The Grip of It. Jac Jemc

šausmu romānsFSG 2017, 276 lpp.

Viss ir sagriezies tā, ka gandrīz palaidu garām savu mīļo rudens grāmatu izaicinājumu R.eaders I.mbibing P.eril XIII. Tiem, kuri nezina, kas tas ir, pagājušā gada ierakstā visu pastāstīju. Iespējams, ka “The Grip of It” pamanīju kādā jaunāko grāmatu vai ieteicamo grāmatu par tēmu X sarakstā. Jebkurā gadījumā anotācija saintriģēja un lappušu skaits neliels, lai es paspētu to izlasīt R.I.P. izaicinājuma ietvaros.

Romāns konstruēts īsās nodaļās no mājas jauno īpašnieku – Džūlijas un Džeimsa – skatu punkta. Realitāte sāk izplūst, šķobīties un vairs nesaproti – tā tiešām bija, vai arī tās ir tikai iedomas. Grūti izskaidrojamas lietas notiek gan ar māju, gan tās iemītniekiem.

Apsēstas mājas ir klasiska, bet interesanta tēma, tāpat kā psiholoģiskas šausmas vai dīvainības ir interesantākas par prastu zarnu šķaidīšanu. Vismaz man. Šis romāns tomēr neaizrāva. Palika sajūta, ka autore pārāk centusies ar vārdiem uzburt vajadzīgo atmosfēru, pārāk samudrījusi psiholoģiski neskaidro galveno varoņu stāvokli. Neesmu arī stila “es eju”, “es lasu”, “es apguļos uz grīdas” piekritēja. Tomēr interesanti, ka stāstu var nolasīt vairākos līmeņos: gan kā apsēstu māju, gan kā slimību, gan kā alegoriju varoņu attiecībām. Tas man patika.

Ja runājam par šausmām, tad grāmatas sākums ir daudzsološs: veca māja ar dīvainu fona troksni un slepenām telpām, jocīgs kaimiņš, bērni, kuri mežā spēlē slepkavību spēli, un precēts pāris, kas cer sākt jaunu dzīvi. Ir visi priekšnoteikumi, lai lasītājs aizrautīgi pāršķirtu lapas un sajustos neomulīgi. Varbūt pie vainas brīnišķīgā “House of Leaves”, bet “The Grip of It” nebija ne tik šausminoša, ne noslēpumaina kā cerēju. Iespējams, ka audiogrāmatas variantā ar labiem ierunātājiem varētu noķert labu māņticīgu baiļu sajūtu devu.

Vērtējums: 3/5

Advertisements

Īsās atsauksmes #16

Turpinu cīņu ar neuzrakstītajām atsauksmēm. Šīs vēl no 2014. gada.

Geišas atmiņas. Arturs Goldens – nu kā var viens ne-japānis tik labi uzrakstīt romānu par Japānu?! Viņš ļoti prasmīgi ieved lasītāju sarežģītajā un noslēpumainajā geišu pasaulē pirms 2. pasaules kara. Šī, protams, ir daiļliteratūra, bet domāju, ka autors pamatīgi izpētījis tēmu un man bija sajūta, ka lasu īstu dzīvesstāstu, lai gan jāpieļauj, ka varētu būt izpušķojumi un sagrozījumi lielāka efekta radīšanai. Vērtējums: 5/5

Geiša – mana dzīve. Mineko Ivasaki, Renda Brauna – šis ir reāls atmiņu stāsts un, protams, faktu ziņā interesants, bet Mineko personība pabojāja grāmatas baudīšanu. Starp citu, Mineko Ivasaki iesūdzēja Arturu Goldenu tiesā par viņas dzīvesstāsta izmantošanu romāna tapšanā un viņas identitātes atklāšanu intervijās. Vērtējums: 3/5

