Kuģa žurnāls. Inese Zandere

latviešu grāmata

Neputns 2016. gads, 480 lpp.

Reizēm gadās tik labi grāmatu vāki, ka atturēties neiespējami. Tā es satikos ar “Kuģa žurnālu”. Sākuma fragmenta saintriģēta, es acīmredzami cerēju, ka Zandere būs tikpat viegli pieejama kā Hermanis. Kļūdījos. Gadi “Rīgas Laikā” nav tas pats, kas uzvest operu Milānā vai Parīzē. Būtībā grāmatas augstā cena jau pati par sevi pasaka, ka šī nav grāmata masām vai nejaušam garāmgājējam.

Lasāmajam tekstam, manuprāt, nav vienmēr jābūt ērtam, viegli uztveramam. Ik pa laikam ir veselīgi nopūlēt smadzenes, censties “sagremot” izlasīto. Pārsvarā “Kuģa žurnāla” piezīmes ir šādā vieglā līdz vidēji smagā “sagremošanas” līmenī, tomēr ir diezgan daudz teksta, kas runā par kaut ko, kas svarīgs autorei, bet ir tik augstā līmenī vai ārpus nojaušama konteksta, ka izslēdz iespēju zemākam prātam ko gūt. Es te, protams, runāju par savu prātu un man noteikti iegriež tas, ka “Rīgas Laiku” lasīju sen un neregulāri. Tā nu vietām spēcīgi apspiedu žāvas un turpināju lasīt, lai tiktu līdz interesantajiem gabaliem.

Sākums par Bulgāriju un Aspazijas kleitām bija dikti interesants. Tālāk gāja kā pa celmiem un jūtos vīlusies, ka pārējais saturs nav tikpat lasāms kā sākums. Grāmatas saturs ir ārkārtīgi saraustīts kā to jau var nojaust no apakšvirsraksta – no ārkārtīgi interesantām sarunām, ceļojumu piezīmēm un kultūrvēsturiskiem pētījumiem līdz kaut kādiem filozofiskas ievirzes teksta gabaliem, kas izkūp no prāta, tiklīdz acis tiek tiem pāri. Vislabāk man patika, kad Zandere kaut kur aizbrauca – Kosova, Bulgārija, Melnās jūras piekraste. Galamērķu izvēle (Kosova karadarbības laikā) mani izbrīnīja pietiekami, lai es iegūglētu par autores privāto dzīvi. Rezultāts daudz ko izskaidroja. Viņas (ne tūrista) ceļojumu piezīmēs priekšplānā iznāk detaļas, nianses, notikumi un krāsas, kas citos gadījumos paliktu apslēptas vai nemaz nešķistu tik romantiskas un interesantas.

Inese Zandere ir erudīta publiciste un laba stāstniece (arī viegli saprotama, kad nolaižas no augstā plaukta), tāpēc “Kuģa žurnālā” var daudz ko vērtīgu uzzināt par albāņiem, Aspaziju, vācu fotogrāfu Zanderu, Rūdolfa Blaumaņa nāvi, Krimas tatāriem, islāmu, Vizmu Belševicu un viņas vīru un daudz ko citu. Tas viss man patika un kustināja smadzenes. Interesanti bija arī viņas ar dažādiem pseidonīmiem sarakstītie īsie stāsti – tādas spilgtas skices. Ja vien saturs būtu viengabalaināks un vairāk turētos pie notikumiem, izpaliktu mana vilšanās. Nepamet arī sajūta, ka šis rakstu, piezīmju utt. krājums vairāk domāts autores tuvākajam lokam, vai cilvēkiem, kuri grozās tajās pašās aprindās. Varbūt “Rīgas Laika” cienītājiem šī grāmata sagādās lielāku baudījumu.

Vērtējums: 2,5/5

Advertisements

Sasodīts! Pasaule Klārksona acīm. Džeremijs Klārksons

300x0_coverZvaigzne ABC 2013. gads, 336 lpp. World According to Clarkson #3

Ar Zvaigznes ABC gādību iegūtajā tikko izdotajā grāmatā apkopotas trakā Klārksona 2006. – 2007. gadā rakstītās iknedēļas slejas priekš The Sunday Times. Izrādās, Lielbritānijā un citur pasaulē ir bezgala daudz lietu, kas satrauc Klārksona prātu. Viņš pukst par vides aktīvistiem un izglītības sistēmu, apņirdz vietējo restorānu ķēdi un sniedz asprātīgus risinājumus daudzām problēmām – ko iesākt ar karalisko ģimeni, kā tikt galā ar beigtu roni un ēzeli, kā pavadīt Ziemassvētkus un tā tālāk.

