The Grip of It. Jac Jemc

šausmu romānsFSG 2017, 276 lpp.

Viss ir sagriezies tā, ka gandrīz palaidu garām savu mīļo rudens grāmatu izaicinājumu R.eaders I.mbibing P.eril XIII. Tiem, kuri nezina, kas tas ir, pagājušā gada ierakstā visu pastāstīju. Iespējams, ka “The Grip of It” pamanīju kādā jaunāko grāmatu vai ieteicamo grāmatu par tēmu X sarakstā. Jebkurā gadījumā anotācija saintriģēja un lappušu skaits neliels, lai es paspētu to izlasīt R.I.P. izaicinājuma ietvaros.

Romāns konstruēts īsās nodaļās no mājas jauno īpašnieku – Džūlijas un Džeimsa – skatu punkta. Realitāte sāk izplūst, šķobīties un vairs nesaproti – tā tiešām bija, vai arī tās ir tikai iedomas. Grūti izskaidrojamas lietas notiek gan ar māju, gan tās iemītniekiem.

Apsēstas mājas ir klasiska, bet interesanta tēma, tāpat kā psiholoģiskas šausmas vai dīvainības ir interesantākas par prastu zarnu šķaidīšanu. Vismaz man. Šis romāns tomēr neaizrāva. Palika sajūta, ka autore pārāk centusies ar vārdiem uzburt vajadzīgo atmosfēru, pārāk samudrījusi psiholoģiski neskaidro galveno varoņu stāvokli. Neesmu arī stila “es eju”, “es lasu”, “es apguļos uz grīdas” piekritēja. Tomēr interesanti, ka stāstu var nolasīt vairākos līmeņos: gan kā apsēstu māju, gan kā slimību, gan kā alegoriju varoņu attiecībām. Tas man patika.

Ja runājam par šausmām, tad grāmatas sākums ir daudzsološs: veca māja ar dīvainu fona troksni un slepenām telpām, jocīgs kaimiņš, bērni, kuri mežā spēlē slepkavību spēli, un precēts pāris, kas cer sākt jaunu dzīvi. Ir visi priekšnoteikumi, lai lasītājs aizrautīgi pāršķirtu lapas un sajustos neomulīgi. Varbūt pie vainas brīnišķīgā “House of Leaves”, bet “The Grip of It” nebija ne tik šausminoša, ne noslēpumaina kā cerēju. Iespējams, ka audiogrāmatas variantā ar labiem ierunātājiem varētu noķert labu māņticīgu baiļu sajūtu devu.

Vērtējums: 3/5

Advertisements

Tev šķiet, ka to cilvēku pazīsti

Tev šķiet, ka pazīsti sev tuvu cilvēku, bet vai tiešām? Reizēm tam, ko redzi un dzirdi, var būt vairāki izskaidrojumi. Var izrādīties, ka mīļotais un vistuvākais cilvēks ir tāds, kādu viņu pazīsti un reizē arī pavisam kas cits, piemēram, noziedznieks. Fascinējoši un biedējoši. Pieļauju, ka dokumentālās filmās tiek iemūžināti neparastākie, strīdīgākie un sensacionālākie gadījumi.

Pēc “Here Lies Daniel Tate” izlasīšanas, vēlreiz noskatījos “The Imposter”, jo grāmatas sižets ļoti atgādināja šajā dokumentālajā filmā pētīto identitātes piesavināšanās gadījumu. Varbūt grāmatas autore iedvesmojusies no šīs filmas? Lai kā tur būtu, pēc šīs filmas radās vēlme paskatīties vēl kādus dokumentālus stāstus.

imposterThe Imposter (2012)

Režisors: Bart Layton

Iesaku vispirms noskatīties filmu un tad lasīt tālāk, jo priekšā var būt maitekļi.

Spānijā tiek atrasts puisis, kurš saka, ka viņu sauc Nikolass. Puisis izskatās traumēts un ne visai grib stāstīt, kas ar viņu noticis trijos gados kopš pazušanas no mājām. Pamazām tiek noskaidroti apstākļi, ierodas Nikolasa māsa un puisis atgriežas pie savas ģimenes Teksasā. Viss jau būtu labi, tikai Nikolass runā ar akcentu un dažās pazīmēs atšķiras no trīspadsmitgadīgā Nikolasa.

