A Princess of Mars. Edgar Rice Burroughs

Pirmā publikācija 1917. gadā, 160 lpp. Barsoom #1

Bēgot no indiāņiem, Džons Kārters noslēpjas alā. Tur kāds mistisks spēks viņam liek pamest savu ķermeni un nokļūt uz Marsa. Tur viņš zaļo Thark vīru gūstā, bet ar spēku iemanto zaļo marsiešu cieņu un diezgan brīvu pārvietošanos. Kādu dienu viņš ierauga gūstā saņemto Helium princesi Dejah Thoris un iemīlas. Seko dažādi piedzīvojumi, cīņa, bēgšana un beigās karš, kurā Kārtera vadītie zaļie tarkieši uzvar citu tautu un noslēdz mieru ar sarkanajiem marsiešiem no Helium. Visi dzīvo laimīgi, līdz kādu dienu tiek nogalināti gaisa ražošanas stacijas sargi….

Savulaik ļoti populārais pulp fiction romāns ir pirmais no 19 romānu sērijas par Džonu Kārteru no Marsa/ Barsoom. Protagonists ir Džons Kārters. Tie, kas redzējuši šī gada sākumā rādīto filmu “John Carter” jau ir labi informēti par to kādu Marsu ierauga Kārters un kā viņam tur klājās. Ir tikai viens BET – Holivuda ir pacentusies uztaisīt pamatīgāku šovu, iepinot tur kā ļaundarus kaut kādus pusdievus pusrobotus, kas visu kontrolē, bet grāmatā viss ir vienkāršāk: ir trīs galvenās savstarpēji karojošās tautas un viss. Varbūt tas vispārējais ļaunums parādās 2. daļā?

Burroughs radītais Mars (marsieši to sauc par Barsoom) ir interesants. Tā, protams, ir sarkana, tuksnešaina planēta, tomēr tur dzīvo nevis “mazi zaļi cilvēciņi”, bet lieli zaļi radījumi (cilvēkiem gluži nelīdzinās) un sarkanie cilvēki (kā cilvēki, tikai āda pamatīga iedeguma krāsā). Nu un vēl tāds nieks kā bērnu radīšana pēc vistas metodes – Burroughs nav tik sīkumains un nestāsta kā tehniski rodas ola, bet par inkubācijas periodu viņam viss ir skaidrs – olas tiek turētas inkubatoros 5 gadus tā, lai tās būtu siltumā un gaismā. Zaļie tarkieši dzīvo kā barbari un viņu dzīves mērķis ir karošana un cīņas. Draudzības un mīlestības jūtas viņiem neeksistē. Tehniski viņi ir spējīgi nodzīvot līdz tūkstots gadiem, bet dzīve ir pārāk nežēlīga un reti kurš dzīvo ilgi.

Only about one Martian in a thousand dies of sickness or disease, and possibly about twenty take the voluntary pilgrimage. The other nine hundred and seventy-nine die violent deaths in duels, in hunting, in aviation and in war.

Sarkanie cilvēki ir daudz civilizētāki un tehnoloģiski attīstītāki. Viņi dzīvo lielās pilsētās, lido ar gaisa kuģiem, vispār dzīvo kā cilvēki. Vēl no Marsa radījumiem jāpiemin milzīgie baltie pērtiķi, kurus ļoti ērti izmantot arēnu cīņās. Ir arī braucamie dzīvnieki un kaut kas līdzīgs sunim. Par Woola es biju sajūsmā, šis suņveidīgais radījums man likās visforšākā lieta gan grāmatā, gan filmā.  Un izskatās, ka es neesmu vienīgā savā sajūsmā, jo Disney Marketing uzķēra cilvēku sajūsmu un radīja infografiku priekš faniem (klikšķiniet uz attēla, lai redzētu pilnā izmērā). How cool is that?!

