Kāpēc neviens man to iepriekš nav teicis? Džūlija Smita

Džūlija Smita, Helios, psiholoģijaHelios izdevniecība 2022. gads, 295 lpp.

Fakts, ka šīs grāmatas latviskais izdevums piedzīvoja papildtirāžu neilgi pēc izdošanas (un oriģināls labus panākumus citur pasaulē), savā ziņā runā pats par sevi. Tomēr piefiksēšu savas domas par “Kāpēc neviens man to iepriekš nav teicis?” – jauno zvaigzni psiholoģijas/pašpalīdzības grāmatu lauciņā.

Grāmata ir lieliska un ļoti noderīga, ja meklējat psiholoģijas grāmatu vienkāršā valodā ar padomiem kā sev palīdzēt sakārtot domas un emocijas, rezultātā – uzlabot savu mentālo veselību un dzīvi. Pieci soļi kā kļūt veiksmīgai, bagātai un nemainīgi laimīgai ceļoties agri, skaitot afirmācijas un domājot tikai pozitīvas domas te nav. Bet kas ir? Ir zinātniskos pētījumos (ar visām atsaucēm) balstīti skaidrojumi par mūsu uzvedību, emocijām un domām, un iedoti instrumenti, kas var palīdzēt mazināt trauksmi, šaubas, nomāktu noskaņojumu un citus stāvokļus, ko darīt ar sērām, kā rast motivāciju un dzīves jēgu. Piekritīsiet, ka ļoti, ļoti svarīgas tēmas. Kā dažus noderīgus piemērus minēšu latviski iztulkoto emociju apli, kas ļauj iemācīties precīzāk aprakstīt savas emocijas; kā mainīt attieksmi pret neveiksmēm un kā atgūties pēc neveiksmes; kādi ir domāšanas aizspriedumi; kā saprast savas vērtības; kādas ir hroniska stresa pazīmes; rīcības, kas tikai pavairo trauksmi un kā to mazināt un vēl daudz kas cits.

Manuprāt, no šīs grāmatas, tāpat kā no citām līdzīga veida grāmatām, būs jēga tad, ja 1) saprot, ko lasa, 2) izmanto iegūtās zināšanas un iedotos vingrinājumus. Tāpēc es lasīju lēnām, apdomāju. Daļu jau zināju, jo biju lasījusi vai dzirdējusi no citiem avotiem, bet šeit viss ir apkopots vienkopus un tas ir ļoti ērti. Nenāk par sliktu atkārtot jau zināmas patiesības. Bija arī brīži, kad man nācās uzdot to pašu jautājumu, kas rotā grāmatas vāku. Lai strādātu ar sekām un risinātu problēmu, man vienmēr šķiet ārkārtīgi būtiski saprast cēloni, tāpēc ļoti pozitīvi novērtēju autores skaidrojumus un piemērus par katru grāmatā skarto tēmu, kas ļāva padziļināt izpratni.

Mans grāmatas eksemplārs ir izraibināts ar līmlapiņām un plānoju pārlasīt noteiktas nodaļas, kad jutīšu vajadzību. Grāmatas beigās ir garš atsauču saraksts, kas varbūt vairāk interesēs psiholoģijas un psihoterapijas speciālistiem. Savukārt resursu sadaļa noderēs mums – parastajiem lasītājiem. Tur ir Latvijā aktuālas organizācijas, kas piedāvā atbalstu, un autores sastādīts pašpalīdzības grāmatu saraksts, ja kāds viņas minētais instruments vai pieeja īpaši ieinteresējusi un gribas uzzināt vairāk. Ja patīk sociālie tīkli, Džūlija Smita ir aktīva TikTok un Instagram. Ak jā, Džūlijai Smitai ir vairāk kā 10 gadu pieredze klīniskajā psiholoģijā. Vispār vēl nekad nav bijis tik viegli atrast literatūru un video, lai parakātos savā galvā un vismaz mēģinātu saprast, kas notiek un kā sev palīdzēt. Diemžēl tikpat viegli ir uzrauties uz šarlatāniem. “Kāpēc neviens man to iepriekš nav teicis?” ir labs punkts, kur sākt vai turpināt.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

The Grip of It. Jac Jemc

šausmu romānsFSG 2017, 276 lpp.