Savā tipiskajā ciniski ironiskajā stilā Klārksons spilgti parāda, ka lietas, par kurām visi aktīvi bļaustās, lielākoties ir uzpūstas. Teiksim, Lielbritānijas skolu reitingi vai globālā sasilšana. Viņš atmasko hipokrātus un parāda daudzu noteikumu un sabiedrības paradumu absurdumu. Īpaši daudz viņš runā par izglītības un klimata kontroles jautājumiem.

Šobrīd notiek daudzas politizētas diskusijas par izglītības nākotni, un neviena no tām, šķiet, nepiemin pašu svarīgāko – to, ka skolā jāļauj bērniem lasīt tās grāmatas, kuras viņiem rada prieku.

Reizēm viņu satrauc pavisam ikdienišķas un pat privātas lietas. Piemēram, sievas rokassomiņas saturs, jauna telefona izvēle (kāpēc neviens netirgo vienkārši zvanīšanas ierīci?!), telšu rāvējslēdzēji. Kopumā Klārksons atļaujas pateikt to, ko daudzi patiesībā domā, bet neatļaujas teikt, jo tad viņus nosodīs par neiecietību, rasismu, egoismu un visādām citām sliktām īpašībām.

Skaidra lieta, ka ekoļautiņi ik pa brīdim izlec no krūmiem, lai iemestu man sejā olu krēma kūku, līdzīgi kā apmēram 100 kilogramus smags vīrietis naktī izlec no gultas, lai nosistu sevišķi kaitinošu mēslu mušu.

Klārksona cepšanās orientēta uz britu sabiedrību, tāpēc lasītājiem jābūt vismaz vispārīgām zināšanām, kur tāda Lielbritānija atrodas un ko briti ziemā ēd. Specifiskāku informāciju paskaidro zemsvītras piezīmes, tomēr, ja vispār neinteresējaties, kas notiek ārpus Latvijas un kā cilvēki dzīvo citur, tad visticamāk šī grāmata nav domāta jums. Daļai nepatiks viņa diezgan radikālie uzskati un savdabīgā (kāds to varētu saukt par egoismu vai pofigismu) attieksme, savukārt citus tā tieši varētu iekārdināt ķerties pie lasīšanas. Nevajag gan domāt, ka tie 100% ir viņa personīgie uzskati. Publiskais Klārksons un privātais Klārksons tomēr nav viens un tas pats cilvēks. Tas tā, ja kāds pēc grāmatas izlasīšanas ir tik nikns, ka grib uzsākt „Es ienīstu Džeremiju Klārksonu” klubiņu, jo viņš piemin arī latviešus. Lielbritānijā tāds klubiņš jau ir. Top Gear faniem – šovs ir pieminēts, bet maz. Nav daudz runas par mašīnām, lai gan iespējams uzzināt, kā viņi centās filmēt ASV un kā viņiem tur negāja. Klārksons ir nikns uz amerikāņiem un parāda ASV kā ļoti policejisku valsti. Arī Lielbritānija nav nekāda sapņu zeme un lasot nākas konstatēt, ka britiem ir citas problēmas, bet ne būt ne mazākas kā mums.

Vispār grāmata lielā mērā ir vērtīga tieši ar faktiem, ko parasti medijos skaļi „nereklamē”. Kaut vai par to pašu ASV. Protams, daļa ir Klārksona pārspīlējumi, tāpēc jālasa uzmanīgi un nevajag visu uztvert burtiski. Grāmatu lasīju ilgi, pa dažām slejām vakarā, jo tā nav daiļliteratūra, ko aprīt lieliem kumosiem. Ir jālasa un jādomā. Top Gear viņš ir smieklīgāks (droši vien tāpēc, ka tur viņi ālējas trijatā). Rakstos pārsvarā sanāk pasmīkņāt, nevis smieties līdz krampjiem, lai gan bija vietas, kad aiz prieka iesaucos „stulbais stulbenis!” Nu kā var izdomāt spridzināt roni!

Sākotnēji pēc izlasīšanas novērtēju grāmatu kā vienkārši labu, bet tagad, gatavojot rakstu un pārlapojot atzīmētās vietas, nākas konstatēt, ka Klārksons ir gudrs vecis un raksta sasodīti labi, trāpīgi un asprātīgi. Viņa raksti labi iederētos žurnālā IR. Tagad man ir vēlme palasīt viņa pēdējo gadu rakstus, lai uzzinātu viņa domas par neseniem notikumiem, jo viņa atšķirīgie uzskati ļauj uz lietām paskatīties no citas puses.

Vērtējums: 3,5/5