Tarkieši izturas pret Kārteru ar zināmu respektu, jo a) viņš māk mega kruti lēkāt, b) viņš ar sitienu nogalināja tarkieti, kurš viņu nokaitināja. Par viņu rūpēties norīko Solu un Woolu. Sola pēc tarkiešu standartiem ir pārāk jūtīga, neriktīga. Ar Solu saistīta kāda šī stāsta intriga, par kuru nestāstīšu, lai nebūtu pārāk daudz spoileru. Viņa daudz palīdz Kārteram un Dejah. Arī Woola kļūst par ļoti uzticamu palīgu un sargu, jo neviens nekad nav pret viņu tik labi izturējies kā Kārters.

Sarkano cilvēku valsts Helium princese Dejah Thoris ir ideālas sievietes paraugs – bezgala skaista, godīga, prātīga, laipna, gatava glābt savu tautu utt.   Tagad rakstot saprotu, ka man pat īsti nav ko teikt par viņu.

Kāds tad ir mūsu galvenais varonis Džons Kārters? Viņš ir Amerikas Dienvidu džentelmenis, kuram neveicās karā. Lai gan labsirdīgs, viņš tomēr ir karavīrs – nogalināt viņam ir kā nošķaudīties.

He was a splendid specimen of manhood, standing a good two inches over six feet broad of shoulder and narrow of hip, with the carriage of the trained fighting man.

Vispār pēc aprakstiem tāds riktīgs amerikāņu vesternu varonis par ko tvīkt neprecētām meitām.

Pie Kārtera superspējām vainīga švakā Marsa gravitācija, kas viņam ļauj augstu lekt un būt spēcīgākam par pārējiem marsiešiem. Marsieši viņu uztver kā varoni un glābēju, un virspusēji Kārteru par tādu arī varētu uzskatīt, bet, aplūkojot viņa rīcību dziļāk, rodas šaubas. Visas viņa darbības ir vērstas tikai uz sava labuma gūšanu. Pat viņa panāktais karš un pēc tam miers starp sarkanajiem un zaļajiem marsiešiem ir ar vienu mērķi – atbrīvot Dejah Thoris. Viņu neinteresē citu marsiešu likteņi. Kārters ir parasts cilvēks, nevis varonis. Nevar jau viņu tā īsti nosodīt – kurš gan negribētu izdzīvot nokļuvis neierastos apstākļos un izglābt mīļoto sievieti, kad tā nokļuvusi briesmās. Burroughs vienkārši neiedziļinās galveno varoņu dvēselēs un nemēģina dziļi psiholoģiski pamatot viņu rīcību. Nekādu dziļumu no īsta pulp fiction nevar un nevajag gaidīt. Autoram ir izdevies lielisks piedzīvojumu romāns un kā tāds tas arī jālasa, nevajag iedziļināties.

Tā kā biju redzējusi filmu, tad grāmatu lasot ne nu gluži garlaikojos, bet interese radās tais gabalos, kas atšķīrās no filmas. Filma ir dramatiskāka, lai gan grāmata daudz neatpaliek, jo dažādi notikumi raiti seko cits citam, nav garu un vienmuļu aprakstu. Saprotot, ka stāsts domāts izklaidei vienkāršām ļaužu masām, man ir tikai viena pretenzija: kāda velna pēc visādi citādi apķērīgais un piesardzīgais Kārters par bēgšanu runā tā, ka to var dzirdēt katrs, kam nav slinkums noklausīties? Nu labi, sižets ir jāsarežģī, bet tāda muļķīga rīcība pārāk griež acīs.

Kopumā man patika un lasīšu #2 “The Gods of Mars”, jo gribas zināt, kas noticis uz Marsa kamēr Kārters bija atpakaļ uz Zemes. Visvairāk mani moka jautājums – vai Woola ir dzīvs? 😀

Vērtējums: 3,5/5

Herland. Charlotte Perkins Gilman

Pirmā publikācija 1915. gadā, grāmatā publicēts 1979.g., 176 lpp.