Filma vienkārši uzspridzina smadzenes. Nu kā, kā kaut kas tāds ir iespējams?! Kā ir iespējams tā noticēt? Galēja izmisuma radīts acu apmāns? Tik milzīga vēlme atgūt pazudušo brāli/ dēlu? Uz filmas beigām rodas vēl jautājumi par to ģimeni. Savukārt puisis ir vienkārši fascinējošs. Kas viņš ir – lielisks melis, sociopāts, noziedznieks, vai bērnībā traumēts cilvēks, kam vajadzīga palīdzība? Patiesībā tik skumji noskatīties kā viņš alka mīlestības un uzmanības. Tajā pašā laikā – klajš cinisms, jo viņam vienalga, kā jūtas tā ģimene. Kas gan notiek viņa galvā? Šī filma liek uzdot daudzus satraucošus jautājumus.

Režisors no šī dokumentālā stāsta ir radījjis gandrīz mākslas filmu. Te ir spriedze, intriga, izmeklēšana un viszinošs krāpnieka smaidiņš starp epizodēm ar ģimenes locekļiem un izmeklētājiem. Bart Layton ir izvēlējies filmēt notikumu rekonstrukciju un man ļoti patika kā viņš to izdarījis, tas šķita ļoti reālistiski un stilīgi, kā kino, nevis tradicionālais “tad es stāvēju tur, tad es pacēlu to”. Paralēli ir sarunas ar radiniekiem, izmeklētājiem un krāpnieku. Šī būtu pavisam cita filma, ja nebūtu iespēja intervēt Frederiku Burdēnu, kuram tik veikli izdevās kļūt par Nikolasu 1997. gadā. Kas interesanti, filma nav mēģinājums izrakties līdz patiesībai. Iesaistītās puses stāsta savu notikumu versiju un skatītājam pašam jālemj – tā ir taisnība vai meli.

capturing the friedmansCapturing the Friedmans (2003)

Režisors: Andrew Jarecki

Atšķirībā no “The Imposter”, šī dokumentālā filma veidota krietni tradicionālāk, tomēr ļoti labā režijā, pamazām atklājot notikušo un liekot mainīt domas par iesaistītajiem cilvēkiem. Jarecki pēta Frīdmenu ģimenes skandālu. Režisors izmanto ģimenes arhīva videomateriālus un intervijas ar māti, vienu no dēliem, un tiem, kuri bija iesaistījušies izmeklēšanā.

Frīdmeni ir parasta vidusmēra amerikāņu ģimene, kas dzīvo Ņujorkas piepilsētā. Tēvs skolotājs, māte mājsaimniece, trīs dēli. Viņu idille sabrūk dienā, kad tēvu un vienu no dēliem apsūdz bērnu seksuālā izmantošanā. Sabiedrība vienkārši uzsprāgst, ir jūtams spiediens gan uz izmeklētājiem, gan Frīdmeniem. Gaisā karājas jautājums, cik lielā mērā tieši sabiedrības spiediens un masu histērija noteica notikumu iznākumu. Visvairāk filmā pārsteidz ģimenes uzvedība. Tēvs un dēli pārsvarā to uztver kā pārpratumu, pat ākstās. Māte ir naidīga, bet šķiet, ka viņa vispār tajā ģimenē ir lieka jau daudzus gadus. Domāju, ka tā ir viņas reakcija uz tik šokējušu apsūdzību saviem tuvākajiem cilvēkiem.

Filma sākas gandrīz idilliski, ar laimīgiem kadriem no ģimenes vēstures. Tad pamazām tiek šķetināta apsūdzība un kādu laiku gandrīz jājūt līdzi Frīdmeniem, bet uz beigām vairs nav īsti skaidrs – bija viņi vainīgi vai nebija, bet atzinās, jo nebija citu iespēju. Gan pierādījumi, gan tēva un dēla uzvedība ir neviennozīmīga. Vai arī režisors to visu tā uzkonstruējis. Katrā ziņā interesanti skatīties.

Sala. Robērs Merls

34752379Izdevniecība “Liesma” 1969. gads, 505 lpp.

