas pārlieku lielo pumpēšanu, šķendējas par karu, par vienaldzību, par tehnoloģijām, kas palīdz mums iznīcināt planētu. Neviens nedomā par saviem mazbērniem, kas paliks tiem. Īpaši viņš ir neapmierināts ar ASV politiku.

 I don’t think people give a damn whether the planet goes on or not.

Amerikāņu politikas peripētijas krietni interesantākas droši vien šķiet pašiem amerikāņiem un mani tās mazliet garlaikoja. Bet atpakaļ pie paša jokdara. Ik pa brīdim viņš tekstā iepin arī personīgas informācijas druskas. Vonnegūtam ir ķīmiķa izglītība, jo tēvs gribēja, lai viņš iegūst izglītību ar ko var pelnīt naudu, vēlāk iegūts grāds antropoloģijā. Viņš uzskata, ka ticis nosaukts par zinātniskās fantastikas autoru tikai tāpēc, ka viņa pirmā grāmata Player Piano bija par rūpnīcu pilsētu Schenectady. II pasaules karā kā karagūsteknis pārdzīvoja Drēzdenes bombardēšanu, kad visa pilsēta tika nosvilināta ar ugunsbumbām.  Viņš daudz smēķēja un kādu brīdi (šķiet, ka 1960. gados) tirgoja Saab automašīnas. Godīgi teikšu, ka īsais gabals par Saab automašīnu tehniskajām iespējām bija ļoti aizraujošs.

Ass un vērīgs kā vienmēr, bet, viņa paša vārdiem runājot, redzējis tik daudz un tā noguris no bezjēdzībām, ka vairs īsti nespēj jokot. Politika mani nogurdina, garlaiko un pēdējos pāris gadus vienkārši nespēju to stulbumu paciest, tāpēc šis nav mans mīļākais Vonnegūts, tomēr jūtos pateicīga par atgādinājumu neņemt sevi tik nopietni un jokot par spīti visam, jo dzīve ir šausmīga, brīnišķīga, absurda un jēgpilna.

Humor is a way of holding off how awful life can be, to protect yourself. Finally, you get just too tired, and the news is too awful, and humor doesn’t work anymore.

We are here on Earth to fart around.

Because power corrupts us, and absolute power corrupts us absolutely.

I urge you to please notice when you are happy.

Vērtējums: 2,5/5

Īsās atsauksmes #5

Šoreiz gribu īsi pateikt par divām latviešu autoru grāmatām, kamēr galīgi nav izslīdējušas no atmiņas.

Rakstnieku pavārgrāmata. Gundega Repše

Gundega Repše “Rakstnieku pavārgrāmata”

Zvaigzne ABC 2012. gads, 128 lpp.

Vispār ļoti simpātisks salikums – rakstnieki un ēdiens. Diemžēl, Gundega Repše man nekad nav simpatizējusi un atļaušos būt pret rakstnieci tikpat augstprātīga, cik viņa pret potenciālo lasītāju šajā plānajā grāmatā. Repše izvēlējusies tos rakstniekus, kas par ēšanu domā līdzīgi viņai, un tas rada nelielu “propagandas” sajūtu kā būtu jādomā par ēdienu, jo skaidrs, ka grāmatas autores uzskati ir tie pareizie. Var gan piekrist autores uztraukumam, ka rūpes par ēšanu daudziem aizstāj rūpes par prātu un mēs paliekam aizvien resnāki un stulbāki. Grāmatā ir sarunas ar Ingu Ābeli, Ēriku Hānbergu, Andri Kolbergu, Noru Ikstenu un citiem, kā arī viņu piedāvātās receptes. Šis ir vairāk prāta baudījums, lai gan dažas receptes varētu noderēt. Daļā recepšu uzrādītas precīzas sastāvdaļas un gatavošanas process, līdzīgi kā pierasts parastās pavārgrāmatās, citas receptes ir aptuvenas, paļaujoties, ka lasītājs nestāv pirmo dienu pie plīts. Kolbergs, piemēram, stāsta kā pagatavot tatāru gaļu un viltotos nēģus, savukārt Inese Zandere “ieskrējusies” ar veselām 11 receptēm. Diez vai kādreiz gatavošu pieneņu medu, vai kādus eksotiskākus rakstnieku domu lidojumus, bet kādreiz varētu noderēt dzīvē pārbaudītu marinētu sēņu recepte.

Vērtējums: 3/5

Nāk gaismā pati lampa. Marts Pujāts

Nāk gaismā pati lampa. Marts Pujāts

Mansards 2013. gads, 38 lpp.