Degošais pilskalns, Krusts virs pilskalna. Laimonis Purs – neko īsti neatceros no pirmajām divām Laimoņa Pura vēsturiskā cikla grāmatām. Labi, ka ir pieraksti. Cikla pirmā grāmata stāsta par 15 gadus veco Gunvaldi un vēl pavisam jauno valdnieku Nameju. Dzīvot traucē vācieši un nodevēji no pašu vidus. Otrajā grāmatā visi ir vecāki un zemgaļi paraksta miera līgumu ar Bīskapiju. Vērtējums: 4/5 (pirmā grāmata), 3,5/5 (otrā grāmata)

Sound-Rage. A Primer of the Neurobiology and Psychology of a Little Known Anger Disorder. Judith T. Krauthamer – medicīnisks pētījums tieši par to, kas norādīts virsrakstā. Bija laiks, kad noteiktas skaņas mani pamatīgi “besīja” (tas vēl ir maigi teikts) un šī grāmata ļāva saprast, kas notiek un ko darīt. Nē, šī nav pašpalīdzības grāmata. Vērtējums: 5/5

Saga. Brian K. Vaughan, Fiona Staples, Volume 1, 2, 3 – superīgs komikss par pāri, kurš nedrīkstētu būt, tāltālu, dziļdziļu kosmosu kaut kad nākotnē. Superīgi uzzīmēts un superīgi izstāstīts. Vērtējums visām daļām: 5/5

Baltā nama augšstāvā. Dzīve prezidenta namā. J.B. Vests – kurš gan negribētu ieskatīties Baltā nama aizkulisēs? Bijušais Baltā nama pārziņa palīgs un kādu laiku arī pārzinis ļauj mums to izdarīt. Vests atklājas kā taktisks un patīkams stāstnieks, kurš ļoti interesanti stāsta par Rūzveltiem, Trūmeņiem, Eizenhaueriem, Kenedijiem, Džonsoniem un Niksoniem. Piemēram, Eizenhaueri dārzeņus audzēja savā fermā un gaļu pārveda no medībām, jo prezidentiem bija pašiem jāmaksā par ģimenes un savu viesu uzturu (varbūt tā ir arī tagad, nezinu). Pārziņa kabinetā bija signālu sistēma uz plāksnes virs darba galda, lai zinātu, kad kāds no prezidenta ģimenes vai viesiem izkustējies. Vērtējums: 5/5

Бронебойщик. Алекс Орлов (Бронебойщик #1) – ar šo romānu iepeldēju sev nezināmajos fantastiskā bojevika ūdeņos. Tāla nākotne pēc atomkara, divi varoņi – jaunietis Džeks, kurš sapņo par kaujas robotu, un jau pieredzējis bijušais algotnis Ferlins, kurš viņam palīdz. Džeks tiek līdz armijai, viņu aizsūta uz citu planētu un sākas jautrība. Krievu armijas komēdija, tikai kosmosā. Apmēram tā. Godīgi sakot, labi atpūtināju smadzenes, jo Orlovs ir jautrs un veikls stāstnieks. Vērtējums: 4/5

Ar šo noslēdzu 2014. gadu. Tas bija ražens gads – 95 izlasītas grāmatas.

You. Caroline Kepnes

psiholoģiskais trilleris, grāmata angļu valodā

Atria/Emily Bestler Books 2014, 422 lpp. You #1

Ko tur liegties – man patīk psiholoģiskie trilleri ar neuzticamiem varoņiem un stāstu, kas sajauc lasītājam galvu. “You” ir no šī plauktiņa, tāpēc nolēmu, ka jāizlasa. Bez tam, tas asiņainais vāks ļoti piestāv R.I.P..

