The Mysterious Affair at Styles. Agatha Christie

Mysterious Affair at StylesDeodand 2002, 294 lpp. Hercule Poirot #1

Stailu muižas iemītnieki atrod muižas īpašnieci nāvīgi saindētu. Ciemos atbraukušais kapteinis Heistings uzaicina savu draugu, beļģu detektīvu Erkilu Puaro izmeklēt notikušo traģēdiju.

Agatas Kristi detektīvi ir komforta literatūra, kas ļauj palauzīt galvu vainīgā minēšanā, bet nerada škebinoši nepatīkamu bezcerības sajūtu par cilvēku nežēlību un necilvēcīgumu. Papildus tam nāk angļu taktiskums un džentelmeniskais šarms. Tieši tāpēc viņas detektīvi par Erkilu Puaro man vienmēr bijuši mīļi. Lēnā garā vēlos izlasīt (daļu pārlasīt) visu sēriju par slaveno beļģu detektīvu.

Puaro uznāciens sākas Pirmā pasaules kara gados Anglijā, kad viņš ar Stailu muižas īpašnieces Emīlijas Kavendišas atbalstu apmetas kotedžā netālu no muižas. Pēc Emīlijas padēla Džona Kavendiša uzaicinājuma muižā atpūsties ierodas Artūrs Heistings, kurš ticis ievainots Rietumu frontē un ir pazīstams ar Puaro. Kādu rītu mājas iemītnieki atrod Emīliju mirstam un Hastings uzaicina Puaro palīdzēt noskaidrot vainīgo personu, jo rodas aizdomas, ka Emīliju kāds noindējis.

Aizdomās turamie ir vairāki, jo kā jau kārtīgā angļu ģimenē, katram var būt savs iemesls atbrīvoties no vecās kundzes. Ļoti aizdomīgs ir Emīlijas daudz jaunākais vīrs Alfrēds Ingletorps, nepatīkams cilvēks ar tipisku motīvu iedzīvoties. Kāpēc gan lai savādāk viņš būtu precējies? Emīlijas nāve ir ļoti izdevīga arī abiem padēliem – Džons dabūs īpašumu, Lorenss naudu. Vēl ir sievietes, kurām varētu būt kāds emocijās balstīts motīvs atbrīvoties no valdonīgās kundzītes.

Kristi izmanto asprātīgu noindēšanas veidu. Gandrīz perfekta slepkavība, ja ne viena nelaimīga zīmīte, kas izgāž visu plānu. Puaro nojauš vainīgo, tomēr kaut ko pierādīt ir ļoti grūti. Tikmēr Heistings kā riktīgs cietpauris nespēj salikt kopā 1 + 1, pat apvainojas uz Puaro. Smieklīgi ir tas, ka pats viņš ir ļoti augstās domās par savām prāta spējām. Heistinga dumjums tā kā drusku krita uz nerviem. Kristi raksta pēc scenārija: noziegums -> pierādījumu vākšana -> vainīgā atmaskošana un nozieguma izskaidrošana, tāpēc Heistinga neziņa ir vajadzīga, tomēr nespēt pamanīt un saprast deguna galā noliktus pierādījumus ir drusku par daudz. Laikam viņam bijusi smadzeņu kontūzija.

Pirmajā romānā Puaro nedarbojas ar pilnu jaudu. Tomēr jau ir manāmas viņa ekscentriskās manieres un smalkais deguns. Autore iespaidojusies gan no tolaik populāriem literāriem detektīvu tēliem, gan Artūra Konana-Doila daiļrades. Tolaik izrādīt simpātijas Beļģijai tika uzskatīts par patriotisku rīcību un tā radās emigrējis beļģu detektīvs, kurš palicis bez darba. Vizuāli man Puaro tēls asociējas ar David Suchet spēlēto Puaro televīzijas seriālā – mazs, apaļīgs vīrelis ar uzkrītošām ūsām. Būtībā nemaz ne simpātisks, klīrīgs vecpuisis ar visādām dīvainībām, bet diez vai Puaro būtu tik populārs, ja nebūtu atšķirīgs.

“The Mysterious Affair at Styles” ir klasisks detektīvs ar burvīgu Anglijas lauku “garšu” un tas man ļoti patika. Romāns nav starp populārākajiem darbiem par Puaro, bet ar to viss sākās un tāpēc noteikti izlasāms.

