Sala. Robērs Merls

34752379Izdevniecība “Liesma” 1969. gads, 505 lpp.

Man tik ārkārtīgi patika “Malvilas pils”, tāpēc priecīgā satraukumā pukstošu sirdi ķēros pie Robēra Merla nākamā romāna “Sala”. Kā jau varat nojaust, romāna darbība risinās uz salas. Tā ir neliela, neapdzīvota sala kaut kur okeānā gabalu no Taiti. Uz šīs salas apmetas vairāki jūrnieki, kas uzrīkojuši kuģa dumpi, un taitieši ar sieviešu baru, kas palīdzēja jūrniekiem aizkuģot līdz salai. Ļoti ātri top skaidrs, ka starp brutālajiem jūrniekiem (pārsvarā tie ir briti), ar savu baltā cilvēka pārākumu, un maigajiem taitiešiem, ar savām tradīcijām, saskanīgas un mierīgas dzīves nebūs. Konflikts eskalē un iznākums ir skarbi likumsakarīgs.

Sākums bija šausmīgi lēns. Ap 90. lapaspusi vēl cerēju: paga, ļauj sižetam ieskrieties, tagad viņi ir uz salas, būs interesanti. Interesantāk palika, bet, ārprāts, cik šī ir apnicīga grāmata. Tie interesantie brīži ir jāizkasa no vārdu jūras par to kā taitietes apjūsmo kuslo jēriņu, nē, gailīti Perselu un kā Persels jau simto reizi atkārto, ka viņš nenostāsies nevienā pusē, ieroci rokās neņems, vardarbība ir grēks un tādā garā.

Persels ir romāna galvenais tēls – jauns, dievbijīgs pacifists, kurš ļoti labi saprotas ar taitiešiem. Savā ziņā Perselam ir taisnība, viņš grib, lai viss ir taisnīgi, demokrātiski, bet savu ideālu dēļ tomēr netieši vainīgs traģēdijā. Nenostājoties taitiešu pusē viņš neviļus atbalsta jūrnieku agresiju. Tad vēl ir kapteinis Mazons: ļoti interesants tipāžs savā nelokāmajā stulbumā un uzpūtībā. Ja viņš būtu savādāka rakstura, iespējams, dzīve uz salas izvērstos pavisam citādi.

Negribu būt netaisna, tāpēc jāpiezīmē, ka psiholoģiski šī ir ļoti interesanta drāma ar spēcīgu nobeigumu. Ja man jau no sākuma nebūtu skaidrs, kā tas viss beigsies, varbūt tā negarlaikotos. Arī no antropoloģijas puses ir interesanti lasīt, jo autors daudz stāsta par taitiešu pasaules uzskatu, paražām, domāšanu un sadzīvi. Diemžēl šoreiz man traucēja milzīgais “ūdens” daudzums tekstā un tas, ka nebija neviena varoņa, kam pieķerties.

Salīdzinot “Salu” un “Malvilas pili”, otrā šķiet dikti optimistiska un pat nereāla. “Sala” ar zemiskajiem, gļēvajiem un kašķīgajiem iemītniekiem ir krietni reālāka. Es tomēr mīļuprāt pārlasīšu Malvilu, jo man gribas ticēt “pasakām” un tam, ka kopā spēj savākties saprātīgi cilvēki un izdzīvot, nevis viens otru apslaktēt. Gandrīz aizmirsu piebilst, ka “Salas” ideja balstīta uz reāliem notikumiem. Par to var izlasīt grāmatas priekšvārdā.

Vērtējums: 3/5

Advertisements

Aleksandrijas kvartets. Justīne. Lorenss Darels

JustīneNordik 2008. gads, 261 lpp. Aleksandrijas kvartets #1

Biju iedomājusies, ka šis ir ceļojuma stāsts, bet izrādījās, ka “Aleksandrijas kvartets” autora vārdiem ir “pētījums par mūsdienu mīlestību”, eksperimentāls romānu cikls, kura pirmās trīs grāmatas vēsta par vienu un to pašu laika posmu un tiem pašiem cilvēkiem no dažādiem skatu punktiem, un tikai četurtais romāns virzās laikā uz priekšu. Centrā ir jauna rakstnieka un sarežģīta rakstura sievietes mīlasstāsts uz eksotiskās Aleksandrijas fona. Anotācija arī sola noslēpumu un spiegošanu. Tiktāl izklausās aizraujoši, un “Justīnes” pirmās pāris lapas ir tik intriģējošas un košiem ainavu aprakstiem pilnas, ka uzreiz jutos savaldzināta. Metos lasīt romānu, lai gan paņēmu rokās ar domu nest atpakaļ uz bibliotēku, jo pašlaik galīgi neiet ar lasīšanu.