Stāsts sākas grāmatnīcā, kuru vada Džo Goldbergs. Visu romānu lasītājs pavada šī psiha galvā un tā ir emocionāli nestabila vieta. Viņš nolemj, ka ir iemīlējies kādā pircējā, izseko viņu, tiek pie meitenes telefona un ar iegūto informāciju manipulē cik vien var, lai tiktu viņai klāt un Beka viņā iemīlētos. Pilnīgi apsēsts! Pamazām atklājas, ka viņš par Beku tomēr nezina visu. Gandrīz vai jāsaka, ka tāds ar tādu satikās, vienīgi ar to izņēmumu, ka džeks vēsā mierā novāc tos, kas viņam traucē ceļā uz mērķi, bet meitene nav tik varmācīga.

Neesmu gluži vīlusies, tomēr gaidīju ko vairāk. Sākums bija daudzsološs – ar interesi sekoju līdzi Džo domu gājienam. Tas, cik loģiski viņš attaisno savu rīcību, ir uzjautrinoši šokējoši. Ap grāmatas vidu sapratu, kā romāns varētu beigties, sižets iebuksēja un dažas vietas vispār varēja saīsināt. Diemžēl, autore nepārsteidza ar kādu šokējošu stāsta pavērsienu, lai gan varēja, ja vien Beka būtu vairāk badass.

Neiesaku šo romānu, ja jums būtiski, lai būtu patīkami tēli, jo šie divi tipāži nekādi simpātiskie nav. No psiholoģiskā viedokļa gan interesanti. Abi varoņi sākotnēji pat šķiet simpātiski, tomēr tā nav. Beka ir ļoti egocentriska, ārkārtīgi alkst uzmanības, izliekas, melo un vispār dažbrīd uzvedas tā, ka gaidīju diagnozi – šizofrēnija. Džo ir pilnīgi amorāls, izsekošanu uztver kā rūpes par meiteni, domā tikai par viņu, prot manipulēt un vienlaikus ir iejūtīgs, gādīgs romantiķis. Viņš domā, ka ir ārkārtīgi gudrs.

Autores stils ir amerikāņu bestselleru parastais. Vismaz iztiek bez aizturētām elpām un mitrām biksītēm. Mazliet rupjību, mazliet erotikas, mazliet klišejisku muļķību. Lasās viegli un raiti. Džo stāstam ir turpinājums “Hidden Bodies”, bet to es nelasīšu.

Tas, ko varam mācīties no “You”, – pat stalkers nevar būt drošs, ka upura sociālajos tīklos paustā informācija ir patiesa. Otra lieta, – ja vien cilvēks nefiltrē ar ko dalās, par viņu var uzzināt ļoti daudz.

Vērtējums: 2,5/5

ripelevenJa iedomājamies, ka aiz tikko satiktā cilvēka patīkamās ārienes var slēpties maniaks, kurš informāciju par upuriem viegli sameklē internetā, tad “You” kļūst super-šaušalīgs. Iespējams, ka jums šis neērtais un prātu jaucošais romāns būs tieši laikā tumšajiem vakariem. Daži līķi, maniakāla uzvedība un asiņainais vāks iederas R.I.P. izaicinājumā.

A Head Full of Ghosts. Paul Tremblay

Brema Stokera balva, šausmu romāns

William Morrow 2015, 286 lpp.

Šausmu autoru asociācija nesen paziņoja Brema Stokera balvas ieguvējus. Balvu kā 2015. gada labākais šausmu romāns ieguva Paul Tremblay “A Head Full of Ghosts”. Ļoti iespējams, ka šis fakts man paslīdētu garām nepamanīts, ja Stīvens Kings nebūtu Trembleja romānu salielījis tviterī. Tā man radās spontāna ideja šo grāmatu izlasīt.

Romāns sākas diezgan miegaini. Jauna sieviete Mērija un slavena rakstniece ierodas Mērijas bērnības mājā. Rakstniece vēlas uzrakstīt dokumentālu darbu par Baretu ģimenes traģēdiju, kas tika atspoguļota realitātes šovā The Possession. Savukārt Mērija beidzot ir gatava pastāstīt patiesību par notikušo.