Viss ir sagriezies tā, ka gandrīz palaidu garām savu mīļo rudens grāmatu izaicinājumu R.eaders I.mbibing P.eril XIII. Tiem, kuri nezina, kas tas ir, pagājušā gada ierakstā visu pastāstīju. Iespējams, ka “The Grip of It” pamanīju kādā jaunāko grāmatu vai ieteicamo grāmatu par tēmu X sarakstā. Jebkurā gadījumā anotācija saintriģēja un lappušu skaits neliels, lai es paspētu to izlasīt R.I.P. izaicinājuma ietvaros.

Romāns konstruēts īsās nodaļās no mājas jauno īpašnieku – Džūlijas un Džeimsa – skatu punkta. Realitāte sāk izplūst, šķobīties un vairs nesaproti – tā tiešām bija, vai arī tās ir tikai iedomas. Grūti izskaidrojamas lietas notiek gan ar māju, gan tās iemītniekiem.

Apsēstas mājas ir klasiska, bet interesanta tēma, tāpat kā psiholoģiskas šausmas vai dīvainības ir interesantākas par prastu zarnu šķaidīšanu. Vismaz man. Šis romāns tomēr neaizrāva. Palika sajūta, ka autore pārāk centusies ar vārdiem uzburt vajadzīgo atmosfēru, pārāk samudrījusi psiholoģiski neskaidro galveno varoņu stāvokli. Neesmu arī stila “es eju”, “es lasu”, “es apguļos uz grīdas” piekritēja. Tomēr interesanti, ka stāstu var nolasīt vairākos līmeņos: gan kā apsēstu māju, gan kā slimību, gan kā alegoriju varoņu attiecībām. Tas man patika.

Ja runājam par šausmām, tad grāmatas sākums ir daudzsološs: veca māja ar dīvainu fona troksni un slepenām telpām, jocīgs kaimiņš, bērni, kuri mežā spēlē slepkavību spēli, un precēts pāris, kas cer sākt jaunu dzīvi. Ir visi priekšnoteikumi, lai lasītājs aizrautīgi pāršķirtu lapas un sajustos neomulīgi. Varbūt pie vainas brīnišķīgā “House of Leaves”, bet “The Grip of It” nebija ne tik šausminoša, ne noslēpumaina kā cerēju. Iespējams, ka audiogrāmatas variantā ar labiem ierunātājiem varētu noķert labu māņticīgu baiļu sajūtu devu.

Vērtējums: 3/5

Tev šķiet, ka to cilvēku pazīsti

Tev šķiet, ka pazīsti sev tuvu cilvēku, bet vai tiešām? Reizēm tam, ko redzi un dzirdi, var būt vairāki izskaidrojumi. Var izrādīties, ka mīļotais un vistuvākais cilvēks ir tāds, kādu viņu pazīsti un reizē arī pavisam kas cits, piemēram, noziedznieks. Fascinējoši un biedējoši. Pieļauju, ka dokumentālās filmās tiek iemūžināti neparastākie, strīdīgākie un sensacionālākie gadījumi.

Pēc “Here Lies Daniel Tate” izlasīšanas, vēlreiz noskatījos “The Imposter”, jo grāmatas sižets ļoti atgādināja šajā dokumentālajā filmā pētīto identitātes piesavināšanās gadījumu. Varbūt grāmatas autore iedvesmojusies no šīs filmas? Lai kā tur būtu, pēc šīs filmas radās vēlme paskatīties vēl kādus dokumentālus stāstus.

imposterThe Imposter (2012)

Režisors: Bart Layton

Iesaku vispirms noskatīties filmu un tad lasīt tālāk, jo priekšā var būt maitekļi.

Spānijā tiek atrasts puisis, kurš saka, ka viņu sauc Nikolass. Puisis izskatās traumēts un ne visai grib stāstīt, kas ar viņu noticis trijos gados kopš pazušanas no mājām. Pamazām tiek noskaidroti apstākļi, ierodas Nikolasa māsa un puisis atgriežas pie savas ģimenes Teksasā. Viss jau būtu labi, tikai Nikolass runā ar akcentu un dažās pazīmēs atšķiras no trīspadsmitgadīgā Nikolasa.