Reizēm tiešām vajag ņemt vērā to, ko raksta anotācijā: “Marts Pujāts tiek uzskatīts par visneparastāko un “nepieradināmāko” savas paaudzes dzejnieku”. Man viņa “poētiskās un nevaldāmās iztēles vēriens” paslīdēja garām nesaprasts. Uztvēru vien atsevišķus vārdus un tēlus. Žēl, ka nespēju uztvert to, ko viņš cenšas pateikt, jo Pujāta dzejā ir arī kaut kas īpatnēji skaists. Iespējams, ka nelietoju īsto brīnumlīdzekli, lai abstraktās dzejas gleznas, šie murgainiem sapņiem līdzīgie dzejoļi man atklātos visā pilnībā. Arī palasot Haralda Matuļa eseju, man skaidras kļuva vien divas lietas – 1) džeki kaut ko pīpē, 2) es noteikti nepīpēju to, ko pīpē viņi. Labi, jokus pie malas. Man vienkārši nav lemts saprast šo modernās dzejas augsto līmeni, labāk palikšu pie piezemētākiem variantiem.

Vērtējums: 2/5

Zaļā ķirzaciņa: Pirmā sastapšanās ar Kubu. Andris Vējāns

zaļā ķirzaciņa

Izdevniecība “Liesma” 1966. gads, 141 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1966. gads

Šo miniatūro grāmatiņu atradu grāmatu apmaiņas galdā. Nolēmu paņemt divu iemeslu pēc. Pirmkārt, ļoti interesēja, kāda tad ir 1960. gadu Kuba. Otrkārt, grāmata lieliski derēja latviešu grāmatu izaicinājumam.

Andris Vējāns pirmo reizi par Kubu dzird bērnībā kalēja smēdē, kad vīri pīpē labu tabaku. Kopš tā brīža Kuba viņam kļūst par sapņu zemi un tā nu kaut kad 1960-os gados viņam izdodas savu sapni piepildīt – kopā ar veselu grupu PSRS kultūras darbinieku viņš ierodas Brīvības salā. Tas noteikti bija sadraudzības brauciens, vai kā nu tos tolaik sauca, lai gan viņš nepaskaidro iemeslu. Grāmatiņa būtībā ir miniatūras par šo braucienu.

Viņiem ir tikšanās ar Kubas kultūras darbiniekiem un dažas organizētas ekskursijas pa Havannu un ārpus tās. Protams, tie ir laiki, kad uz savu galvu nevar klīst pat pa draudzīgās valsts ceļiem. Ekskursantiem parāda savulaik ļoti grezno Miramaras rajonu, kur agrāk mitinājās amerikāņu un vietējie miljonāri, un aizved uz augstu kalnos esošo bijušo Sacelšanās armijas skolu, kur apmāca vairākus tūkstošus skolotāju. Vējāns ar tādu kā izbrīnu atzīmē, ka Havannā gandrīz uz katra ielas stūra ir pa zābaku tīrītājam un kubieši ir ļoti dzīvespriecīgi.

Tomēr eksotiskā gaisotne nav nekas salīdzinājumā ar viņa sajūsmu par “revolūcijas gaišo noskaņojumu”, pieminekļiem un krūšutēliem dižajam Kubas tautas cīnītājam, dzejniekam un publicistam Hosē Marti (ar kuru, starp citu, mūsu Rainis labi saprastos, kā sajūsmināti un ar lepnumu atzīmē Vējāns), un stāstiem par Kubas “atbrīvošanu” un “sociālisma celšanu”. Atklāju vienu interesantu faktu – Beļģija esot bijusi vienīgā valsts, kas piegādāja sacelšanās armijas vīriem ieročus.

Man bija miglaina nojausma, ka Andris Vējāns rakstīja padomju varai stipri simpatizējošus tekstus, tomēr negaidīju, ka viņš to darīja tik lielā apmērā, ar tādu patosu. Gandrīz katrā lapaspusē viņš pamanās iepīt standarta frāzes par dižo komunismu. Lasot, man viņa bija žēl. Saprotams, ka tāds bija laiks, kaut kā jāizdzīvo un vēl maizīte jānopelna un, ja reiz tevi palaida uz Kubu, tad arī pienācīgi jāatskaitās, tomēr viņš varēja vairāk pastāstīt par Kubu un mazāk liet salkanas samazgas. Kas interesanti, vietās, kuras nav nodevas valdošajam režīmam, Vējāns raksta patiešām poētiski un pat interesanti. Diemžēl, šādu nodevu dēļ (dažā gadījumā gan patiesas pārliecības dēļ), daļa latviešu un krievu literatūras no 1940. līdz 1980. gadam nav īsti lasāma.

Žēl, ka par Kubu bija tik maz, tomēr aptuveno tā laika politisko un ekonomisko noskaņu var nojaust. Arī to, kas tiek noklusēts, jo ir skaidrs, ka noklusēts tiek viss, kas neatbilst sociālisma idillei. Starp citu, tekstu paspilgtina skopām līnijām vilkti Aleksandra Stankeviča zīmējumi. Lai šī grāmatiņa kalpo par lielisku piemēru, cik drausmīgi nebaudāmi mūsu literāti spēja (vai viņiem vajadzēja) rakstīt tolaik.

Vērtējums: 1/5