Trīs vīrieši pētnieki Dienvidamerikā dzird leģendu par Sieviešu zemi un pārsteidzošā kārtā to arī atrod kalnos grūti pieejamā vietā. Kalnos esošā ieleja izrādās pilnībā izolēta no pārējās pasaules vairāku gadsimtu garumā, un dažādu neveiksmīgu apstākļu rezultātā šai ielejā palikušas tikai sievietes. Par lielu pārsteigumu pētniekiem, viņi atrod ļoti sakoptu, plaukstošu vietu un labi attīstītu civilizāciju. Sākumā viņi netic, ka sievietes to visu varētu paveikt vienas, bet pamazām ir spiesti pārskatīt savus pieņēmumus par sievietēm un to lomu sabiedrībā. Caur ilgstošām un dziļām sarunām viņi iepazīst Herland un saskata savas civilizācijas trūkumus, kas agrāk viņiem šķita normāli.

“Herland” ilgu laiku aizmirsta, iespējams svarīgākā feminisma utopija, kas jebkad sarakstīta ASV. Sākumā darbs tika publicēts turpinājumos Gilman vadītajā avīzē, bet viņas uzskati un skartie jautājumi acīmredzot nebija interesanti vidējai ļaužu masai un darbs grāmatas veidā tika publicēts tikai pēc daudziem gadiem. Gilman atbalstīja feminisma idejas, tomēr ironiski, ka daļa feministu bija sašutušas par “Herland”. Viņas bija sašutušas par to trīs džeku neglaimojošajiem uzskatiem par sievietēm. Lieta tāda, ka darbu var lasīt divejādi: ar uzsvaru uz sieviešu ideālo pasauli un pārākumu pār vīriešiem, vai ar uzsvaru uz smalku satīru par vīriešu aprobežotību un atšķirībām starp dzimumiem. Ja nav humora izjūtas, tad kādai pārspīlējošai būtnei tiešām darbs var likties aizvainojošs (vismaz tā sākumdaļa).

Gilman trīs vīriešus ir radījusi ar atšķirīgiem uzskatiem, kas vēl labāk palīdz atklāt kontrastus un atšķirīgo domāšanu vīriešu un sieviešu pasaulē. Terijs ir mehāniķis, īsts mačo tips, ieraudzīju-uzvarēju tips, kurš par sievietēm nedomā augstākā līmenī kā par dzīves rotu un izklaidi. Džefs ir ārsts un botāniķis pēc profesijas, bet dzejnieks dvēselē, sievietēm pieiet ar dievināšanai līdzīgām sajūtām, Vandiks ir sociologs un no šī aspekta pieiet visam ko sastop ceļā, arī sievietes viņam lielā mērā ir tikai izpētes objekts. Džefs ir pilnīgā sajūsmā par Herland, Vandiks to uztver kā ļoti interesantu antropoloģijas projektu, bet Terijs ir nikns un vīlies, jo smuku, jaunu meiteņu vietā viņam jākontaktējas ar diezgan nenosakāma vecuma mierīgām, gudrām, aseksuālām sievietēm. Viņa vīrišķība Herland sievietes vispār neinteresē. Milzīgs trieciens Terija patmīlībai.

Herland sievietes vīriešu uztverē nelīdzinās viņiem zināmajām: praktiskas, aseksuālas, bezbailīgas (jo nav jau vīriešu, no kuriem baidīties),  mierīgas, gudras, metodiskas, ar ātru uztveri, loģiskas, ļoti mātišķas. Vīrieši bija gaidījuši dezorganizētu sabiedrību, ķīviņus un intrigas, primitīvismu, ciku caku drēbes utt, bet viņi saskaras ar pilnīgi pretējo. Sabiedrība ir organizēta līdz pēdējam sīkumam, nav ne intrigu, ne ķīviņu, ne nenovīdības, bērnus pieskata tās sievietes, kuras ir vistalantīgākās šai jomā, drēbes ir līdz perfektumam ērtas, nekādu ārēju sievišķības pazīmju. Protams, pilnīgā nesievišķība ir liels trieciens vīriešiem un viņi to daudz apspriež. Džefs saka, ka ar gariem matiem viņas būtu daudz sievišķīgākas: we are so convinced that the long hair “belongs” to a woman. Terijam savukārt sievišķīga liekas adīšana. Džefs gan iebilst, ka skotu aitkopji arī ada… Un vispār “woman” in the abstract is young, and, we assume, charming. Viens no smieklīgākajiem argumentiem par dzimumu atšķirībām izskanēja no Terija mutes:

“They don`t kill birds, and apparently they do kill cats,” Terry declared. “MUST be men here.”