Man tik ārkārtīgi patika “Malvilas pils”, tāpēc priecīgā satraukumā pukstošu sirdi ķēros pie Robēra Merla nākamā romāna “Sala”. Kā jau varat nojaust, romāna darbība risinās uz salas. Tā ir neliela, neapdzīvota sala kaut kur okeānā gabalu no Taiti. Uz šīs salas apmetas vairāki jūrnieki, kas uzrīkojuši kuģa dumpi, un taitieši ar sieviešu baru, kas palīdzēja jūrniekiem aizkuģot līdz salai. Ļoti ātri top skaidrs, ka starp brutālajiem jūrniekiem (pārsvarā tie ir briti), ar savu baltā cilvēka pārākumu, un maigajiem taitiešiem, ar savām tradīcijām, saskanīgas un mierīgas dzīves nebūs. Konflikts eskalē un iznākums ir skarbi likumsakarīgs.

Sākums bija šausmīgi lēns. Ap 90. lapaspusi vēl cerēju: paga, ļauj sižetam ieskrieties, tagad viņi ir uz salas, būs interesanti. Interesantāk palika, bet, ārprāts, cik šī ir apnicīga grāmata. Tie interesantie brīži ir jāizkasa no vārdu jūras par to kā taitietes apjūsmo kuslo jēriņu, nē, gailīti Perselu un kā Persels jau simto reizi atkārto, ka viņš nenostāsies nevienā pusē, ieroci rokās neņems, vardarbība ir grēks un tādā garā.

Persels ir romāna galvenais tēls – jauns, dievbijīgs pacifists, kurš ļoti labi saprotas ar taitiešiem. Savā ziņā Perselam ir taisnība, viņš grib, lai viss ir taisnīgi, demokrātiski, bet savu ideālu dēļ tomēr netieši vainīgs traģēdijā. Nenostājoties taitiešu pusē viņš neviļus atbalsta jūrnieku agresiju. Tad vēl ir kapteinis Mazons: ļoti interesants tipāžs savā nelokāmajā stulbumā un uzpūtībā. Ja viņš būtu savādāka rakstura, iespējams, dzīve uz salas izvērstos pavisam citādi.

Negribu būt netaisna, tāpēc jāpiezīmē, ka psiholoģiski šī ir ļoti interesanta drāma ar spēcīgu nobeigumu. Ja man jau no sākuma nebūtu skaidrs, kā tas viss beigsies, varbūt tā negarlaikotos. Arī no antropoloģijas puses ir interesanti lasīt, jo autors daudz stāsta par taitiešu pasaules uzskatu, paražām, domāšanu un sadzīvi. Diemžēl šoreiz man traucēja milzīgais “ūdens” daudzums tekstā un tas, ka nebija neviena varoņa, kam pieķerties.

Salīdzinot “Salu” un “Malvilas pili”, otrā šķiet dikti optimistiska un pat nereāla. “Sala” ar zemiskajiem, gļēvajiem un kašķīgajiem iemītniekiem ir krietni reālāka. Es tomēr mīļuprāt pārlasīšu Malvilu, jo man gribas ticēt “pasakām” un tam, ka kopā spēj savākties saprātīgi cilvēki un izdzīvot, nevis viens otru apslaktēt. Gandrīz aizmirsu piebilst, ka “Salas” ideja balstīta uz reāliem notikumiem. Par to var izlasīt grāmatas priekšvārdā.

Vērtējums: 3/5

Aleksandrijas kvartets. Justīne. Lorenss Darels

JustīneNordik 2008. gads, 261 lpp. Aleksandrijas kvartets #1

Biju iedomājusies, ka šis ir ceļojuma stāsts, bet izrādījās, ka “Aleksandrijas kvartets” autora vārdiem ir “pētījums par mūsdienu mīlestību”, eksperimentāls romānu cikls, kura pirmās trīs grāmatas vēsta par vienu un to pašu laika posmu un tiem pašiem cilvēkiem no dažādiem skatu punktiem, un tikai četurtais romāns virzās laikā uz priekšu. Centrā ir jauna rakstnieka un sarežģīta rakstura sievietes mīlasstāsts uz eksotiskās Aleksandrijas fona. Anotācija arī sola noslēpumu un spiegošanu. Tiktāl izklausās aizraujoši, un “Justīnes” pirmās pāris lapas ir tik intriģējošas un košiem ainavu aprakstiem pilnas, ka uzreiz jutos savaldzināta. Metos lasīt romānu, lai gan paņēmu rokās ar domu nest atpakaļ uz bibliotēku, jo pašlaik galīgi neiet ar lasīšanu.