Spilgti sācies romāns pamazām iestieg filozofiskās pasāžās un ārkārtīgi garos mēģinājumos aprakstīt un psiholoģiski/filozofiski izanalizēt Justīnes personību. Tā arī nespēju viņu ne ieraudzīt, ne saprast. Justīnes samudžinātais psiholoģiskais portrets šķita kā pārcenšanās. Vai viņai ir psiholoģiskas novirzes, vai viņa tēlo, ko īsti viņa domā, kas viņa tāda galu galā ir un ko viņa meklē? Viņas teiktais man šķita teatrāls un nedzīvs. Trīs vīrieši cenšas viņu saprast, aizrakties līdz saknei un tādējādi pilnībā iegūt sev. Tas, protams, neizdodas un laikam arī tieši šī nespēja viņu pakļaut ir trakās apsēstības (nu labi, lai būtu mīlestība) pamatā. No malas kaislīgais mīlas daudzstūris izskatās pagalam ciniski.

Mūsu galvenais varonis, šī stāsta stāstītājs, neveiksmīgs rakstnieks L. G. Dārlijs atgādina dzīves apnikuma skartu cilvēku, kurš ņem pretī pirmo iespēju tikai, lai kaut kas notiktu. Citi tēli ir saprotamāki, tomēr visveiksmīgākā ir sanākusi Aleksandrija – krāšņa, pulsējoša, kontrastaina, tumša, smirdoša, grezna, haotiska un apstulbinoša pilsēta. Varbūt pilsēta vai no tuksneša nākošais vējš padara cilvēkus dullus, liek viņiem dzīties pēc kaut kā nezināma, mesties tumšās kaislībās. Manuprāt, L. Darelam ļoti labi sanāk vietu apraksti un kolorītu cilvēku tēli, ja vien viņš nesāk tos pārāk analizēt. Aiz visa tā vārdu meža un prātojumiem slēpjas skaisti teikumi.

Nākamais romāns ciklā sola Baltazara, ārsta un kabalas speciālista, filozofisko skatījumu uz šo mīlasstāstu. Šaubos, vai tam man pietiks spēka, tomēr ļoti gribētos uzzināt jūsu domas par šīs romānu tetraloģijas turpinājumiem – vai man lasīt? Cik daudz tur ir tā filozofiskā skatījuma?

Vērtējums: 3/5 (sākuma emocijās Goodreads ieliku 2 zvaigznes, tomēr romāns ir pelnījis vairāk)

Spainis pilns laika. Hjells Askillsens

NordiskNordisk 2012. gads, 234 lpp.

Man ir palicis viens parāds izdevniecībai. Šoreiz tas ir “Nordisk” pārstāves laipni piedāvātais stāstu krājums “Spainis pilns laika”. Ļoti piesaistīja anotācija: “niansētu psiholoģisku pārdzīvojumu raksts, kur šķietami ikdienišķi notikumi un sadzīviskas sarunas un klusēšana atklāj atskārsmi par dzīvi un noveļu varoņiem”, tomēr saturs negaidītā kārtā garlaikoja.

“Spainis pilns laika” stāstus vieno laiks no brīža, kad visa dzīve vēl priekšā, līdz brīdim, kad viss jau ir pagājis, bet nāve vēl kavējas. Ir stāsti par jauniem pārīšiem mīlas skurbumā, ir stāsti par precētiem pāriem, kas sen jau atklāti nesarunājas, un ir stāsti par veciem, vientuļiem večukiem. Tie var būt tiklab vieni un tie paši varoņi kā pilnīgi citi. Šie varoņi bieži grib kaut ko pateikt, bet neatrod īstos vārdus, vai palaiž garām īsto mirkli un sakāmais paliek nepateikts. Diezgan depresīvi, bet, protams, sāpīgi reāli un neizskaistināti.

Tēmas un noskaņas ziņā Askillsena stāsti atgādināja man Alises Manro “Dārgo dzīvi” un Daces Vīgantes “Ledus apelsīnu”. Vīgantes stāsti gan ir krietni saprotamāki, ne tik dziļi filozofiski. Vispār krājums uzdzen sajūtu, ka man no šiem stāstiem kaut kas dziļš jāsaprot, bet es nesaprotu. Tas viss jau ir lasīts un tāpēc nekādu aizrautību un interesi neraisīja.