Pēc daudzām sarunām beigās tiek nonākts līdz domai, ka sievišķība ir tāda kā mākslīgi radīta parādība speciāli vīriešu ērtībai.

You see, with us, women are kept as different as possible and as feminine as possible. We men have our own world, with only men in it; we get tired of our ultra-maleness and turn gladly to the ultra-femaleness.

Ja vīriešu nav, šī “virskārta” pazūd un sievietes var būt vienkārši cilvēki. Tā kā Vandiks ir visanalītiskāk noskaņotais un mierīgākais no visiem trim, tad Herland sievietes viņu vairāk uzskata kā sev līdzīgu – par cilvēku: But surely there are characteristics enough which belong to People, aren`t there?.

Grāmatas lielākā daļa paiet sarunās salīdzinot abas pasaules. Caur šīm sarunām ļoti labi atklājas vīriešu pārvaldītās sabiedrības ačgārnības: neiecietība, bads, slimības, trūkums, nesaimnieciskums u.c. kļūdas. Tomēr arī sieviešu pasaule nav ideāla – viņas ir sasniegušas milzīgu progresu, uzbūvējušas ideālu “bērnistabu”, bet tālāk ko? Lai gan sievietes bioloģiski izmainījušās tā, ka reprodukcijai nav nepieciešams otrs dzimums un viss ir ideāli, viņas tomēr grib atjaunot divu dzimumu sabiedrību. Gribas jautāt – kāda velna pēc, ja viss ir labi? Iespējams, ka taisnība šai gadījumā ir Terijam:

“Life is a struggle, has to be,” he insisted. “If there is no struggle, there is no life – that`s all.”

Kad viss ir sasniegts, attīstība apstājas, nav vairs mērķa uz ko tiekties. Katram dzīvē vajag mērķi, vai ne? Vai nu Gilman gribēja parādīt, ka Herland ir sasniegusi attīstības griestus un atliek “mainīties vai mirt”, vai arī viņa smalki pasmējās par sievietēm, kuras tomēr nespēj iztikt bez vīriešiem.

Stāsta pirmā puse, kur vīrieši dalās savos uzskatos par sievietēm un pēc tam ir šokā, ka Herland ir pilnīgi savādāka kā viņi iedomājušies, bija interesantākā. Uzjautrinājos. Otra puse, kur sievietes stāsta par savu pasauli un uzskatiem un viss sāk vilkt uz pamācību pusi , un vīrieši pamazām aizvien mazāk grib lielīties ar savu pasauli vairs nav tik aizraujoša. Tā pamācīšana un moralizēšana bija drusku par daudz, lai gan idejas par bērnu audzināšanu bija lasīšanas vērtas. Izskatās, ka šai jautājumā Gilman iespaidojusies no Montesori idejām par bērnu spēlēm un izglītošanu.

Vērtējums: 3,5/5. Katrā ziņā interesants darbs, iesaku izlasīt. “Herland” ir arī turpinājums, kurā Terijs atgriežas ASV un viņam līdzi dodas Vandiks ar savu sievu Eladoru. Domāju, ka Eladora varētu būt pamatīgā šokā no vīriešu “ideālās” pasaules.

 

FaSciFi septītā lekcija: Burroughs & Gilman

Septītā lekcija bija veltīta diviem pulp-fiction aizsācējiem un amerikāņiem: Edgar Rice Burroughs (1875 – 1950) “A Princess of Mars” (1912) un Charlotte Perkins Gilman (1860 – 1935) “Herland” (1915).