Mērijai ir 8 gadi, viņas māsai Mārdžorijai 14, tēvs palicis bez darba un ģimenei trūkst naudas. Māsas stāstītie stāsti kļūst aizvien biedējošāki un pamazām lasītājs līdz ar Mēriju aptver, ka ar Mārdžoriju galīgi kaut kas nav kārtībā. Psihiski nestabilā un neprognozējamā Mārdžorija noved vecākus tādā izmisumā, ka viņi piekrīt eksorcismam. Labais katoļu mācītājs no tā visa piedāvā uztaisīt realitātes šovu, tā ļaujot ģimenei tikt pie tik vajadzīgās naudas. Viss neiet kā plānots un beigās diez vai kāds vispār saprot, ko dara.

Romāns ir jāizlasa līdz beigām un izlasītajam jāļauj nogulsnēties, lai aptvertu cik briesmīgs ir šis stāsts. Mazs bērns, kurš tiek manipulēts viņam nesaprotamos un traumatiskos apstākļos. Pusaudze, kura nesaņem pietiekošu vai atbilstošu medicīnisko palīdzību. Vecāki, kuri nespēj tikt galā ne ar sevi, ne apstākļiem un vēršas pie baznīcas, kad medicīna nepalīdz. Tik grūti atšķirt, kuram ticēt, kurš šajā stāstā ir veselais un kurš – slimais. Kurā brīdī vispār drīkst ticēt šizofrēnijas slimniekam? Un kurš galu galā vainīgs, ka viss beidzās tā? Zinātne pret reliģiju, veselais saprāts pret mistiku. Smagi jautājumi un smagas atbildes. Jāņem vērā, ka lasītājs nevar būt pārliecināts, ka tiek iepazīstināts ar visiem faktiem un reāli notikušo, jo var balstīties tikai uz Mērijas ne vienmēr skaidrajām atmiņām un realitātes šova atreferējumu.

Trembleja romāns, līdzīgi kā Kinga darbi, balstās uz cilvēku pašu radītajām šausmām. Autors ļoti cenšas šausmu atmosfēru paspilgtināt ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem – pirksti, kas urķējas pagraba melnzemē, mēle kā sarkans tārps, spageti mērce kā asinis un tādā garā. Viņš kā ar lupu pēta astoņgadīgas meitenes pasaules uztveri un tas reizēm ir nepatīkami. Īpatnējā veidā neomulību palielina nodaļas, kas veidotas kā bloga raksti, kuros to autore Kārena detalizēti analizē šovu The Possession. Tas ir kā skats no malas, kas parāda kāds absurds valdīja Baretu ģimenē tajā traģiskajā rudenī. Par to, cik precīzi attēlots šizofrēnijas slimnieks, atstāšu izteikties tiem, kuri par šo diagnozi zina vairāk.

Romāna notikumi manī raisīja vairāk skumjas, nekā klasiskas šausmas. Beigās, visu aptverot, nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka tas varēja notikt arī īstenībā. Iedomājieties, kā būtu dzīvot ar Mērijas atmiņām! Vājprāts! Realitātes ilūzija vedina domāt, ka romāns ir patiešām labs. Tomēr uzskatu, ka redaktora roka varēja piestrādāt stingrāk. Sižets vietām šķita pārāk iestiepts. Mērijas atmiņas par māsas izdomātajiem stāstiem palīdz veidot atmosfēru un iepazīstināt lasītāju ar māsu attiecībām un Mārdžorijas slimību, tomēr tās ne visas ir vajadzīgas un varēja tikt saīsinātas. Līdzīga problēma ar bloga ierakstiem. Brīžiem šausmas noslīkst grafomānijā.

Man personīgi bija par daudz teksta, tomēr romāns ir interesants un uzdod nepatīkamus jautājumus. Autors sakūlis briesmīgu kokteili no šizofrēnijas, reliģijas un realitātes šova.

Vērtējums: 3,5/5