Grāmata varētu būt noderīga norvēģu valodas treniņam, jo tā ir bilingviāla. “Spainis pilns laika” patiks tiem, kuri vēlas paskumt par aizejošo dzīvi, pafilozofēt un palasīt ko līdzīgu Manro stāstiem.

Vērtējums: 2/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

You. Caroline Kepnes

psiholoģiskais trilleris, grāmata angļu valodā

Atria/Emily Bestler Books 2014, 422 lpp. You #1

Ko tur liegties – man patīk psiholoģiskie trilleri ar neuzticamiem varoņiem un stāstu, kas sajauc lasītājam galvu. “You” ir no šī plauktiņa, tāpēc nolēmu, ka jāizlasa. Bez tam, tas asiņainais vāks ļoti piestāv R.I.P..

Stāsts sākas grāmatnīcā, kuru vada Džo Goldbergs. Visu romānu lasītājs pavada šī psiha galvā un tā ir emocionāli nestabila vieta. Viņš nolemj, ka ir iemīlējies kādā pircējā, izseko viņu, tiek pie meitenes telefona un ar iegūto informāciju manipulē cik vien var, lai tiktu viņai klāt un Beka viņā iemīlētos. Pilnīgi apsēsts! Pamazām atklājas, ka viņš par Beku tomēr nezina visu. Gandrīz vai jāsaka, ka tāds ar tādu satikās, vienīgi ar to izņēmumu, ka džeks vēsā mierā novāc tos, kas viņam traucē ceļā uz mērķi, bet meitene nav tik varmācīga.

Neesmu gluži vīlusies, tomēr gaidīju ko vairāk. Sākums bija daudzsološs – ar interesi sekoju līdzi Džo domu gājienam. Tas, cik loģiski viņš attaisno savu rīcību, ir uzjautrinoši šokējoši. Ap grāmatas vidu sapratu, kā romāns varētu beigties, sižets iebuksēja un dažas vietas vispār varēja saīsināt. Diemžēl, autore nepārsteidza ar kādu šokējošu stāsta pavērsienu, lai gan varēja, ja vien Beka būtu vairāk badass.

Neiesaku šo romānu, ja jums būtiski, lai būtu patīkami tēli, jo šie divi tipāži nekādi simpātiskie nav. No psiholoģiskā viedokļa gan interesanti. Abi varoņi sākotnēji pat šķiet simpātiski, tomēr tā nav. Beka ir ļoti egocentriska, ārkārtīgi alkst uzmanības, izliekas, melo un vispār dažbrīd uzvedas tā, ka gaidīju diagnozi – šizofrēnija. Džo ir pilnīgi amorāls, izsekošanu uztver kā rūpes par meiteni, domā tikai par viņu, prot manipulēt un vienlaikus ir iejūtīgs, gādīgs romantiķis. Viņš domā, ka ir ārkārtīgi gudrs.

Autores stils ir amerikāņu bestselleru parastais. Vismaz iztiek bez aizturētām elpām un mitrām biksītēm. Mazliet rupjību, mazliet erotikas, mazliet klišejisku muļķību. Lasās viegli un raiti. Džo stāstam ir turpinājums “Hidden Bodies”, bet to es nelasīšu.

Tas, ko varam mācīties no “You”, – pat stalkers nevar būt drošs, ka upura sociālajos tīklos paustā informācija ir patiesa. Otra lieta, – ja vien cilvēks nefiltrē ar ko dalās, par viņu var uzzināt ļoti daudz.

Vērtējums: 2,5/5

ripelevenJa iedomājamies, ka aiz tikko satiktā cilvēka patīkamās ārienes var slēpties maniaks, kurš informāciju par upuriem viegli sameklē internetā, tad “You” kļūst super-šaušalīgs. Iespējams, ka jums šis neērtais un prātu jaucošais romāns būs tieši laikā tumšajiem vakariem. Daži līķi, maniakāla uzvedība un asiņainais vāks iederas R.I.P. izaicinājumā.

A Head Full of Ghosts. Paul Tremblay

Brema Stokera balva, šausmu romāns

William Morrow 2015, 286 lpp.

Šausmu autoru asociācija nesen paziņoja Brema Stokera balvas ieguvējus. Balvu kā 2015. gada labākais šausmu romāns ieguva Paul Tremblay “A Head Full of Ghosts”. Ļoti iespējams, ka šis fakts man paslīdētu garām nepamanīts, ja Stīvens Kings nebūtu Trembleja romānu salielījis tviterī. Tā man radās spontāna ideja šo grāmatu izlasīt.