Spilgti sācies romāns pamazām iestieg filozofiskās pasāžās un ārkārtīgi garos mēģinājumos aprakstīt un psiholoģiski/filozofiski izanalizēt Justīnes personību. Tā arī nespēju viņu ne ieraudzīt, ne saprast. Justīnes samudžinātais psiholoģiskais portrets šķita kā pārcenšanās. Vai viņai ir psiholoģiskas novirzes, vai viņa tēlo, ko īsti viņa domā, kas viņa tāda galu galā ir un ko viņa meklē? Viņas teiktais man šķita teatrāls un nedzīvs. Trīs vīrieši cenšas viņu saprast, aizrakties līdz saknei un tādējādi pilnībā iegūt sev. Tas, protams, neizdodas un laikam arī tieši šī nespēja viņu pakļaut ir trakās apsēstības (nu labi, lai būtu mīlestība) pamatā. No malas kaislīgais mīlas daudzstūris izskatās pagalam ciniski.

Mūsu galvenais varonis, šī stāsta stāstītājs, neveiksmīgs rakstnieks L. G. Dārlijs atgādina dzīves apnikuma skartu cilvēku, kurš ņem pretī pirmo iespēju tikai, lai kaut kas notiktu. Citi tēli ir saprotamāki, tomēr visveiksmīgākā ir sanākusi Aleksandrija – krāšņa, pulsējoša, kontrastaina, tumša, smirdoša, grezna, haotiska un apstulbinoša pilsēta. Varbūt pilsēta vai no tuksneša nākošais vējš padara cilvēkus dullus, liek viņiem dzīties pēc kaut kā nezināma, mesties tumšās kaislībās. Manuprāt, L. Darelam ļoti labi sanāk vietu apraksti un kolorītu cilvēku tēli, ja vien viņš nesāk tos pārāk analizēt. Aiz visa tā vārdu meža un prātojumiem slēpjas skaisti teikumi.

Nākamais romāns ciklā sola Baltazara, ārsta un kabalas speciālista, filozofisko skatījumu uz šo mīlasstāstu. Šaubos, vai tam man pietiks spēka, tomēr ļoti gribētos uzzināt jūsu domas par šīs romānu tetraloģijas turpinājumiem – vai man lasīt? Cik daudz tur ir tā filozofiskā skatījuma?

Vērtējums: 3/5 (sākuma emocijās Goodreads ieliku 2 zvaigznes, tomēr romāns ir pelnījis vairāk)

Spainis pilns laika. Hjells Askillsens

NordiskNordisk 2012. gads, 234 lpp.

Man ir palicis viens parāds izdevniecībai. Šoreiz tas ir “Nordisk” pārstāves laipni piedāvātais stāstu krājums “Spainis pilns laika”. Ļoti piesaistīja anotācija: “niansētu psiholoģisku pārdzīvojumu raksts, kur šķietami ikdienišķi notikumi un sadzīviskas sarunas un klusēšana atklāj atskārsmi par dzīvi un noveļu varoņiem”, tomēr saturs negaidītā kārtā garlaikoja.

“Spainis pilns laika” stāstus vieno laiks no brīža, kad visa dzīve vēl priekšā, līdz brīdim, kad viss jau ir pagājis, bet nāve vēl kavējas. Ir stāsti par jauniem pārīšiem mīlas skurbumā, ir stāsti par precētiem pāriem, kas sen jau atklāti nesarunājas, un ir stāsti par veciem, vientuļiem večukiem. Tie var būt tiklab vieni un tie paši varoņi kā pilnīgi citi. Šie varoņi bieži grib kaut ko pateikt, bet neatrod īstos vārdus, vai palaiž garām īsto mirkli un sakāmais paliek nepateikts. Diezgan depresīvi, bet, protams, sāpīgi reāli un neizskaistināti.

Tēmas un noskaņas ziņā Askillsena stāsti atgādināja man Alises Manro “Dārgo dzīvi” un Daces Vīgantes “Ledus apelsīnu”. Vīgantes stāsti gan ir krietni saprotamāki, ne tik dziļi filozofiski. Vispār krājums uzdzen sajūtu, ka man no šiem stāstiem kaut kas dziļš jāsaprot, bet es nesaprotu. Tas viss jau ir lasīts un tāpēc nekādu aizrautību un interesi neraisīja.

Grāmata varētu būt noderīga norvēģu valodas treniņam, jo tā ir bilingviāla. “Spainis pilns laika” patiks tiem, kuri vēlas paskumt par aizejošo dzīvi, pafilozofēt un palasīt ko līdzīgu Manro stāstiem.

Vērtējums: 2/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.