Vērtējums: 4/5

Advertisements

Elephants Can Remember. Agatha Christie

Elephants Can Remember

Pirmā publikācija 1972. gadā, 224 lpp. Hercule Poirot #37

Sena slavenā Erkila Puaro draudzene detektīvu rakstniece Ariadna Olivera tiek pamudināta atrisināt 10 gadus vecu noslēpumainu dubultpašnāvības gadījumu viņas krustmeitas Selijas ģimenē. Puaro piekrīt palīdzēt un kopīgi viņi iztaujā cilvēkus, kas pazina Selijas vecākus un bija klāt pašnāvību dienā. Lipinot kopā atmiņu druskas, atklājas savādi, negaidīti un neiederīgi fakti par suni, kurš pēkšņi kļuvis naidīgs pret savu saimnieci, 4 parūkām un garīgi nestabilu dvīņu māsu. Puaro, protams, izdodas visu salikt pa plauktiņiem un atklāt skumju ģimenes traģēdiju.

Šoreiz Puaro nespēlē galveno lomu un darbība risinās krietni vēlāk kā citi Kristi detektīvstāsti. Var nojaust, ka Puaro jau ir večuks un viņa ārzemnieka ekscentriskais šarms šoreiz izpalika. Lielu daļu izmeklēšanas veic Ariadna, apciemojot un iztaujājot “ziloņus” – cilvēkus, kuri pazina ģenerāli Reivenskroftu un viņa ģimeni. Par ziloņiem šos cilvēkus dēvē tāpēc, ka ziloņi neko neaizmirst un liela daļa cilvēku arī ir spējīgi daudz ko atcerēties, ja viņus uzvedina uz atmiņām. Jāsaka, ka Ariadnas ņemšanās ar ziloņu tēmu un biežā atgādināšana, ka ziloņi atceras, jāmeklē ziloņi un tādā garā, man šķita nevajadzīgs pārspīlējums. Tai pašā laikā Ariadna bija vienīgais interesantais tēls šai stāstā, vismaz kaut kādas emocijas un dzīvīgums. Starp citu, Ariadna Olivera ir vēl viens no Kristi iemīļotiem tēliem, kurš kopumā parādās 8 viņas detektīvstāstos.

Lai gan esmu liela Agatas Kristi un jo īpaši detektīva Puaro grāmatu cienītāja, šo romānu nebiju lasījusi un tas mani pārsteidza ar savu vājumu. Personāžu dialogi vienmēr bijuši rakstnieces vājā vieta, jo bieži vairāk līdzinās nopratināšanai, nevis divu cilvēku sarunai, bet šoreiz tas bija īpaši uzkrītoši. Teiksim, Ariadna ierodas pie senas paziņas it kā vienkārši ciemos paklačoties, bet visa saruna sanāk kā jautājumu un atbilžu vakars, kur Ariadna uzdod jautājumus un apciemotā paziņa paklausīgi atbild, nemaz nepainteresējoties kāpēc pēkšņi šāda sarunas tēma. Arī tēli bija plakani un nepārliecinoši. Ariadna priekš detektīvu rakstnieces man šķita pārāk neaptēsta. Pat Puaro likās galīgi sašļucis un sižets pārāk vienkāršs un taisns. Tik tiešām visi večuki perfekti atceras 10 gadus senus sīkumus?!

Tad nejauši uzgāju informāciju, ka šis ir viens no pēdējiem Kristi darbiem, kad viņa jau slimoja ar alcheimeru. Piezīme sev – sen jau bija laiks izlasīt Kristi autobiogrāfiju, kas stāv plauktā un krāj putekļus. Domāju, viņas veselības stāvoklis izskaidro romāna blāvo izpildījumu. Tomēr viena lieta palikusi nemainīga – es tik un tā nebiju spējīga atminēt mīklu gandrīz līdz pašām beigām, lai gan man bija diezgan precīzas aizdomas, kad tika pieminēts naidīgais suns un liekās parūkas. Es biju ļoti tuvu, tomēr Kristi pamanījās visu samezglot un par to prieks.

Gribas teikt, ka šī ir ātri izlasāma un ātri aizmirstama izklaide. Ja ir vēlme iepazīt Kristi daiļradi, noteikti nevajag sākt ar šo grāmatu, jo šoreiz detektīvu vecmāmiņa nav tai labākajā formā.

Vērtējums: 3/5