Romāns sākas diezgan miegaini. Jauna sieviete Mērija un slavena rakstniece ierodas Mērijas bērnības mājā. Rakstniece vēlas uzrakstīt dokumentālu darbu par Baretu ģimenes traģēdiju, kas tika atspoguļota realitātes šovā The Possession. Savukārt Mērija beidzot ir gatava pastāstīt patiesību par notikušo.

Mērijai ir 8 gadi, viņas māsai Mārdžorijai 14, tēvs palicis bez darba un ģimenei trūkst naudas. Māsas stāstītie stāsti kļūst aizvien biedējošāki un pamazām lasītājs līdz ar Mēriju aptver, ka ar Mārdžoriju galīgi kaut kas nav kārtībā. Psihiski nestabilā un neprognozējamā Mārdžorija noved vecākus tādā izmisumā, ka viņi piekrīt eksorcismam. Labais katoļu mācītājs no tā visa piedāvā uztaisīt realitātes šovu, tā ļaujot ģimenei tikt pie tik vajadzīgās naudas. Viss neiet kā plānots un beigās diez vai kāds vispār saprot, ko dara.

Romāns ir jāizlasa līdz beigām un izlasītajam jāļauj nogulsnēties, lai aptvertu cik briesmīgs ir šis stāsts. Mazs bērns, kurš tiek manipulēts viņam nesaprotamos un traumatiskos apstākļos. Pusaudze, kura nesaņem pietiekošu vai atbilstošu medicīnisko palīdzību. Vecāki, kuri nespēj tikt galā ne ar sevi, ne apstākļiem un vēršas pie baznīcas, kad medicīna nepalīdz. Tik grūti atšķirt, kuram ticēt, kurš šajā stāstā ir veselais un kurš – slimais. Kurā brīdī vispār drīkst ticēt šizofrēnijas slimniekam? Un kurš galu galā vainīgs, ka viss beidzās tā? Zinātne pret reliģiju, veselais saprāts pret mistiku. Smagi jautājumi un smagas atbildes. Jāņem vērā, ka lasītājs nevar būt pārliecināts, ka tiek iepazīstināts ar visiem faktiem un reāli notikušo, jo var balstīties tikai uz Mērijas ne vienmēr skaidrajām atmiņām un realitātes šova atreferējumu.

Trembleja romāns, līdzīgi kā Kinga darbi, balstās uz cilvēku pašu radītajām šausmām. Autors ļoti cenšas šausmu atmosfēru paspilgtināt ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem – pirksti, kas urķējas pagraba melnzemē, mēle kā sarkans tārps, spageti mērce kā asinis un tādā garā. Viņš kā ar lupu pēta astoņgadīgas meitenes pasaules uztveri un tas reizēm ir nepatīkami. Īpatnējā veidā neomulību palielina nodaļas, kas veidotas kā bloga raksti, kuros to autore Kārena detalizēti analizē šovu The Possession. Tas ir kā skats no malas, kas parāda kāds absurds valdīja Baretu ģimenē tajā traģiskajā rudenī. Par to, cik precīzi attēlots šizofrēnijas slimnieks, atstāšu izteikties tiem, kuri par šo diagnozi zina vairāk.

Romāna notikumi manī raisīja vairāk skumjas, nekā klasiskas šausmas. Beigās, visu aptverot, nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka tas varēja notikt arī īstenībā. Iedomājieties, kā būtu dzīvot ar Mērijas atmiņām! Vājprāts! Realitātes ilūzija vedina domāt, ka romāns ir patiešām labs. Tomēr uzskatu, ka redaktora roka varēja piestrādāt stingrāk. Sižets vietām šķita pārāk iestiepts. Mērijas atmiņas par māsas izdomātajiem stāstiem palīdz veidot atmosfēru un iepazīstināt lasītāju ar māsu attiecībām un Mārdžorijas slimību, tomēr tās ne visas ir vajadzīgas un varēja tikt saīsinātas. Līdzīga problēma ar bloga ierakstiem. Brīžiem šausmas noslīkst grafomānijā.

Man personīgi bija par daudz teksta, tomēr romāns ir interesants un uzdod nepatīkamus jautājumus. Autors sakūlis briesmīgu kokteili no šizofrēnijas, reliģijas un realitātes šova.

Vērtējums: 3,5/5