Pulp-fiction – plāni, uz prasta papīra iespiesti literārie darbi, daļa no avīzes, tāpēc publicēja pa nodaļām. Piedzīvojumi, mīlasstāsti, vardarbība, vienkāršs teksts, stereotipi. Paredzēti lasīšanai un pēc tam izmešanai. Sasniedza plašu lasītāju loku ar viduvēju intelekta līmeni. Šī nianse izskaidro Burroughs panākumus un Gilman neveiksmi. Gilman bija sociālā aktīviste, izdeva pati savu avīzi, kur daudz rakstīja par sabiedrības problēmām. Viņas “Herland” netika publicēta grāmatas formātā gadiem ilgi, jo nebija intereses un pieprasījuma – pārāk intelektuāla literatūra pulp-fiction patērētājam. Savukārt Burroughs ar 11 grāmatām par Barsoom un Tarzānu kļuva bagāts.

Svarīgākais no profesora stāstītā:

• “A Princess of Mars” ir power fantasy, vīriešu idejas, militārisms, spēks, bet “Herland” – politiska utopija, sieviešu idejas, mātes stāvoklis, gudrība
• power fantasy – literārs darbs, kurā lasītājs var identificēties ar noteiktu tēlu un vērot kā šis tēls atrisina visādas problēmas
• Džons Kārters ir vesterna varonis – plašā nepazīstamā teritorijā vientuļš varonis saskaras ar lielākas grupas konfliktu un atrisina to; bez tam viņam neveicas uz Zemes, toties viņš gūst panākumus uz Marsa —> amerikāņu sapnis, tāpēc Burroughs darbi kļuva tik populāri
• Gilman`s “The Yellow Wallpaper” īsais stāsts tiek uzskatīts par vienu no svarīgākajiem amerikāņu feminisma tekstiem
• Gilman bija neparasta personība, viņa dzīvoja pēc “Herland” aprakstītajām idejām; uzskatīja, ka īsta utopija nav iespējama ar vīriešu nomācošo klātbūtni.
• abi darbi saistās ar izpētes un valodas lietojuma tradīcijām: izpēti parasti veic vīrieši un tā ir saistīta ar attīstību, eiropieši savas valodas uzspiež visiem pārējiem, tomēr ideālā variantā pētniekiem/viesiem jāmācās apmeklēto vietu valodas.
• varoņiem var piemist vai tie izmanto dažāda veida varu un sižets atklāj šo spēku funkcionēšanu.

Tā kā abi darbi būtībā ir utopiski, tad apskatījām šo jēdzienu un virzienu literatūrā. Utopija ir viens no zinātniskās fantastikas galvenajiem virzieniem, savukārt distopija – utopijas veids. Vienkārši runājot – utopijā viss ir ideāli un rožaini, bet distopijā otrādi – var būt ideāla valsts pārvalde, bet tā būs represīva utml.

Galvenās problēmas utopijas darbos:

1. utopija vai distopija
2. autoritāra vai anti-autoritāra pasaule
3. pasaule: ekstrapolēta no mūsu sabiedrības vai esošo pasaules kārtību atceļoša
4. tehnoloģiska vai anti-tehnoloģiska pasaule

Skatoties uz kādiem līdzekļiem cilvēki balstās, lai izdzīvotu, utopijas var sadalīt 4 vēsturiskos virzienos:

1. Senā pasaule – ekonomika balstās uz vergu darbu
2. Kristiešu renesanse – komūnas idejas, brāļi un māsas, darba dalīšana, kopīpašums, komunisma/sociālisma idejas, nav konkurence
3. 19. gs. – tehnoloģijām ir izšķirošā loma, lai padarītu dzīvi labāku
4. Pēc industriālās revolūcijas – roboti, mākslīgais intelekts, mašīnas valda pār pasauli

Galvenie jautājumi, uz kuriem cenšas atbildēt utopijas un arī šai lekcijā apskatītie darbi: vai mēs mainam sabiedrību jeb sabiedrība maina mūs? cilvēki ir slikti vai labi? vai tiešām mums ir vajadzīga laime?