Filma vienkārši uzspridzina smadzenes. Nu kā, kā kaut kas tāds ir iespējams?! Kā ir iespējams tā noticēt? Galēja izmisuma radīts acu apmāns? Tik milzīga vēlme atgūt pazudušo brāli/ dēlu? Uz filmas beigām rodas vēl jautājumi par to ģimeni. Savukārt puisis ir vienkārši fascinējošs. Kas viņš ir – lielisks melis, sociopāts, noziedznieks, vai bērnībā traumēts cilvēks, kam vajadzīga palīdzība? Patiesībā tik skumji noskatīties kā viņš alka mīlestības un uzmanības. Tajā pašā laikā – klajš cinisms, jo viņam vienalga, kā jūtas tā ģimene. Kas gan notiek viņa galvā? Šī filma liek uzdot daudzus satraucošus jautājumus.

Režisors no šī dokumentālā stāsta ir radījjis gandrīz mākslas filmu. Te ir spriedze, intriga, izmeklēšana un viszinošs krāpnieka smaidiņš starp epizodēm ar ģimenes locekļiem un izmeklētājiem. Bart Layton ir izvēlējies filmēt notikumu rekonstrukciju un man ļoti patika kā viņš to izdarījis, tas šķita ļoti reālistiski un stilīgi, kā kino, nevis tradicionālais “tad es stāvēju tur, tad es pacēlu to”. Paralēli ir sarunas ar radiniekiem, izmeklētājiem un krāpnieku. Šī būtu pavisam cita filma, ja nebūtu iespēja intervēt Frederiku Burdēnu, kuram tik veikli izdevās kļūt par Nikolasu 1997. gadā. Kas interesanti, filma nav mēģinājums izrakties līdz patiesībai. Iesaistītās puses stāsta savu notikumu versiju un skatītājam pašam jālemj – tā ir taisnība vai meli.

capturing the friedmansCapturing the Friedmans (2003)

Režisors: Andrew Jarecki

Atšķirībā no “The Imposter”, šī dokumentālā filma veidota krietni tradicionālāk, tomēr ļoti labā režijā, pamazām atklājot notikušo un liekot mainīt domas par iesaistītajiem cilvēkiem. Jarecki pēta Frīdmenu ģimenes skandālu. Režisors izmanto ģimenes arhīva videomateriālus un intervijas ar māti, vienu no dēliem, un tiem, kuri bija iesaistījušies izmeklēšanā.

Frīdmeni ir parasta vidusmēra amerikāņu ģimene, kas dzīvo Ņujorkas piepilsētā. Tēvs skolotājs, māte mājsaimniece, trīs dēli. Viņu idille sabrūk dienā, kad tēvu un vienu no dēliem apsūdz bērnu seksuālā izmantošanā. Sabiedrība vienkārši uzsprāgst, ir jūtams spiediens gan uz izmeklētājiem, gan Frīdmeniem. Gaisā karājas jautājums, cik lielā mērā tieši sabiedrības spiediens un masu histērija noteica notikumu iznākumu. Visvairāk filmā pārsteidz ģimenes uzvedība. Tēvs un dēli pārsvarā to uztver kā pārpratumu, pat ākstās. Māte ir naidīga, bet šķiet, ka viņa vispār tajā ģimenē ir lieka jau daudzus gadus. Domāju, ka tā ir viņas reakcija uz tik šokējušu apsūdzību saviem tuvākajiem cilvēkiem.

Filma sākas gandrīz idilliski, ar laimīgiem kadriem no ģimenes vēstures. Tad pamazām tiek šķetināta apsūdzība un kādu laiku gandrīz jājūt līdzi Frīdmeniem, bet uz beigām vairs nav īsti skaidrs – bija viņi vainīgi vai nebija, bet atzinās, jo nebija citu iespēju. Gan pierādījumi, gan tēva un dēla uzvedība ir neviennozīmīga. Vai arī režisors to visu tā uzkonstruējis. Katrā ziņā interesanti skatīties.